Svētdienas un svētku Evaņģēlijs (2022_7-12)

 

 

2022. GADA  JŪLIJS – DIENU SARAKSTS

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XIV svētdiena •
(3. VII 2022.)

 

 

1. Pēc tam Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja viņus pa diviem sava vaiga priekšā visās pilsētās un vietās, kur Viņš domāja iet. 2. Un Viņš tiem sacīja: Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz. Lūdziet tad pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā! 3. Ejiet! Lūk, es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. 4. Nenesiet līdz nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un nevienu ceļā nesveiciniet! 5. Un kur jūs kādā namā ieiesiet, vispirms sakiet: miers šim namam! 6. Un ja tur būs miera bērns, jūsu miers mitēs pār viņu; bet ja nē, tad tas atgriezīsies jūsos. 7. Bet tanī pat namā palieciet un ēdiet, un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs! Nestaigājiet no vienas mājas otrā! 8. Un ja jūs ieiesiet kādā pilsētā un jūs tur uzņems, ēdiet, ko jums liks priekšā! 9. Un dziediniet slimos, kas tanī ir, un sakiet viņiem: Dieva valstība jums tuvu klāt! 10. Bet ja jūs ieiesiet kādā pilsētā, un viņi jūs neuzņems, izgājuši tās gatvēs, sakiet: 11. Pat putekļus, kas no jūsu pilsētas mums pielipuši, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu! 12. Es jums saku, ka Sodomai tai dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai. 17. Bet tie septiņdesmit divi atgriezās un priecādamies sacīja: Kungs, pat ļaunie gari mums Tavā vārdā padodas. 18. Un Viņš tiem sacīja: Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam. 19. Lūk, es jums devu varu pār katru ienaidnieka spēku un čūsku un skorpiju samīšanai, un nekas jums nekaitēs. 20. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļauti, bet priecājieties, ka jūsu vārdi ierakstīti debesīs!

(Lk 10, 1-12. 17-20)

 

• Parastā liturģiskā laikposma XV svētdiena •
(10. VII 2022.)

 

 

25. Un, lūk, kāds likumu pazinējs piecēlās, un, Viņu kārdinādams, sacīja: Mācītāj, ko man darīt, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi? 26. Bet Viņš tam sacīja: Kas bauslībā rakstīts? Kā tu lasi? 27. Un tas atbildēja un sacīja: Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu, un savu tuvāko – kā sevi pašu. 28. Un Viņš tam sacīja: Tu pareizi atbildēji; dari tā, un tu dzīvosi! 29. Bet viņš, gribēdams sevi attaisnot, sacīja Jēzum: Un kas tad ir mans tuvākais? 30. Tad Jēzus iesāka un sacīja: Kāds cilvēks, iedams no Jeruzalemes uz Jēriku, iekrita slepkavu rokās. Tie viņu aplaupīja un ievainoja, un, atstājuši pusdzīvu, aizgāja. 31. Bet gadījās, ka kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, viņu ieraudzījis, pagāja garām. 32. Tāpat arī levīts, kad bija tanī vietā, viņu redzēdams, pagāja garām. 33. Bet kāds samarietis, iedams savu ceļu, nonāca pie viņa un, to ieraudzījis, apžēlojās. 34. Un tas, piegājis klāt, apsēja viņa brūces, ieliedams tanīs eļlu un vīnu, un, uzcēlis viņu savā lopā, aizveda to mājvietā un rūpējās par viņu. 35. Bet otrā dienā viņš, izvilcis divus denārijus, deva tos mājas saimniekam, sacīdams: Gādā par viņu, un, ko tu vairāk izdosi, es, kad atgriezīšos, atdošu tev. 36. Kā tev šķiet, kurš no šiem trim bija tuvākais tam, kas iekrita slepkavu rokās? 37. Un viņš atbildēja: Tas, kas viņam parādīja žēlsirdību. Un Jēzus viņam sacīja: Ej, un tu dari tāpat!

(Lk 10, 25-37)

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XVI svētdiena •
(17. VII 2022.)

 

 

38. Bet notika, ka, tālāk iedami, viņi nonāca kādā miestā; un kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma Viņu savā namā. 39. Un viņai bija māsa, vārdā Marija, kas, apsēdusies pie Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. 40. Bet Marta, nopūlējusies, lai viņu labāk apkalpotu, pienāca un sacīja: Kungs, vai Tev nerūp, ka mana māsa atstājusi mani, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz! 41. Un Kungs viņai atbildēja, sacīdams: Marta, Marta, tu rūpējies un pūlies par daudz lietām, 42. Bet tikai viena ir nepieciešama. Marija izvēlējusies sev labāko daļu; tā viņai netiks atņemta.

(Lk 10, 38-42)

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XVII svētdiena. RĪGAS METROPOLIJAS DIEVNAMU IESVĒTĪŠANAS GADADIENA •
(24. VII 2022.)

 

 

1. Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; un kad beidza, viens no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: Kungs, māci mūs Dievu lūgt, tāpat kā Jānis arī savus mācekļus mācīja! 2. Un Viņš tiem sacīja: Kad jūs lūdzat Dievu, sakiet: Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds! Lai atnāk Tava valstība! 3. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien! 4. Un piedod mums mūsu grēkus, kā arī mēs paši piedodam visiem saviem parādniekiem! Un neieved mūs kārdināšanā! 5. Un viņš tiem sacīja: Ja kādam jums ir draugs un viņš aizies pie tā nakts vidū un sacīs viņam: Draugs, aizdod man trīs maizes, 6. Jo mans draugs no ceļa ienāca pie manis, un man nav ko viņam celt priekšā. 7. Bet tas atbildēs, sacīdams: Neapgrūtini mani, jo durvis jau aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis guļamistabā; es nevaru celties un tev dot. 8. Un ja viņš turpinās klaudzināt, ja viņš necelsies un nedos viņam draudzības dēļ, es jums saku, ka tā neatlaidības dēļ viņš celsies un dos tam, cik tam vajag. 9. Arī es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums tiks atvērts! 10. Jo katrs, kas lūdz, saņem; un kas meklē, atrod; un kas klaudzina, tam atver. 11. Bet ja kāds no jums lūdz no tēva maizi, vai tad tas viņam pasniegs akmeni? Vai atkal zivi, un tas viņam zivs vietā pasniegs čūsku? 12. Vai atkal, viņš dos skorpiju, ja tas lūgs olu? 13. Ja nu jūs, būdami ļauni, protiet dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos labu garu tiem, kas Viņu lūdz!

(Lk 11, 1-13)

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XVIII svētdiena •
(31. VII 2022.)

 

 

13. Bet kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā! 14. Un Viņš tam sacīja: Cilvēk, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju? 15. Un Viņš sacīja tiem: Pielūkojiet un sargieties no katras mantkārības, jo ne no pārpilnības un tā, kas viņam ir, atkarīga viņa dzīve! 16. Bet viņš tiem teica līdzību, sacīdams: Kāda bagāta cilvēka tīrums deva bagātu ražu. 17. Un viņš sevī domāja, sacīdams: Ko lai es daru, jo man nav kur novietot savu ražu. 18. Un viņš sacīja: Es darīšu tā: nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus; un tur es savākšu, kas man izaudzis un visu savu mantu. 19. Un es sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev mantas piekrātas ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un dzīro! 20. Bet Dievs sacīja viņam: Tu neprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli no tevis, bet kam paliks tas, ko tu sakrāji? 21. Tā iet tiem, kas krāj sev mantu, bet nav bagāts pie Dieva.

Lk 12, 13-21)

 

2022. GADA  AUGUSTS – DIENU SARAKSTS

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XIX svētdiena •
( 7. VIII 2022.)

 

 

32. Nebaidies, mazais ganāmpulciņ, jo jūsu Tēvam labpaticis dot jums valstību! 33. Pārdodiet savu mantu un dodiet nabagiem dāvanas! Gādājiet sev somas, kas nenoveco, un neizsīkstošu mantu debesīs, kur zagļi netuvojas un kodes nebojā! 34. Jo kur jūsu manta, tur arī jūsu sirdis. 35. Jūsu gurni lai ir apjozti un degoša lāpa jūsu rokās! 36. Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tūlīt atvērtu viņam, kad tas nāks un klaudzinās! 37. Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atradīs nomodā. Patiesi es jums saku, ka viņš apjozies nosēdinās tos, un, tos apstaigādams, viņiem kalpos. 38. Un ja viņš nāktu otrā nakts maiņā, un ja viņš nāktu trešajā sardzes maiņā un tā viņus atrastu, tad svētīgi šie kalpi! 39. Bet tas jums jāzina: ja nama tēvs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad viņš paliktu nomodā un neatļautu tam ielauzties savā namā. 40. Tā arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat. 41. Bet Pēteris sacīja Viņam: Kungs, vai tu šo līdzību saki mums vai visiem? 42. Un Kungs sacīja: Kā tev šķiet, kas ir tas uzticīgais un saprātīgais nama turētājs, ko Kungs iecēlis savai saimei, lai viņš tai dotu laikā kviešu mēru? 43. Svētīgs tas kalps, ko kungs atnācis atradīs tā darām. 44. Patiesi es jums saku: viņš iecels to pār visiem saviem īpašumiem. 45. Bet ja šis kalps, savā sirdī sacīdams: Mans kungs kavējas nākt, sāks sist kalpus un kalpones un ēdīs, un dzers, un piedzersies, 46. Tad tā kalpa kungs nāks tanī dienā, kad tas negaida, un stundā, kuru tas nezina, un atdalīs viņu, un dos tam tā daļu ar neticīgajiem. 47. Bet šis kalps, kas zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies un nepildīs viņa prātu, saņems daudz sitienu. 48. Bet kas nezinādams dara to, kas sodāms, tas saņems maz sitienu. Bet no katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs.

(Lk 12, 32-48)

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XX svētdiena, SV. BĪSKAPS MEINARDS, LATVIJAS AIZBILDNIS, svinības •
( 14. VIII 2022.)

 

 

49. Es atnācu uguni mest uz zemi, un mana vēlēšanās ir, lai tā iedegtos. 50. Bet man jākristās kristībā: un kā es ilgojos, kamēr tas notiks! 51. Jūs domājat, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Es jums saku nē, bet šķelšanos! 52. Jo no šī laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. 53. Sašķelsies tēvs pret dēlu un dēls pret savu tēvu, māte pret meitu un meita pret māti. Vīramāte pret savu vedeklu un vedekla pret savu vīramāti.

(Lk 12, 49-53)

 

 

 

• VISSV. JAUNAVAS MARIJAS UZŅEMŠANA DEBESĪS,
MĀRAS ZEMES KARALIENE UN AIZBILDNE, obligātās svinības •
( 15. VIII 2022.)

 

 

39. Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā. 40. Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti. 41. Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; 42. Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! 43. Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44. Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. 45. Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis. 46. Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele. 47. Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, 48. Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, 49. Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds. 50. Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas. 51. Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā. 52. Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. 53. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā. 54. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību, 55. Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi. 56. Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.

(Lk 1, 39-56)

 

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XXI svētdiena •
( 21. VIII 2022.)

 

 

22. Un Viņš, turpinādams ceļu uz Jeruzalemi, apstaigāja pilsētas un miestus mācīdams. 23. Bet kāds sacīja Viņam: Kungs, vai maz ir to, kas tiks pestīti? 24. Pūlieties ieiet caur šaurajām durvīm, jo, es jums saku, daudzi meklēs ieiet, bet nevarēs. 25. Jo kad nama tēvs būs iegājis un durvis noslēdzis, tad jūs, ārā stāvēdami, sāksiet pie durvīm klauvēt, sacīdami: Kungs, atver mums! Tad Viņš, atbildēdams jums, sacīs: Es nezinu, no kurienes jūs esat. 26. Tad jūs sāksiet runāt: Mēs Tavā klātbūtnē ēdām un dzērām, un Tu mācīji mūsu ielās. 27. Un Viņš jums sacīs: Es nezinu, no kurienes jūs esat; ejiet prom no manis, jūs, visi ļauna darītāji! 28. Tur būs raudāšana un zobu griešana, kad redzēsiet Ābrahamu un Īzāku, un Jēkabu, un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi izmestus ārā. 29. Un nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietu Dieva valstībā! 30. Un, lūk, ir pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie.

(Lk 13, 22-30)

 

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XXII svētdiena •
( 28. VIII 2022.)

 

 

1 Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. 7 Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: 8 “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, 9 un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. 10 Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. 11 Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” 12 Arī uz nama tēvu, kas Viņu bija aicinājis, Viņš sacīja: “Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. 13 Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus, aklus; 14 un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.”

(Lk 14, 1.7-14)

 

 

2022. GADA  SEPTEMBRIS – DIENU SARAKSTS

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XXIII svētdiena •
(4. IX 2022.)

 

 

25 Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdzi, un apgriezdamies Viņš tiem sacīja: 26 “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. 27 Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis. 28 Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, 29 lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, 30 sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam. 31 Vai arī – kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem; 32 un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru. 33 Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.

(Lk 14, 25-33)

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XXIV svētdiena •
(11. IX 2022.)

 

 

1. Bet muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai Viņu dzirdētu. 2. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem. 3. Un Viņš teica tiem šo līdzību, sacīdams: 4. Kurš cilvēks no jums, kam simts avis, pazaudējot vienu no tām, neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un neiet meklēt to, kas pazuda, kamēr viņš to atrod? 5. Un viņš, atradis to, priecādamies liek savos plecos. 6. Un viņš, mājās pārnācis, sasauc draugus un kaimiņus un saka viņiem: Priecājieties ar mani, jo es atradu savu avi, kas bija pazudusi! 7. Es jums saku: tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas gandara par grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam gandarīšanas nevajag. 8. Vai atkal: kura sieviete, kam desmit drahmas, pazaudējusi vienu drahmu, neiededzinās sveci un neizslaucīs māju, rūpīgi meklēdama, kamēr to neatradīs? 9. Un viņa, to atradusi, sasauc draudzenes un kaimiņienes, sacīdama: Priecājieties ar mani, jo es atradu drahmu, kuru biju pazaudējusi! 10. Es jums saku: tā Dieva eņģeļi priecāsies par katru grēcinieku, kas gandara par grēkiem. 11. Un Viņš sacīja: Kādam cilvēkam bija divi dēli. 12. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: Tēvs, dod man pienācīgo mantas daļu! Un viņš sadalīja mantu starp tiem. 13. Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu. 14. Un pēc tam, kad viņš visu bija notērējis, tai zemē izcēlās liels bads; un arī viņš sāka ciest trūkumu. 15. Un viņš aizgāja un salīga pie kāda tās zemes pilsoņa; un tas aizsūtīja viņu savā saimniecībā ganīt cūkas. 16. Un viņš gribēja piepildīt savu vēderu sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens tam tās nedeva. 17. Bet viņš, iedziļinājies sevī, sacīja: Cik daudz algādžu mana tēva namā, kam maizes pārpilnība, bet es mirstu badā! 18. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi. 19. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu; pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem! 20. Un cēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet, tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva tā žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to. 21. Un dēls sacīja viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. 22. Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām, 23. Un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies, 24. Jo šis mans dēls, kas bija miris, ir atkal dzīvs; kas bija zudis, ir atkal atrasts! Un viņi sāka dzīrot. 25. Bet viņa vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, tas dzirdēja mūziku un līksmību. 26. Un viņš, pasaucis vienu no kalpiem, jautāja, kas tas ir. 27. Tas viņam sacīja: Tavs brālis pārnāca, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, jo viņš to sagaidījis veselu. 28. Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad viņa tēvs iznāca un sāka to lūgt. 29. Un viņš atbildēja un sacīja savam tēvam: Lūk, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad tavu pavēli nepārkāpu, bet tu man nekad nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu; 30. Bet kad šis tavs dēls, kas savu mantu izšķiedis ar netiklēm, pārnāca, tu nokāvi viņam nobarotu teļu. 31. Tad viņš tam sacīja: Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs; 32. Bet sarīkot mielastu un priecāties vajadzēja, jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts.

(Lk 15, 1-32)

 

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XXV svētdiena •
(18. IX 2022.)

 

 

1. Bet Viņš sacīja arī saviem mācekļiem: Kāds cilvēks bija bagāts, un tam bija mantas pārvaldnieks. Un šis tika viņam apsūdzēts, it kā tas izšķiežot tā mantu. 2. Un viņš, to pasaucis, sacīja tam: Ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par mantas pārvaldīšanu, jo tu pārvaldnieks vairs nevarēsi būt! 3. Bet pārvaldnieks sacīja sevī: Ko lai es daru, jo mans kungs atņem man mantas pārvaldīšanu? Rakt es nespēju, ubagot kauns. 4. Es zinu, ko darīt, lai viņi mani uzņemtu savās mājās, kad būšu atcelts no pārvaldīšanas. 5. Un viņš, ataicinājis pa vienam sava kunga parādniekus, sacīja pirmajam: Cik tu esi manam kungam parādā? 6. Un tas viņam sacīja: Simts mucu eļlas. Un viņš tam sacīja: Ņem savu parāda zīmi, apsēsties tūlīt un raksti piecdesmit! 7. Tad viņš sacīja otram: Bet tu cik esi parādā? Tas atbildēja: Simts mēru kviešu. Viņš tam sacīja: Ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! 8. Un kungs palielīja netaisnīgo pārvaldnieku, ka viņš gudri darījis, jo šīs pasaules bērni ir atjautīgāki savā ciltī nekā gaismas bērni. 9. Un es jums saku: iegūstiet sev draugus no netaisnas bagātības, lai tad, kad jūsu pietrūks, uzņemtu jūs mūžīgajos mājokļos. 10. Kas uzticīgs vismazākajās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākajās lietās, tas arī netaisns lielās. 11. Ja jau jūs netaisnas bagātības lietās neesat bijuši uzticami, kas lai jums uztic to, kas ir patiess, 12. Un ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos to, kas ir jūsu? 13. Neviens kalps nevar diviem kungiem kalpot: vai nu viņš vienu nīdīs un citu mīlēs, vai vienam pakļausies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un bagātībai.

(Lk 16, 1-13)

 

 

 

• Parastā liturģiskā laikposma XXVI svētdiena •
(25. IX 2022.)

 

 

19. Bija kāds bagātnieks, kas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un katru dienu lepni dzīroja. 20. Un bija kāds nabags, vārdā Lācars, kas gulēja pie viņa durvīm un bija augoņu pilns. 21. Viņš gribēja ēst druskas, kas krita no bagātnieka galda; un neviens viņam tās nedeva, bet suņi nāca un laizīja viņa augoņus. 22. Bet notika, ka nomira nabadzīgais; un eņģeļi aiznesa viņu Ābrahama klēpī. Bet nomira arī bagātais un tika paglabāts ellē. 23. Mokas ciezdams, viņš pacēla savas acis un tālienē ieraudzīja Ābrahamu un Lācaru viņa klēpī. 24. Tad viņš sauca, sacīdams: Tēvs, Ābraham, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai viņš, sava pirksta galu ūdenī iemērcis, dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šais liesmās! 25. Un Ābrahams sacīja viņam: Atminies, dēls, ka tu savu labumu saņēmi, būdams dzīvs, turpretī Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. 26. Un pie tam starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, tā ka tie, kas no šejienes vēlētos aiziet pie jums, to nespētu, tāpat arī pāriet no jums pie mums. 27. Un viņš sacīja: Tad es lūdzu tevi, tēvs, sūti viņu mana tēva namā, 28. Jo man pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šai moku vietā! 29. Un Ābrahams sacīja tam: Tiem ir Mozus un pravieši, lai viņi klausa tos! 30. Bet tas sacīja: Nē, Ābrahama tēv, bet ja kāds no mirušajiem aiziet pie tiem, tad viņi gandarītu par grēkiem! 31. Bet viņš tam sacīja: Ja tie Mozu un praviešus neklausa, tad arī, ja kāds no miroņiem uzceltos, tie neticēs.

(Lk 16, 19-31)