Svētdienas un svētku Evaņģēlijs (2022_ 1-6)

• JANVĀRIS •    • FEBRUĀRIS •    • MARTS •

    • APRĪLIS •    • MAIJS •   • JŪNIJS •

    • JŪLIJS-DECEMBRIS •

Tajā laikā gani steigšus gāja uz Betlēmi un atrada Mariju, Jāzepu un silē noguldītu Bērniņu. Viņu ieraudzījuši, tie pastāstīja to, kas viņiem bija sacīts par šo Bērnu. Un visi, kas dzirdēja, brīnījās par to, ko gani viņiem stāstīja. Bet Marija paturēja prātā visus šos vārdus, pārdomādama tos savā sirdī. Bet gani atgriezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu redzēto un dzirdēto, kā tas viņiem bija sludināts. Un, kad astoņas dienas bija pagājušas un Bērns bija jāapgraiza, Viņu nosauca vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis vēl pirms Viņa ieņemšanas Mātes miesās.  

(Lk 2, 16-21)

Lasa: Beatrise Birzniece

1. Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. 2. Tas iesākumā bija pie Dieva. 3. No Viņa viss radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas radīts. 4. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. 5. Un gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. 6. Bija cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. 7. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi ticētu caur viņu. 8. Viņš nebija gaisma, bet lai liecinātu par gaismu. 9. Bija patiesa Gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kas nāk šinī pasaulē. 10. Viņš bija pasaulē, un pasaule ir Viņa radīta, un pasaule Viņu neatzina. 11. Viņš nāca savā īpašumā, bet savējie Viņu neuzņēma. 12. Bet kuri Viņu uzņēma, kas tic Viņa vārdam, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem. 13. Kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva dzimuši. 14. Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības. 15. Jānis liecina par Viņu un sauc, sacīdams: Šis bija Tas, par ko es sacīju: kas pēc manis nāks, Tas bija pirms manis, jo Viņš bija agrāk nekā es, 16. Jo no Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības. 17. Jo Mozus deva bauslību, bet žēlastība un patiesība notika caur Jēzu Kristu. 18. Dievu neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja. 

(J 1,1-18)

Lasa:  Gatis Pujāts

1. Kad Jēzus ķēniņa Heroda laikā bija dzimis jūdu Betlēmē, gudrie no austrumiem aizgāja uz Jeruzalemi, 2. Sacīdami: Kur ir piedzimušais jūdu Ķēniņš? Jo mēs redzējām Viņa zvaigzni austrumos un atnācām Viņu pielūgt. 3. Ķēniņš Herods, izdzirdis to, izbijās, un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. 4. Un viņš, sapulcinājis visus augstos priesterus un tautas rakstu mācītājus, iztaujāja tos, kur Kristum bija jāpiedzimst. 5. Un viņi tam sacīja: Jūdu Betlēmē, jo tā pravietis rakstījis: 6. Un tu, Betlēme, jūdu zeme, necik neesi mazāka par Jūdas lielpilsētām, jo no tevis izies Vadonis, kas valdīs pār manu Izraēļa tautu. 7. Tad Herods, slepeni pieaicinājis gudros, rūpīgi iztaujāja viņus par zvaigznes laiku, kas bija parādījusies tiem. 8. Un, sūtīdams viņus uz Betlēmi, sacīja: Ejiet un rūpīgi iztaujājiet par Bērnu, un, kad jūs atradīsiet, ziņojiet man, lai arī es aizgājis pielūdzu Viņu! 9. Šie, uzklausījuši ķēniņu, aizgāja. Un, lūk, zvaigzne, ko viņi redzēja austrumos, gāja tiem pa priekšu, līdz atnākusi apstājās augšā, kur atradās Bērns. 10. Bet viņi, ieraudzījuši zvaigzni, priecājās lielā priekā. 11. Un tie, iegājuši mājā, atrada Bērnu un Viņa māti Mariju; un Viņu, zemē nometušies, pielūdza; un tie, atvēruši savas mantas, upurēja Viņam zeltu, vīraku un mirres.12. Un viņi, sapnī saņēmuši atbildi neatgriezties pie Heroda, pa citu ceļu aizgāja savā zemē.

(Mt 2, 1-12)

 

Lasa: Juris Jankovskis

Zvaigzne un Trīs Pastnieki

Tolaik Betlēmes Zvaigzne apstājās
tikai aiz septiņiem domu kalniem
un septiņām cilvēku jūrām,
tieši virs manas sirds.

Nesaprazdams sāku domāt:
vai Tā nav apmaldījusies?
Varbūt sajaukusi adreses..?
Nevar būt, ka tāda kā bezpajumtniece…

Cik liels bija mans pārsteigums,
ka pēc brīža pie manām durvīm
klauvēja Mazā Prinča sūtītie:
karalis, pravietis un priesteris.

Viņi atnāca jautāt par jēriņu,
kuru varētu ielikt niedru kastē
un laist Jordānas ūdeņos,
ar cerību, ka to atradīs Samariete…

Es zināju, kas varētu notikt tālāk…
Bailes…, sviedri…, asaras…
– Labi, – padomāju, – Lai notiek!
Jau kādreiz Jēru sita Krustā…

Gulbene, 6.01.2022. (Triju Ķēniņu diena),
Vissvētākā Sakramenta priekšā 

15. Bet kad ļaudīm likās un viņi savās sirdīs domāja par Jāni, vai viņš nav Kristus, 16. Jānis atbildēja un sacīja visiem: Es jūs kristīju ar ūdeni, bet nāks varenāks par mani, kam es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. (…) 21. Bet notika, ka visi ļaudis kristījās, un arī Jēzus bija kristīts, tad Viņam, Dievu lūdzot, debesis atvērās, 22. Un Svētais Gars miesīgā veidā kā balodis nolaidās uz Viņu; un balss atskanēja no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana! 

(Lk 3, 15-16.21-22)

Lasa: Agrita Ābeltiņa

Debess un zemes aprēķini

Es tev teikšu,
kas tu esi manās acīs,
un tu man teiksi, kas esi savās.

Vai starp abām būs vienādības,
vai tomēr nevienādības zīme?

…tāpēc daži
izdzīvo 24 dzīves gadus;
dažiem vajag 80…

Gulbene, 8.01.2022.

1. Un trešajā dienā Galilejas Kānā bija kāzas; un Jēzus māte bija tur. 2. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tika aicināti kāzās. 3. Un, kad pietrūka vīna, Jēzus māte sacīja Viņam: Viņiem nav vīna. 4. Bet Jēzus viņai sacīja: Kas man un tev, sieviet? Vēl mana stunda nav nākusi! 5. Viņa māte sacīja apkalpotājiem: Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet. 6. Bet saskaņā ar jūdu šķīstīšanos tur bija novietoti seši akmens trauki ūdenim, un katrā no tiem ietilpa divi vai trīs mēri. 7. Jēzus sacīja viņiem: Piepildiet traukus ar ūdeni! Un viņi tos piepildīja līdz malām. 8. Tad Jēzus sacīja viņiem: Tagad smeliet un nesiet galdzinim! Un viņi aiznesa. 9. Bet, kad galdzinis nogaršoja ūdeni, tas bija pārvērsts vīnā. Nezinādams, no kurienes tas (kamēr apkalpotāji, kas smēla ūdeni, to zināja), galdzinis aicināja līgavaini. 10. Un sacīja viņam: Ikviens cilvēks vispirms pasniedz labo vīnu, bet, kad tie jau ieskurbuši, tad sliktāko; bet tu taupīji labo vīnu līdz šim. 11. Šo sākumu brīnumiem Jēzus darīja Galilejas Kānā, atklādams savu godību; un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu.

(J 2,1-11)

 

Lasa: Kārlis Jankovskis

Sirds Kāna 

Sešu darba dienu ūdens
gaida Septītās Dienas Vīnu.

Tam ir vajadzīgs ceļš:
caur sirds uzmanību,
svēto uzbāzīgumu
pazemīgo paklausību
un Vārda pieskārienu.

Vai jau esi nogājis šo ceļu
un jūti savu kāzu reibumu?

Gulbene, 15.01.2022.

1. Jau daudzi mēģinājuši uzrakstīt nostāstus par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū. 2. Kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi, 3. Tā iedomājos, visu no sākuma pamatīgi izpētot, tev, viscienīgākais Teofil, pēc kārtas uzrakstīt, 4. Lai tu pārliecinātos tās mācības patiesībā, kurā tu esi mācīts.  (…) 14. Bet Jēzus gara spēkā atgriezās Galilejā, un vēsts par Viņu izpaudās visā apgabalā. 15. Un Viņš tos mācīja sinagogās, un visi viņu godināja. 16. Un Viņš nonāca Nācaretē, kur bija uzaudzis, un pēc sava paraduma sabata dienā iegāja sinagogā; un viņš piecēlās lai lasītu. 17. Un Viņam pasniedza pravieša Isaja grāmatu. Un Viņš, grāmatu atverot, atrada vietu, kur bija rakstīts: 18. Kunga gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds. 19. Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu un atmaksas dienu. 20. Un Viņš aizvēra grāmatu, atdeva to apkalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā bija vērstas uz Viņu. 21. Un Viņš sāka runāt tiem: šodien šie Raksti izpildījušies jūsu ausīs.

(Lk 1, 1-4; 4, 14-21)

Lasa: Sanija Liepiņa

AKA

Piespiests lasīt,
viņš atrada vienu –
uz spilgti sarkanas antūrijas
bija rakstīts:

Septītajā istabā
ir izurbta aka –
dziļa,
tumša.

Tur – dzīvinošs ūdens
tīrs, dzidrs
un ļoti auksts.

To urba asaras
ilgi, noslēpumaini
40 gadus.

Tā sauc Samarietes –
izmisušas, miglainas
un degošas iekārē:

Mostieties Lieldienu rītā!
Paņemiet atslēgu no Dārznieka,
Viņš dos jums dzert!

Aizverot grāmatu,
viņš sāka raudāt:
ticība noskūpstīja apsolījumu
viņa acu priekšā.

Madona, 2. IV. 2016

21. Un Viņš sāka runāt tiem: šodien šie Raksti izpildījušies jūsu ausīs. 22. Un visi Viņam piekrita un brīnījās par Viņa žēlastības vārdiem, kas nāca no Viņa mutes, un sacīja: Vai šis nav Jāzepa dēls? 23. Un Viņš tiem sacīja: Jūs katrā ziņā man sacīsiet sakāmvārdu: ārst, izdziedini pats sevi! Mēs dzirdējām lielas lietas notiekam Kafarnaumā; dari to arī šeit, savā tēvijā! 24. Bet Viņš teica: Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek atzīts savā tēvijā. 25. Es jums saku patiesību: daudz atraitņu bija Izraēlī Elija laikā, kad debesis bija slēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē valdīja liels bads, 26. Bet ne pie vienas no tām netika sūtīts Elijs, kā vien pie sievietes atraitnes Sidonas Sareptā. 27. Un daudz spitālīgo bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans. 28. Un visi, to dzirdēdami, kļuva pilni dusmu. 29. Un tie cēlās un izmeta Viņu no pilsētas ārā, un noveda Viņu līdz kalna virsotnei, uz kura to pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu zemē. 30. Bet Viņš, iedams starp tiem, aizgāja. 

(Lk 4, 21-30)

 

Lasa: Nadīna Krima

22. Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanas dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam, 23. Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts; 24. Un lai upurētu vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kā tas sacīts Kunga bauslībā. 25. Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā. 26. Un no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto. 27. Viņš, garā pamudināts, iegāja svētnīcā; un, kad vecāki ienesa Jēzus Bērniņu, lai pie Viņa izpildītu bauslības paražas, 28. Tas ņēma Viņu savās rokās un, Dievu teikdams, sacīja: 29. Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā. 30. Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu, 31. Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu vaiga priekšā: 32. Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu. 33. Un Viņa tēvs un māte brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts. 34. Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās 35. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas. 36. Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, kas sasniegusi lielu vecumu, nodzīvojot pēc savas jaunavības ar savu vīru septiņus gadus. 37. Un viņa bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem, kas neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam. 38. Un viņa, ienākusi tanī pat stundā, teica Kungu un runāja par Viņu visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu. 39. Un viņi, visu pēc Kunga bauslības izpildījuši, atgriezās atpakaļ Galilejā, savā Nācaretes pilsētā. 40. Bet Bērniņš auga un stiprinājās, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija ar Viņu. 

(Lk 2, 22-40)

 

Lasa: Gatis Pujāts

1. Bet notika, kad Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera, ka ļaudis spiedās pie Viņa, lai klausītos Dieva vārdu. 2. Un Viņš redzēja divas laivas atrodamies pie ezera; bet zvejnieki bija izkāpuši un skaloja tīklus. 3. Bet Viņš, iekāpis vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, lūdza to atbīdīt nedaudz no malas; un Viņš, sēžot laivā, mācīja ļaudis. 4. Un Viņš, pabeidzis runāt, sacīja Sīmanim: Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai! 5. Bet Sīmanis atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām; tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklu. 6. Un viņi, to izdarījuši, noķēra lielu daudzumu zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. 7. Un viņi māja biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāk un palīdz viņiem. Un tie piebrauca; un viņi piepildīja abas laivas, tā ka tās gandrīz grima. 8. Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, viņš krita pie Jēzus kājām, sacīdams: Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks! 9. Jo izbrīna pārņēma viņus un visus, kas ar tiem bija, par zivju lomu, ko viņi bija vilkuši; 10. Tāpat arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa biedri. Un Jēzus sacīja Sīmanim: Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus. 11. Un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam.

(Lk 5, 1-11)

Lasa: Agneses Zapāne

17. Un viņš, nokāpis līdz ar tiem, apstājās līdzenā vietā, kur bija daudz viņa mācekļu un liels daudzums ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzalemes, un jūrmalas, un Tiras, un Sidonas. (…) 20. Un Viņš, pacēlis acis uz saviem mācekļiem, sacīja: Svētīgi nabadzīgie, jo Dieva valstība ir jūsu. 21. Svētīgi, kas tagad ciešat izsalkumu, jo jūs tiksiet paēdināti. Svētīgi, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. 22. Svētīgi jūs būsiet, ja cilvēki jūs ienīdīs un jūs izslēgs no sava vidus, jūs lamās un jūsu vārdu izmetīs it kā kādu ļaunumu Cilvēka Dēla dēļ. 23. Priecājieties tanī dienā un līksmojiet, jo jūsu alga ir liela debesīs: to pašu viņu tēvi darījuši praviešiem. 24. Turpretim bēdas jums, bagātajiem, jo jūs savu iepriecinājumu jau saņemat! 25. Bēdas jums, kas esat paēduši, jo jūs cietīsiet izsalkumu! Bēdas jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsiet un raudāsiet! 26. Bēdas jums, ja jūs ļaudis lielīs, jo to pašu viņu tēvi darīja viltus praviešiem!

(Lk 6, 17.20-26)

Lasa: Sanija Liepiņa

Paklājs Jaunajam pārim

Tavai atpūtai un priekam
sagatavoju slavēšanas paklāju.
Tā skaistie raksti izteic līdzības
par mūsu Kānu un kāzām.

Otrā pusē:
kakla sāpju diegi,
pārmetumu mezgli
un pelēkas jūtas…

Kam par to pateikties:
Tev, līgavainim, galdzinim
vai neprātīgiem viesiem?

Tomēr Īstā Vīna stunda
vēl mums ir priekšā.

Vienīgi tad, kad aizmigsim
Dzīvības Koka apskāvienos,
redzēsim Līgavas deju
un Tās bērnu prieka reibumu. 

Gulbene, 16.01.2022. 

27. Bet es jums, kas mani klausaties, saku: mīliet savus ienaidniekus, labu dariet tiem, kas jūs ienīst! 28. Svētījiet tos, kas jūs nolād, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs apvaino! 29. Un kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru! Un tam, kas ņem tavu mēteli, neliedz arī svārkus! 30. Bet dodi katram, kas tevi lūdz, un neatprasi to, kas tavs, no tā, kas to atņem! 31. Un kā jūs vēlaties, lai ļaudis jums dara, tāpat jūs dariet viņiem. 32. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums par to nākas? Jo arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. 33. Un ja jūs labu darīsiet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki tāpat to dara. 34. Un ja jūs aizdosiet tiem, no kā cerat saņemt atpakaļ, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai tikpat saņemtu. 35. Turpretim mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem. 36. Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! 37. Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! 38. Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru jums iedos jūsu klēpī. Jo ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs.

(Lk 6, 27-38)

Lasa: Nadīna Krima

39. Bet Viņš sacīja tiem arī līdzību: Vai akls var vadīt aklu? Vai abi neiekritīs bedrē? 40. Māceklis nav augstāks par mācītāju, bet katrs būs pilnīgs, ja viņš būs kā tā mācītājs. 41. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi, kas tavā acī, nesaskati? 42. Vai kā tu vari savam brālim teikt: ļauj, brāli, es izvilkšu skabargu no tavs acs, bet pats tu savā acī baļķi neredzi? Tu, liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs! 43. Jo tas koks nav labs, kas nes sliktus augļus; nedz koks slikts, ja tas nes labus augļus. 44. Ikvienu koku pazīst no tā augļiem. Jo no ērkšķiem nesalasa vīģes, un no dadžiem neievāc vīnogas. 45. Labs cilvēks no savas sirds labajiem krājumiem sniedz labu; bet ļauns cilvēks no ļaunajiem krājumiem sniedz ļaunu, jo no sirds pārpilnības mute runā.

(Lk 6, 39-45)

Lasa: Renards Zapāns

1. Uzmaniet, lai jūs savu taisnību nedarītu cilvēku priekšā, lai viņi jūs redzētu, jo tad jūs nesaņemsiet algu no jūsu Tēva, kas ir debesīs. 2. Tātad, ja dosi nabagiem dāvanas, nebazūnē savā priekšā, kā to dara liekuļi sinagogās un ielās, lai cilvēki viņus cildinātu! Patiesi es jums saku: viņi savu algu saņēmuši. 3. Bet kad tu dosi nabagiem dāvanas, tad lai nezina tava kreisā roka, ko dara labā. 4. Lai paliek tava dāvana noslēpumā; un tavs Tēvs, kas redz noslēpumus, atalgos tevi. 5. Un kad lūdziet Dievu, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un ielu stūros stāvot, Dievu lūgt, lai cilvēki redzētu! Patiesi, viņi savu algu saņēmuši. 6. Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi. (…)

16. Bet kad jūs gavējat, neesiet noskumuši kā liekuļi! Viņi pārvērš savu seju, lai cilvēki redzētu, ka viņi gavē. Patiesi es jums saku: viņi savu algu saņēmuši. 17. Bet tu, kad gavē, svaidi savu galvu un nomazgā savu seju, 18. Lai nerādītos kā gavētājs cilvēku, bet gan tava Tēva priekšā, kas ir noslēpumā! Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi. 

(Mt 6, 1-6.16-18) 

Lasa:  Gatis Pujāts

1. Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, atgriezās no Jordānas, un Gars Viņu aizveda tuksnesī. 2. Tur Viņš bija četrdesmit dienas un tika velna kārdināts. Un Viņš tanīs dienās nekā neēda; un kad tās bija pagājušas, Viņš izsalka. 3. Bet velns sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas kļūst maize! 4. Un Jēzus atbildēja viņam: Ir rakstīts: ne no maizes vien cilvēks dzīvo, bet no ikviena Dieva vārda. 5. Tad velns uzveda Viņu augstā kalnā un vienā acumirklī rādīja Viņam visas pasaules valstis, 6. Un sacīja Viņam: Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tās man nodotas, un kam es gribu, tam es tās dodu. 7. Tāpēc, ja Tu mani pielūgsi, tas viss būs Tavs. 8. Bet Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ir rakstīts: Dievu, savu Kungu tev būs pielūgt un Viņam vienam kalpot! 9. Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzalemi un novietoja Viņu uz svētnīcas jumta virsotnes, un sacīja Viņam: Ja Tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes zemē. 10. Jo ir rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs par Tevi, lai tie Tevi sargātu; 11. Un viņi nesīs Tevi rokās, lai Tu savu kāju neapdauzītu pie akmens. 12. Bet Jēzus atbildēja viņam un sacīja: Ir teikts: tev nebūs kārdināt Dievu, savu Kungu! 13. Un kad velns visas savas kārdināšanas bija pabeidzis, tas līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu.

(Lk 4, 1-13)

Lasa: Juris Jankovskis

28. Un notika, ka pēc šīs runas pagāja apmēram astoņas dienas; un Viņš ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un uzkāpa kalnā, lai lūgtu Dievu. 29. Un kad Viņš lūdza Dievu, Viņa sejas izskats kļuva citāds, un Viņa apģērbs tapa balts un staroja. 30. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu; tie bija Mozus un Elijs. 31. Viņi parādījās godībā; un tie runāja par Viņa gala norisi, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē. 32. Bet Pēteris un tie, kas atradās pie Viņa, bija miega nomākti; un uzmodušies tie redzēja Viņa godību un divus vīrus, stāvot pie Viņa. 33. Un notika, kad tie gāja no Viņa, ka Pēteris, pats nezinādams, ko runā, sacīja Jēzum: Mācītāj, mums labi šeit; mēs taisīsim trīs teltis: Tev vienu un Mozum vienu, un Elijam vienu. 34. Viņam tā runājot, parādījās mākonis un apēnoja viņus; un tie izbijās, kad mākonis viņus apklāja. 35. Un balss atskanēja padebesī, sacīdama: Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet! 36. Un kad balss atskanēja, Jēzus tur atradās viens pats. Un viņi klusēja un nevienam tanīs dienās nesacīja nekā par to, ko bija redzējuši.

(Lk 9, 28b-36)

 

Lasa: Kārlis Jankovskis 

16. Bet Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras dzimis Jēzus, kas top saukts Kristus. (…) 18. Bet ar Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa māte Marija tika saderināta ar Jāzepu, iekams viņi sagāja kopā, izrādījās, ka viņa savās miesās ieņēmusi no Svētā Gara. (…) 21. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem. (…)  24. Bet Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis, un pieņēma savu sievu. 

(Mt 1, 16.18-21.24a)

Lasa: Agrita Ābeltiņa

1. Bet tanī pat laikā atnāca daži un ziņoja Viņam par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts sajauca ar to upuriem. 2. Un Viņš tiem atbildēja, sacīdams: Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija lielāki grēcinieki nekā visi galilejieši, tāpēc ka viņiem tā bij jācieš? 3. Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā. 4. Vai jūs domājat, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem nogāzās Siloes tornis un nosita viņus, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzalemes iedzīvotāji? 5. Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā. 6. Un Viņš sacīja tiem šo līdzību: Kādam bija vīģes koks, iestādīts paša vīna dārzā; un viņš nāca un meklēja tanī augļus, bet neatrada. 7. Tad viņš sacīja vīna dārza kopējam: Lūk, jau trešo gadu nāku meklēt augļus šai vīģes kokā, bet neatrodu. Tāpēc nocērt to, lai tas neaizņem zemi! 8. Bet tas atbildēja viņam, sacīdams: Kungs, atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus, 9. Varbūt tas nesīs augļus, bet ja nē, tad nākotnē tu nocirtīsi to.

(Lk 13, 1-9)

Lasa: Evelīna Strupka

26. Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete. 27. Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija. 28. Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm. 29. To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu? 30. Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. 31. Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. 32. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, 33. Un Viņa valstībai nebūs gala. 34. Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? 35. Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. 36. Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī. 37. Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama. 38. Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja.  

(Lk 1,26-38)

 

Lasa: Nadīna Krima

1. Bet muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai Viņu dzirdētu. 2. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem. 3. Un Viņš teica tiem šo līdzību, sacīdams: (…) 11. Kādam cilvēkam bija divi dēli. 12. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: Tēvs, dod man pienācīgo mantas daļu! Un viņš sadalīja mantu starp tiem. 13. Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu. 14. Un pēc tam, kad viņš visu bija notērējis, tai zemē izcēlās liels bads; un arī viņš sāka ciest trūkumu. 15. Un viņš aizgāja un salīga pie kāda tās zemes pilsoņa; un tas aizsūtīja viņu savā saimniecībā ganīt cūkas. 16. Un viņš gribēja piepildīt savu vēderu sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens tam tās nedeva. 17. Bet viņš, iedziļinājies sevī, sacīja: Cik daudz algādžu mana tēva namā, kam maizes pārpilnība, bet es mirstu badā! 18. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi. 19. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu; pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem! 20. Un cēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet, tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva tā žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to. 21. Un dēls sacīja viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. 22. Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām, 23. Un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies, 24. Jo šis mans dēls, kas bija miris, ir atkal dzīvs; kas bija zudis, ir atkal atrasts! Un viņi sāka dzīrot. 25. Bet viņa vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, tas dzirdēja mūziku un līksmību. 26. Un viņš, pasaucis vienu no kalpiem, jautāja, kas tas ir. 27. Tas viņam sacīja: Tavs brālis pārnāca, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, jo viņš to sagaidījis veselu. 28. Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad viņa tēvs iznāca un sāka to lūgt. 29. Un viņš atbildēja un sacīja savam tēvam: Lūk, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad tavu pavēli nepārkāpu, bet tu man nekad nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu; 30. Bet kad šis tavs dēls, kas savu mantu izšķiedis ar netiklēm, pārnāca, tu nokāvi viņam nobarotu teļu. 31. Tad viņš tam sacīja: Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs; 32. Bet sarīkot mielastu un priecāties vajadzēja, jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts.

(Lk 15, 1-3.11-32)

Lasa:  Gatis Pujāts

1. Bet Jēzus aizgāja uz Olīvkalnu. 2. Un agri rītā Viņš atkal atnāca svētnīcā, un visa tauta sanāca pie Viņa. Un Viņš apsēdās un mācīja tos. 3. Te rakstu mācītāji un farizeji atveda sievieti, pieķertu laulības pārkāpšanā, un to vidū nostādījuši, 4. Sacīja Viņam: Mācītāj, šī sieviete tikko pieķerta laulības pārkāpšanā. 5. Bet Mozus bauslībā mums pavēlējis tādu sievieti nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki? 6. To tie sacīja, Viņu kārdinādami, lai varētu Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus, uz priekšu noliecies, ar pirkstu rakstīja smiltīs. 7. Kad nu tie turpināja Viņam jautāt, Viņš piecēlies sacīja tiem: Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu! 8. Un Viņš, atkal noliecies, rakstīja zemē. 9. Bet tie, to dzirdējuši, sākot ar vecākajiem, cits pēc cita aizgāja. Palika Jēzus viens un sieviete, vidū stāvot. 10. Tad Jēzus piecēlies sacīja viņai: Sieviet, kur ir tie, kas tevi apsūdzēja? Vai neviens tevi nepazudināja? 11. Viņa sacīja: Neviens, Kungs! Tad Jēzus teica tai: Arī es tevi nepazudināšu. Ej un negrēko vairs!

(J 8, 1-11)

Lasa: Beatrise Birzniece 

(Is 50,4-7; Flp 2,6-11; Lk 22,14 – 23,56)

1. Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām. 2. Un, vakariņas ēdot, kad velns Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam, sirdī jau bija iedvesmojis Viņu nodot, 3. Viņš, zinādams, ka Tēvs visu atdevis Viņa rokās un ka Viņš no Dieva izgājis un pie Dieva aiziet, 4. No mielasta piecēlies, novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. 5. Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies. 6. Tad Viņš atnāca pie Sīmaņa Pētera; un Pēteris sacīja Viņam: Kungs, Tu man mazgāsi kājas? 7. Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ko es daru, to tu tagad nezini, bet vēlāk tu to izpratīsi. 8. Pēteris sacīja Viņam: Tu man ne mūžam nemazgāsi kājas! Jēzus atbildēja viņam: Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas ar mani. 9. Sīmanis Pēteris sacīja Viņam: Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu. 10. Jēzus sacīja viņam: Kas mazgājies, tam vajag tikai kājas mazgāt, un viņš būs viss tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi. 11. Jo Viņš zināja, kas Viņu nodos; tāpēc Viņš teica: Ne visi jūs esat tīri. 12. Pēc tam, kad to kājas bija mazgājis un savas virsdrēbes uzģērbis, Viņš atkal novietojās pie galda un sacīja tiem: Vai jūs zināt, ko es jums darīju? 13. Jūs mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo es tas esmu. 14. Ja nu es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. 15. Jo es jums devu priekšzīmi, lai jūs darītu to, ko es jums darīju. 

(J 13,1-15) 

Lasa: Sanija Liepiņa

(Is 52,13 – 53,12; Ebr 4,14-16; 5,7-9; J 18,1 – 19,42)

1. Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržas, ko tās bija sagatavojušas. 2. Un tās atrada akmeni no kapa noveltu, 3. Un viņas gāja iekšā, bet Kunga Jēzus miesas neatrada. 4. Un notika, kamēr viņas bija savā prātā satriektas par to, lūk, divi vīri spožās drānās piebiedrojās viņām. 5. Un kad tās pārbijušās vērsa savu seju pret zemi, viņi tām sacīja: Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? 6. Viņa šeit nav, bet Viņš ir augšāmcēlies. Atminieties, ko Viņš jums teica, kamēr vēl bija Galilejā, 7. Sacīdams: Cilvēka Dēlam jābūt nodotam cilvēku – grēcinieku rokās, jātop krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no miroņiem. 8. Un tās atminējās Viņa vārdus. 9. Un viņas, atgriezušās no kapa, paziņoja to visu tiem vienpadsmit un visiem pārējiem. 10. Bet tur bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un citas, kas ar tām bija un kas apustuļiem to sacīja. 11. Un šie vārdi tiem izlikās neprātīgi; un tie viņām neticēja. 12. Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, pieliecies uz priekšu, ieraudzīja vienīgi noliktos autus un aizgāja, brīnīdamies sevī par notikušo. 

(Lk 24,1-12) 

Lasa: Vanesa Tīmule

1. Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna atnāca pie kapa un redzēja akmeni noveltu no kapa. 2. Tad viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un sacīja viņiem: Viņi Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur tie Viņu nolikuši. 3. Tad Pēteris un otrs māceklis izgāja un atnāca pie kapa. 4. Abi viņi skrēja reizē; bet otrs māceklis skrēja ātrāk nekā Pēteris un nonāca pie kapa pirmais. 5. Un viņš noliecās un redzēja noliktu audeklu, tomēr iekšā negāja. 6. Tad, viņam sekodams, atnāca Sīmanis Pēteris, iegāja kapā un redzēja noliktu audeklu. 7. Un sviedrauts, kas bijis uz Viņa galvas, nebija nolikts pie audekla, bet atsevišķi satīts savā vietā. 8. Tad iegāja arī tas māceklis, kas pirmais atnāca pie kapa un redzēja un ticēja. 9. Jo viņi vēl neizprata Rakstus, ka Viņam vajadzēja no miroņiem augšāmcelties. 

(J 20,1-9)

Lasa: Agrita Ābeltiņa

19. Kad tanī pat pirmajā nedēļas dienā, vakaram iestājoties, aiz bailēm no jūdiem durvis, kur mācekļi bija sapulcējušies, bija aizslēgtas, Jēzus atnāca un nostājās viņu vidū, un sacīja tiem: Miers jums! 20. Un Viņš, to pateicis, tiem rādīja rokas un sānus. Tad mācekļi, redzēdami Kungu, kļuva līksmi. 21. Tad Viņš atkal tiem sacīja: Miers jums! Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu. 22. To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: Saņemiet Svēto Garu! 23. Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti. 24. Bet Toms, viens no tiem divpadsmit, saukts Dvīnis, nebija pie viņiem, kad atnāca Jēzus. 25. Tad pārējie mācekļi sacīja viņam: Mēs redzējām Kungu. Bet viņš sacīja tiem: Ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās, un savu roku neielikšu Viņa sānos, es neticēšu. 26. Un pēc astoņām dienām atkal Viņa mācekļi un arī Toms bija iekšā. Un durvis bija aizslēgtas. Jēzus atnāca un nostājās starp viņiem, un sacīja: Miers jums! 27. Pēc tam Viņš sacīja Tomam: Sniedz šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs! 28. Toms atbildēja Viņam, sacīdams: Mans Kungs un mans Dievs! 29. Jēzus sacīja viņam: Tom, tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši. 30. Vēl daudz citus brīnumus Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, kas nav rakstīti šinī grāmatā. 31. Bet šis ir rakstīts, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā.

(J 20,19-31)

Lasa: Marks Dubinskis

1. Pēc tam Jēzus atkal parādījās mācekļiem pie Tibērijas jūras. Viņš parādījās tā: 2. Tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, saukts Dvīnis, un Natanaēls, kas bija no Galilejas Kānas, un Zebedeja dēli, un vēl citi divi no Viņa mācekļiem. 3. Sīmanis Pēteris sacīja viņiem: Es eju zvejot. Tie sacīja viņam: Arī mēs iesim tev līdz. Un viņi izgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā neieguva. 4. Bet rīta ausmā Jēzus stāvēja krastā; tomēr mācekļi nepazina, ka tas ir Jēzus. 5. Tad Jēzus viņiem sacīja: Bērni, vai jums ir kas ēdams? Tie atbildēja Viņam: Nav! 6. Viņš tiem sacīja: Izmetiet tīklu laivas labajā pusē un jūs atradīsiet. Tad viņi izmeta un vairs nespēja to pavilkt zivju daudzuma dēļ. 7. Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: Tas ir Kungs! Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes (jo bija izģērbies) un metās jūrā. 8. Bet citi mācekļi brauca laivā, vilkdami tīklu ar zivīm (jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divsimt olekšu). 9. Kad viņi izkāpa malā, tie redzēja saliktas ogles, bet virs tām uzliktu zivi un maizi. 10. Jēzus sacīja viņiem: Atnesiet no tām zivīm, ko jūs tagad ieguvāt! 11. Tad Sīmanis Pēteris, iekāpis laivā, izvilka krastā pilnu tīklu ar simt piecdesmit trim lielām zivīm. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa. 12. Jēzus sacīja viņiem: Nāciet un ēdiet! Un neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās Viņam jautāt: Kas Tu esi? Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. 13. Tad Jēzus nāk, ņem maizi un dod viņiem, un tāpat arī zivi. 14. Šī jau bija trešā reize, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās no miroņiem parādījās saviem mācekļiem. 15. Kad nu viņi bija paēduši, Jēzus sacīja Sīmanim Pēterim: Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli vairāk nekā viņi? Tas Viņam sacīja: Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu. Viņš sacīja tam: Gani manus jērus! 16. Tad Viņš atkal sacīja tam: Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli? Tas Viņam sacīja: Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu! Viņš tam sacīja: Gani manus jērus! 17. Un trešo reizi Viņš tam sacīja: Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli? Pēteris noskuma, tāpēc ka Viņš trešo reizi tam sacīja: Vai tu mani mīli? Un tas Viņam sacīja: Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu. Viņš tam sacīja: Gani manas avis! 18. Patiesi, patiesi es tev saku: kad tu biji jauns, tad pats apjozies un gāji, kur vēlējies. Bet kad tu paliksi vecs, tu izstiepsi savas rokas, un citi tevi apjozīs un vedīs, kur tu nevēlies. 19. Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas pagodinās Dievu. Un Viņš, to pateicis, sacīja tam: Seko man!

(J 21,1-19)

27. Manas avis klausa manu balsi, un es tās pazīstu, un viņas man seko 28. Un es tām dodu  mūžīgo dzīvi, un viņas ne mūžam bojā neies, un neviens tās no manas rokas neizraus. 29. Mans Tēvs, kas man deva tās, ir lielāks par visiem; un neviens nespēj izraut tās no mana Tēva rokas. 30. Es un Tēvs esam viens.

(J 10,27-30)

31. Kad viņš bija izgājis, Jēzus sacīja: Tagad Cilvēka Dēls tiek pagodināts, bet Dievs pagodināts Viņā. 32. Ja Dievs pagodināts Viņā, tad arī Dievs pagodinās Viņu sevī, un drīz vien pagodinās Viņu. 33. Bērniņi! Vēl neilgi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsiet, bet, kā es jūdiem sacīju, tā es tagad saku jums: kur es eju, tur jūs nevarat nākt. 34. Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet! 35. No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.

(J 13,31-33a.34-35)

23 Jēzus atbildēja viņam sacīdams: Ja kas mani mīl, tas manus vārdus pildīs, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim mājvietu viņā. 24 Kas mani nemīl, tas manus vārdus nepilda. Un vārdi, ko jūs dzirdat, nav mani, bet Tēva, kas mani sūtījis. 25 To es jums esmu sacīju, atrazdamies pie jums. 26 Bet Iepriecinātājs Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā Vārdā, jums visu iemācīs un atgādinās jums visu, ko es jums sacīju. 27 Mieru es jums atstāju. Savu mieru es jums dodu; ne tā, kā pasaule dod, es jums dodu, lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas. 28 Jūs dzirdējāt, ko es jums sacīju: Es aizeju no jums un atkal atnākšu. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā es. 29 Un tagad es jums to sacīju, pirms tas notiek, lai jūs, kad tas notiks, ticētu.  

(J 14,23-29)

16. Vēl neilgi, un jūs mani vairs neredzēsiet; un atkal neilgu brīdi, un jūs mani redzēsiet, jo es eju pie Tēva. 17. Tad daži Viņa mācekļi sacīja viens otram: Kas tas ir, ko Viņš mums saka: vēl neilgi, un jūs mani vairs neredzēsiet; un atkal – neilgu brīdi, un jūs mani redzēsiet, jo es eju pie Tēva? 18. Tad viņi sacīja: Kas tas ir, ko Viņš saka: vēl neilgu brīdi? Mēs nezinām, ko Viņš runā. 19. Tad Jēzus saprata, ka tie vēlējās Viņam jautāt, un sacīja tiem: Vai jūs par to jautājat viens otram, ka es jums sacīju: vēl neilgi, un jūs mani vairs neredzēsiet; un atkal – neilgu brīdi, un jūs mani redzēsiet? 20. Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un vaimanāsiet, bet pasaule priecāsies; jūs skumsiet, bet jūsu skumjas pārvērtīsies priekā. 

(J 16, 16-20)

46. Un Viņš tiem sacīja: Jo tā rakstīts un tā Kristum vajadzēja ciest un trešajā dienā no miroņiem augšāmcelties. 47. Un Viņa vārdā jāsludina grēku gandarīšana un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi. 48. Bet jūs esat liecinieki par šo visu. 49. Un es jums sūtu sava Tēva apsolīto, bet jūs palieciet pilsētā, kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes! 50. Un Viņš tos izveda ārā līdz Betānijai, un savas rokas pacēlis, svētīja tos. 51. Un notika, ka Viņš, svētījot tos, attālinājās no tiem un pacēlās debesīs. 52. Bet tie pielūguši Viņu, lielā priekā atgriezās Jeruzalemē. 53. Un viņi vienmēr bija svētnīcā, godinādami un teikdami Dievu. Amen.  

(Lk 24,46-53)

39. Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā. 40. Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti. 41. Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; 42. Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! 43. Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44. Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. 45. Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis. 46. Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele. 47. Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, 48. Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, 49. Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds. 50. Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas. 51. Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā. 52. Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. 53. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā. 54. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību, 55. Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi. 56. Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.  

(Łk 1,39-56

15 Ja jūs mani mīlat, izpildiet Manus baušļus! 16 Un es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, 23 Jēzus atbildēja viņam sacīdams: Ja kas mani mīl, tas manus vārdus pildīs, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim mājvietu viņā. 24 Kas mani nemīl, tas manus vārdus nepilda. Un vārdi, ko jūs dzirdat, nav mani, bet Tēva, kas mani sūtījis. 25 To es jums esmu sacīju, atrazdamies pie jums. 26 Bet Iepriecinātājs Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā Vārdā, jums visu iemācīs un atgādinās jums visu, ko es jums sacīju.

(J 14,15-16.23b-26)

25. Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna. 26. Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, sacīja savai mātei: Sieviet, lūk, tavs dēls! 27. Pēc tam Viņš sacīja māceklim: Lūk, tava māte! Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis.

(J 19,25-27)

1. Tā runāja Jēzus un, acis pret debesīm pacēlis, sacīja: Tēvs, stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodina Tevi! 2. Tā kā Tu esi devis Viņam varu pār ikkatru miesu, lai visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. 9. Es lūdzu par viņiem. Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu man devi, jo viņi ir Tavi. 14. Es viņiem devu Tavus vārdus; un pasaule tos ienīda, jo tie nav no pasaules, tāpat kā arī es neesmu no pasaules. 15. Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu tos pasargātu no ļauna. 16. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. 17. Svētī viņus patiesībā! Tavi vārdi ir patiesība. 18. Kā Tu mani sūtīji pasaulē, tā arī es viņus sūtīju pasaulē. 19. Viņu dēļ es uzupurēju sevi, lai arī viņi patiesībā būtu svētīti. 20. Bet ne tikai par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs man. 21. Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī; un lai viņi būtu mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis. 22. Un godību, ko Tu man devi, es devu viņiem, lai viņi būtu vienoti, kā arī mēs esam viens. 23. Es viņos, un Tu manī; lai viņi būtu pilnīgi vienībā; un lai pasaule atzīst, ka Tu esi mani sūtījis un mīlējis tos, tāpat kā Tu mani esi mīlējis. 24. Tēvs, es vēlos, lai arī tie, kurus Tu man devi, būtu ar mani tur, kur es, lai viņi redzētu manu godību, kādu Tu man devi, tāpēc ka mani mīlēji pirms pasaules radīšanas. 25. Taisnīgais Tēvs, pasaule Tevi neatzina, bet es Tevi atzinu, un šie atzina, ka Tu mani esi sūtījis. 26. Un es viņiem atklāju Tavu vārdu un atklāšu, lai mīlestība, ar kādu Tu mani mīlēji, būtu viņos, un es viņos.

(J 17,1-2.9.14-26)

12. Man vēl daudz kas jums sakāms, bet to jūs tagad nespējat aptvert. 13. Bet kad atnāks Viņš, Patiesības Gars, tad jums mācīs visu patiesību, jo Viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, vēstījot jums nākotni. 14. Viņš mani pagodinās, jo no manis ņems un jums pasludinās. 15. Viss, kas Tēvam pieder, ir mans. Tāpēc es sacīju, ka no manis ņems un jums pasludinās.

(J 16,12-15)

11. Daudzi ļaudis, to uzzinājuši, sekoja Viņam; un Viņš, pieņēmis tos, runāja viņiem Dieva valstību, un tos, kam vajadzēja dziedināšanas, izdziedināja. 12. Bet diena sāka iet uz beigām; un tie divpadsmit, piegājuši Viņam, sacīja: Atlaid ļaudis, lai viņi iet miestos un apkārtējos ciemos meklēt naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tuksnešainā vietā. 13. Bet Viņš tiem sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Bet tie atbildēja: Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis; vai atkal: Mēs iesim un nopirksim pārtiku visiem šiem ļaudīm. 14. Bet bija viņu ap pieci tūkstoši vīriešu. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Lieciet viņiem apsēsties grupās pa piecdesmit! 15. Un viņi tā darīja un novietoja visus. 16. Bet Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis un paskatījies uz debesīm, svētīja tās un lauza, un deva saviem mācekļiem, lai celtu ļaudīm priekšā. 17. Un visi ēda un paēda; un ar pārpalikušajām druskām viņi pielasīja divpadsmit grozus.

(Lk 9,11b-17)

18. Un notika, ka Viņš viens pats lūdza Dievu; arī mācekļi bija pie Viņa; un Viņš tiem jautāja, sacīdams: Par ko ļaudis mani uzskata? 19. Viņi atbildēja un sacīja: Par Jāni Kristītāju, bet citi par Eliju, bet vēl citi, ka uzcēlies viens no senajiem praviešiem. 20. Un Viņš tiem sacīja: Bet par ko jūs mani turat? Sīmanis Pēteris atbildēja, sacīdams: Par Dieva Svaidīto. 21. Un Viņš tiem noliedza un pavēlēja nevienam par to neteikt, 22. Sacīdams: Cilvēka Dēlam vajadzēs daudz ciest, un vecākie, un augstie priesteri, un rakstu mācītāji Viņu atmetīs un nogalinās, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām. 23. Bet Viņš runāja visiem: Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu, un seko man! 24. Jo kas gribēs savu dvēseli glābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dvēseli pazaudēs manis dēļ, tas to izglābs.

(Lk 9,18-24)

51. Bet notika, kad izpildījās Viņa uzņemšanas diena, viņš vērsa savu seju, lai ietu uz Jeruzalemi. 52. Un Viņš sūtīja pirms sevis vēstnešus; un tie gāja un iegāja kādā samariešu pilsētā, lai sagatavotu Viņam (vietu). 53. Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņa seja bija vērsta, lai ietu uz Jeruzalemi. 54. Bet, to redzot, viņa mācekļi Jēkabs un Jānis sacīja: Kungs, ja tu vēlies, mēs teiksim, lai uguns nāk no debesīm un iznīcina viņus. 55. Un Viņš pagriezies norāja tos, sacīdams: Jūs nezināt, kāda gara jūs esat. 56. Cilvēka Dēls nenāca dvēseles pazudināt, bet pestīt. Un viņi aizgāja uz citu pilsētu. 57. Bet notika, ka tiem ejot pa ceļu, kāds sacīja Viņam: Es sekošu Tev, kurp vien Tu iesi. 58. Jēzus sacīja viņam: Lapsām ir alas, debess putniem – ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu. 59. Bet otram viņš sacīja: Seko man! Bet tas atbildēja: Kungs, atļauj man vispirms noiet un apbedīt savu tēvu! 60. Un Jēzus viņam sacīja: Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību! 61. Un cits sacīja: Es sekošu Tev, Kungs, bet atļauj man vispirms atvadīties no tiem, kas mājās! 62. Jēzus viņam sacīja: Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.

(Lk 9,51-62)

13. Bet Jēzus nonāca Filipa Cesarijas robežās un jautāja saviem mācekļiem, sacīdams: Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu? 14. Bet viņi atbildēja: Vieni par Jāni Kristītāju, citi par Eliju, bet citi par Jeremiju vai vienu no praviešiem. 15. Jēzus viņiem sacīja: Bet par ko jūs mani uzskatāt? 16. Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. 17. Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas debesīs. 18. Un es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. 19. Un es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs.

(Mt 16,13-19)