†M
|
|
Par Vissvētāko Jaunavu Mariju katoliskās Baznīcas katehismā |
Šī lapa ir domāta tam, lai mums palīdzētu vēl labāk iepazīt un mīlēt mūsu (Baznīcas) un Kunga Jēzus Kristus Māti – Vissvētāko Jaunavu Mariju no Nācaretes. Lai tam palīdz katoliskās baznīcas katehismā atrodamā mācība. Ir vērts to pētīt, pārdomāt un ņemt kā pamudinājumu personīgai lūgšanai.
“Patiesi, Jaunava Marija ir atzīta un godināta kā Dieva un Pestītāja īstā Māte. Viņa ir arī patiesa [Kristus] locekļu Māte, jo ar savu mīlestību Viņa ir līdzdalīga ticīgo, kas ir šīs Galvas locekļi, piedzimšanā Baznīcā.” [Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53] KBK 963
-
Marija – Kristus Māte, kas ieņēmusi no Svētā Gara:
KBK 437 Jēzus dzimšanu eņģelis ganiem pasludināja kā Izraēlim apsolītā Mesijas atnākšanu: “Šodien Dāvida pilsētā jums ir piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs.” (Lk 2, 11) Kopš iesākuma Viņš ir Tas, “kuru Tēvs svētīja un sūtīja pasaulē” (J 10, 36), kas ieņemts kā “svētais” Jaunavas Marijas klēpī. [32] Jāzepu Dievs aicināja pieņemt savu sievu Mariju, kurā “dzimis Tas, [kas ] [..] no Svētā Gara” (Mt 1, 20), lai Jēzus, “kas tiek saukts Kristus”, piedzimtu Jāzepa sievai kā Dāvida mesiāniskais pēctecis ( Mt 1, 16). [33]
[32] Sal. Lk 1, 35.
[33] Sal. Rom 1, 3; 2 Tim 2, 8; Apd 22, 16.
KBK 456 Ar Nīkajas-Konstantinopoles simbola vārdiem, apliecinot savu ticību, mēs atbildam: “Mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā [Viņš] ir nācis no debesīm, iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un tapis cilvēks.” [79]
[79] Ds 150.
KBK 484 Līdz ar Marijai nestās eņģeļa vēsts pasludināšanu sākas laika piepildījums (sal. Gal 4, 4), tas ir, sāk piepildīties apsolījumi un tas, kam gatavojās. Marija tiek aicināta ieņemt To, kurā iemājos “miesā ietvertā dievišķības pilnība” (Kol 2, 9). Uz Marijas jautājumu: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” (Lk 1, 34) Dievs atbild ar Gara spēku: “Svētais Gars nāks pār tevi.” (Lk 1, 35)
KBK 485 Svētā Gara misija vienmēr ir saistīta ar Dēla misiju un ir tai pakārtota. [123] Svētais Gars tiek sūtīts, lai svētītu Jaunavas Marijas klēpi un dievišķā veidā to darītu auglīgu, Viņš, “Kungs un Dzīvinātājs”, dara, lai Marija ieņemtu Tēva mūžīgo Dēlu, kurš pieņems cilvēcisko dabu.
[123] Sal. J 16, 14-15.
KBK 486 Tēva vienīgais Dēls, kurš Jaunavas Marijas klēpī tiek ieņemts kā cilvēks, jau kopš pirmā savas cilvēciskās eksistences brīža ir ” Kristus”, tas ir, Svētā Gara svaidītais [124], kaut arī Viņš atklāj sevi tikai pakāpeniski: ganiem [125], Austrumzemju gudrajiem [126], Jānim Kristītājam [127], mācekļiem [128]. Tādējādi visa Jēzus Kristus dzīve paudīs to, kā “Dievs [Viņu] svaidīja Svētajā Garā un spēkā” (Apd 10, 38).
[124] Sal. Mt 1, 20; Lk 1, 35.
[125] Sal. Lk 2, 8-20.
[126] Sal. Mt 2, 1-12.
[127] Sal. J 1, 31-34.
[128] Sal. J 2, 11.
KBK 723 Marijā Svētais Gars īsteno Tēva labvēlīgo lēmumu. Svētajā Garā Jaunava ieņem un dzemdē Dieva Dēlu. Viņas jaunavība iegūst ne ar ko nesalīdzināmu auglīgumu caur Svētā Gara un ticības spēku. [93]
[93] Sal. Lk 1, 26-38; Rom 4, 18-21; Gal 4, 26-28.
KBK 724 Marijā Svētais Gars atklāj Tēva Dēlu, kurš ir kļuvis par Jaunavas Dēlu. Viņa ir pēdējās un galējās teofānijas (Dieva atklāšanās) degošais Krūms: Svētā Gara piepildīta, viņa parāda Vārdu, kas atklājies miesas pazemībā, un ļauj Viņu iepazīt nabagajiem [94] un pirmajiem no tautām [95].
[94] Sal. Lk 2, 15-19.
[95] Sal. Mt 2, 11.
KBK 725 Visbeidzot, caur Mariju Svētais Gars sāk vienot ar Kristu cilvēkus, kuros izpaužas Dieva žēlsirdīgā mīlestība [96], un pazemīgie vienmēr Viņu uzņem pirmie: gani, Austrumu gudrie, Simeons un Anna, laulātie draugi Kānā un pirmie Jēzus mācekļi.
[96] Sal. Lk 2, 14.
KBK 726 Šīs Gara sūtības noslēgumā Marija kļūst par “Sievieti”, jauno Ievu, “visu dzīvo Māti”, “pilnīgā Kristus” Māti. [97] Kā tāda viņa kopā ar divpadsmit apustuļiem “vienprātīgi palika lūgšanā” (Apd 1, 14), uzaustot “pēdējiem laikiem”, kurus Svētais Gars ievadīs Vasarsvētku rītā, atklājot Baznīcu.
[97] Sal. J 19, 25-27.
-
Baznīca savu pilnību sasniedz Marijā
KBK 829 “Baznīca Vissvētākās Jaunavas Marijas personā jau sasniedz pilnību, kas ir bez traipa un grumbas. Taču Kristum ticīgie vēl joprojām tiecas uz svētumu, uzvarot grēku; tāpēc viņi paceļ savas acis uz Mariju” [311] : viņā Baznīca jau ir pilnīgi svēta.
[311] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 65.
-
Marija – Baznīcas priekšzīmīgais īstenojums un pirmtēls
KBK 967 Tādēļ, ka viņa pilnīgi piekrita Tēva gribai, sava Dēla pestīšanas darbam, ikvienai Svētā Gara iedvesmai, Jaunava Marija Baznīcai ir ticības un mīlestības paraugs. Tādējādi viņa ir “izcilākā un unikālākā no Baznīcas locekļiem” [533], viņa ir Baznīcas “priekšzīmīgais īstenojums”, pirmtēls (lat. typus ) [534].
[533] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53.
[534] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63.
-
Marijas garīgā mātišķība
KBK 501 Jēzu ir Marijas vienīgais Dēls. Taču Marijas garīgā mātišķība [169] aizsniedz visus cilvēkus, kurus Viņš ir nācis izglābt: “Viņa dzemdēja savu Dēlu, kuru Dievs darījis par “pirmdzimt[o] starp daudziem brāļiem” (Rom 8, 29), tas ir, ticīgajiem, kuru dzimšanā un audzināšanā viņa ar savu mātes mīlestību līdzdarbojas.” [170]
[169] Sal. J 19, 26-27; Atkl 12, 17.
[170] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63.
-
Marijas vieta Baznīcas noslēpumā
KBK 963 Pēc tam, kad runājām par Marijas lomu Kristus un Svētā Gara noslēpumā, tagad ir jāaplūko viņas vieta Baznīcas noslēpumā. ” Patiesi, Jaunava Marija [..] ir atzīta un godināta kā Dieva un Pestītāja īstā Māte [..]. Viņa ir arī patiesa [Kristus] locekļu Māte, [..] jo ar savu mīlestību viņa ir līdzdalīga ticīgo, kas ir šīs Galvas locekļi, piedzimšanā Baznīcā.” [525] “…Marija, Kristus Māte, Baznīcas Māte.” [526]
[525] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53.
[526] Pāvils VI, Uzrunājot Koncila tēvus 3. vispārējās sinodes sēdē (1964. gada 21. novembrī).
KBK 964 Marijas lomu attiecībā pret Baznīcu nevar šķirt no viņas vienotības ar Kristu, tā tieši izriet no šīs vienotības. “Šī Marijas vienotība ar savu Dēlu pestīšanas darbā izpaužas jau no Kristus jaunavīgās ieņemšanas brīža līdz pat Viņa nāvei.” [527] Tā īpaši atklājas Viņa ciešanu stundā:
“Vissvētākā Jaunava devās uz priekšu savā ticības svētceļojumā, uzticīgi glabājot vienotību ar savu Dēlu līdz pat krustam, pie kura, ne bez Dieva nodoma, viņa stāvēja, dziļi ciešot kopā ar savu viendzimušo Dēlu, un savā mātes sirdī ar mīlestību deva piekrišanu savas miesas augļa upurēšanai. Visbeidzot, pats Jēzus Kristus, mirstot uz krusta, deva viņu par Māti māceklim, sacīdams: ‘Sieviet, lūk, tavs dēls!’ (J 19, 26)” [528]
[527] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 57.
[528] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 58.
KBK 965 Pēc sava Dēla uzkāpšanas debesīs, Marija “ar savām lūgšanām atbalstīja dzimstošo Baznīcu”. [529] Kopā ar apustuļiem un dažām sievietēm “mēs redzam Mariju, kas līdz ar citiem savās lūgšanās piesauc Gara, kas pasludināšanas brīdī jau bija viņu apēnojis, dāvanu” [530].
[529] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 69.
[530] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 59.
KBK 966 “Visbeidzot, kad bezvainīgā Jaunava, ko Dievs ir pasargājis no visām pirmgrēka sekām, bija piepildījusi savu zemes dzīvi, viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta debesu godībā, un Kungs viņu paaugstināja, darot par pasaules Karalieni, lai viņa vēl pilnīgāk līdzinātos savam Dēlam, kungu Kungam, kas ir uzvarējis grēku un nāvi.” [531] Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs ir vienreizēja līdzdalība viņas Dēla augšāmcelšanās noslēpumā un augšāmcelšanās baudīšana pirms citiem kristiešiem:
“Dzemdējot Dēlu, Tu saglabāji savu jaunavību; kad Tu iemigi, Tu neatstāji šo pasauli, ak, Dieva Māte: Tu aizgāji pie Dzīvības avota, Tu, kas ieņēmi dzīvo Dievu un kas ar savām lūgšanām atbrīvosi mūsu dvēseles no nāves.” [532]
[531] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 59; sal. Pijs XII, Ap. konst. Munificentissimus Deus (1950. gada 1. novembrī): DS 3903.
[532] Svētās Jaunavas Marijas iemigšanas dienas tropārijs “Hōmologion to mega”.
KBK 967 Tādēļ, ka viņa pilnīgi piekrita Tēva gribai, sava Dēla pestīšanas darbam, ikvienai Svētā Gara iedvesmai, Jaunava Marija Baznīcai ir ticības un mīlestības paraugs. Tādējādi viņa ir “izcilākā un unikālākā no Baznīcas locekļiem” [533], viņa ir Baznīcas “priekšzīmīgais īstenojums”, pirmtēls (lat. typus ) [534].
[533] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53.
[534] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63.
KBK 968 Taču viņas loma attiecībā uz Baznīcu un visu cilvēci ir vēl daudz lielāka. “Viņa, kā neviens cits, ir līdzdarbojusies Pestītāja darbā ar savu paklausību, ticību, cerību, dedzīgo mīlestību, lai dvēseles atgūtu pārdabisko dzīvi. Tāpēc žēlastības kārtībā viņa ir kļuvusi mūsu Māte.” [535]
[535] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 61.
KBK 969 “Sākot jau ar to brīdi, kad viņa deva savu piekrišanu ticībā Pasludināšanas dienā, nelokāmi to saglabājot līdz pat brīdim, kad viņa stāvēja zem krusta, šī Marijas mātišķība žēlastības dāvāšanas norisē nepārtraukti turpinās, līdz beidzot visi izredzētie sasniegs pilnību. Patiešām, pēc uzņemšanas debesīs viņas loma pestīšanas darbā nebeidzas: ar saviem nemitīgajiem aizlūgumiem viņa turpina mums izlūgt dāvanas, kas nodrošinātu mūsu mūžīgo pestīšanu. [..] Tāpēc Vissvētākā Jaunava Marija Baznīcā tiek piesaukta kā Aizstāve, Aizbildinātāja, Palīgs un žēlastības Vidutāja.” [536]
[536] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 62.
KBK 970 “Tomēr šī mātes loma, kas Marijai piemīt attiecībā uz cilvēkiem, neaptumšo un nekādā ziņā nemazina Kristus kā vienīgā Vidutāja funkciju: tieši otrādi, tā atklāj Viņa spēku. Jo pestīšanu nesošā ietekme, kāda ir Jaunavai Marijai, [..] plūst no Kristus nopelnu pārpilnības, balstās uz Viņa vidutājību, ir pilnīgi atkarīga no tās un smeļas tajā visu savu spēku.” [537] “Nevienu radību nekad nevar pielīdzināt cilvēktapušajam Vārdam un Pestītājam. Taču tāpat kā Kristus priesterībā dažādos veidos ir līdzdalīgi gan ordinētie kalpotāji, gan ticīgā tauta un tāpat kā Dieva vienīgā labestība patiešām ir izlieta dažādos veidos visās radībās, tāpat arī Pestītāja vienīgā vidutājība neizslēdz, bet, tieši otrādi, izraisa radību daudzveidīgu līdzdarbību, kas ir atkarīga no vienīgā Avota.” [538]
[537] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 60.
[538] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 62.
KBK 971 “Mani svētīgu teiks visas paaudzes.” (Lk 1, 48) “Tas, ka Baznīca godina Vissvētāko Jaunavu, pieder kristīgā kulta būtībai.” [539] Jaunavu Mariju “Baznīca pilnīgi likumīgi godina ar īpašu kultu. Jau no seniem laikiem Vissvētākā Jaunava tiek godināta kā “Dieva Māte”; ticīgie meklē patvērumu viņas aizbildniecībā, piesaucot viņu visās briesmās un visās viņu vajadzībās [..]. Šis kults [..], lai gan tas ir pilnīgi unikāls [..], tomēr būtiski atšķiras no pielūgsmes, kas pienākas vienīgi cilvēktapušajam Vārdam, tāpat kā Tēvam un Svētajam Garam; un tas pat to ļoti veicina.” [540] Tas rod savu izpausmi liturģiskajos svētkos, kas ir veltīti Dievmātei [541], un mariāniskajā lūgšanā, piemēram, Rožu-kroņa lūgšanā, kas ir “saīsināts Evaņģēlija izklāsts” [542].
[539] Pāvils VI, Ap. pamud. Marialis cultus 56.
[540] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 66.
[541] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 103.
[542] Pāvils VI, Ap. pamud. Marialis cultus, 42.
KBK 972 Lai noslēgtu mūsu apskatu par Baznīcu, tās izcelsmi, sūtību un mērķi, mēs nevaram darīt neko labāku, kā tikai vērst savu skatienu uz Mariju. Viņā mēs varam uzlūkot to, kas ir Baznīca tās noslēpumā, tās “ticības svētceļojumā”, un to, kas tā būs tēvijā, kad noslēgsies tās ceļojums. Tur, “Vissvētās un nedalāmās Trīsvienības godībā”, “visu svēto sadraudzībā” [543], Baznīcu sagaida Marija, kuru tā godina kā sava Kunga Māti un savu Māti:
“Kā debesīs, kur viņa ir jau pagodināta ar miesu un dvēseli, Jēzus Māte ir Baznīcas, kurai jārod savs piepildījums nākamajā mūžībā, tēls un sākums, tā arī zemes virsū, gaidīdama Kunga atnākšanas dienu, tā jau tagad kā drošas cerības un mierinājuma zīme mirdz svētceļojošās Dieva tautas priekšā.” [544]
[543] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 69.
[544] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 68.
KBK 773 Baznīcā šī cilvēku vienotība ar Dievu “mīlestībā, kas nekad nebeidzas” (1 Kor 13, 8), ir mērķis, kurš nosaka visu to, kas tajā ir ar šo pārejošo pasauli saistīts sakramentāls līdzeklis. [196] Baznīcas hierarhiskā struktūra “ir pilnīgi pakārtota tās locekļu svētumam. Bet šis svētums tiek mērots pēc “dziļā noslēpuma”, kurā Līgava ar mīlestību atbild uz Līgavaiņa dāvanu” [197]. Marija mums visiem iet pa priekšu svētumā, kas ir Baznīcas – Līgavas, kura ir bez traipa un grumbas [198], noslēpums. Tādēļ “Baznīcai vispirms ir mariāniska dimensija un tikai pēc tam – Pētera dimensija”. [199]
[196] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48.
[197] Jānis Pāvils II, Ap. vēst. Mulieris dignitatem, 27.
[198] Sal. Ef 5, 27.
[199] Jānis Pāvils II, Ap. vēst. Mulieris dignitatem, 27.
KBK 2673 Lūgšanā Svētais Gars vieno mūs ar viendzimušā Dēla Personu Viņa pagodinātajā cilvēciskumā. Caur Dēlu un Viņā mūsu lūgšana, kas ir Dieva bērnu lūgšana, Baznīcā nonāk vienotībā ar Jēzus Māti. [21]
[21] Sal. Apd 1, 14.
-
Marija – lūgšanas paraugs (ar savu “Fiat” un “Magnificat”)
KBK 2617 Marijas lūgšana mums tiek atklāta laiku piepildījuma rītausmā. Pirms Dieva Dēla iemiesošanās un Svētā Gara dāvāšanas viņas lūgšana neatkārtojamā veidā līdzdarbojās Tēva labvēlīgā nodoma piepildīšanā; tas norisinājās pasludināšanas brīdī, kad tika ieņemts Kristus [87], un Vasarsvētku dienā, lai tiktu izveidota Baznīca – Kristus Miesa [88]. Dieva pazemīgās kalpones ticībā Dieva Dāvana tika uzņemta tā, kā Viņš to ir gaidījis kopš laiku iesākuma. Viņa, kuru Visvarenais ir darījis “žēlastības pilnu”, atbild, atdodot Viņam visu savu būtni: “Redzi, es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda.” “Lai notiek” – tāda ir kristīgā lūgšana: atdot sevi visu Dievam, jo Viņš sevi visu ir atdevis mums.
[87] Sal. Lk 1, 38.
[88] Sal. Apd 1, 14.
KBK 2619 Lūk, kāpēc Marijas dziedājums [91], tas ir, “Magnificat” latīņu liturģijā, Megalinarions – Bizantijas liturģijā, vienlaikus ir gan Dieva Mātes dziedājums, gan arī Baznīcas dziedājums, Sionas Meitas dziedājums un jaunās Dieva tautas dziedājums, pateicības dziedājums par pestīšanas vēsturē saņemto žēlastības pārpilnību, “nabago” dziedājums, kuru cerība ir piepildīta, kad īstenojas solījumi “mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa dzimumam mūžīgi”.
[91] Sal. Lk 1, 46-55.
-
Marija – cerības piemērs
KBK 64 Ar praviešu starpniecību Dievs veido savu tautu cerībā uz pestīšanu, gaidot jauno un mūžīgo derību, kas ir domāta visiem cilvēkiem [26] un kas būs ierakstīta sirdīs [27]. Pravieši sludina Dieva tautas radikālo atpestīšanu, tās šķīstīšanu no visām neuzticībām [28], pestīšanu, kas aptvers visas tautas [29]. Par šīs cerības nesējiem pirmām kārtām kļūs Kunga nabagi un pazemīgie. [30] Svētās sievietes, kā Sāra, Rebeka, Rāhele, Mirjama, Debora, Hanna, Judīte un Estere – saglabā dzīvu Izraēļa pestīšanas cerību. Visdzidrākā no viņām ir Marija. [31]
[26] Sal. Is 2, 2-4.
[27] Sal. Jer 31, 31-34; Ebr 10, 16.
[28] Sal. Ez 36.
[29] Sal. Is 49, 5-6; 53, 11.
[30] Sal. Sof 2, 3.
[31] Sal. Lk 1, 38.
-
Marija kā ticības paklausības piemērs
KBK 144 Paklausīt (lat. ob-audire ) ticībā – tas nozīmē brīvi pakļauties dzirdētajam vārdam, jo tā patiesīgumu ir garantējis Dievs, kas ir pati Patiesība. Ābrahams ir šīs paklausības, kuru mums piedāvā Svētie Raksti, paraugs. Jaunava Marija ir tās vispilnīgākais īstenojums.
KBK 148 Jaunava Marija vispilnīgākajā veidā īsteno ticības paklausību. Ticībā Marija uzņem vēstījumu un apsolījumu, ko atnesa eņģelis Gabriēls, ticēdama, ka “Dievam [..] nekas nav neiespējams” (Lk 1, 37) [9] un dodot savu piekrišanu: “Es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38) Elizabete sveicināja Mariju: “Svētīga ir tā, kas ieticēja, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir sacījis.” (Lk 1, 45) Tieši šīs ticības dēļ visas paaudzes viņu sauc par svētlaimīgu. [10]
[9] Sal. Rad 18, 14.
[10] Sal. Lk 1, 48.
KBK 149 Visu mūžu, līdz pat pēdējam pārbaudījumam [11], kad Jēzus, viņas Dēls, mirst pie krusta, Marijas ticība nav svārstījusies. Marija nav mitējusies ticēt, ka “piepildīsies” Dieva Vārds. Tādēļ arī Baznīca godina Marijā ticības vistīrāko īstenojumu.
[11] Sal. Lk 2, 35.
KBK 494 Uz pasludinājumu, ka viņa, vīra nepazinusi, dzemdēs “Visaugstā Dēlu” Svētā Gara spēkā [144], Marija atbildēja ar “ticības paklausību” [145], būdama droša par to, ka Dievam nav nekā neiespējama: “Redzi, es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38) Tādējādi, devusi piekrišanu Dieva vārdam, Marija kļuva par Jēzus Māti un no visas sirds, nekādam grēkam viņu neaizkavējot, pieņēma dievišķo pestīšanas gribu un pati pilnībā sevi atdeva savam Dēlam un Viņa darbam, lai ar Dieva žēlastību, darbojoties kopā ar Jēzu un paliekot atkarīga no Viņa, kalpotu pestīšanas noslēpumam [146]:
“Kā saka sv. Irenejs, ‘ar savu paklausību viņa sev pašai un visai cilvēcei ir kļuvusi par pestīšanas cēloni’. [147] Tāpēc arī kopā ar Ireneju vēl daudzi citi senie Baznīcas tēvi ir sacījuši: ‘Ievas nepaklausības dēļ radušos samezglojumu ir atšķetinājusi Marijas paklausība; ko jaunava Ieva ar savu neticību bija samezglojusi, to Jaunava Marija ar savu ticību atšķetinājusi.’ [148] Salīdzinādami Mariju ar Ievu, viņi sauc Mariju par ‘visu dzīvo Māti’ un bieži vien apliecina: ‘Caur Ievu – nāve, caur Mariju – dzīvība.'” [149]
[144] Sal. Lk 1, 28-37.
[145] Sal. Rom 1, 5.
[146] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
[147] Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 22, 4.
[148] Sal. sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 22, 4.
[149] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
-
Marija kā ticības piemērs un lieciniece
KBK 165 Tieši tad mums jāgriežas pie ticības lieciniekiem : pie Ābrahama, kas “pretēji cerībai ieticēja cerībai” (Rom 4, 18); pie Jaunavas Marijas, kas “ticības svētceļojumā” [41] nonāca pat “ticības naktī” [42], kļūstot līdzdalīga sava Dēla ciešanās un kapa naktī; [43] un pie vēl daudziem citiem ticības lieciniekiem: “Tā kā ap mums ir tik liels daudzums liecinieku, tad nometīsim katru smagumu un mums apkārt esošo grēku un ar izturību dosimies mums priekšā stāvošajā cīņā. Raudzīsimies uz Jēzu, kurš ir mūsu ticības dibinātājs un piepildītājs.” (Ebr 12, 1-2)
[41] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 58.
[42] Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris Mater, 17.
[43] Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris Mater, 18.
KBK 273 Vienīgi ticība var pieņemt Dieva visvarenības noslēpumainos ceļus. Ticība lepojas ar savu nespēku, lai “pievilktu” Kristus spēku. [97] Izcilākais šīs ticības paraugs ir Jaunava Marija, viņa, kas ticēja, ka “Dievam [..] nekas nav neiespējams” (Lk 1, 37), un kas ir pratusi cildināt Kungu: “Lielas lietas man ir darījis Varenais, un svēts ir Viņa vārds.” (Lk 1, 49)
[97] Sal. 2 Kor 12, 9; Flp 4, 13.
-
Marija kā vienotības ar Dēlu piemērs
KBK 964 Marijas lomu attiecībā pret Baznīcu nevar šķirt no viņas vienotības ar Kristu, tā tieši izriet no šīs vienotības. “Šī Marijas vienotība ar savu Dēlu pestīšanas darbā izpaužas jau no Kristus jaunavīgās ieņemšanas brīža līdz pat Viņa nāvei.” [527] Tā īpaši atklājas Viņa ciešanu stundā:
“Vissvētākā Jaunava devās uz priekšu savā ticības svētceļojumā, uzticīgi glabājot vienotību ar savu Dēlu līdz pat krustam, pie kura, ne bez Dieva nodoma, viņa stāvēja, dziļi ciešot kopā ar savu viendzimušo Dēlu, un savā mātes sirdī ar mīlestību deva piekrišanu savas miesas augļa upurēšanai. Visbeidzot, pats Jēzus Kristus, mirstot uz krusta, deva viņu par Māti māceklim, sacīdams: ‘Sieviet, lūk, tavs dēls!’ (J 19, 26)” [528]
[527] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 57.
[528] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 58.
-
Marija – svētuma piemērs
KBK 2030 Savu aicinājumu kristietis īsteno Baznīcā, vienotībā ar visiem kristītajiem. No Baznīcas viņš saņem Dieva Vārdu, kurš satur mācību par “Kristus likumu”. [75] No Baznīcas viņš saņem sakramentu žēlastību, kas viņu notur uz “ceļa”. Baznīca viņam sniedz svētuma piemēru. Svētuma pirmtēlu un avotu viņš iepazīst Vissvētākajā Jaunavā Marijā; tātad svētumu viņš iepazīst tajos cilvēkos, kuri par to liecina ar savas dzīves piemēru; svētumu viņš atklāj garīgajā tradīcijā un iepazīstot savu priekšgājēju – svēto – dzīves gājumu vēstures gaitā, kurus liturģija piemin, svinot svēto dienas.
[75] Sal. Gal 6, 2.
-
Bezvainīgā Ieņemšana
KBK 490 Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, “Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam”. [137] Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā “žēlastības pilno”. [138] Patiešām, lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešams, lai viņu pilnībā vadītu Dieva žēlastība.
[137] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
[138] Sal. Lk 1, 28.
KBK 491 Gadsimtu gaitā Baznīca arvien vairāk ir apzinājusies, ka Marija, kuru Dievs “piepildīja ar savu žēlastību” [139], tikusi izpirkta jau kopš savas ieņemšanas brīža. To arī apliecina Bezvainīgās ieņemšanas dogma, kuru 1854. gadā pasludināja pāvests Pijs IX:
“Svētlaimīgā Jaunava Marija kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai visvarenā Dieva žēlastībai un labvēlībai, cilvēces Pestītāja Jēzus Kristus dēļ ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa.” [140]
[139] Sal. Lk 1, 28.
[140] Pijs IX, Bulla Ineffabilis Deus : DS 2803.
KBK 492 Šo “absolūti unikālā svētuma” spožumu, ar kuru viņa tikusi “bagātināta kopš pirmā savas ieņemšanas brīža” [141], visā pilnībā viņa saņem no Kristus: viņa ir “atpirkta izcilā veidā sava Dēla nopelnu dēļ”. [142] Viņai, vairāk nekā jebkurai citai radītajai personai, Tēvs “Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās” (Ef 1, 3). Dievs “izredzējis” Mariju “pirms pasaules radīšanas”, lai viņa “mīlestībā” būtu svēta un nevainojama “Viņa priekšā” (Ef 1, 4).
[141] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
[142] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53.
KBK 493 Austrumu tradīcijas tēvi Dieva Māti sauc par “Vissvēto” (gr. Panagia ) un viņu godina kā “jebkāda grēka traipa neskarto, Svētajā Garā veidotu par jaunu radību”. [143] Pateicoties Dieva žēlastībai, Marija visu savu mūžu ir palikusi jebkāda personiskā grēka neskarta.
[143] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
-
Ieņemšana no Svētā Gara
KBK 437 Jēzus dzimšanu eņģelis ganiem pasludināja kā Izraēlim apsolītā Mesijas atnākšanu: “Šodien Dāvida pilsētā jums ir piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs.” (Lk 2, 11) Kopš iesākuma Viņš ir Tas, “kuru Tēvs svētīja un sūtīja pasaulē” (J 10, 36), kas ieņemts kā “svētais” Jaunavas Marijas klēpī. [32] Jāzepu Dievs aicināja pieņemt savu sievu Mariju, kurā “dzimis Tas, [kas ] [..] no Svētā Gara” (Mt 1, 20), lai Jēzus, “kas tiek saukts Kristus”, piedzimtu Jāzepa sievai kā Dāvida mesiāniskais pēctecis ( Mt 1, 16). [33]
[32] Sal. Lk 1, 35.
[33] Sal. Rom 1, 3; 2 Tim 2, 8; Apd 22, 16.
KBK 456 Ar Nīkajas-Konstantinopoles simbola vārdiem, apliecinot savu ticību, mēs atbildam: “Mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā [Viņš] ir nācis no debesīm, iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un tapis cilvēks.” [79]
[79] Ds 150.
KBK 484 Līdz ar Marijai nestās eņģeļa vēsts pasludināšanu sākas laika piepildījums (sal. Gal 4, 4), tas ir, sāk piepildīties apsolījumi un tas, kam gatavojās. Marija tiek aicināta ieņemt To, kurā iemājos “miesā ietvertā dievišķības pilnība” (Kol 2, 9). Uz Marijas jautājumu: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” (Lk 1, 34) Dievs atbild ar Gara spēku: “Svētais Gars nāks pār tevi.” (Lk 1, 35)
KBK 485 Svētā Gara misija vienmēr ir saistīta ar Dēla misiju un ir tai pakārtota. [123] Svētais Gars tiek sūtīts, lai svētītu Jaunavas Marijas klēpi un dievišķā veidā to darītu auglīgu, Viņš, “Kungs un Dzīvinātājs”, dara, lai Marija ieņemtu Tēva mūžīgo Dēlu, kurš pieņems cilvēcisko dabu.
[123] Sal. J 16, 14-15.
KBK 486 Tēva vienīgais Dēls, kurš Jaunavas Marijas klēpī tiek ieņemts kā cilvēks, jau kopš pirmā savas cilvēciskās eksistences brīža ir ” Kristus”, tas ir, Svētā Gara svaidītais [124], kaut arī Viņš atklāj sevi tikai pakāpeniski: ganiem [125], Austrumzemju gudrajiem [126], Jānim Kristītājam [127], mācekļiem [128]. Tādējādi visa Jēzus Kristus dzīve paudīs to, kā “Dievs [Viņu] svaidīja Svētajā Garā un spēkā” (Apd 10, 38).
[124] Sal. Mt 1, 20; Lk 1, 35.
[125] Sal. Lk 2, 8-20.
[126] Sal. Mt 2, 1-12.
[127] Sal. J 1, 31-34.
[128] Sal. J 2, 11.
KBK 495 Mariju, kura Evaņģēlijā tiek saukta “Jēzus Māte” (J 2, 1; 19, 25) [150], vēl pirms viņas Dēla piedzimšanas Svētais Gars ir pamudinājis godināt kā “mana Kunga Māti” (Lk 1, 43). Patiešām, Tas, kuru viņa no Svētā Gara bija ieņēmusi kā cilvēku un kurš patiesi pēc miesas kļuva viņas Dēls, nav neviens cits, kā Tēva mūžīgais Dēls, otrā Svētās Trīsvienības Persona. Baznīca apliecina, ka Marija patiesi ir Dieva Māte (gr. Theotokos ) [151].
[150] Sal. Mt 13, 55.
[151] Sal. Efezas koncils, Epistula II Cyrilli Alexandrini ad Nestorium: DS 251.
KBK 723 Marijā Svētais Gars īsteno Tēva labvēlīgo lēmumu. Svētajā Garā Jaunava ieņem un dzemdē Dieva Dēlu. Viņas jaunavība iegūst ne ar ko nesalīdzināmu auglīgumu caur Svētā Gara un ticības spēku. [93]
[93] Sal. Lk 1, 26-38; Rom 4, 18-21; Gal 4, 26-28.
-
Marija apmeklē Elizabeti – Dievs apmeklē savu tautu
KBK 717 “Bija Dieva sūtīts cilvēks, viņa vārds bija Jānis.” (J 1, 6) Svētais Gars Jāni piepildīja “jau no mātes klēpja” (Lk 1, 15) [81] caur Kristu, kuru Jaunava Marija bija ieņēmusi no Svētā Gara. Marijā, kas apmeklēja Elizabeti, Dievs “ir apmeklējis savu tautu”. [82]
[81] Sal. Lk 1, 41.
[82] Sal. Lk 1, 68.
-
Marija – pasargāta no grēka
KBK 411 Kristīgā tradīcija šajā fragmentā saskata vēsti par “jauno Ādamu” [306], kas ar savu paklausību “līdz pat krusta nāvei” (Flp 2,8) ar uzviju atlīdzina par Ādama nepaklausību [307]. Pie tam, daudzi Baznīcas tēvi un doktori apliecina, ka sieviete, par kuru vēstīts “Pirmevaņģēlijā”, ir Kristus māte Marija kā “jaunā Ieva”. Viņa ir bijusi tā, kas pati pirmā un neatkārtojamā veidā ir saņēmusi augļus no Kristus gūtās uzvaras pār grēku: viņa ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa [308], un visu savas zemes dzīves laiku, pateicoties īpašai Dieva žēlastībai, viņa nav izdarījusi nekādu grēku [309].
[306] Sal. 1 Kor 15, 21-22. 45.
[307] Sal. Rom 5, 19-20.
[308] Sal. Pijs IX, Bulla Ineffabilis Deus : DS 2803.
[309] Sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 23. kanons: DS 1573.
-
Marija – žēlastības vidutāja
KBK 969 “Sākot jau ar to brīdi, kad viņa deva savu piekrišanu ticībā Pasludināšanas dienā, nelokāmi to saglabājot līdz pat brīdim, kad viņa stāvēja zem krusta, šī Marijas mātišķība žēlastības dāvāšanas norisē nepārtraukti turpinās, līdz beidzot visi izredzētie sasniegs pilnību. Patiešām, pēc uzņemšanas debesīs viņas loma pestīšanas darbā nebeidzas: ar saviem nemitīgajiem aizlūgumiem viņa turpina mums izlūgt dāvanas, kas nodrošinātu mūsu mūžīgo pestīšanu. [..] Tāpēc Vissvētākā Jaunava Marija Baznīcā tiek piesaukta kā Aizstāve, Aizbildinātāja, Palīgs un žēlastības Vidutāja.” [536]
[536] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 62.
-
Marijas izredzētība
KBK 488 “Dievs sūtīja savu Dēlu” (Gal 4, 4), taču, lai veidotu Viņa miesu [129], Dievs vēlējās, lai radība no brīvas gribas Viņam līdzdarbotos. Šādam nolūkam jau kopš mūžības par Māti savam Dēlam Viņš izvēlējās kādu Izraēļa meitu, ebreju meiteni no Nazaretes Galilejā, jaunavu, “kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzepu, no Dāvida cilts. Un jaunavas vārds bija Marija” (Lk 1, 26-27):
“Žēlsirdības Tēvs pirms sava Dēla iemiesošanās ir gribējis saņemt izvēlētās Mātes piekrišanu: ja nu reiz kāda sieviete bija veicinājusi nāvi, tad līdzīgā kārtā atkal kādai sievietei bija jāveicina dzīvības uzvara.” [130]
[129] Sal. Ebr 10, 5.
[130] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56. Sal. turpat, 61.
KBK 489 Visā vecās derības laikā Marijas misijas sagatavošanā piedalījušās svētas sievietes. Jau pašā sākumā ir Ieva: kaut arī viņa nepaklausīja, viņai tiek apsolīts pēcnācējs, kas gūs uzvaru pār ļauno [131], un viņa saņem apsolījumu, ka kļūs par māti visiem dzīvajiem [132]. Ievērojot šo apsolījumu, Sāra ieņem dēlu, kaut gan ir gados veca. [133] Pretstatā visam, kas sagaidāms, no cilvēciskā viedokļa raugoties, lai apliecinātu uzticību savam apsolījumam, Dievs izredzējis pasaules acīs neprātīgos un nespējīgos [134] : Annu, Samuēla māti [135], Deboru, Rutu, Judīti un Esteri, kā arī daudz citu sieviešu. “Šo Kunga pazemīgo un garā nabadzīgo sieviešu vidū, kuras cer uz Viņu un ar paļāvību saņem no Viņa pestīšanu, pirmo vietu ieņem Marija. Līdz ar viņu, izcilāko Sionas meitu, pēc ilgajām apsolījuma gaidām laiks piepildās un sāk īstenoties jaunā pestīšanas kārtība.” [136]
[131] Sal. Rad 3, 15.
[132] Sal. Rad 3, 20.
[133] Sal. Rad 18, 10-14; 21, 1-2.
[134] Sal. 1 Kor 1, 27.
[135] Sal. 1 Sam 1.
[136] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 55.
KBK 508 No Ievas pēctečiem Dievs izredzēja Jaunavu Mariju par sava Dēla Māti. Būdama “žēlastības pilna”, viņa ir “visizcilākais Pestīšanas auglis”: [182] kopš tā mirkļa, kad viņa tika ieņemta, Marija ir pilnībā pasargāta no pirmgrēka traipa un visu savu mūžu palikusi jebkāda personiskā grēka neskarta.
[182] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 103.
-
Marijas jaunavība
KBK 496 Jau ar pirmajiem savas ticības formulējumiem [152] Baznīca ir apliecinājusi, ka Jēzus ir ticis ieņemts Jaunavas Marijas klēpī, vienīgi pateicoties Svētā Gara spēkam, apstiprinot arī patiesību par šī notikuma miesisko pusi: Jēzus ir ticis ieņemts “no Svētā Gara bez vīrieša sēklas” [153]. Jaunavīgās ieņemšanas faktā Baznīcas tēvi saskata zīmi, ka Tas patiesi ir Dieva Dēls, kurš nonācis tādā pašā cilvēciskumā, kāds ir mūsējais:
Tā sv. Ignācijs no Antiohijas (2. gadsimta sākumā) ir teicis: “Jūs varat būt pilnīgi pārliecināti ticībā, ka pēc miesas mūsu Kungs patiesi ir no Dāvida cilts [154], ka pēc Dieva gribas un spēka [155] patiesi dzimis no Jaunavas, [..] ka savā miesā Viņš patiesi tika pienaglots pie krusta mūsu dēļ Poncija Pilāta laikā […], ka Viņš ir patiesi cietis, tāpat patiesi ir arī augšāmcēlies.” [156]
[152] Sal. DS 10-64.
[153] Laterāna koncils (649. gadā), 3. kanons: DS 503.
[154] Sal. Rom 1, 3.
[155] Sal. J 1, 13.
[156] Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule smirniešiem, 1-2.
KBK 497 Evaņģēlija teksti [157] jaunavīgo ieņemšanu saprot kā Dieva darbu, kas pārsniedz visu to, ko var izprast un paveikt cilvēks [158]. “Kas viņā dzimis, Tas ir no Svētā Gara,” saka eņģelis Jāzepam, runādams par Mariju, viņa līgavu. (Mt 1, 20) Baznīca šai notikumā saskata pravieša Isajas dotā dievišķā apsolījuma piepildīšanos: “Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu” (Is 7, 14), saskaņā ar Mt 1, 23 tulkojumu uz grieķu valodu.
[157] Sal. Mt 1, 18-25; Lk 1, 26-38.
[158] Sal. Lk 1, 34.
KBK 498 Dažreiz cilvēkus satrauc tas, ka sv. Marka evaņģēlijs un Jaunās Derības vēstules neko nesaka par jaunavīgo ieņemšanu. Tāpat rodas arī jautājums par to, vai šeit tik nav runa par kādu leģendu vai teoloģisku veidojumu bez saistības ar vēsturi. Uz to ir jāsniedz sekojoša atbilde: ticība Jēzus jaunavīgajai ieņemšanai sastapās ar asu pretestību, izsmieklu vai neizpratni no neticīgo, jūdu un pagānu puses [159] : šī ticība vai nu neatrada pamatojumu pagāniskajā mitoloģijā, vai arī neatbilda tajā laikā valdošajām idejām. Šī notikuma jēga izprotama tikai ticībai, kas to redz “saiknē, kas savstarpēji saista visus ticības noslēpumus” [160], visā Kristus noslēpumu kopumā – no Viņa iemiesošanās brīža līdz Lieldienām. Jau sv. Ignācijs no Antiohijas liecina par šo saikni: “Šīs pasaules valdnieks neizdibināja ne Marijas jaunavību un veidu, kādā viņa dzemdējusi savu Dēlu, ne arī Kunga nāvi: lūk, trīs grandiozi noslēpumi, kas norisinājušies Dieva klusumā.” [161]
[159] Sal. sv. Justīns, Dialogus cum Tryphone Iudæo, 66-67; Origēns, Contra Celsum, 1, 32; turpat, 1, 69.
[160] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 4. nod.: DS 3016.
[161] Sal. sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule efeziešiem, 19, 1; sal. 1 Kor 2, 8.
KBK 502 Visas Atklāsmes kopsakarību gaismā ticība var atrast tos noslēpumainos cēloņus, kuru dēļ Dievs savā pestīšanas nodomā ir gribējis, lai Viņa Dēls dzimtu no jaunavas. Šie cēloņi attiecas gan uz Kristus Personu un Viņa pestīšanu nesošo sūtību, gan uz Marijas padevīgo piekrišanu šai sūtībai visu cilvēku labā:
KBK 503 Marijas jaunavība pauž Dieva absolūto iniciatīvu iemiesošanās īstenošanā. Vienīgi Dievs ir Jēzus Tēvs. [171] “Cilvēciskā daba, kuru Viņš pieņēmis, nekad nav Viņu attālinājusi no Tēva. [..] Dieva Dēls un Cilvēka Dēls ir viens un tas pats. Dabiski būdams sava Tēva Dēls savas dievišķības dēļ un dabiski – savas Mātes Dēls sava cilvēciskuma dēļ, Viņš patiesi ir Dieva Dēls abās savās dabās.” [172]
[171] Sal. Lk 2, 48-49.
[172] Friuli koncils (796. vai 797. gada), Symbolum : DS 619.
KBK 504 Jēzus ir ieņemts no Svētā Gara Jaunavas Marijas klēpī, jo Viņš ir Jaunais Ādams [173], kas ievada jauno radīšanu: “Pirmais cilvēks no zemes – laicīgais, otrais Cilvēks – no debesīm.” (1 Kor 15, 47) Jau kopš ieņemšanas Kristus cilvēciskums ir Svētā Gara piepildīts, jo Dievs “Garu [Viņam] [..] dod bez mēra” (J 3, 34). Tieši no Viņa, atpirktās cilvēces Galvas [174] “pilnības” – mēs “esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības” (J 1, 16).
[173] Sal. 1 Kor 15, 45.
[174] Sal. Kol 1, 18.
KBK 505 Jēzus, Jaunais Ādams, ar savu jaunavīgo ieņemšanu ievada Dieva pieņemto bērnu jauno piedzimšanu Svētajā Garā caur ticību. “Kā tas notiks?” (Lk 1, 34) [175] Līdzdalība dievišķajā dzīvē ir “ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva” (J 1, 13). Šīs dzīves saņemšana ir jaunavīga, jo cilvēkam tā pilnībā ir Svētā Gara dota. Cilvēka aicinājuma jēga – būt saderinātam ar Dievu [176] pilnībā īstenojusies Marijas jaunavīgajā mātišķībā.
[175] Sal. Jņ 3, 9.
[176] Sal. 2 Kor 11, 2.
KBK 506 Marija ir Jaunava tāpēc, ka viņas jaunavība ir zīme, kas liecina par viņas ticību, kuru neapēno nekādas šaubas [177], un par viņas nedalīto sevis atdevi Dieva gribai [178]. Tā ir viņas ticība, kas ļāva viņai kļūt par Pestītāja Māti: “Marija ir svētīga vairāk tādēļ, ka viņa pieņēmusi ticību uz Kristu, nevis tāpēc, ka viņa ieņēmusi Kristus miesu.” [179]
[177] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63.
[178] Sal. 1 Kor 7, 34-35.
[179] Sv. Augustīns, De sancta virginitate, 3, 3.
KBK 507 Marija vienlaikus ir gan Jaunava, gan Māte, jo viņa ir Baznīcas pirmtēls un vispilnīgākais tās īstenojums [180] : “Baznīca [..], savukārt, kļūst par Māti, pateicoties Dieva Vārdam, kuru tā saņem ticībā: patiešām, ar sludināšanu un caur Kristību tā dzemdē jaunai un nemirstīgai dzīvei no Svētā Gara ieņemtos un no Dieva dzimušos bērnus. Viņa ir arī Jaunava, kas savam Līgavainim dāvā savu ticību, kuru tā glabā neskartu un tīru.” [181]
[180] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63.
[181] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 64.
-
Marijas piekrišana
KBK 148 Jaunava Marija vispilnīgākajā veidā īsteno ticības paklausību. Ticībā Marija uzņem vēstījumu un apsolījumu, ko atnesa eņģelis Gabriēls, ticēdama, ka “Dievam [..] nekas nav neiespējams” (Lk 1, 37) [9] un dodot savu piekrišanu: “Es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38) Elizabete sveicināja Mariju: “Svētīga ir tā, kas ieticēja, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir sacījis.” (Lk 1, 45) Tieši šīs ticības dēļ visas paaudzes viņu sauc par svētlaimīgu. [10]
[9] Sal. Rad 18, 14.
[10] Sal. Lk 1, 48.
KBK 490 Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, “Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam”. [137] Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā “žēlastības pilno”. [138] Patiešām, lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešams, lai viņu pilnībā vadītu Dieva žēlastība.
[137] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
[138] Sal. Lk 1, 28.
KBK 494 Uz pasludinājumu, ka viņa, vīra nepazinusi, dzemdēs “Visaugstā Dēlu” Svētā Gara spēkā [144], Marija atbildēja ar “ticības paklausību” [145], būdama droša par to, ka Dievam nav nekā neiespējama: “Redzi, es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38) Tādējādi, devusi piekrišanu Dieva vārdam, Marija kļuva par Jēzus Māti un no visas sirds, nekādam grēkam viņu neaizkavējot, pieņēma dievišķo pestīšanas gribu un pati pilnībā sevi atdeva savam Dēlam un Viņa darbam, lai ar Dieva žēlastību, darbojoties kopā ar Jēzu un paliekot atkarīga no Viņa, kalpotu pestīšanas noslēpumam [146]:
“Kā saka sv. Irenejs, ‘ar savu paklausību viņa sev pašai un visai cilvēcei ir kļuvusi par pestīšanas cēloni’. [147] Tāpēc arī kopā ar Ireneju vēl daudzi citi senie Baznīcas tēvi ir sacījuši: ‘Ievas nepaklausības dēļ radušos samezglojumu ir atšķetinājusi Marijas paklausība; ko jaunava Ieva ar savu neticību bija samezglojusi, to Jaunava Marija ar savu ticību atšķetinājusi.’ [148] Salīdzinādami Mariju ar Ievu, viņi sauc Mariju par ‘visu dzīvo Māti’ un bieži vien apliecina: ‘Caur Ievu – nāve, caur Mariju – dzīvība.'” [149]
[144] Sal. Lk 1, 28-37.
[145] Sal. Rom 1, 5.
[146] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
[147] Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 22, 4.
[148] Sal. sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 22, 4.
[149] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
-
Marijas uzņemšana debesīs
KBK 966 “Visbeidzot, kad bezvainīgā Jaunava, ko Dievs ir pasargājis no visām pirmgrēka sekām, bija piepildījusi savu zemes dzīvi, viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta debesu godībā, un Kungs viņu paaugstināja, darot par pasaules Karalieni, lai viņa vēl pilnīgāk līdzinātos savam Dēlam, kungu Kungam, kas ir uzvarējis grēku un nāvi.” [531] Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs ir vienreizēja līdzdalība viņas Dēla augšāmcelšanās noslēpumā un augšāmcelšanās baudīšana pirms citiem kristiešiem:
“Dzemdējot Dēlu, Tu saglabāji savu jaunavību; kad Tu iemigi, Tu neatstāji šo pasauli, ak, Dieva Māte: Tu aizgāji pie Dzīvības avota, Tu, kas ieņēmi dzīvo Dievu un kas ar savām lūgšanām atbrīvosi mūsu dvēseles no nāves.” [532]
[531] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 59; sal. Pijs XII, Ap. konst. Munificentissimus Deus (1950. gada 1. novembrī): DS 3903.
[532] Svētās Jaunavas Marijas iemigšanas dienas tropārijs “Hōmologion to mega”.
-
Pasludināšana
KBK 484 Līdz ar Marijai nestās eņģeļa vēsts pasludināšanu sākas laika piepildījums (sal. Gal 4, 4), tas ir, sāk piepildīties apsolījumi un tas, kam gatavojās. Marija tiek aicināta ieņemt To, kurā iemājos “miesā ietvertā dievišķības pilnība” (Kol 2, 9). Uz Marijas jautājumu: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” (Lk 1, 34) Dievs atbild ar Gara spēku: “Svētais Gars nāks pār tevi.” (Lk 1, 35)
KBK 490 Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, “Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam”. [137] Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā “žēlastības pilno”. [138] Patiešām, lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešams, lai viņu pilnībā vadītu Dieva žēlastība.
[137] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
[138] Sal. Lk 1, 28.
-
Svētā Gara darbs
KBK 721 Marija, Vissvētā Dieva Māte, mūžam Jaunava, ir Dēla un Svētā Gara sūtības meistardarbs laiku piepildījumā. Pirmo reizi pestīšanas plāna īstenošanas gaitā, pateicoties Svētā Gara sagatavošanas darbam, Tēvs atrod Mājokli, kurā Viņa Dēls un Viņa Gars var dzīvot starp cilvēkiem. Šajā nozīmē Baznīcas Tradīcija skaistākos tekstus par Gudrību bieži ir attiecinājusi uz Mariju [90]: liturģijā Marija tiek apdziedāta un attēlota kā “Gudrības sēdeklis”.
[90] Sal. Sak 8, 1 – 9, 6; Sīr 24.
KBK 722 Viņā sāk atklāties “Dieva veiktie brīnumi”, kurus Gars piepildīs Kristū un Baznīcā:
Svētais Gars ir sagatavojis Mariju caur savu žēlastību. Patiešām, Mātei, kas dzemdēs To, kurā “mājo miesā ietvertā dievišķības pilnība” (Kol 2, 9), pienācās būt “žēlastības pilnai”. Viņa, aiz nepelnītas žēlastības, tika ieņemta bez grēka kā vispazemīgākā no radībām, visspējīgākā pieņemt neizsakāmo Visvarenā Dāvanu. Eņģelis Gabriēls pilnīgi pamatoti viņu sveicina kā “Sionas Meitu”: “Sveicināta (tas ir, “Priecājies!”)!” [91] Tā ir visas Dieva tautas, un tātad Baznīcas, pateicība, kurai Marija liek pacelties pie Tēva Svētajā Garā slavas dziesmā [92], kad nes sevī mūžīgo Dēlu.
[91] Sal. Sof 3, 14; Zah 2, 14.
[92] Sal. Lk 1, 46-55.
KBK 723 Marijā Svētais Gars īsteno Tēva labvēlīgo lēmumu. Svētajā Garā Jaunava ieņem un dzemdē Dieva Dēlu. Viņas jaunavība iegūst ne ar ko nesalīdzināmu auglīgumu caur Svētā Gara un ticības spēku. [93]
[93] Sal. Lk 1, 26-38; Rom 4, 18-21; Gal 4, 26-28.
KBK 724 Marijā Svētais Gars atklāj Tēva Dēlu, kurš ir kļuvis par Jaunavas Dēlu. Viņa ir pēdējās un galējās teofānijas (Dieva atklāšanās) degošais Krūms: Svētā Gara piepildīta, viņa parāda Vārdu, kas atklājies miesas pazemībā, un ļauj Viņu iepazīt nabagajiem [94] un pirmajiem no tautām [95].
[94] Sal. Lk 2, 15-19.
[95] Sal. Mt 2, 11.
KBK 725 Visbeidzot, caur Mariju Svētais Gars sāk vienot ar Kristu cilvēkus, kuros izpaužas Dieva žēlsirdīgā mīlestība [96], un pazemīgie vienmēr Viņu uzņem pirmie: gani, Austrumu gudrie, Simeons un Anna, laulātie draugi Kānā un pirmie Jēzus mācekļi.
[96] Sal. Lk 2, 14.
KBK 726 Šīs Gara sūtības noslēgumā Marija kļūst par “Sievieti”, jauno Ievu, “visu dzīvo Māti”, “pilnīgā Kristus” Māti. [97] Kā tāda viņa kopā ar divpadsmit apustuļiem “vienprātīgi palika lūgšanā” (Apd 1, 14), uzaustot “pēdējiem laikiem”, kurus Svētais Gars ievadīs Vasarsvētku rītā, atklājot Baznīcu.
[97] Sal. J 19, 25-27.
-
Aizstāve, Aizbildinātāja, Palīgs un Vidutāja
KBK 969 “Sākot jau ar to brīdi, kad viņa deva savu piekrišanu ticībā Pasludināšanas dienā, nelokāmi to saglabājot līdz pat brīdim, kad viņa stāvēja zem krusta, šī Marijas mātišķība žēlastības dāvāšanas norisē nepārtraukti turpinās, līdz beidzot visi izredzētie sasniegs pilnību. Patiešām, pēc uzņemšanas debesīs viņas loma pestīšanas darbā nebeidzas: ar saviem nemitīgajiem aizlūgumiem viņa turpina mums izlūgt dāvanas, kas nodrošinātu mūsu mūžīgo pestīšanu. [..] Tāpēc Vissvētākā Jaunava Marija Baznīcā tiek piesaukta kā Aizstāve, Aizbildinātāja, Palīgs un žēlastības Vidutāja.” [536]
[536] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 62.
-
Baznīcas eshatoloģiskā ikona
KBK 967 Tādēļ, ka viņa pilnīgi piekrita Tēva gribai, sava Dēla pestīšanas darbam, ikvienai Svētā Gara iedvesmai, Jaunava Marija Baznīcai ir ticības un mīlestības paraugs. Tādējādi viņa ir “izcilākā un unikālākā no Baznīcas locekļiem” [533], viņa ir Baznīcas “priekšzīmīgais īstenojums”, pirmtēls (lat. typus ) [534].
[533] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53.
[534] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63.
KBK 972 Lai noslēgtu mūsu apskatu par Baznīcu, tās izcelsmi, sūtību un mērķi, mēs nevaram darīt neko labāku, kā tikai vērst savu skatienu uz Mariju. Viņā mēs varam uzlūkot to, kas ir Baznīca tās noslēpumā, tās “ticības svētceļojumā”, un to, kas tā būs tēvijā, kad noslēgsies tās ceļojums. Tur, “Vissvētās un nedalāmās Trīsvienības godībā”, “visu svēto sadraudzībā” [543], Baznīcu sagaida Marija, kuru tā godina kā sava Kunga Māti un savu Māti:
“Kā debesīs, kur viņa ir jau pagodināta ar miesu un dvēseli, Jēzus Māte ir Baznīcas, kurai jārod savs piepildījums nākamajā mūžībā, tēls un sākums, tā arī zemes virsū, gaidīdama Kunga atnākšanas dienu, tā jau tagad kā drošas cerības un mierinājuma zīme mirdz svētceļojošās Dieva tautas priekšā.” [544]
[543] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 69.
[544] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 68.
-
Baznīcas Māte
KBK 963 Pēc tam, kad runājām par Marijas lomu Kristus un Svētā Gara noslēpumā, tagad ir jāaplūko viņas vieta Baznīcas noslēpumā. ” Patiesi, Jaunava Marija [..] ir atzīta un godināta kā Dieva un Pestītāja īstā Māte [..]. Viņa ir arī patiesa [Kristus] locekļu Māte, [..] jo ar savu mīlestību viņa ir līdzdalīga ticīgo, kas ir šīs Galvas locekļi, piedzimšanā Baznīcā.” [525] “…Marija, Kristus Māte, Baznīcas Māte.” [526]
[525] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53. ; sal. sv. Augustīns, De sancta virginitate, 6, 6.
[526] Pāvils VI, Uzrunājot Koncila tēvus 3. vispārējās sinodes sēdē (1964. gada 21. novembrī).
KBK 964 Marijas lomu attiecībā pret Baznīcu nevar šķirt no viņas vienotības ar Kristu, tā tieši izriet no šīs vienotības. “Šī Marijas vienotība ar savu Dēlu pestīšanas darbā izpaužas jau no Kristus jaunavīgās ieņemšanas brīža līdz pat Viņa nāvei.” [527] Tā īpaši atklājas Viņa ciešanu stundā:
“Vissvētākā Jaunava devās uz priekšu savā ticības svētceļojumā, uzticīgi glabājot vienotību ar savu Dēlu līdz pat krustam, pie kura, ne bez Dieva nodoma, viņa stāvēja, dziļi ciešot kopā ar savu viendzimušo Dēlu, un savā mātes sirdī ar mīlestību deva piekrišanu savas miesas augļa upurēšanai. Visbeidzot, pats Jēzus Kristus, mirstot uz krusta, deva viņu par Māti māceklim, sacīdams: ‘Sieviet, lūk, tavs dēls!’ (J 19, 26)” [528]
[527] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 57.
[528] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 58.
KBK 965 Pēc sava Dēla uzkāpšanas debesīs, Marija “ar savām lūgšanām atbalstīja dzimstošo Baznīcu”. [529] Kopā ar apustuļiem un dažām sievietēm “mēs redzam Mariju, kas līdz ar citiem savās lūgšanās piesauc Gara, kas pasludināšanas brīdī jau bija viņu apēnojis, dāvanu” [530].
[529] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 69.
[530] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 59.
KBK 966 “Visbeidzot, kad bezvainīgā Jaunava, ko Dievs ir pasargājis no visām pirmgrēka sekām, bija piepildījusi savu zemes dzīvi, viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta debesu godībā, un Kungs viņu paaugstināja, darot par pasaules Karalieni, lai viņa vēl pilnīgāk līdzinātos savam Dēlam, kungu Kungam, kas ir uzvarējis grēku un nāvi.” [531] Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs ir vienreizēja līdzdalība viņas Dēla augšāmcelšanās noslēpumā un augšāmcelšanās baudīšana pirms citiem kristiešiem:
“Dzemdējot Dēlu, Tu saglabāji savu jaunavību; kad Tu iemigi, Tu neatstāji šo pasauli, ak, Dieva Māte: Tu aizgāji pie Dzīvības avota, Tu, kas ieņēmi dzīvo Dievu un kas ar savām lūgšanām atbrīvosi mūsu dvēseles no nāves.” [532]
[531] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 59.; sal. Pijs XII, Ap. konst. Munificentissimus Deus (1950. gada 1. novembrī): DS 3903.
[532] Svētās Jaunavas Marijas iemigšanas dienas tropārijs “Hōmologion to mega”.
KBK 967 Tādēļ, ka viņa pilnīgi piekrita Tēva gribai, sava Dēla pestīšanas darbam, ikvienai Svētā Gara iedvesmai, Jaunava Marija Baznīcai ir ticības un mīlestības paraugs. Tādējādi viņa ir “izcilākā un unikālākā no Baznīcas locekļiem” [533], viņa ir Baznīcas “priekšzīmīgais īstenojums”, pirmtēls (lat. typus ) [534].
[533] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53.
[534] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63.
KBK 968 Taču viņas loma attiecībā uz Baznīcu un visu cilvēci ir vēl daudz lielāka. “Viņa, kā neviens cits, ir līdzdarbojusies Pestītāja darbā ar savu paklausību, ticību, cerību, dedzīgo mīlestību, lai dvēseles atgūtu pārdabisko dzīvi. Tāpēc žēlastības kārtībā viņa ir kļuvusi mūsu Māte.” [535]
[535] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 61.
KBK 969 “Sākot jau ar to brīdi, kad viņa deva savu piekrišanu ticībā Pasludināšanas dienā, nelokāmi to saglabājot līdz pat brīdim, kad viņa stāvēja zem krusta, šī Marijas mātišķība žēlastības dāvāšanas norisē nepārtraukti turpinās, līdz beidzot visi izredzētie sasniegs pilnību. Patiešām, pēc uzņemšanas debesīs viņas loma pestīšanas darbā nebeidzas: ar saviem nemitīgajiem aizlūgumiem viņa turpina mums izlūgt dāvanas, kas nodrošinātu mūsu mūžīgo pestīšanu. [..] Tāpēc Vissvētākā Jaunava Marija Baznīcā tiek piesaukta kā Aizstāve, Aizbildinātāja, Palīgs un žēlastības Vidutāja.” [536]
[536] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 62.
KBK 970 “Tomēr šī mātes loma, kas Marijai piemīt attiecībā uz cilvēkiem, neaptumšo un nekādā ziņā nemazina Kristus kā vienīgā Vidutāja funkciju: tieši otrādi, tā atklāj Viņa spēku. Jo pestīšanu nesošā ietekme, kāda ir Jaunavai Marijai, [..] plūst no Kristus nopelnu pārpilnības, balstās uz Viņa vidutājību, ir pilnīgi atkarīga no tās un smeļas tajā visu savu spēku.” [537] “Nevienu radību nekad nevar pielīdzināt cilvēktapušajam Vārdam un Pestītājam. Taču tāpat kā Kristus priesterībā dažādos veidos ir līdzdalīgi gan ordinētie kalpotāji, gan ticīgā tauta un tāpat kā Dieva vienīgā labestība patiešām ir izlieta dažādos veidos visās radībās, tāpat arī Pestītāja vienīgā vidutājība neizslēdz, bet, tieši otrādi, izraisa radību daudzveidīgu līdzdarbību, kas ir atkarīga no vienīgā Avota.” [538]
[537] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 60.
[538] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 62.
-
Bezvainīgā
KBK 491 Gadsimtu gaitā Baznīca arvien vairāk ir apzinājusies, ka Marija, kuru Dievs “piepildīja ar savu žēlastību” [139], tikusi izpirkta jau kopš savas ieņemšanas brīža. To arī apliecina Bezvainīgās ieņemšanas dogma, kuru 1854. gadā pasludināja pāvests Pijs IX:
“Svētlaimīgā Jaunava Marija kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai visvarenā Dieva žēlastībai un labvēlībai, cilvēces Pestītāja Jēzus Kristus dēļ ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa.” [140]
[139] Sal. Lk 1, 28.
[140] Pijs IX, Bulla Ineffabilis Deus : DS 2803.
KBK 492 Šo “absolūti unikālā svētuma” spožumu, ar kuru viņa tikusi “bagātināta kopš pirmā savas ieņemšanas brīža” [141], visā pilnībā viņa saņem no Kristus: viņa ir “atpirkta izcilā veidā sava Dēla nopelnu dēļ”. [142] Viņai, vairāk nekā jebkurai citai radītajai personai, Tēvs “Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās” (Ef 1, 3). Dievs “izredzējis” Mariju “pirms pasaules radīšanas”, lai viņa “mīlestībā” būtu svēta un nevainojama “Viņa priekšā” (Ef 1, 4).
[141] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
[142] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53.
-
Dieva Māte
KBK 466 Nestoriānisma herēzija Kristū saskatīja cilvēcisku personu, kas ir pievienota Dieva Dēla dievišķajai Personai. Pretēji šim uzskatam sv. Kirils no Aleksandrijas un Trešais ekumeniskais koncils, kas tika sasaukts Efezā 431. gadā, apliecināja, ka “Vārds, savā Personā savienodamies ar miesu, ko dzīvina ar saprātu apveltīta dvēsele, [..] ir tapis cilvēks”. [91] Kristus cilvēciskās dabas subjekts nav neviens cits, kā Dieva Dēla dievišķā Persona, kas kopš savas ieņemšanas brīža šo cilvēcisko dabu pieņēmusi un padarījusi par savu. Tādēļ arī Efezas koncils 431. gadā pasludināja, ka Marija, pateicoties Dieva Dēla cilvēciskajai ieņemšanai viņas klēpī, patiešām ir kļuvusi par Dieva Māti: ” Viņa ir Dieva Māte nevis tādēļ, ka Dieva Vārds būtu no viņas guvis savu dievišķo dabu, bet gan tādēļ, ka tieši no viņas Vārds ir guvis savu ar saprātīgu dvēseli apveltīto svēto miesu; vienots ar šo miesu savā Personā, Vārds ir dzimis miesā, kā tas tiek apliecināts.” [92]
[91] Efezas koncils, Epistula II Cyrilli Alexandrini ad Nestorium: DS 250.
[92] Efezas koncils, Epistula II Cyrilli Alexandrini ad Nestorium: DS 251.
KBK 495 Mariju, kura Evaņģēlijā tiek saukta “Jēzus Māte” (J 2, 1; 19, 25) [150], vēl pirms viņas Dēla piedzimšanas Svētais Gars ir pamudinājis godināt kā “mana Kunga Māti” (Lk 1, 43). Patiešām, Tas, kuru viņa no Svētā Gara bija ieņēmusi kā cilvēku un kurš patiesi pēc miesas kļuva viņas Dēls, nav neviens cits, kā Tēva mūžīgais Dēls, otrā Svētās Trīsvienības Persona. Baznīca apliecina, ka Marija patiesi ir Dieva Māte (gr. Theotokos ) [151].
[150] Sal. Mt 13, 55.
[151] Sal. Efezas koncils, Epistula II Cyrilli Alexandrini ad Nestorium: DS 251.
KBK 509 Marija patiešām ir “Dieva Māte”, jo viņa ir māte cilvēktapušajam Dieva mūžīgajam Dēlam, kurš ir pats Dievs.
-
Dzīvo Māte
KBK 494 Uz pasludinājumu, ka viņa, vīra nepazinusi, dzemdēs “Visaugstā Dēlu” Svētā Gara spēkā [144], Marija atbildēja ar “ticības paklausību” [145], būdama droša par to, ka Dievam nav nekā neiespējama: “Redzi, es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38) Tādējādi, devusi piekrišanu Dieva vārdam, Marija kļuva par Jēzus Māti un no visas sirds, nekādam grēkam viņu neaizkavējot, pieņēma dievišķo pestīšanas gribu un pati pilnībā sevi atdeva savam Dēlam un Viņa darbam, lai ar Dieva žēlastību, darbojoties kopā ar Jēzu un paliekot atkarīga no Viņa, kalpotu pestīšanas noslēpumam [146]:
“Kā saka sv. Irenejs, ‘ar savu paklausību viņa sev pašai un visai cilvēcei ir kļuvusi par pestīšanas cēloni’. [147] Tāpēc arī kopā ar Ireneju vēl daudzi citi senie Baznīcas tēvi ir sacījuši: ‘Ievas nepaklausības dēļ radušos samezglojumu ir atšķetinājusi Marijas paklausība; ko jaunava Ieva ar savu neticību bija samezglojusi, to Jaunava Marija ar savu ticību atšķetinājusi.’ [148] Salīdzinādami Mariju ar Ievu, viņi sauc Mariju par ‘visu dzīvo Māti’ un bieži vien apliecina: ‘Caur Ievu – nāve, caur Mariju – dzīvība.'” [149]
[144] Sal. Lk 1, 28-37.
[145] Sal. Rom 1, 5.
[146] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
[147] Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 22, 4.
[148] Sal. sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 22, 4.
[149] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
KBK 511 Jaunava Marija ir “līdzdarbojusies cilvēku pestīšanā ar labprātīgu ticību un paklausību”. [184] Savu jāvārdu viņa devusi “visas cilvēciskās dabas vārdā”. [185] Ar savu paklausību viņa kļuvusi par jauno Ievu, visu dzīvo Māti.
[184] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
[185] Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 30, a. 1, c.: Leona XIII izdevums, 11, 315.
-
Gudrības sēdeklis
KBK 721 Marija, Vissvētā Dieva Māte, mūžam Jaunava, ir Dēla un Svētā Gara sūtības meistardarbs laiku piepildījumā. Pirmo reizi pestīšanas plāna īstenošanas gaitā, pateicoties Svētā Gara sagatavošanas darbam, Tēvs atrod Mājokli, kurā Viņa Dēls un Viņa Gars var dzīvot starp cilvēkiem. Šajā nozīmē Baznīcas Tradīcija skaistākos tekstus par Gudrību bieži ir attiecinājusi uz Mariju [90]: liturģijā Marija tiek apdziedāta un attēlota kā “Gudrības sēdeklis”.
[90] Sal. Sak 8, 1 – 9, 6; Sīr 24.
-
Hodēgētria – ceļa Rādītāja
KBK 2674 Pēc tam, kad viņa ticībā bija piekritusi eņģeļa vēstij un nelokāmi pie krusta palikusi tai uzticīga, Marija kļuva par Māti arī visiem viņas Dēla brāļiem un māsām, kas pagaidām ir svētceļnieki un pakļauti briesmām un postam. [22] Jēzus, vienīgais Vidutājs, ir mūsu lūgšanas ceļš; Marija, Viņa Māte un mūsu Māte, ir pilnīgi dzidra, tādējādi nekas viņā nekavē Jēzum atklāties caur viņu: viņa “rāda mums ceļu” (gr. Hodēgētria ), viņa ir šī ceļa “zīme” saskaņā ar tradicionālo ikonogrāfiju gan Austrumos, gan Rietumos.
[22] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen Gentium, 62.
-
Jaunā Ieva
KBK 411 Kristīgā tradīcija šajā fragmentā saskata vēsti par “jauno Ādamu” [306], kas ar savu paklausību “līdz pat krusta nāvei” (Flp 2,8) ar uzviju atlīdzina par Ādama nepaklausību [307]. Pie tam, daudzi Baznīcas tēvi un doktori apliecina, ka sieviete, par kuru vēstīts “Pirmevaņģēlijā”, ir Kristus māte Marija kā “jaunā Ieva”. Viņa ir bijusi tā, kas pati pirmā un neatkārtojamā veidā ir saņēmusi augļus no Kristus gūtās uzvaras pār grēku: viņa ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa [308], un visu savas zemes dzīves laiku, pateicoties īpašai Dieva žēlastībai, viņa nav izdarījusi nekādu grēku [309].
[306] Sal. 1 Kor 15, 21-22. 45.
[307] Sal. Rom 5, 19-20.
[308] Sal. Pijs IX, Bulla Ineffabilis Deus : DS 2803.
[309] Sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 23. kanons: DS 1573.
-
Kristus Māte
KBK 411 Kristīgā tradīcija šajā fragmentā saskata vēsti par “jauno Ādamu” [306], kas ar savu paklausību “līdz pat krusta nāvei” (Flp 2,8) ar uzviju atlīdzina par Ādama nepaklausību [307]. Pie tam, daudzi Baznīcas tēvi un doktori apliecina, ka sieviete, par kuru vēstīts “Pirmevaņģēlijā”, ir Kristus māte Marija kā “jaunā Ieva”. Viņa ir bijusi tā, kas pati pirmā un neatkārtojamā veidā ir saņēmusi augļus no Kristus gūtās uzvaras pār grēku: viņa ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa [308], un visu savas zemes dzīves laiku, pateicoties īpašai Dieva žēlastībai, viņa nav izdarījusi nekādu grēku [309].
[306] Sal. 1 Kor 15, 21-22. 45.
[307] Sal. Rom 5, 19-20.
[308] Sal. Pijs IX, Bulla Ineffabilis Deus : DS 2803.
[309] Sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 23. kanons: DS 1573.
-
Kunga kalpone
KBK 510 Marija “ir palikusi jaunava, ieņemot savu Dēlu, jaunava – Viņu dzemdējot, jaunava – To nēsājot, jaunava – Viņu zīdījot no savas krūts, jaunava vienmēr” [183] : ar visu savu būtni viņa ir “Kunga kalpone” (Lk 1, 38).
[183] Sv. Augustīns, Sermo, 186, 1 PL 38, 999.
-
Mūžam Jaunava
KBK 499 Baznīca, padziļinājusi savu ticību Marijas jaunavīgajai mātišķībai, nonāca pie nepieciešamības apliecināt reālo un mūžam neskarto Marijas jaunavību [162], kuru viņa saglabājusi arī dzemdējot cilvēktapušo Dieva Dēlu [163]. Patiešām, Kristus dzimšana “ir nevis mazinājusi, bet gan svētījusi Viņa mātes neskarto jaunavību”. [164] Baznīcas liturģija godina Mariju kā Aeiparthenos – “mūžam jaunavu”. [165]
[163] Sal . Leons Lielais, Tomus ad Flavianum: DS 291; turpat : DS 294; Pelāgijs I, Epistula Humani generis: DS 442; Laterāna koncils, 3. kanons: DS 503; Tolēdo XVI koncils, Symbolum : DS 571; Pāvils IV, Konst. Cum quorumdam hominum : DS 1880.
[164] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 57.
[165] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 52.
KBK 500 Reizēm pret to iebilst, sakot, ka, lūk, Svētajos Rakstos minēti Jēzus brāļi un māsas. [166] Baznīca šos tekstus vienmēr izpratusi tādā nozīmē, kas nenorāda, ka Jaunavai Marijai būtu bijuši kādi citi bērni: patiešām, Jēkabs un Jāzeps, Jēzus “brāļi” (Mt 13, 55), ir dēli kādai Marijai, Kristus māceklei [167], kura zīmīgi tiek nosaukta “otrā Marija” (Mt 28, 1). Atbilstoši terminoloģijai, kas tiek lietota Vecajā Derībā, šeit runa ir par Jēzus tuviem radiniekiem. [168]
[166] Sal. Mk 3, 31-35; 6, 3; 1 Kor 9, 5; Gal 1, 19.
[167] Sal. Mt 27, 56.
[168] Sal. Rad 13, 8; 14, 16; 29, 15 utt.
KBK 501 Jēzus ir Marijas vienīgais Dēls. Taču Marijas garīgā mātišķība [169] aizsniedz visus cilvēkus, kurus Viņš ir nācis izglābt: “Viņa dzemdēja savu Dēlu, kuru Dievs darījis par “pirmdzimt[o] starp daudziem brāļiem” (Rom 8, 29), tas ir, ticīgajiem, kuru dzimšanā un audzināšanā viņa ar savu mātes mīlestību līdzdarbojas.” [170]
[169] Sal. Jņ 19, 26-27; Atkl 12, 17.
[170] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63.
-
Panagia – Vissvētā
KBK 493 Austrumu tradīcijas tēvi Dieva Māti sauc par “Vissvēto” (gr. Panagia ) un viņu godina kā “jebkāda grēka traipa neskarto, Svētajā Garā veidotu par jaunu radību”. [143] Pateicoties Dieva žēlastībai, Marija visu savu mūžu ir palikusi jebkāda personiskā grēka neskarta.
[143] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56.
-
Uzņemta debesīs
KBK 966 “Visbeidzot, kad bezvainīgā Jaunava, ko Dievs ir pasargājis no visām pirmgrēka sekām, bija piepildījusi savu zemes dzīvi, viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta debesu godībā, un Kungs viņu paaugstināja, darot par pasaules Karalieni, lai viņa vēl pilnīgāk līdzinātos savam Dēlam, kungu Kungam, kas ir uzvarējis grēku un nāvi.” [531] Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs ir vienreizēja līdzdalība viņas Dēla augšāmcelšanās noslēpumā un augšāmcelšanās baudīšana pirms citiem kristiešiem:
“Dzemdējot Dēlu, Tu saglabāji savu jaunavību; kad Tu iemigi, Tu neatstāji šo pasauli, ak, Dieva Māte: Tu aizgāji pie Dzīvības avota, Tu, kas ieņēmi dzīvo Dievu un kas ar savām lūgšanām atbrīvosi mūsu dvēseles no nāves.” [532]
[531] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 59; sal. Pijs XII, Ap. konst. Munificentissimus Deus (1950. gada 1. novembrī): DS 3903.
[532] Svētās Jaunavas Marijas iemigšanas dienas tropārijs “Hōmologion to mega”.
-
Žēlastības pilnā
KBK 722 Viņā sāk atklāties “Dieva veiktie brīnumi”, kurus Gars piepildīs Kristū un Baznīcā:
Svētais Gars ir sagatavojis Mariju caur savu žēlastību. Patiešām, Mātei, kas dzemdēs To, kurā “mājo miesā ietvertā dievišķības pilnība” (Kol 2, 9), pienācās būt “žēlastības pilnai”. Viņa, aiz nepelnītas žēlastības, tika ieņemta bez grēka kā vispazemīgākā no radībām, visspējīgākā pieņemt neizsakāmo Visvarenā Dāvanu. Eņģelis Gabriēls pilnīgi pamatoti viņu sveicina kā “Sionas Meitu”: “Sveicināta (tas ir, “Priecājies!”)!” [91] Tā ir visas Dieva tautas, un tātad Baznīcas, pateicība, kurai Marija liek pacelties pie Tēva Svētajā Garā slavas dziesmā [92], kad nes sevī mūžīgo Dēlu.
[91] Sal. Sof 3, 14; Zah 2, 14.
[92] Sal. Lk 1, 46-55.
KBK 2676 Šīs lūgšanas, ar kuru vēršamies pie Marijas, divas līnijas tiek īpaši izteiktas lūgšanā Ave Maria:
“Esi sveicināta, Marija (Priecājies, Marija). “ Šo lūgšanu uzsāk eņģeļa Gabriēla sveicinājums, taču ar sava eņģeļa starpniecību Mariju sveicina pats Dievs. Un savā lūgšanā mēs uzdrošināmies atkārtot šo sveicienu, raugoties uz Mariju ar skatienu, ar kādu Dievs uzlūkoja savu pazemīgo kalponi [24], un piedzīvojot sevī prieku, ar kādu Dievs priecājas par viņu [25].
“Žēlastības pilnā, Kungs ir ar Tevi”: Šīs abas eņģeļa sveicinājuma frāzes viena otru izgaismo. Marija ir pilna žēlastības, jo Kungs ir ar viņu. Žēlastība, kuru viņa saņēmusi pārpilnībā, ir Tā klātbūtne, kurš ir ikvienas žēlastības avots. “Priecājies [..], Jeruzalemes Meita! [..] Kungs [..] ir Tavā vidū.” (Sof 3, 14. 17) Marija, kurā iemājo pats Kungs, ir Sionas Meita, D1erības šķirsts, vieta, kur mājo Kunga godība: viņa ir “Dieva mājoklis pie cilvēkiem” (Atkl 21, 3). “Žēlastības pilnā” sevi pilnīgi veltī Tam, kurš nāk iemājot viņā un kuru viņa dos pasaulei.
“Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts Tavas miesas auglis, Jēzus. “ Izsacījuši eņģeļa sveicinājumu, mēs tūlīt pat atkārtojam arī Elizabetes sveicienu. “Saņēmusi Svēto Garu” (sal. Lk 1, 41), Elizabete ir pirmā visā garajā paaudžu pēctecībā, kas pasludina Mariju par svētlaimīgu [26] ; “svētīga ir tā, kas ticēja…” (Lk 1, 45); Marija ir “svētīta starp visām sievietēm”, jo viņa ir ticējusi, ka piepildīsies Kunga vārdi. Ābrahams ar savu ticību ir kļuvis tas, kurā “tiks svētītas visas zemes ciltis” (Rad 12, 3). Marija ar savu ticību ir kļuvusi par visu ticīgo Māti, caur kuru visas zemes tautas saņem To, kas ir pati Dieva svētība: Jēzu, “Tavas miesas svētīto augli”.
[24] Sal. Lk 1, 48.
[25] Sal. Sof 3, 17.
[26] Sal. Lk 1, 48.
-
Cieņa pret Marijas vārdu
KBK 2146 Otrais bauslis aizliedz nepiedienīgi lietot Dieva vārdu, tas ir, jebkādu nepiemērotu Dieva, Jēzus Kristus, Vissvētākās Jaunavas Marijas un jebkura svētā vārda izmantošanu.
-
Godināšana, nevis pielūgsme
KBK 971 “Mani svētīgu teiks visas paaudzes.” (Lk 1, 48) “Tas, ka Baznīca godina Vissvētāko Jaunavu, pieder kristīgā kulta būtībai.” [539] Jaunavu Mariju “Baznīca pilnīgi likumīgi godina ar īpašu kultu. Jau no seniem laikiem Vissvētākā Jaunava tiek godināta kā “Dieva Māte”; ticīgie meklē patvērumu viņas aizbildniecībā, piesaucot viņu visās briesmās un visās viņu vajadzībās [..]. Šis kults [..], lai gan tas ir pilnīgi unikāls [..], tomēr būtiski atšķiras no pielūgsmes, kas pienākas vienīgi cilvēktapušajam Vārdam, tāpat kā Tēvam un Svētajam Garam; un tas pat to ļoti veicina.” [540] Tas rod savu izpausmi liturģiskajos svētkos, kas ir veltīti Dievmātei [541], un mariāniskajā lūgšanā, piemēram, Rožukroņa lūgšanā, kas ir “saīsināts Evaņģēlija izklāsts” [542].
[539] Pāvils VI, Ap. pamud. Marialis cultus 56.
[540] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 66.
[541] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 103.
[542] Pāvils VI, Ap. pamud. Marialis cultus, 42.
-
Lūgšana Marijai
KBK 2675 Pamatojoties uz Marijas īpašo līdzdarbošanos Svētajam Garam, vietējās Baznīcas attīstīja lūgšanu svētajai Dieva Mātei, to centrējot Kristus Personā, kas atklājas Viņa dzīves noslēpumos. Neskaitāmajās himnās un antifonās, kas izsaka šo lūgšanu, parasti pārmaiņus vērojamas divas ievirzes: viena no tām “slavē” Kungu par “lielajām lietām”, kuras Viņš ir veicis savas pazemīgās kalpones labā un caur viņu – visu cilvēku labā [23] ; otra no tām uztic Jēzus Mātei Dieva bērnu pazemīgos lūgumus un slavinājumus, jo viņa tagad pazīst visu cilvēci, ar kuru Marijā ir salaulājies Dieva Dēls.
[23] Sal. Lk 1, 46-55.
KBK 2676 Šīs lūgšanas, ar kuru vēršamies pie Marijas, divas līnijas tiek īpaši izteiktas lūgšanā Ave Maria:
“Esi sveicināta, Marija (Priecājies, Marija). “ Šo lūgšanu uzsāk eņģeļa Gabriēla sveicinājums, taču ar sava eņģeļa starpniecību Mariju sveicina pats Dievs. Un savā lūgšanā mēs uzdrošināmies atkārtot šo sveicienu, raugoties uz Mariju ar skatienu, ar kādu Dievs uzlūkoja savu pazemīgo kalponi [24], un piedzīvojot sevī prieku, ar kādu Dievs priecājas par viņu [25].
“Žēlastības pilnā, Kungs ir ar Tevi”: Šīs abas eņģeļa sveicinājuma frāzes viena otru izgaismo. Marija ir pilna žēlastības, jo Kungs ir ar viņu. Žēlastība, kuru viņa saņēmusi pārpilnībā, ir Tā klātbūtne, kurš ir ikvienas žēlastības avots. “Priecājies [..], Jeruzalemes Meita! [..] Kungs [..] ir Tavā vidū.” (Sof 3, 14. 17) Marija, kurā iemājo pats Kungs, ir Sionas Meita, D1erības šķirsts, vieta, kur mājo Kunga godība: viņa ir “Dieva mājoklis pie cilvēkiem” (Atkl 21, 3). “Žēlastības pilnā” sevi pilnīgi veltī Tam, kurš nāk iemājot viņā un kuru viņa dos pasaulei.
“Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts Tavas miesas auglis, Jēzus. “ Izsacījuši eņģeļa sveicinājumu, mēs tūlīt pat atkārtojam arī Elizabetes sveicienu. “Saņēmusi Svēto Garu” (sal. Lk 1, 41), Elizabete ir pirmā visā garajā paaudžu pēctecībā, kas pasludina Mariju par svētlaimīgu [26] ; “svētīga ir tā, kas ticēja…” (Lk 1, 45); Marija ir “svētīta starp visām sievietēm”, jo viņa ir ticējusi, ka piepildīsies Kunga vārdi. Ābrahams ar savu ticību ir kļuvis tas, kurā “tiks svētītas visas zemes ciltis” (Rad 12, 3). Marija ar savu ticību ir kļuvusi par visu ticīgo Māti, caur kuru visas zemes tautas saņem To, kas ir pati Dieva svētība: Jēzu, “Tavas miesas svētīto augli”.
[24] Sal. Lk 1, 48.
[25] Sal. Sof 3, 17.
[26] Sal. Lk 1, 48.
KBK 2677 “Svētā Marija, Dieva Māte, lūdz par mums …” Līdz ar Elizabeti mēs sajūsmināmies: “No kurienes man tas, ka mana Kunga Māte nāk pie manis?” (Lk 1, 43) Viņa taču dod mums Jēzu, savu Dēlu, tātad Marija ir Dieva Māte un mūsu Māte; mēs varam viņai uzticēt visas savas rūpes un visus savus lūgumus: viņa aizlūdz par mums tāpat, kā viņa bija lūgusi par sevi: “Lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38) Uzticēdami sevi viņas lūgšanai, mēs līdz ar Mariju atdodam sevi Dieva gribai: “Tavs prāts lai notiek.”
“Lūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā. ” Lūdzot Mariju lūgties par mums, mēs atzīstam sevi par nabaga grēciniekiem un vēršamies pie “žēlsirdības Mātes”, pie Vissvētākās. Mēs uzticamies viņai “tagad”, mūsu dzīves šodienā. Un mūsu paļāvība uz Mariju kļūst vēl lielāka, kad jau tagad uzticam viņai “mūsu nāves stundu”. Lai viņa būtu mums līdzās mūsu nāves stundā, tāpat kā viņa bija klāt, kad viņas Dēls mira uz krusta. Lai stundā, kad ieiesim mūžībā, viņa mūs sagaidītu kā mūsu Māte [27] un aizvestu mūs pie sava Dēla, uz paradīzi.
[27] Sal. J 19, 27.
KBK 2678 Dievbijības tradīcija, kāda tā bija viduslaiku Rietumos, ir attīstījusi Rožukroņa lūgšanu, kas tautā aizvietoja Stundu lūgšanas. Austrumos akatista (gr. Akathistos ) un paraklēzes (gr. Paraklēsis ) litāniskā forma ir palikusi tuvāka korālim Bizantijas rita vietējās Baznīcās, kamēr armēņu, koptu un sīriešu tradīcijas priekšroku devušas himnām un tautas dziedājumiem Dievmātes godam. Taču, vai tā būtu lūgšana Ave Maria, vai teotokijas (gr. theotokia ), vai arī sv. Efrēma vai sv. Gregora no Narekas himnas – lūgšanas tradīcija pašos tās pamatos ir viena un tā pati.
KBK 2679 Marija ir pilnīgā dievlūdzēja, viņa ir Baznīcas pirmtēls. Kad lūdzam Mariju, mēs līdz ar viņu pieņemam Tēva nodomu, kurš sūta savu Dēlu, lai izpestītu visus cilvēkus. Tāpat kā mīļotais māceklis, mēs uzņemam pie sevis [28] Jēzus Māti, kas kļuvusi par Māti visiem dzīvajiem. Mēs varam lūgties kopā ar viņu un lūgt viņu. Marijas lūgšana it kā nes Baznīcas lūgšanu. Marija ir vienota ar Baznīcu cerībā. [29]
[28] Sal. J 19, 27.
[29] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen Gentium, 68-69.
-
Marijas kults liturģiskajā gadā
KBK 1172 “Svinēdama Kristus noslēpumu gada ciklu, svētā Baznīca ar īpašu mīlestību godina svētīgo Dieva Māti Mariju, kas ir nesaraujami saistīta ar savu Dēlu pestīšanas darbā. Marijā Baznīca apbrīno un augsti slavē visizcilāko pestīšanas augli un kā vistīrākajā attēlā tā ar prieku aplūko to, pēc kā tā pati ilgojas un par ko cer būt visā pilnībā.” [50]
[50] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 103.
KBK 1370 Ar Kristus upuri savienojas ne tikai tie locekļi, kas vēl ir šeit, uz zemes, bet arī tie, kas ir jau debesu godībā : euharistisko upuri Baznīca dāvā vienotībā ar Vissvētāko Jaunavu Mariju un viņu pieminot, kā arī pieminot visus svētos. Euharistijā Baznīca kopā ar Mariju ir it kā krusta pakājē, vienota ar Kristus upuri un aizlūgumu.
-
Marijas liturģiskie svētki
KBK 2043 Ceturtais bauslis (“Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni”) nodrošina laiku askēzei un gandarīšanai par grēkiem, lai sagatavotos liturģiskajiem svētkiem; tas palīdz arī valdīt pār mūsu instinktiem un iegūt sirds brīvību. [89]
Piektais bauslis (“Tev būs gādāt par Baznīcas vajadzībām”) izsaka prasību ticīgajiem ikvienam pēc savām iespējām gādāt par Baznīcas materiālajām vajadzībām. [90]
[89] Sal. KTK, no 1249.-1251. kanonam; ABKK, 882. kanons.
[90] Sal. KTK, 222. kanons; ABKK, 25. kanons. Turklāt Bīskapu konferencēm ir tiesības savā teritorijā ieviest vēl kādu citu Baznīcas bausli; sal. KTK, 455. kanons.
KBK 2177 Kunga dienas un Euharistijas svinēšana svētdienās ir Baznīcas dzīves sirdī. “Svētdiena, kurā, saskaņā ar apustulisko Tradīciju, tiek svinēts Lieldienu noslēpums, visā Baznīcā ir galvenā svinamā diena.” [95]
“Tāpat svinamas ir sekojošas dienas: mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas svētki (Ziemassvētki), Kunga parādīšanās svētki jeb Epifānija, Kunga debeskāpšanas svētki, Vissvētā Sakramenta svētki, Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes – svētki, viņas bezvainīgās ieņemšanas un debesīs uzņemšanas svētki, svētā Jāzepa diena, svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki un Visu svēto diena.” [96]
[95] KTK, 1246. kanona § 1.
[96] KTK, 1246. kanona § 1.
-
Ticība saistībā ar Mariju – pamatota uz ticību saistībā ar Kristu
KBK 487 Tam, ko katoliskā Baznīca tic attiecībā uz Mariju, pamatā ir tas, ko tā tic attiecībā uz Kristu, bet tas, ko tā māca par Mariju, savukārt, izgaismo Baznīcas ticību uz Kristu.
-
Marijas dziedājums
KBK 722 Viņā sāk atklāties “Dieva veiktie brīnumi”, kurus Gars piepildīs Kristū un Baznīcā:
Svētais Gars ir sagatavojis Mariju caur savu žēlastību. Patiešām, Mātei, kas dzemdēs To, kurā “mājo miesā ietvertā dievišķības pilnība” (Kol 2, 9), pienācās būt “žēlastības pilnai”. Viņa, aiz nepelnītas žēlastības, tika ieņemta bez grēka kā vispazemīgākā no radībām, visspējīgākā pieņemt neizsakāmo Visvarenā Dāvanu. Eņģelis Gabriēls pilnīgi pamatoti viņu sveicina kā “Sionas Meitu”: “Sveicināta (tas ir, “Priecājies!”)!” [91] Tā ir visas Dieva tautas, un tātad Baznīcas, pateicība, kurai Marija liek pacelties pie Tēva Svētajā Garā slavas dziesmā [92], kad nes sevī mūžīgo Dēlu.
[91] Sal. Sof 3, 14; Zah 2, 14.
[92] Sal. Lk 1, 46-55.
KBK 2629 Vārdi, kas Jaunajā Derībā apzīmē neatlaidīgu lūgumu, ir niansēm bagāti: izlūgt, prasīt, neatlaidīgi aicināt, piesaukt, saukt, izsaukties un pat “cīnīties lūgšanā”. [99] Taču visierastākā šīs lūgšanas forma, jo arī visspontānākā, ir lūguma izteikšana. Izsakot lūgšanā kādu lūgumu, mēs apliecinām to, ka apzināmies savu ciešo saikni ar Dievu: būdami radības, mēs paši sev neesam ne iesākums, ne noteicēji pārbaudījumos, ne arī paši sev esam galamērķis, un pie tam kā kristieši mēs zinām, ka, būdami grēcinieki, novēršamies no mūsu Tēva. Vēršoties pie Viņa ar lūgumu, mēs jau atgriežamies pie Viņa.
[99] Sal. Rom 15, 30; Kol 4, 12.
jo Varenais lielas lietas manī darījis;
un svēts ir Viņa vārds!Lk 1, 48b-49