Lk 5, 27-32

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 5, 27-32

27. Pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levi, sēžot muitnīcā, un sacīja: Seko man! 28. Un tas, atstājis visu, cēlās un sekoja Viņam.

29. Un Levi sarīkoja Viņam lielu mielastu savā mājā; un tur bija daudz muitnieku un citu, kas līdz ar viņiem atradās pie galda. 30. Un farizeji un to rakstu mācītāji kurnēja, runādami Viņa mācekļiem: Kāpēc jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? 31. Un Jēzus atbildēdams sacīja viņiem: Veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet tiem, kas slimi. 32. Es esmu nācis ne taisnīgos saukt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.

---

Jaunais tulkojums: 

27 Pēc tam Jēzus aizgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, sēžam pie muitnīcas, un tam sacīja: “Seko man!” 28 Tas, visu atstājis, cēlās un sekoja viņam.

29 Tad Levijs rīkoja viņam lielu mielastu savā namā, un liels pulks muitnieku un citu ļaužu bija pie viena galda kopā ar viņiem. 30 Bet farizeji un viņu rakstu mācītāji sāka kurnēt pret viņa mācekļiem: “Kādēļ jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” 31 Jēzus tiem atbildēja: “Veseliem ārsta nevajag, bet gan slimajiem. 32 Nevis taisnos es esmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.”

---

Paralēlās vietas:

• Mt 9, 9-13;
• Mk 2, 13-22 (Mk 2, 13-17 + Mk 2, 18-22)

Līdzīga tēma:

• Mt 12, 7;
• Lk 15;
• Lk 19, 1-10

Atsauces:

• Lk 5, 27: Ebr 7,9; Mt 10,3; Mk 3,18; Lk 6,15; Apd 1,13; Mt 8,22; Mk 10,21 par.; J 1,43; Mt 19,27 par.
• Lk 5, 29: Lk 14,13; Rad 21,8; Mk 6,26; 14,3.18; 1 Kor 8,10; Judt 13,15.
• Lk 5, 30 par.: Mt 11,19; Lk 7,34; Gal 2,11-18.
• Lk 5, 31 par.: Lk 4,23.
• Lk 5, 32 par.: Os 6,6 (1 Sam 15,22; Sak 15,8; 16,7 LXX; Ps 40,7; 51,19); Ebr 10,5.8; 13,16; 1 Tim 1,15; Mk 10,45; Lk 15,7.

---

Komentāri

• Šajā vietā var uzlūkot šķērsgriezumu, kas tiek pamazām zīmēts Evaņģēlijā un kas atklāj, kādi ir Jēzus Kristus kalpošanas un misijas galvenie punkti:
  1. Jēzum ir tāpati vara, kā Dievam, – piedot grēkus (5, 17-26)
  2. Viņa misija īpašā veidā ir veltīta grēciniekiem, lai tie atgrieztos pie Dieva (5,27-32)
  3. Jēzus ir Baznīcas Līgavainis un Jaunā Likuma [Jaunā vīna, tas ir, Mīlestības] pasniedzējs (5, 33-39)
  4. Sabats ir pakļauts Viņam; Viņš ir sabata kungs un tā pārvaldnieks (6, 1-5)
  5. Jēzus ir pilns iejūtības žēlsirdībai, kas darbojas (un dziedina) pat sabata laikā (6, 6-11)
• Evaņģēlisti, rakstot par muitnieka aicinājumu, nosauc viņu dažādos vārdos: Matejs vai Levi, kā arī dažādi apraksta apstākļus, kuros notika mielasts. Tradīcija uzsver, ka runa ir par vienu un to pašu personu. Detaļu atšķirība (domājot arī par mielasta dalībniekiem vai norises vietu) neaizēno patiesību, ka Jēzus aicina sekot sev tos, kuriem toreizējā ticīgo sabiedrība nemaz nedomāja piedāvāt būt par kandidātiem kalpošanai Dievam.
• Levi/Mateja paaicinājuma gadījums kļūst par izcilu fonu Dieva Dēla slavenajam teicienam: “Veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet tiem, kas slimi. Es esmu nācis ne taisnīgos saukt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.” Caur to norādīts uz patieso Debesu Valstības kodeksu. Tajā ir vieta arī grēciniekiem, kas atgriežas, nevis vienīgi tiem, kas ir taisnīgi (vai sevi par tādiem uzskata). Ja ar to ir par maz, sv. Mateja uzrakstītajā Evaņģēlijā šī patiesība tiek pastiprināta caur citāta no Oseja grāmatas izmantošanu, jo Jēzus saka: “Ejiet un mācieties saprast, ko tas nozīmē: Es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri! Es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus.” (Mt 9, 13; sal. Os 6, 6: “Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem; man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri.”). Nav izbrīns, ka šāda Jēzus mācība un rīcība sastopas ar reliģisko vadītāju pretošanos. Dieva tēls, kuru viņi nesa sevī, nav atvērts “cilvēkiem no malas”. Citiem vārdiem: farizejiem un rakstu mācītājiem bija pārāk šaura izpratne par to, kas varētu tikt pestīts.
• Galvenie punkti, uz kuru pamata izauga strīds starp Jēzu un farizejiem un rakstu mācītājiem, ir:
  • Jēzus pavada kopīgu laiku ar grēciniekiem
  • Viņam ir cits viedoklis par to, kas var piederēt Dieva saimei un ticīgo kopienai
  • farizeju stingrā turēšanās pie baušļiem un vecāko tradīcijām, kas nomāc dzīvo draudzību ar Dievu un uzticības saites ar Viņu
  • sevis turēšana par taisnīgiem, kas, protams, izslēdz vajadzību atgriezties un jo vairāk – gandarīt par saviem grēkiem
  • farizeji atmet Jēzus mācību par nabagdāvanu būtību
  • viņi nesaprot Dieva Žēlsirdību
  • Jēzus norāda, ka tieši šīs grupas pārstāvju stāja un rīcība ir kā raugs, kas indē viņu pašu un pārējo jūdu sirdis
• Kāpēc muitnieki bija “apzīmogoti” kā nederīgi Debesu Valstībai? Toreizējā nodokļu sistēma bija ļoti plaša un deva iespēju zagt. Nodokļi bija no: mantojuma, zemes, ražas, vīna, eļļas, dzīvniekiem, importa un eksporta, kā arī atsevišķa maksa par ceļiem un tirgiem. Vienīgi muitnieki zināja summu, kāda jāņem no tautas, un ko bija uzlikuši okupanti – romieši. Šī iemesla dēļ viņi varēja ņemt tik daudz, cik gribēja, lai tikai izvairītos no apsūdzībām. Muitniekiem bija tiesības apstādināt ceļā jebkuru cilvēku un prasīt muitu no visa, kas tika vests. Nodokļu noņēmējs varēja piedāvāt arī kredītu ar lieliem procentiem. Tas deva iespēju piesavināties un kļūt bagātiem. Dramatisms ir tajā, ka par muitniekiem tika nozīmēti vietējās tautas pārstāvji. Tādējādi auga tautas naids pret viņiem, jo tie sadarbojās ar okupantiem. Tādi bija cēloņi, kuru dēļ farizeju acīs “no sākumpunkta” šī grupa bija apzīmogota kā nešķīsta. Muitnieku grēcīgais dzīvesveids “automātiski” atņēma viņiem tiesības piedalīties kultā, Dieva godināšanā, kā arī ieņemt amatus jūdu tiesā. (Nota bene! Par līdzīgu grupu tika uztverti kareivji, netikles, slepkavas un zagļi. Viņi visi tika uzskatīti par lieliem grēciniekiem.) 
• Tas ir kontrasta pilns fons tam, ka Jēzus tomēr satikās ar muitnieku. Arī tāpēc “apzīmogotais” muitnieks, sastopoties ar tik žēlsirdīgu Jēzus skatienu un sevis pieņemšanu, tā priecājās. Šis prieks bija tik liels, ka pamudināja viņu rīkot lielu mielastu savā mājā. 
• Stāstā par notikušo ir vērts pamanīt, ka farizeju nicinātais muitnieks no visas sirds atsaucās aicinājumam. Fakts, ka viņš bija gatavs pamest visu un sekot Skolotājam, norāda uz viņa sirds briedumu un patieso vēlmi izmainīt savu dzīvi. Daži varētu notikušo ieraudzīt no citas puses un akcentēt nojausmu par Levi iekšējo izmisumu būt nicinātam tautas acīs amata dēļ un viņā mītošo karsto vēlmi mainīt savu dzīvesveidu. Ja tā, tad nav pārsteigums, ka Jēzus (ko toreiz uztvēra par nozīmīgu pravieti) izteiktais piedāvājums bija lieliska iespēja un kā “glābšanas riņķis” muitniekam. 
• Apstākļi, kuros notiek tik tuva tikšanās starp Dieva Dēlu un muitnieku saistās ar mielasta tēmu. Kopīga būšana pie galda, mielasts sv. Lūkasa evaņģēlijā ir pieminēts diezgan bieži un kļūst par labu attiecību ikonu starp Dievu un Viņa tautu. Tas izsaka patiesību par Dieva tuvību un draudzību, prieku par Viņa klātbūtni, līksmi, kas paredzēta Viņa Valstībā. Tātad uz minēto mielastu nedrīkst skatīties tikai un vienīgi pasaulīgās kategorijās, bet jāmeklē atsauce uz mūžīgo dzīvi un apsolīto mielastu tur. Svētajos Rakstos ir diezgan daudz tekstu, kas pauž līdzīgu patiesību. Piemēri:
  • “Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tūlīt atvērtu viņam, kad tas nāks un klaudzinās! Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atradīs nomodā. Patiesi es jums saku, ka viņš apjozies nosēdinās tos, un, tos apstaigādams, viņiem kalpos.” (Lk 12, 36-37) 
  • “Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lk 14, 15-24) 
  • “Un Viņš tiem sacīja: Es ilgoties ilgojos ēst šo Lieldienu jēru kopā ar jums, pirms es ciešu. Jo es jums saku, ka no šī laika to vairs neēdīšu, iekams tās izpildīsies Dieva valstībā.” (Lk 22, 15-16) 
  • arī 15.nodaļa ir pilna ar līdzībām, kas pauž šo patiesību par Dieva Valstību. 
• Levi aicinājums un notikušais pauž vēl vienu patiesību par Dieva Mīlestību. Dieva žēlastība cilvēkiem ir dota pilnīgi par brīvu. Tā neprasa no cilvēka nekādus iepriekšējos nopelnus, piemēram: heroisku darbu, sevis nomācošu mērdēšanu vai kādu asiņainu gandarīšanu, lai būtu Dieva žēlastību apdāvinātam. No cilvēka puses tā prasa vienīgi patiesu sirds lēmumu atgriezties pie Dieva, sekot Viņam un tad nemitīgu gatavību pielāgot tam savu ikdienišķo morālo dzīvi. Tādejādi atgriešanās nav tikai tukša iziešana no grēkiem (“lai viņš negrēko vairs”), bet vēršanās pie Dieva žēlastības un svētības, pie dzīves pilnības zem “Dieva acs” (“lai aug svētumā, kas nāk no Dieva”). Šādi uztverta atgriešanās “atver durvis” jaunai dzīvei, kas vainagosies Debesīs, mūžībā. 

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Vai esmu pieredzējis, ka kāds (vecāki, skolotāji, draugi vai citi) man ieteica izvairīties no konkrētas cilvēku grupas? Kā viņi to argumentēja?
• Ja man prasītu norādīt uz kritērijiem, saskaņā ar kuriem cilvēku var “nominēt” par Jēzus mācekli, ko es teiktu?
• Kādi cilvēki manā ģimenē, draugu lokā, pilsētā vai valstī ir tie, kuriem manā uztverē visvairāk vajadzīgs dvēseles ārsts?
• Domājot par Levi, vai Jēzus vietā es uzreiz muitnieku aicinātu publiski, izraisot savā ziņā skandālu, vai tomēr meklētu iespēju satikties ar viņu, piemēram, kādā nelielā kafejnīcā? Kā varu argumentēt savu lēmumu?
• Vai sevi kādā konkrētā dzīves posmā es varu identificēt ar Levi? Vai esmu piedzīvojis viņam līdzīgu paaicinājumu? Kādos apstākļos?
• Kādas lietas, attiecības man joprojām ir grūti atstāt, lai pilnībā sekotu Jēzum un spēcīgāk iesaistītos Baznīcas dzīvē? Varbūt tas ir kāds ieļaunojums, nepiedošana (sev, citiem?), mantkārība, godkāre, bagātība, bailes vai cits?
• Kam pateicoties es varu nospraust robežu starp sevi pēc atgriešanās un starp “vecās dzīves” posma “grēciniekiem”, lai atkal neiekristu grēka lamatās, bet lai neizslēgtu iespēju palīdzēt arī šiem cilvēkiem un mēğinātu pievest viņus Jēzum?
• Kādas emocijas man izraisa sastapšanās baznīcā, lūgšanu grupā, savā ģimenē vai draugu lokā ar cilvēkiem, kuri tiek uztverti par “lieliem grēciniekiem”?
• Kur manā izpratnē ir robeža tam, kad cilvēks grib “nopirkt” Dieva uzmanību un Viņa žēlastību (piemēram, vairojot lūgšanas, darot daudz labu darbu) un dzīvei, kurā var saglabāt Dieva bērna statusu, un Dieva žēlastību saņemt par brīvu un galvenokārt paļāvības dēļ? 

---