Par kristiešu vienotību (2021)

†M

 

Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību

Bībeles teksti • pārdomas • lūgšanas

• 2021 •

---

---

• Mazliet par iniciatīvu •

Mazs komentārs par lūgšanu nedēļu

 

No 18. līdz 25. janvārim notiek ikgadēja starptautiskā Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Tās ietvaros visā pasaulē un arī Latvijā norisinās dažādi ekumeniski dievkalpojumi un lūgšanu brīži, kuros piedaloties iespējams konkrēti atbildēt uz Kristus aicinājumu „lai visi būtu viens”.

Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību pirmsākumi meklējami jau 1740. gadā, kad Skotijā aizsākās Vasarsvētku kustība, kas aicināja lūgties par un kopā ar visām Baznīcām. 1908. gadā datumus Baznīcas vienotības oktāvai no 18. līdz 25. janvārim pirmo reizi izvēlējās anglikāņu mācītājs Pols Vatsons. Izvēlētie datumi saistās ar diviem lieliem Baznīcas apustuļiem – sv. Pēteri un sv. Pāvilu. 18. janvārī sv. Pēteris kļuva par pirmo Romas bīskapu, tas ir, pāvestu, no kura arī pēc tam ir nākusi tagadējo pāvestu pēctecība. Savukārt, 25. janvārī ir sv. Pāvila atgriešanās svētki, kad viņš no kristiešu vajātāja kļuva par dedzīgu Kristus piekritēju un draugu.

Lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību pasaules mērogā organizē Pasaules Baznīcu padome, kas apvieno 349 Baznīcas, kas tiecas uz vienotību, vēlas kopīgi liecināt un kalpot. Katoliskā Baznīca piedalās šajā ekumeniskajā iniciatīvā, kaut gan nav iestājusies Pasaules Baznīcu padomē. Materiālus pārdomām lūgšanu nedēļā Pasaules Baznīcu padome un Pontifikālā kristiešu vienotības veicināšanas padome kopīgi izstrādā kopš 1968. gada.

---

Raksts portālā “katolis.lv”

 

Portālā “katolis.lv” var atrast mazo rakstu par lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību. Saite pie raksta te: katolis.lv

---

Raksts portālā “katedrale.lv”

 

Par šo temu arī mazs raksts patrāla katedrale.lv. Saite pie raksta te: katedrale.lv

---

 

• Bībeles teksti • pārdomas • lūgšanas •

Avots: “Mieram tuvu”

---

Pirmā diena  (18. janvāris)

Dieva aicināti

“Ne jūs mani izvēlējāties, bet Es jūs izvēlējos.”  (J 15, 16)

 

Lasījumi:

• Rad 12, 1-4 (Ābrahama aicinājums) 

1 Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. 2 Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. 3 Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” 4 Un Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs.

• J 1, 35-51 (Pirmo mācekļu aicināšana)

35. Otrā dienā Jānis un divi no viņa mācekļiem atkal stāvēja. 36. Un viņš, ieraudzījis Jēzu staigājam, sacīja: Lūk, Dieva Jērs! 37. Un abi mācekļi dzirdēja viņu sakām un sekoja Jēzum. 38. Bet Jēzus, pagriezies un redzēdams viņus sekojam, sacīja tiem: Ko jūs meklējat? Tie Viņam atbildēja: Rabbi (kas tulkojumā nozīmē: Mācītāj), kur Tu mājo? 39. Viņš tiem sacīja: Nāciet un skatieties! Tad tie gāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika tanī dienā pie Viņa. Bija apmēram desmitā stunda. 40. Bet Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un Viņam sekojuši. 41. Viņš vispirms atrada savu brāli Sīmani un sacīja Viņam: Mēs atradām Mesiju (kas tulkojumā – Kristus), 42. Un atveda to pie Jēzus. Bet Jēzus, uzlūkojis viņu, sacīja: Tu esi Sīmanis, Jonas dēls; tu sauksies Kēfa, kas tulkojumā – Pēteris. 43. Nākošajā dienā Viņš gribēja iet uz Galileju. Bet Jēzus atrada Filipu un sacīja viņam: Seko man! 44. Bet Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas. 45. Bet Filips sastapa Natanaēli un sacīja viņam: Mēs atradām Jēzu, Jāzepa dēlu no Nācaretes. Par Viņu Mozus rakstījis savā bauslībā un pravieši. 46. Un Natanaēls viņam sacīja: Vai no Nācaretes var būt kas labs? Filips viņam saka: Nāc un skaties! 47. Jēzus, redzēdams Natanaēlu nākam pie sevis, sacīja par viņu: Lūk, kur patiess izraēlietis, kurā nav viltības! 48. Natanaēls sacīja Viņam: No kurienes Tu mani pazīsti? Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Pirms Fillips tevi aicināja, tu biji zem vīģes koka. 49. Natanaēls Viņam atbildēja un sacīja: Rabbi, Tu esi Dieva Dēls. Tu esi Izraēļa Ķēniņš. 50. Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Tu tici tāpēc, ka es tev sacīju: es redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. 51. Un Viņš tam sacīja: Patiesi, patiesi, es jums saku: jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzejam un nonākam pār Cilvēka Dēlu.

 

Pārdomām

Iesākumā ir satikšanās starp cilvēku un Dievu, starp radīto un Radītāju, starp laiku un mūžību.

Ābrahams izdzird aicinājumu: “Dodies uz zemi, kuru Es tev došu.” Tāpat kā viņš, arī katrs no mums ir aicināts atstāt to, kas mums ir pazīstams, lai dotos uz zemi, kuru Dievs ir sagatavojis mūsu sirds sirdī. Šajā ceļā mēs aizvien vairāk kļūstam par mums pašiem, tādiem, kādus Dievs mūs vēlas jau kopš iesākuma. Sekojot mums izteiktajam aicinājumam, mēs kļūstam par svētību visiem tiem, kuri mums ir tuvi, un pasaulei. Dievs savā mīlestībā mūs meklē. Viņš Jēzū kļuva par cilvēku – Jēzū mēs satiekam Viņa skatienu. Mūsu dzīvē, tāpat kā Jāņa evaņģēlijā, Dieva aicinājums ir saklausāms dažādos veidos. Viņa mīlestības aizkustināti, mēs dodamies ceļā. Tajā, ka notiek šī satikšanās, tiek izdzīvots pārveidošanās ceļš. Gaismas pilns ir mīlestības attiecību sākums, un tas ir aizvien jāatjauno.

“Kādu dienu tu saprati, ka, lai arī pats to neapzinājies, dziļi tavā sirdī bija ierakstīts kāds jā. Un tu izlēmi sekot Kristum. Klusumā, Kristus klātbūtnē, tu saklausīji Viņa vārdus: “Nāc un seko man, Es dāvāšu mieru tavai sirdij.”

(Tezē kopienas dibinātāju raksti)

 

Lūgšana

Jēzu Kristu, Tu mūs meklē, Tu vēlies mums dāvāt savu draudzību un vest mūs uz aizvien pilnīgāku dzīvi. Dāvā mums paļāvību atbildēt Tavam aicinājumam. Tā Tu pārveidosi mūsos to, kas palicis neskaidrs, un mēs kļūsim par Tava maiguma lieciniekiem mūsu pasaulei.

Atraitņu, bāreņu un svešinieku Dievs, Tu mums esi parādījis taisnīguma ceļu. Palīdzi mums sekot Tev, īstenojot taisnīgumu un tādējādi godinot Tevi. Dari, lai mēs, kristieši, Tevi godinātu ne tikai ar savu sirdi un prātu, bet arī ar darbiem. Lai Svētais Gars mums palīdz un mūs vada, ka mēs pūlētos īstenot taisnīgumu tur, kur esam, tā ka daudzi cilvēki tiktu stiprināti, pateicoties tam, ko darām. Mēs Tev to lūdzam Jēzus vārdā. Āmen.

---

Otrā diena  (19. janvāris)

Iekšējā nobriešana

“Palieciet manī, un Es jūsos.”  (J 15, 4)

 

Lasījumi:

• Ef 3, 14-21 (Lai Kristus mājo mūsu sirdī) 

14. Tāpēc es krītu ceļos mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā, 15. No kura katra tēvišķība debesīs un virs zemes dabū savu vārdu, 16. Lai Viņš savas godības bagātībā savā Garā dotu stiprināties spēkā iekšējam cilvēkam, 17. Lai jūsu sirdīs caur ticību mājotu Kristus, lai jūs būtu iesakņojušies un nostiprināti mīlestībā, 18. Lai jūs līdz ar visiem svētajiem spētu aptvert, kāds ir platums un garums, un augstums, un dziļums, 19. Un pazītu Kristus mīlestību, kas pārspēj katru saprašanu, un tiktu piepildīti katrā Dieva pilnībā. 20. Bet Viņam, kas ar savu spēku darbojas mūsos, kas spēj darīt visu daudz vairāk, nekā mēs lūdzam un saprotam, 21. Lai gods Baznīcā un Kristū Jēzū paaudžu paaudzēs mūžīgi mūžos. Amen. 

• Lk 2, 41-52 (Marija visus šos notikumus glabāja savā sirdī) 

41. Un Viņa vecāki Lieldienu svētkos ik gadus gāja uz Jeruzalemi. 42. Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. 43. Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja. 44. Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem; 45. Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami. 46. Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot. 47. Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. 48. Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām. 49. Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva? 50. Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja. 51. Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī. 52. Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.

 

Pārdomām

Tikšanās ar Jēzu liek dzimt vēlmei palikt ar Viņu un Viņā – tas ir nobriešanas laiks, kurā auglis nogatavojas. Jēzus, pilnībā būdams cilvēks, arī gāja nobriešanas ceļu. Viņš dzīvoja gluži parastu dzīvi, iesakņotu Viņa jūdu ticības praksē. Šajā Nācaretē apslēptajā dzīvē, kurā ārēji nenotika nekas ārkārtējs, Jēzus barība bija Viņa Tēva klātbūtne.

Marija kontemplēja Dieva darbību savā un sava Dēla dzīvē. Visus šos notikumus viņa glabāja savā sirdī. Tā maz pamazām viņa aptvēra Jēzus noslēpumu. Arī mums ir nepieciešams ilgs nobriešanas laiks, visa dzīve, lai saprastu Kristus mīlestības dziļumu, – lai ļautu Viņam palikt mūsos un mums palikt Viņā.

Mēs nezinām, kā tas notiek, bet Gars dara, ka Kristus dzīvo mūsu sirdī. Un caur lūgšanu, caur ieklausīšanos Vārdā, daloties ar citiem un īstenojot to, ko esam sapratuši, nostiprinās mūsu iekšējā būtne.

“Ir jāļauj Kristum nokāpt līdz pašiem mūsu dziļumiem [..]. Viņš ietieksies gan mūsu inteliģences, gan mūsu sirds sfērā, Viņš ienāks mūsu miesā līdz pašai tās iekšienei, tā lai kādu dienu arī mūsu dziļumos mājotu žēlsirdība.”

(Tezē kopienas dibinātāju raksti)

 

Lūgšana

Svētais Gars, ļauj mums mūsu sirdī uzņemt Kristus klātbūtni un par to rūpēties, kā rūpējas par mīlestības noslēpumu. Baro mūsu lūgšanu, izgaismo to, kā lasām Bībeli, darbojies ar mūsu starpniecību, lai, mums esot pacietīgiem, mūsos var ienākties Tavas mīlestības augļi.

---

Trešā diena (20. janvāris)

Veidot vienotu miesu 

“Mīliet cits citu, kā Es jūs esmu mīlējis.”  (J 15, 12)

 

Lasījumi:

• Kol 3, 12-17 (Ietērpieties līdzcietībā!) 

12. Tāpēc kā Dieva izredzētie, svētie un mīlētie tērpieties sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnprātībā, pacietībā, 13. Viens otru paciezdami un cits citam piedodami, ja vienam pret otru ir kāda sūdzība: kā Kungs jums piedevis, tā arī jūs. 14. Bet pāri visam tam lai jums ir mīlestība, kas ir pilnības saite! 15. Un Kristus miers lai gavilē jūsu sirdīs, kam jūs esat aicināti vienā miesā! Esiet pateicīgi! 16. Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas! 17. Un visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam un Tēvam caur Viņu! 

• J 13, 1-15.34-35 (Mīliet cits citu!)

1. Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām. 2. Un, vakariņas ēdot, kad velns Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam, sirdī jau bija iedvesmojis Viņu nodot, 3. Viņš, zinādams, ka Tēvs visu atdevis Viņa rokās un ka Viņš no Dieva izgājis un pie Dieva aiziet, 4. No mielasta piecēlies, novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. 5. Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies. 6. Tad Viņš atnāca pie Sīmaņa Pētera; un Pēteris sacīja Viņam: Kungs, Tu man mazgāsi kājas? 7. Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ko es daru, to tu tagad nezini, bet vēlāk tu to izpratīsi. 8. Pēteris sacīja Viņam: Tu man ne mūžam nemazgāsi kājas! Jēzus atbildēja viņam: Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas ar mani. 9. Sīmanis Pēteris sacīja Viņam: Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu. 10. Jēzus sacīja viņam: Kas mazgājies, tam vajag tikai kājas mazgāt, un viņš būs viss tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi. 11. Jo Viņš zināja, kas Viņu nodos; tāpēc Viņš teica: Ne visi jūs esat tīri. 12. Pēc tam, kad to kājas bija mazgājis un savas virsdrēbes uzģērbis, Viņš atkal novietojās pie galda un sacīja tiem: Vai jūs zināt, ko es jums darīju? 13. Jūs mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo es tas esmu. 14. Ja nu es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. 15. Jo es jums devu priekšzīmi, lai jūs darītu to, ko es jums darīju.

34. Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet! 35. No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.

 

Pārdomām

Savas nāves priekšvakarā Jēzus nometās ceļos, lai mazgātu saviem mācekļiem kājas. Viņš zināja gan to, kādas ir grūtības, dzīvojot kopā, gan to, cik svarīga ir piedošana un savstarpēja kalpošana. “Ja Es tevi nemazgāšu,” Viņš sacīja Pēterim, “tev nebūs nekā kopīga ar mani.” Pēteris pieņēma Jēzus žestu, mazgājot viņa kājas; Pēteris tika mazgāts, viņu aizkustināja Kristus pazemība un maigums. Viņš sekos Kunga paraugam un varēs kalpot komūnijai starp ticīgajiem Baznīcā, kura dzimst. Jēzus vēlas, lai starp mums plūst dzīvība un mīlestība, kā sula plūst vīnakoka zaros, tā lai kristīgās kopienas veidotu vienu vienotu miesu. Bet šodien, tāpat kā tas bijis iepriekš, dzīvot kopā nav viegli. Bieži mums ir jāsastopas ar saviem pašu ierobežojumiem. Nereti mums neizdodas mīlēt tos, kas mums tuvi, – kopienā, draudzē, ģimenē. Gadās, ka mūsu attiecības pilnībā sabojājas. Kristū mēs esam aicināti, neskaitāmas reizes sākot no sākuma, ietērpties līdzcietībā. Tas, ka mēs atzīstam, ka esam Dieva mīlēti, mums liek pieņemt citam citu gan mūsu spēkā, gan vājumā. Tad Kristus klātbūtne kļūs redzama mūsos.

“Ar “gandrīz neko”, kas ir tavā rīcībā, – vai tu esi izlīguma radītājs šajā komūnijas noslēpumā, kas ir Baznīca? Lai tevi stiprina kopīgie centieni, un priecājies – tu vairs neesi viens, it visā tu dodies uz priekšu kopā ar brāļiem. Kopā ar viņiem tu esi aicināts īstenot kopienas līdzību.”

(Tezē kopienas dibinātāju raksti)

 

Lūgšana

Dievs, mūsu Tēvs, caur Kristu un ar mūsu brāļu un māsu starpniecību Tu mums atklāj savu Mīlestību. Atver mūsu sirdi, lai mēs spējam uzņemt cits citu mūsu atšķirībās un izdzīvot piedošanu. Dāvā mums žēlastību veidot vienotu miesu, kura liek parādīties gaismā dāvanai, kas ir katrs cilvēks; un lai visi kopā mēs esam dzīvā Kristus atspulgs.

---

Ceturtā diena (21. janvāris)

Lūgties kopā

“Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, Es jūs saucu par draugiem.” (J 15, 15)

 

Lasījumi:

• Rom 8, 26-27 (Arī Gars nāk palīgā mūsu vājumā)

 25. Bet ja ceram uz ko neredzēdami, tad to ar pacietību gaidām. 26. Tāpat arī Gars nāk palīgā mūsu vājībai, jo ko no Dieva jālūdz, kā nākas, to mēs nezinām; bet Gars pats aizlūdz par mums neizsakāmās nopūtās. 27. Bet Viņš, kas pēta sirdis, zina, ko Gars vēlas, jo Viņš saskaņā ar Dievu aizlūdz par svētajiem.

• Lk 11, 1-4 (Kungs, iemāci mums lūgties!)

1. Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; un kad beidza, viens no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: Kungs, māci mūs Dievu lūgt, tāpat kā Jānis arī savus mācekļus mācīja! 2. Un Viņš tiem sacīja: Kad jūs lūdzat Dievu, sakiet: Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds! Lai atnāk Tava valstība! 3. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien! 4. Un piedod mums mūsu grēkus, kā arī mēs paši piedodam visiem saviem parādniekiem! Un neieved mūs kārdināšanā!

 

Pārdomām

Dievs slāpst pēc tā, lai būtu attiecībās ar mums. Viņš mūs meklēja jau tad, kad meklēja Ādamu, Viņu dārzā saukdams: “Kur tu esi?” (Rad 3, 9) Kristū Viņš ir nācis mūs satikt. Jēzus izdzīvoja lūgšanu, būdams cieši vienots ar Tēvu, vienlaikus radīdams draudzības attiecības ar saviem mācekļiem un cilvēkiem, kurus satika. Un Viņš tos ieveda tajā, kas Viņam bija visdārgākais, – mīlestības attiecībās ar Viņa Tēvu, kas ir mūsu Tēvs. Kopā viņi dziedāja psalmus, būdami iesakņoti jūdu tradīcijas bagātībā. Bet citubrīd Jēzus nošķīrās no visiem, lai lūgtos viens pats.

Lūgšana var būt gan vienatnē, gan līdzdalīta ar citiem. Tā ir pārsteigums, žēlabas, aizlūgšana, pateicība, maiguma pilns klusums. Gadās arī tā, ka ir klātesošas ilgas pēc lūgšanas, un tomēr ir sajūta, ka nespēju lūgties. Vērsties pie Jēzus un sacīt: “Iemāci man!” – šis lūgums var atvērt ceļu. Mūsu vēlēšanās jau ir lūgšana. Ja esam grupā, tas var sniegt atbalstu. Caur dziesmām, vārdiem un klusuma brīžiem rodas komūnija. Ja dosimies lūgties pie citu tradīciju kristiešiem, iespējams, būsim pārsteigti, ka jutīsim – esam vienoti ar draudzības saikni, kas nāk no Tā, kurš ir pāri pār jebkādu sašķeltību. Formas ir dažādas, bet tas pats Gars mūs apvieno.

“Kopīgas lūgšanas pastāvībā mūsos sāk dzīt asnus Jēzus mīlestība – un mēs paši pat neapjaušam, kā tas notiek. Kopīgā lūgšana mūs neatbrīvo no personiskās lūgšanas. Viena balsta otru. Ik dienas atradīsim brīdi, lai atjaunotu mūsu ciešo saikni ar Jēzu Kristu.”

(Tezē kopienas dibinātāju raksti)

 

Lūgšana

Kungs Jēzu, visa Tava dzīve bija lūgšana, pilnīga saderība ar Tēvu. Caur savu Garu māci mums lūgties saskaņā ar Tavu mīlestības gribu: lai visas pasaules kristieši vienojas aizlūgumos un slavēšanā, un lai nāk Tava mīlestības Valstība.

---

Piektā diena (22. janvāris)

Ļaut, lai Vārds mūs pārveido 

“Jūs jau esat tīri Vārda dēļ…” (J 15, 3)

 

Lasījumi:

• At 30, 11-20 (Dieva Vārds ir tev tuvu)

 11 Jo šis bauslis, ko es tev šodien pavēlu, nav tev nedz pārāk grūts, nedz par tālu; 12 tas nav debesīs, ka tev būtu jāsaka: kas mūsu dēļ kāps debesīs un mums to paņems un mums to paziņos, ka mēs to varētu pildīt? 13 Tas nav arī viņpus jūras, ka tev būtu jāsaka: kas mūsu dēļ celsies pāri jūrai un mums to atvedīs un mums to paziņos, ka mēs to varētu pildīt? 14 Nē, tas vārds ir ļoti tuvu pie tevis, tavā mutē un tavā sirdī, lai tu to pildītu. 15 Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu. 16 Es tev šodien pavēlu To Kungu, savu Dievu, mīlēt un staigāt Viņa ceļus, turēt Viņa baušļus, Viņa likumus un Viņa tiesas, ka tu dzīvotu un vairotos, un Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu tanī zemē, uz kuru tu dodies, lai to iemantotu. 17 Bet, ja tava sirds novērsīsies un nepaklausīs, bet tu ļausies pavesties, lai pielūgtu citus dievus un kalpotu tiem, 18 tad es jums šodien saku, ka jūs noteikti iesit bojā; un jūs ilgi nedzīvosit tanī zemē, uz kuru tu tagad ej pāri Jordānai, lai tur nonāktu un lai to iemantotu. 19 Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji, 20 mīlēdams To Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu garums, ka tu dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs taviem tēviem, Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, ar zvērestu ir apsolījis dot.”  

• Mt 5, 1-12 (Svētlaimīgs tu esi!) 

1. Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. 2. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos, sacīdams: 3. Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība. 4. Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. 5. Svētīgi ir tie, kas raud, jo viņi tiks iepriecināti. 6. Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst taisnības, jo viņi tiks piepildīti. 7. Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti. 8. Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu. 9. Svētīgi ir miermīlīgie, jo viņi sauksies Dieva bērni. 10. Svētīgi ir tie, kas cieš vajāšanu taisnības dēļ, jo viņu ir debesvalstība. 11. Svētīgi esat jūs, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un visu ļaunu netaisni par jums runās. 12. Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs! Tā viņi ir vajājuši praviešus, kas dzīvoja pirms jums.

 

Pārdomām

Dieva Vārds ir mums pavisam tuvu. Tā ir svētība, un tas ir laimes apsolījums. Ja atveram savu sirdi, Dievs mūs uzrunā un pacietīgi maina to, kas mūsos iet pretī nāvei. Viņš noņem to, kas traucē patiesās dzīvības augšanai, gluži kā vīnkopis savus vīnogulājus attīra no liekajiem zariem.

Ja regulāri apdomājam kādu Bībeles tekstu, vienatnē vai grupā, – tas maina mūsu skatienu. Daudzi kristieši ik dienas lūdzas, lasot Kalna svētības. Tās ļauj atklāties svētlaimei, kura apslēpta tajā, kas vēl nepiepildīts, ļauj tai atklāties pāri ciešanām: svētlaimīgi tie, kas, Gara aizskarti, vairs neaiztur savas asaras, bet gan ļauj tām plūst un tā saņem mierinājumu. Kad šie cilvēki atklāj savā iekšējā zemē apslēpto avotu, viņos aug izsalkums pēc taisnības, slāpes kopā ar citiem iesaistīties miera pasaules veidošanā. Bez mitas mēs tiekam aicināti atjaunot savu apņemšanos iestāties par dzīvību – ar domām, ar rīcību. Un ir stundas, kurās mēs jau šeit, lejā, baudām laimi, kas savu piepildījumu gūs laiku beigās.

“Lūdzies un strādā pie tā, lai Viņš valda. Lai dienas gaitā gan darbu, gan atpūtu dzīvina Dieva Vārds. It visā saglabā iekšēju klusumu, lai paliktu Kristū. Lai tevi piepilda Svētību gars: prieks, vienkāršība un žēlsirdība.”

(Granšānas kopienas māsas kopā izrunā šos vārdus, katru jaunu dienu uzsākot)

 

Lūgšana

Esi slavēts, Dievs, mūsu Tēvs, par Tava Vārda dāvanu Svētajos Rakstos. Esi slavēts par aicinājumu, lai ļaujam, ka Vārds mūs pārveido. Palīdzi mums izvēlēties dzīvību un vadi mūs ar savu Garu, lai mēs spējam piedzīvot laimi, kurā Tu tik ļoti vēlies dalīties ar mums.

---

Sestā diena (23. janvāris)

Uzņemt otru

“Lai jūs nestu augļus, un lai jūsu augļi pastāvētu.”  (J 15, 16)

 

Lasījumi:

• Rad 18, 1-5 (Ābrahams uzņem eņģeļus pie Mamres ozoliem) 

1 Un Tas Kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. 2 Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. 3 Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: “Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad, lūdzams, neej savam kalpam garām. 4 Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka. 5 Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?” Un tie teica: “Labi, dari, kā tu esi sacījis.” 

• Mk 6, 30-44 (Jēzus līdzcietība pret pūli)

30. Un apustuļi, sapulcējušies pie Jēzus, pastāstīja Viņam visu, ko tie bija darījuši un mācījuši. 31. Un Viņš tiem sacīja: Nāciet savrup vientuļā vietā un atpūtieties drusku! Jo daudz bija to, kas nāca un gāja, un viņiem nebija pat laika ēšanai. 32. Un viņi, iekāpuši laivā, aizbrauca savrup vientuļā vietā. 33. Un tie redzēja viņus aizbraucam, un daudzi uzzināja to. Un tie kājām no visām pilsētām saskrēja tur, aizsteidzoties viņiem priekšā. 34. Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu; un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana; un Viņš daudz mācīja tos. 35. Un kad pienāca vēla stunda, Viņa mācekļi piegāja un sacīja: Šī vieta ir tuksnešaina, un diena jau pagājusi; 36. Atlaid viņus, lai tie iet tuvākajās sētās un miestos un lai pērk sev barību ēšanai! 37. Bet Viņš atbildēja tiem un sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Un tie sacīja Viņam: Mēs iesim un nopirksim par divi simts dēnārijiem maizi un dosim viņiem ēst. 38. Un Viņš sacīja tiem: Cik maizes jums ir? Ejiet un palūkojiet! Un viņi uzzinājuši sacīja: Piecas un divas zivis. 39. Un Viņš tiem pavēlēja, lai tie visus nosēdina zaļajā zālē. 40. Un apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmit. 41. Un Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis, pacēla acis pret debesīm, svētīja un lauza maizi, un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liek priekšā; arī divas zivis Viņš sadalīja visiem. 42. Un visi ēda un paēda. 43. Un tie savāca divpadsmit pilnus grozus ar pārpalikušajām druskām un zivīm. 44. Bet to, kas ēda, bija pieci tūkstoši vīru.

 

Pārdomām

 Kad mēs ļaujam, lai Kristus mūs pārveido, Viņa mīlestība mūsos aug un nes augļus. Viesmīlība pret otru ir konkrēts veids, kā dalīties mīlestībā, kas mājo mūsos. Visā savas dzīves gaitā Jēzus bija atvērts pret cilvēkiem, kurus satika. Viņš tajos ieklausījās un ļāva sevi uzrunāt, nebaidoties no viņu ciešanām. Evaņģēlija fragmentā par maizes pavairošanu Jēzus izjūt līdzcietību, uzlūkojot izalkušo ļaužu pūli. Jēzus zina, ka visai cilvēka būtnei ir jātiek pabarotai un ka vienīgi Viņš spēj patiesi sātināt šos ļaudis ar maizi un remdēt viņu slāpes pēc dzīvības. Tomēr Viņš nevēlas to darīt bez saviem mācekļiem, bez tā mazumiņa, ko tie var Viņam dāvāt, – tās ir piecas maizes un divas zivis. Arī šodien Viņš vēlas, lai mēs piedalāmies šajā beznosacījumu viesmīlībā. Nav nepieciešams nekas daudz, lai ikviens justos laipni gaidīts, – skatiens, uzmanīga ieklausīšanās, patiesa klātbūtne. Ja mēs dāvājam Jēzum savas nabadzīgās iespējas, Viņš pats tās pavairo pārsteidzošā veidā. Un mēs piedzīvojam to pašu, ko pieredzēja Ābrahams, – dodot mēs saņemam un, uzņemot citus, mēs tiekam bagātīgi svētīti.

 “Viesī, kurš mūs apmeklē, mums ir jāuzņem pats Kristus.” “Vai tie, kurus mēs dienu pēc dienas uzņemsim, mūsos redzēs cilvēkus, kas izstaro Kristu, mūsu mieru?”

(Tezē kopienas dibinātāju raksti)

 

Lūgšana

Jēzu Kristu, Tu pazīsti mūsu ilgas pēc tā, ka mēs prastu pilnībā uzņemt brāļus un māsas, kas ir mums blakus. Tu zini, cik bieži, saskaroties ar viņu ciešanām, mēs jūtam, ka nespējam tiem palīdzēt. Krietni pirms mums Tu pirmais jau esi viņus uzņēmis savā līdzcietībā. Uzrunā viņus ar mūsu vārdiem, atbalsti viņus ar mūsu žestiem, un lai Tava svētība nāk pār mums visiem. 

---

Septītā diena (24. janvāris)

Augt vienotībā

“Es esmu vīnakoks, jūs – zari.” (J 15, 5)

 

Lasījumi:

• 1 Kor 1, 10-13; 3, 21-23 (Vai tad Kristus ir sadalīts?) 

10. Bet es jūs, brāļi, lūdzu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūs visi sacītu to pašu un lai starp jums nebūtu šķelšanās, bet lai jūs būtu pilnīgi, vienprātīgi un vienās domās. 11. Jo Hloes piederīgie man ziņojuši par jums, mani brāļi, ka starp jums ir ķildas. 12. Es saku to, ko ikviens no jums runā: Es esmu Pāvila, bet es esmu Apolla, un es esmu Kēfas, un es esmu Kristus. 13. Vai Kristus ir dalīts? Vai Pāvils par jums krustā sists? Vai Pāvila vārdā esat kristīti?

21. Tāpēc neviens lai nelielās ar cilvēkiem! 22. Jo viss ir jūsu: vai tas būtu Pāvils, vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadne, vai nākotne, viss pieder jums; 23. Bet jūs piederat Kristum un Kristus – Dievam.

• J 17, 20-23 (Kā mēs esam viens) 

20. Bet ne tikai par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs man. 21. Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī; un lai viņi būtu mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis. 22. Un godību, ko Tu man devi, es devu viņiem, lai viņi būtu vienoti, kā arī mēs esam viens. 23. Es viņos, un Tu manī; lai viņi būtu pilnīgi vienībā; un lai pasaule atzīst, ka Tu esi mani sūtījis un mīlējis tos, tāpat kā Tu mani esi mīlējis.

 

Pārdomām

Savas nāves priekšvakarā Jēzus lūdzās par mācekļu vienotību: “Lai visi ir viens… tā, ka pasaule ticētu.” Mēs esam vienoti ar Viņu, kā vīnogulāja dzinumi ir vienoti ar stumbru, un dalāmies vienā sulā, kas mūs dara dzīvus un kas plūst starp mums. Katrai tradīcijai ir savas bagātības, un katra no tām ir aicināta vest mūs uz ticības sirdi: uz vienotību ar Dievu caur Kristu Garā. Jo vairāk mēs dzīvojam šo vienotību, jo saistītāki esam ar pārējiem kristiešiem un ar visu cilvēci.

Pāvils mums liek uzmanīties no attieksmes, kas apdraudēja jau pirmo kristiešu vienotību, – no tā, ka pārāk liela nozīme tiek piešķirta savai paša tradīcijai, atstājot novārtā Kristus Miesas vienotību. Tad atšķirības sāk šķelt tā vietā, lai sniegtu iespēju savstarpēji bagātināties.

Pāvila redzējums ir ļoti plašs: “Viss pieder jums, bet jūs piederat Kristum, un Kristus – Dievam.” (1 Kor 3, 22-23) Kristus griba liek mums nostāties uz vienotības un izlīguma ceļa; Kristus griba arī liek mums pievienoties Viņa lūgšanai: “Lai visi ir viens… tā, ka pasaule ticētu.”

“Nekad neiesaisties skandālā, kas ir tādu kristiešu vienotība, kuri tik viegli apliecina mīlestību pret tuvāko, bet paliek sašķelti. Dedzīgi iestājies par Kristus Miesas vienotību!”

(Tezē kopienas dibinātāju raksti)

 

Lūgšana

Svētais Gars, dzīvinošā uguns un vieglā dvesma, nāc, mājo mūsos! Atjauno mūsos degsmi pēc vienotības, lai mēs dzīvojam, apzinādamies saikni, kura mūs vieno ar Tevi. Lai visi kristieši, kas kristībā ir ietērpušies Kristū, apvienojas un kopā liecina par cerību, kas viņus dzīvina.

---

Astotā diena (25. janvāris)

Izlīgt ar visu radīto

“Lai mans prieks būtu jūsos,  un lai jūsu prieks būtu pilnīgs.”  (J 15, 11)

 

Lasījumi:

• Kol 1, 15-20 (Viss pastāv Viņā) 

15. Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais, 16. Jo Viņā radīts viss, kas ir debesīs un virs zemes: redzamais un neredzamais, gan troņi, gan valdības, gan priekšnieki, gan varas: viss caur Viņu un Viņa dēļ radīts: 17. Un Viņš ir pirms visa, un viss pastāv Viņā. 18. Un Viņš ir miesas – Baznīcas galva. Viņš ir sākums, pirmdzimtais no mirušajiem, lai Viņš starp visiem būtu pirmais. 19. Un Viņam labpatika, ka visa pilnība mājotu Viņā, 20. Lai caur Viņu visu izlīdzinātu ar sevi, nodibinot ar savām krusta asinīm mieru gan to starpā, kas ir virs zemes, gan debesīs.

• Mk 4, 30-32 (Tik mazs kā sinepju sēkliņa) 

30. Un Viņš sacīja: Kam mēs pielīdzināsim Dieva valstību? Vai kādā līdzībā mēs to attēlosim? 31. Viņa ir kā sinepju grauds, kas iesēts zemē, kurš ir mazākais no visām sēklām, kas ir virs zemes; 32. Un kad tas ir iesēts, tas aug un kļūst lielāks par visiem stādiem; un tas laiž lielus zarus, tā ka debesu putni var dzīvot tā pavēnī.

 

Pārdomām

Vēstulē kolosiešiem ietvertā himna Kristum mūs aicina dziedāt slavas dziesmu par Dieva pestīšanu, kas ietver Visumu. Krustāsistajā un augšāmceltajā Kristū ir atvērts izlīguma ceļš: pat radībai ir apsolīta Dzīvības un Miera nākotne. Ar ticības acīm mēs redzam, ka Dieva valstība ir pavisam tuva, bet vienlaikus joprojām maza realitāte, tik tikko saskatāma, gluži kā sinepju sēkliņa. Un tomēr tā aug. Pat mūsu skumju pilnajā pasaulē Augšāmceltā Gars darbojas. Viņš mūs mudina uzņemties atbildību kopā ar visiem labas gribas cilvēkiem, nenogurstoši meklēt taisnīgumu un mieru un no jauna darīt zemi apdzīvojamu visām radībām. Mēs iesaistāmies Gara darbā, lai visā pilnībā radība var turpināt slavēt Dievu. Ja daba cieš, ja cilvēki ir satriekti, augšāmceltā Kristus Gars ne tikai mums neļauj zaudēt drosmi, bet turklāt mūs mudina, lai kopā ar Viņu iesaistāmies Viņa dziedināšanas darbā. Kristus dāvātā jaunā Dzīvība, lai arī cik apslēpta, ir cerības gaisma daudziem. Tā ir vispārēja izlīguma avots, un tajā pastāv prieks, kas nāk no citurienes. “Lai mans prieks būtu jūsos, un lai jūs prieks būtu pilnīgs.” (Jņ 15, 11)

 “Vai tu vēlies svinēt jauno dzīvību, kuru dāvā Kristus Svētajā Garā, un vai vēlies ļaut, lai šī dzīvība mājo tevī, starp mums, Baznīcā, pasaulē un visā radībā?”

(Tezē kopienas dibinātāju raksti)

 

Lūgšana

Trīskārt Svētais Dievs, mēs Tev pateicamies, ka esi mūs radījis un ka esi mūs mīlējis. Mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni mūsos un radībā. Lai Tavs cerības skatiens uz pasauli kļūst par mūsu skatienu. Tad mēs varēsim darboties tādas pasaules labā, kurā uzplaukst taisnīgums un miers, Tava vārda slavai.

 

---

 

---