Svētā Klāra

“Cik spilgts ir šīs gaismas spēks …”

(pāvests Benedikts XVI par sv. Asīzes Klāru)

Svētā Klāra no Asīzes neapšaubāmi ir viena no visvairāk cienītajiem svētajiem, kas dzīvoja 13. gadsimtā,  svētā Franciska laikabiedrene. Viņas liecība parāda, cik nozīmīgas Baznīcai ir tādas drosmīgas un uzticīgas sievietes kā viņa, spējot dot izšķirošo stimulu Baznīcas atjaunošanai. 

Vienā no četrām vēstulēm, kuras Klāra nosūtīja sv. Agnesei, Bohēmijas karaļa meitai, kura vēlējās sekot viņas pēdās, viņa runā par Kristu, savu mīļoto Līgavaini: “Mīļot Viņu, Jūs esat šķīsta, pieskaroties Viņam, kļūstat tīrāka, padodoties Viņam,  Jūs esat jaunava … Viņa spēks ir stiprāks par visiem, Viņa dāsnums ir visaugstākais, Viņa Seja ir skaistākā, Viņa mīlestība ir maigāka par visām un  izsmalcināta ir Viņa žēlastība. Un tagad Jūs jau esat Viņa spēcīgajā apskāvienā, un Viņš rotā jūsu krūtis ar dārgakmeņiem … un kronēja Jūs ar zelta vainagu ar tajā izcirstu svētuma zīmi ” («Lettera prima»: FF, 2862). 

Svētais Francisks, it īpaši reliģiskās pieredzes sākumā,  Klārai bija ne tikai skolotājs, kura mācībai viņa sekoja, bet arī tuvs draugs. Šī draudzība bija ļoti skaista un svarīga viņiem abiem. Draudzība, kas vieno divas tīras dvēseles, kuras vieno mīlestība uz Dievu, spēcīgi mudina iet pilnības ceļu.  Draudzība ir viena no cildenākajām cilvēku jūtām, kuru šķīstī un pārveido dievišķā žēlastība. Arī daudzi citi svētie, tāpat kā sv. Francisks un sv. Klāra, piedzīvoja dziļas draudzības ceļā uz kristīgo pilnību, piemēram, sv. Francisks no Sales un sv. Džons Francisks de Šantāls. Un tieši Francisks no Sales raksta: “Cik brīnišķīgi ir tas, ka mēs varam mīlēt uz zemes, tāpat kā mīl debesīs, un mācīties mīlēt viens otru uz zemes, kā mēs mīlēsim mūžīgi. Es šeit nerunāju par vienkāršu žēlsirdības mīlestību, jo tai būtu jāpiemīt visiem cilvēkiem; Es runāju par garīgu draudzību, kur divus, trīs vai vairāk cilvēkus vieno dievbijība, garīgas jūtas un garā viņi kļūst patiesi vienoti. “(«Introduzione alla vita devota» III, 19). 

Pretojoties radinieku spiedienam, kuri sākumā bija pret Klāras izvēli, viņa kopā ar savām pirmajām māsām apmetās Sv. Damiana baznīcā, kur mazākie brāļi viņām izveidoja klosteri. Šajā klosterī viņa nodzīvoja līdz 1253. gadam, vairāk nekā četrdesmit gadus, līdz pat savai nāvei. Ir zināmi arī fakti par to, kā šīs sievietes dzīvoja franciskāņu kustības sākumā. Ir kāds stāsts par flāmu bīskapu Žaku de Vitriju, kurš, apmeklējot Itāliju, sastapis ļoti daudz vīriešu un sieviešu no dažādiem sociālajiem slāņiem, kuri, “visu atstājot Kristus dēļ, aizbēga no pasaules. Viņi sauca sevi par mazākajiem brāļiem un mazākajām māsām un iemantoja lielu pāvesta un kardinālu cieņu …Sievietes dzīvo kopā netālu no pilsētas. Iztiku pelnīja tikai ar  savu roku darbu. Un viņi bija ļoti skumji, jo garīdznieki un laji viņus godināja vairāk, nekā viņi gribētu. («Lettera dell’ottobre 1216»: FF, 2205, 2207).

Žaks de Vitrijs pamanīja raksturīgu franciskāņu garīguma iezīmi, uz kuru Klāra bija ļoti jūtīga: nabadzības radikālais raksturs apvienojumā ar pilnīgu paļaušanos uz dievišķo Providenci. Tāpēc viņa rīkojās ar lielu apņēmību, saņēmusi no pāvesta Gregora IX vai, iespējams, jau no pāvesta Innocenta III, tā saukto “Privilegium Paupertatis”, nabadzības privilēģiju. (ср. FF, 3279). Saskaņā ar  šo privilēģiju, Klārai un viņas garīgajām māsām no sv. Damiana baznīcas, nevarēja piederēt nekādu materiālu īpašumu. Tas patiešām bija ārkārtējs izņēmums no spēkā esošajiem kanoniskajiem likumiem. Un tā laika baznīca piešķīra privilēģiju novērtēt Evaņģēlija svētuma augļus, kurus viņi atzina Klāras un viņas garīgo māsu dzīvesveidā. Tas norāda, ka viduslaikos sieviešu loma nebija sekundāra, bet gan nozīmīga. Šajā sakarā jāpiemin, ka Klāra bija pirmā sieviete Baznīcas vēsturē, kas izstrādāja rakstiskus noteikumus, iesniedzot to apstiprināšanai Pāvestam, lai visās sieviešu kopienās, kuru skaits jau viņas laikā pieauga un kuras gribēja iedvesmoties no Franciska un Klāras piemēra, saglabājās Asīzes Franciska harizma.

Svētā Damiana klosterī Klāra varonīgi praktizēja tikumus, pēc kuriem vajadzētu atšķirt katru kristieti: pazemību, dievbijības un grēku nožēlas garu, mīlestību pret savu tuvāko. Kā abiene viņa vēlējās personīgi kalpot slimajām māsām, uzņemoties pat vispieticīgākos darbus: galu galā mīlestība pret savu tuvāko pārvar jebkādu pretestību, un tas, kurš mīl, ar prieku nes jebkuru upuri. Viņas ticība Svēto dāvanu klātbūtnei bija tik liela, ka divas reiz to parādīja brīnumi. Ar Svēto dāvanu palīdzību tika uzveikti saracēņu kareivji, kuri jau bija gatavi uzbrukt sv. Damiana klosterim un izlaupīt Asīzes pilsētu. Šis, kā arī citi atmiņā palikušie brīnumi pamudināja pāvestu Aleksandru IV kanonizēt Klāru tikai divus gadus pēc viņas nāves, 1255. gadā. Kanonizācijas bullā lasām: “Cik spilgts ir šīs gaismas spēks un cik spēcīgs ir šī gaismas avota starojums! Klāra slēpās; bet viņas dzīve tika atklāta visiem. Klāra klusēja, bet viņas slava kliedza.” (FF, 3284).

Svētie maina pasauli uz labo pusi, pārveido to uz ilgu laiku, ievedot tajā enerģijas, kuras var izraisīt tikai mīlestība, kuru iedvesmojis Evaņģēlijs. Svētie ir lielie cilvēces labdari!