†M
|
|
LIELĀ GAVĒŅA DZIESMAS |
“Universālās Baznīcas muzikālā tradīcija radījusi nenovērtējamu dārgumu krātuvi, visaugstāko sasniegumu pārējo mākslu vidū, īpaši jau tādēļ, ka sakrālais dziedājums, būdams saistīts ar vārdiem, ir nepieciešama jeb neatņemama svinīgās liturģijas sastāvdaļa.”
Dieva iedvesmoto psalmu sacerēšana un dziedāšana, bieži vien – mūzikas instrumentu pavadījumā, bija cieši saistīta jau ar vecās derības liturģiskajām svinībām. Baznīca šo tradīciju turpina un attīsta: “Dziediet savā starpā psalmus, himnas un garīgas dziesmas; dziediet un skandiniet savās sirdīs Kungam.” (Ef 5, 19; sal. Kol 3, 16-17)
“Kas dzied, lūdzas divkārt.”
KBK 1156
ALFABETISKAIS RĀDĪTĀJS
EŅĢEĻI, RAUDIET (38.)
JA VISI TEVI ATSTĀTU (42.)
KAS GAN NOVĒRTĒT VAR GRŪTO (35.)
KAS GAN TEVI, JĒZU, SAITĒS SĒJA (39.)
KUNGS, PIESISTS KRUSTĀ (32.)
LŪK, SVĒTAIS KRUSTS (37.)
ĻAUDIS, JŪS MĪĻIE (33.)
NĀC PIE JĒZUS SAVĀS BĒDĀS (40.)
OLĪVDĀRZĀ TU, MANS JĒZU (31.)
PAR MANI GRŪTAS MOKAS (41.)
RAUD’, RAUD’, DVĒSELE (34.)
PĒC KĀRTAS
31. OLĪVDĀRZĀ TU, MANS JĒZU
32. KUNGS, PIESISTS KRUSTĀ
33. ĻAUDIS, JŪS MĪĻIE
34. RAUD’, RAUD’, DVĒSELE
35. KAS GAN NOVĒRTĒT VAR GRŪTO
36. AK PESTĪTĀJ, MANS LABAIS
37. LŪK, SVĒTAIS KRUSTS
38. EŅĢEĻI, RAUDIET
39. KAS GAN TEVI, JĒZU, SAITĒS SĒJA
40. NĀC PIE JĒZUS SAVĀS BĒDĀS
41. PAR MANI GRŪTAS MOKAS
42. JA VISI TEVI ATSTĀTU
Olīvdārzā Tu, mans Jēzu,
debess Tēvu pielūdzot,
sāki savu ērkšķu ceļu,
lai man debess Laimi dot.
Piedod, labais Pestītāj,
mani mūžam neatstāj!
Labais Jēzu, lija straumēm
asinis, Tev šaustītam,
tās par visiem maniem grēkiem
lija manam Glābējam.
Tev, mans Jēzu, asiem ērkšķiem
galvu svēto kronēja;
pielūgšu es Tevi mūžam,
kuru ļaudis zaimoja.
Smagu krustu plecos nesi
Kalvārijas kalnā Tu,
trīsreiz nespēkā Tu kriti,
lai tik mani pestītu.
Asām naglām piesists krustā
Tu par mani, grēcīgo.
Ciešanas šis svētās mani
lai no grēkiem atbrīvo.
Nomirstot par visiem ļaudīm,
krustā pacelts izdzisi,
sirdi, pārdurtā ar šķēpu,
glābiņu man dāvāsi.
Kad jau man no savas dzīves
jāšķiras būs nabagam,
ciešanas, lai Tavas svētās palīdz
svēti nomirt man.
Aizved mani žēlīgi
debess mājās mūžīgi!
Kungs, piesists Krustā, miris rūgtā nāvē,
atpestīt Tevi Jēzus bij’ nācis.
Ak, vai! Esmu cilvēks grēcīgs.
Tu mūsu grēkus paņēmi uz sevi,
biķeri dzēri, kuru Tēvs bij’ devis.
Tu par mums, ļaudīm, cieti grūtas mokas,
naglām pārdurtas Tavas kājas, rokas.
Ass ērkšķu vainags rotā galvu Tavu,
ik katrā ērkšķī redzu grēku savu.
Gribu pie Tava svētā Krusta raudāt,
te visus grēkus, visas vainas atstāt.
Caur savām mokām svētību man sūti,
dod spēku panest dzīves krustu grūtu!
Gribu, ak Jēzu, Tavs es vienmēr palikt,
lai varu Tevi debess mājās satikt.
Stiprini mani, Kungs, ar savu Miesu,
mirstot kad iešu es uz Tavu tiesu.
Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai es ko ļaunu jums kad izdarīju?
Gribēju dāvāt visiem debess prieku:
ceļu jūs rādāt man uz nāves vietu.
Vai kādu sāpi es jums sagādāju?
Pacēlu es jūs visām tautām pāri,
uz manu nāvi tagad visi kāri.
Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai Dieva spēku es jums nerādīju?
Varējāt pāriet sausām kājām jūru,
vienīgi naidu tagad apkārt jūtu.
Vai labvēlību es jums nedāvāju?
Baroju jūs pat tuksnesi ar mannu.
Bet vai kāds vērtē žēlastību manu?
Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai uz labu es jūs nevadīju?
Sargāju visus jūs no ienaidniekiem,
mani jūs stādāt blakus noziedzniekiem.
Vai kādu dvēs’li aizmirsis es biju?
Ūdeni slāpēs jums es devu no klints,
pašam man sniedzat etiķi, lai dzeru.
Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai jūsu labā visu nedarīju?
Ievedu jūs zemē Apsolītā,
man liekat nomirt vietā nesvētītā.
Vai labsirdību es jums nerādīju?
Audzēju jūs kā dārznieks vīna koku;
nepasniedz tagad man neviens pat roku.
Ļaudis, jūs mīļie, ko jums nodarīju?
Vai labu darīt es jūs nemācīju?
Trīs gadi es kā Dievs jums palīdzēju;
dzīvību tagad par jums upurēju.
Sūtību savu pildīju, cik varams.
Labais Jēzu, mēs pie Tevis ejam,
pie Tavām kājām asaras mēs lejam.
Dievs Kungs, mēs Tevi lūdzam pazemīgi,
atzīstam vainas savas vaļsirdīgi.
Piedod mums, Jēzu, visus mūsu grēkus,
stiprini savu ļaužu vājos spēkus!
un savas dienas svēti pavadītu!
Atļauj pēc nāves ieraudzīt mums Tevi,
svētlaimi iegūt, ko mums nopelnīji! Amen.
Raud’, raud’, dvēsele, raud par katru grēku,
raud’ kamēr jūti vēl tu sevi spēku!
caurdurtas naglām viņa kājas, rokas.
Viss vaigs tam sasists, pārklāts asins sviedriem.
Visapkārt zaimi, ienaidnieku kliegti.
ik mirklis viņam pilns ar asām sāpēm.
Ass zobens sānā pašu sirdi skāris,
gulst pierei svētai ērkšķu vainags pāri.
mocekļa nāvi cietis mūsu labā.
Raud’, raud’, dvēsele, redzot cik Dievs žēlīgs!
Viņš visu atdot par tevi ir spējīgs.
bet tevi, cilvēk, mīlēt nepārstāja.
Dievs – Cilvēks savu dzīvi upurēja,
grēcīgos ļaudis ar to atpestīja.
raud’, kamēr jūti vēl tu sevi spēku!
Kas gan novērtēt var grūto
Pestītāja nāvi rūgto?
Māte, bēdās izmisusi,
stāv zem krusta noskumusi.
uz nāvi vests kā noziedznieks.
Sāpes apņem manu sirdi,
vainīgs esmu, Jēzu, dzirdi!
Tik Pestītājs var līdzēt mums,
kas tika krustā sists par mums.
Viņš ar lielu mīlestību pieņem katru grēcinieku.
bet Kunga žēlsirdība sauc,
lai mēs sevi spēkus rodam,
dzīvot Pestītāja godam.
Ak Pestītāj, mans labais, ar ērkšķiem kronētais,
mans Glābējs dievišķīgais, pie krusta mirstošais!
Tev, agrāk godā celtam un laužu slavētam,
apsmietam un peltam, ir jāmirst atstātam.
nu ļaužu tiesā nievāts, tiek sists un nicināts!
Cik bāls un vājš Tu kļuvis! Tavs acu gaišums dziest,
Tu pārmērīgi guris, kā vēl tā vari ciest!
Ak Kungs, Tavs skatiens možais, Tavs acu mirdzums svēts,
un vaigs Tavs apgarotais ir sāpju aizēnots!
Tu smagās nāves mokās bez spēka palicis,
un pacelts krusta koka, jau esi izdzisis.
tos grēkus, ko Tu nesi, es esmu darījis.
Pret Tevi esmu vainīgs: man ļoti sāpīgi,
es lūdzu: – esi saudzīgs un piedod žēlīgi!
No sirds Tev paldies saku, mans labais Pestītāj,
ka nesdams sāpju nastu, Tu mani neatstāji!
Ļauj uzticībā steigties pie Tevis, labais Draugs,
un Tavās brūcēs tverties, kad nāve mani sauks!
dod mirstot drošu prātu, ja sāku šaubīties!
Kad apskauts nāves rokām, es padots nespēkam,
tad atpestī no mokām caur savām ciešanām.
Lūk, Svētais Krusts – tas glābiņš mums,
nav aptverams tā noslēpums:
pie sāpju krusta Jēzus mirst,
no nāves šis mums dzīve dzimst.
lai pilnīgs būtu upuris:
un Asins svētā no tās plūst,
kas atpestī no grēkiem mūs.
Jau piepildīts un noticis,
ko Kristus bija sacījis:
«Kad, krustā pacelts, nomiršu,
pie sevis visus pievilkšu.»
šis mirdzums tavs vairs nevar zust,
jo cēlies lielā godā tu
ar Jēzu, tevi piekaltu!
Ar tevi kopā augšup celts
daudz lielāks dārgums nekā zelts:
tas piedod grēku parādus,
no elles sargā ticīgos.
ikvienu aizved mūžībā,
kur Dieva labvēlību jūt
un grēcinieku vainas zūd!
Tev, pestīšanas pirmavots,
Dievs Trīsvienīgais, mūžam gods!
Ar krustu sniedz mums uzvaru
un slavas pilnu atalgu!
Eņģeļi, raudiet, raudiet, debess gari,
asaras jūsu plūst, lai zemei pāri!
Raudiet par nāvi, raudiet jūs pie kapa,
kur dusēs miesa jūsu Kunga labā!
Nodzēsiet, zvaigznes, savu spožo kvēli!
Raud’ debess plašums, gaismas apmirdzētais,
jo krustā pacelts Dieva Dēls vissvētais.
Raudi tu visa, skaistā zemes rota,
kas tevim, cilvēk, Radītāja dota!
Asarām rūgtām raudi, zeme visa,
visaugstā Kunga dzīvība jau dzisa!
ari jūs visi, brīvie meža zvēri!
Apraudiet Kungu, visas būtnes dabā,
Viņš daudzi veicis ari jūsu labā.
Raudi, tu zeme, Dieva Dēls kur gāja,
Kad pestīšanu visiem sludināja!
Asaras, līstiet visur, kur Viņš stāja,
un savus ļaudis apkārt pulcināja!
līdz Kristus nāvei biji mazs un niecīgs!
Pār tevi Svētā Asins straumēm lija,
kad debess Valdnieks, krustā piekalts, bija.
Raudi, kaps tumšais, izkalts akmens radzē
Kungs tevi guldīts, stāvi viņa sardzē!
Piecelsies Kristus, nāves vara zudis,
radība visa Dieva spēku jutis.
stiprini sevi, grēkam pretī stājies,
asarās žēlās krusta priekšā lūdzies,
mīļajam Dievam savas vainas sūdzi!
Kas gan tevi, Jēzu, saitēs sēja
un par Tevi necienīgi smēja?
piedod, labais Pestītāj!
Kāpēc galvā ērkšķu kroni lika
un ar dūrēm Tevi vaigā sita?
Kā gan tiki notiesāts uz nāvi,
visu atstāts, krusta ceļā gāji?
Kad Tev krustā kala kājas, rokas,
vai Tev nebij jācieš lielas mokas?
Tev pat mirstot ļaudis visu liedza:
Tavās slāpēs rūgtu žulti sniedza.
Kāpēc debess mājās nepaliki,
ja Tu savā tautā vajāts tiki?
Nāc pie Jēzus savās bēdās
lai sev spēku rast.
Tev būs Pestītāja pēdās
krustu nest.
– liels Tā sāpju mērs!
Tevis dēļ viņš izstiepj rokas,
– Dieva Jērs.
Tavu grēku dēļ Viņš sevi
nāvei atdevis.
Dieva Dēls tik ļoti
tevi mīlējis.
visas mazinās.
Tavā sirdi jaunus spēkus
modinās.
Dieva Kunga žēlastība
tev no krusta nāk.
Sirdī miers un paļāvība
atdzimt sāk.
Par mani grūtas mokas * pie krusta cieti Tu;
par to es Tavās rokās * pats sevi atdodu.
Ka radu Tevi vēlu, * nu žēlums mani līst,
sirds sāp, ka Dieva Dēlu * vēl daudzi nepazīst.
Mūs mīlēdams, Tu ļāvi * sev atņemt dzīvību,
un tādēļ Tavu nāvi * es vienmēr pieminu.
Tu mīlestībā kvēlo, * kaut sirdis daudziem salst:
kā rūpīgs dārznieks žēlo * pat zaru to, kas kalst.
Es iešu ceļu īstu, * lai būtu pateicīgs;
kaut visi Tevi nīstu, * es būšu uzticīgs.
Ar mīlestību kvēlu * es vienmēr dzīvošu,
līdz Tevi, Dieva Dēlu, * es vaigā skatīšu.
Es loti lūdzu Tevi: * jel mani neatstāj,
ļauj kopā būt ar Tevi, * kad sirds jau elpot stāj.
Lai ari mani brāli * pie Tevis visi nāk,
un, kas vēl tagad tālu, * lai Tevi atrast māk.
Ja visi Tevi atstātu,
es Tevi neatstāšu!
Mans Pestītāj, kur iesi Tu,
es visur līdzi iešu.
ar Tevi, Jēzu Kristu,
ja arī mani pasaule
pie krusta koka sistu.
Ne tādēļ Tev es sekošu,
lai svētlaimi sev gūtu,
bet gan Lai Tavās ciešanās
ar Tevi vienots būtu.
ja nav tur Pestītāja?
Mans prieks un gaišā laimība
pie krustā sistā kājām.
Kungs Jēzu, mani pavadi,
šis zemes ceļus ejot,
un Tēva mājās aizvadi,
kad kājas pagurs ceļot.
Labi pateikties Kungam un dziedāt tavam vārdam, Visuaugstākais,
sacīt no rīta tavu žēlastību un Tavu uzticību naktīs
ar desmitstīgu kokli un arfu,
ar cītaras maigajām skaņām.
Ps 92, 2-4