KBK par sv. Jāni Kristītāju

†_M  

Par SVĒTO JĀNI KRISTĪTĀJU katoliskās Baznīcas katehismā

 

Šī lapa ir domāta tam, lai mums palīdzētu vēl labāk iepazīt un mīlēt svēto Jāni Kristītāju. Lai tam palīdz katoliskās baznīcas katehismā atrodamā mācība. Ir vērts to pētīt, pārdomāt un ņemt kā pamudinājumu personīgai lūgšanai.  

 

---

• Jēzus atklāja sevi Jānim Kristītājam
• Jānis Kristītājs Jēzus bērnības noslēpumos
• Jāņa kalpošana Jēzus Kristībās
• Jānis norāda uz Jēzu kā Pashas Jēru
• Pēdējās dienas tiesa praviešu, Jāņa un Jēzus sludināta
• Jānis norāda uz kristību Svētajā Garā
• Jānis kā priekšgājējs, pravietis un Kristītājs
• Jānis Kristītājs atklāj Jēzu kā Baznīcas Līgavaini
• Jēzus, Jāņa Kristītāja nokristīts, uzsāk savu dzīvi atklātībā
• Jānis Kristītājs pārmantoja “Elija” garu
  

---

KBK 486: Tēva vienīgais Dēls, kurš Jaunavas Marijas klēpī tiek ieņemts kā cilvēks, jau kopš pirmā savas cilvēciskās eksistences brīža ir ” Kristus”, tas ir, Svētā Gara svaidītais [124], kaut arī Viņš atklāj sevi tikai pakāpeniski: ganiem [125], Austrumzemju gudrajiem [126], Jānim Kristītājam [127], mācekļiem [128]. Tādējādi visa Jēzus Kristus dzīve paudīs to, kā “Dievs [Viņu] svaidīja Svētajā Garā un spēkā” (Apd 10, 38).

[124] Sal. Mt 1, 20; Lk 1, 35.

[125] Sal. Lk 2, 8-20.

[126] Sal. Mt 2, 1-12.

[127] Sal. J 1, 31-34.

[128] Sal. J 2, 11.

KBK 523: Svētais Jānis Kristītājs ir Kunga tiešais priekšgājējs [211], kas sūtīts sagatavot Viņam ceļu [212]. Būdams “Visaugstā pravieti[s]” (Lk 1, 76), viņš pārspēj visus praviešus [213], viņš to vidū ir pēdējais [214], viņš uzsāk Labās Vēsts sludināšanu [215]; vēl būdams savas mātes miesās, viņš apsveic Kristus atnākšanu [216] un rod savu prieku, būdams “līgavaiņa draugs” (J 3, 29), uz kuru viņš norāda kā “Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku” (J 1, 29). Iedams Jēzum pa priekšu “Elija garā un spēkā” (Lk 1,17), viņš liecina par Jēzu gan ar savu sludināšanu un grēku nožēlas kristību, gan arī, visbeidzot, ar savu mocekļa nāvi [217].

[211] Sal. Apd 13, 24.

[212] Sal. Mt 3, 3.

[213] Sal. Lk 7, 26.

[214] Sal. Mt 11, 13.

[215] Sal. Apd 1, 22; Lk 16, 16.

[216] Sal. Lk 1, 41.

[217] Sal. Mk 6, 17-29.

KBK 535: Jēzus dzīve atklātībā iesākas [251] ar Kristību, kuru Viņš saņem no Jāņa Jordānas upē. [252] Jānis sludināja “grēku nožēlas kristību grēku piedošanai” (Lk 3, 3). Pie viņa kristīties nāk liels pulks grēcinieku: muitnieki un kareivji [253], farizeji un saduceji [254], un prostitūtas [255]. “Tad parādās Jēzus.” Jānis Kristītājs sāk svārstīties, bet Jēzus pastāv pie sava un saņem Kristību. Tad Svētais Gars baloža izskatā nolaižas pār Jēzu, un balss no debesīm pasludina: “Šis ir mans mīļais Dēls.” (Mt 3, 13-17) Tā Jēzus atklāj sevi (Epifānija ) kā Izraēļa Mesiju un Dieva Dēlu.

[251] Sal. Lk 3, 23.

[252] Sal. Apd 1, 22.

[253] Sal. Lk 3, 10-14.

[254] Sal. Mt 3, 7.

[255] Sal. Mt 21, 32.

KBK 608: Jānis Kristītājs pēc tam, kad piekrita Jēzu kristīt tāpat kā grēciniekus [464], ieraudzīja un norādīja uz Viņu kā Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku [465]. Tādējādi viņš atklāj arī Jēzu kā cietēju Kalpu, kurš klusējot ļauj sevi vest uz nokaušanu [466] un nes daudzu grēkus [467], un kā Pashas Jēru, kas ir Izraēļa atpestīšanas simbols pirmās izceļošanas Pashā [468]. Visa Kristus dzīve izsaka Viņa misiju kalpot un atdot savu dzīvību, lai daudzi tiktu atpirkti [469].

[464] Sal. Lk 3, 21; Mt 3, 14-15.

[465] Sal. J 1, 29. 36.

[466] Sal. Is 53, 7; Jer 11, 19.

[467] Sal. Is 53, 12.

[468] Sal. Izc 12, 3-14; J 19, 36; 1 Kor 5, 7.

[469] Sal. Mk 10, 45.

KBK 678: Sekojot praviešiem [650] un Jānim Kristītājam [651], Jēzus pats pasludināja Pēdējās dienas tiesu. Tad tiks celta gaismā ikviena cilvēka rīcība [652] un sirds noslēpumi [653]. Tad tiks tiesāta noziedzīgā neticība, kura noniecināja Dieva dāvāto žēlastību. [654] Attieksme pret tuvāko atklās, vai žēlastība un dievišķā mīlestība tika noraidīta vai pieņemta. [655] Jēzus Pēdējā dienā teiks: “Ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40)

[650] Sal. Dan 7, 10; Jl 3 – 4, Mal 3, 19.

[651] Sal. Mt 3, 7-12.

[652] Sal. Mk 12, 38-40.

[653] Sal. Lk 12, 1-3; J 3, 20-21; Rom 2, 16; 1 Kor 4, 5.

[654] Sal. Mt 11, 20-24; 12, 41-42.

[655] Sal. Mt 5, 22; 7, 1-5.

KBK 696: Uguns. Kā ūdens nozīmēja dzīves, kas dota Svētajā Garā, sākumu un auglību, tā uguns simbolizē Svētā Gara darbības pārveidojošo spēku. Pravietis Elijs, kurš ” cēlās kā uguns” un kura “vārdi liesmoja kā lāpa” (Sīr 48, 1), ar savu lūgšanu liek nonākt ugunij no debesīm pār upuri Karmela kalnā. [30] Šī uguns attēlo Svēto Garu, kas pārveido visu, ko Tas skar. Jānis Kristītājs iet Kungam pa priekšu “Elija garā un spēkā” (Lk 1, 17), sludina Kristu kā tādu, kurš “kristīs ar Svēto Garu un uguni” (Lk 3, 16), Garā, par kuru Jēzus teiks: “Es atnācu uguni mest uz zemi, un ko gan es vēlos? Kaut tā jau degtu!” ( Lk 12, 49) Svētais Gars Vasarsvētku rītā nāk pār mācekļiem mēļu, kas ir “it kā no uguns”, veidā un viņus piepilda. [31] Garīgā tradīcija saglabā uguns simboliku kā vienu no izteiksmīgākajām, lai attēlotu Svētā Gara darbību [32] : “Neslāpējiet Garu.” (1 Tes 5, 19)

[30] Sal. 1 Ķēn 18, 38-39.

[31] Sal. Apd 2, 3-4.

[32] Sal. sv. Jānis no Krusta, Llama de amor viva: Biblioteca Mística Carmelitana, 13. sēj., (Burgosa, 1931), no 1.-102. lpp.; no 103.-213. lpp.

KBK 717: “Bija Dieva sūtīts cilvēks, viņa vārds bija Jānis.” (J 1, 6) Svētais Gars Jāni piepildīja “jau no mātes klēpja” (Lk 1, 15) [81] caur Kristu, kuru Jaunava Marija bija ieņēmusi no Svētā Gara. Marijā, kas apmeklēja Elizabeti, Dievs “ir apmeklējis savu tautu”. [82]

KBK 718: Jānis ir Elijs, kuram jānāk [83] : Gara uguns mājo viņā, un tā liek viņam iet “pa priekšu” kā Kunga, kas nāk, “priekšgājējam”. Jānī – priekšgājējā – Svētais Gars pabeidz sagatavot “Kungam pilnīgu tautu” (Lk 1, 17).

KBK 719: Jānis ir “vairāk nekā pravietis”. [84] Viņā Svētais Gars pabeidz “runāt caur praviešiem”. Jānis noslēdz praviešu laiku, kuru aizsāka Elijs. [85] Viņš pasludina Izraēlim, ka gaidītais iepriecinājums ir tuvu, viņš ir “Iepriecinātāja, kas tuvojas, balss” [86]. Tāpat kā to darīs Patiesības Gars, “viņš nāca liecības dēļ, lai dotu liecību par Gaismu” ( Jņ 1, 7) [87]. Kā sacīts sv. Jāņa evaņģēlijā, Gars dod piepildījumu tam, ko “meklējuši pravieši”, un atklāj to, pēc kā eņģeļi ilgojušies [88] : “Tas, pār kuru tu redzēsi Garu nonākam un paliekam, ir Tas, kurš Kristī Svētajā Garā. Un es To redzēju un dodu liecību, ka Viņš ir Dieva Dēls. [..] Lūk, Dieva Jērs!” (J 1, 33-36) 

KBK 720: Visbeidzot, ar Jāni Kristītāju Svētais Gars jau iepriekš sāk darbu, kuru Viņš veiks ar Kristu un Kristū: Dieva “līdzības” atjaunošanu cilvēkā. Jāņa kristība bija grēku nožēlai; Kristība ūdenī un Garā būs jauna piedzimšana. [89]

[81] Sal. Lk 1, 41.

[82] Sal. Lk 1, 68.

[83] Sal. Mt 17, 10-13.

[84] Sal. Lk 7, 26.

[85] Sal. Mt 11, 13-14.

[86] Sal. J 1, 23; Is 40, 1-3.

[87] Sal. J 15, 26; 5, 33.

[88] Sal. 1 Pēt 1, 10-12.

[89] Sal. J 3, 5.

KBK 796: Kristus un Baznīca, Galva un Miesas locekļi, ir vienoti tādā veidā, ka viņi ir arī atšķirīgi, būdami iesaistīti personiskās attiecībās. Šis aspekts bieži vien ir izteikts ar līgavaiņa (lat. sponsus – laulātais draugs) un līgavas (lat. sponsa – laulātā draudzene) tēlu. Kristus – Baznīcas Līgavaiņa – tēmu sagatavoja pravieši un pasludināja Jānis Kristītājs. [242] Kungs pats sevi sauca par “Līgavaini” (Mk 2, 19). [243] Apustulis runā par Baznīcu un ikvienu ticīgo, Viņa Miesas locekli, kā par Līgavu, kas “saderināta” ar Kristu Kungu, lai būtu ar Viņu viens Gars. [244] Viņa ir bezvainīgā Jēra nevainīgā Līgava [245], kuru Kristus mīlēja un par kuru Viņš atdeva sevi, “lai viņu darītu svētu” ( Ef 5, 26), kuru Viņš savienojis ar sevi, noslēgdams mūžīgu derību, un par kuru Viņš nepārtraukti rūpējas kā par savu Miesu [246].

“Lūk, pilnīgais Kristus, Galva un Miesa, viens vesels, bet veidots no daudziem. [..] Vai tā būtu Galva, kas runā, vai arī locekļi, – tas ir Kristus, kas runā. Viņš runā kā Galva ( ex persona capitis ) vai kā Miesa ( ex persona corporis ). Jo ir rakstīts: ‘Un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!’ (Ef 5, 31-32) Un Kungs pats Evaņģēlijā sacījis: ‘Un tā viņi vairs nav divi, bet viena miesa.’ (Mt 19, 6) Kā jūs redzējāt, te ir patiešām divas atšķirīgas personas, un tomēr tās ir viens veselums laulības apskāvienā. [..] Kā Galva Viņš sevi sauc par ‘Līgavaini’, kā Miesa – par ‘Līgavu’.” [247]

[242] Sal. J 3, 29.

[243] Sal. Mt 22, 1-4; 25, 1-13.

[244] Sal. 1 Kor 6, 15-17; 2 Kor 11, 2.

[245] Sal. Atkl 22, 17; Ef 1, 4; 5, 27.

[246] Sal. Ef 5, 29.

[247] Sv. Augustīns, Enarratio in Psalmum, 74, 4: CCL 39, 1027.

KBK 1223: Visi vecās derības pirmtēli tiek piepildīti Kristū Jēzū. Viņš uzsāk savu dzīvi atklātībā pēc tam, kad bija saņēmis Kristību no sv. Jāņa Kristītāja Jordānas upē [16], un pēc savas augšāmcelšanās Viņš uzdod apustuļiem šādu sūtību: “Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” ( Mt 28, 19-20) [17]

[16] Sal. Mt 3, 13.

[17] Sal. Mk 16, 15-16.

KBK 2684: Svēto sadraudzības ietvaros vietējo Baznīcu vēstures gaitā uzplaukušas daudzveidīgas garīguma izpausmes. Dieva mīlestības pret cilvēkiem liecinieka personiskā harizma varēja tikt pārmantota, kā tas bija, piemēram, ar “Elija” garu, kuru pārmantoja Elizejs [32] un Jānis Kristītājs [33], lai mācekļi būtu līdzdalīgi šajā garā [34]. Kāda garīguma forma var rasties arī dažādiem strāvojumiem – gan liturģiskajiem, gan teoloģiskajiem – saplūstot kopā. Tas liecina par ticības iedzīvināšanu kādā noteiktā cilvēku vidē un tās vēsturē. Visas atsevišķās kristīgā garīguma tradīcijas ir līdzdalīgas dzīvajā lūgšanas tradīcijā un ir neaizstājami ticīgo ceļveži. Šīs tradīcijas savā bagātīgajā dažādībā atstaro vienīgo un tīro Svētā Gara gaismu.

“Svētais Gars patiešām ir uzturēšanās vieta svētajiem; un svētais, savukārt, ir piemērota uzturēšanās vieta Garam, jo svētais dāvā sevi, lai dzīvotu kopā ar Dievu, un tiek nosaukts par Viņa templi.” [35]

[32] Sal. 2 Ķēn 2, 9.

[33] Sal. Lk 1, 17.

[34] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Perfectæ caritatis, 2: AAS 58 (1966).

[35] Sv. Bazilijs Lielais, Liber de Spiritu Sancto, 26, 62: SC 17bis, 472.

 

---