Lk 9, 57-62

M

 


Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas


Rakstu vieta: Lk 9, 57-62

57. Bet notika, ka tiem ejot pa ceļu, kāds sacīja Viņam: Es sekošu Tev, kurp vien Tu iesi. 58. Jēzus sacīja viņam: Lapsām ir alas, debess putniem – ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu. 59. Bet otram viņš sacīja: Seko man! Bet tas atbildēja: Kungs, atļauj man vispirms noiet un apbedīt savu tēvu! 60. Un Jēzus viņam sacīja: Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību! 61. Un cits sacīja: Es sekošu Tev, Kungs, bet atļauj man vispirms atvadīties no tiem, kas mājās! 62. Jēzus viņam sacīja: Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.


Jaunais tulkojums: 

57 Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” 58 Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” 59 Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” 60 Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” 61 Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.” 62 Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”


Paralēlās vietas

  • Mt 8, 18-22

Līdzīga tēma: 

  • Mk 4, 35 → Lk 8, 22
  • 1 Ķēn 19, 19-21: 19 Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni. 20 Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: “Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev.” Un tas tam sacīja: “Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!” 21 Un viņš griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu, un tos nokāva par kaujamo upuri, un vārīja viņu gaļu ar viņu jūga kokiem un deva to tautai. Un tā ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam. 

Atsauces:

  • Lk 9, 58 par.:  Ps 84,4; Mt 10,24; 1 Kor 4,11.
  • “Cilvēka Dēls” Evaņģēlijos sastopams 80 reizes + Apd 7,56; Atkl 1,13; 14,14.
  • Lk 9, 59 par.: Rad 50,4-5; Lev 21,1-3; Tob 4,3-4; Sīr 38, 16; Lk 9,23.
  • Lk 9, 60 par.: Lev 21,10-11; Sk 6,6-8; Mt 9,9 par.; J 1,43; 12,26; 21,19.22 (sal.: Mt 4,19 par.; 4,21 par.; Mt 16,24); Mt 10,37; Lk 14,26; 1 Kor 9, 16.
  • Lk 9, 61 par.: 1 Ķēn 19, 19-21.
  • Lk 9, 62 par.: 2 Ķēn 2,1-15; Lk 14,33; Flp 3,13-14; Rad 19,17.26; Lk 17,31-32: 31.

Komentāri

  • 58. – 59. panti atklāj, ka ceļā uz Jeruzalemi bija arī kāds notikums, ko sv. Matejs un sv. Lūkass aprakstīja nedaudz savādāk. Saskaņā ar sv. Lūkasa stāstījumu tā bija Jēzus tikšanās ar trim cilvēkiem, no kuriem katrs gribēja būt Jēzus māceklis, bet divi no tiem vēstìja par zināmām grūtībām (vismaz īslaicīgi) šīs vēlmes izpildīšanai. Komentētāji norāda, ka Jēzus atbilde ir kā liels pārspīlējums. Tomēr līdzīgi kā citās Evaņģēlija vietās (piemēram, “skabarga un baļķis cilvēka acī”; sal. Mt 7, 3-5), tā mērķis ir “izsist cilvēku no sliedēm”, tas ir, palīdzēt mainīt domāšanas veidu, pie kura cilvēks ir pieradis un nav vairs spējīgs domāt citādāk. To redzam Jēzus komentārā par Viņa atnākšanu un Viņa kalpošanas stilu, ka tas ir “jauns vīns” un prasa jaunu sirds “maisa trauku” (sal. Mt 9, 17), tas ir, jaunu domāšanas veidu; iekšēju svaigumu, brīvību  un atvērtību Dieva vadībai. Tādējādi katru no Jēzus izteiktajām līdzībām (pārspīlējumiem) nedrīkst uztvert burtiski, bet jācenšas atklāt tā dziļāko jēgu un mērķi.
  • Sv. Matejs saka, ka pirmais bija rakstu mācītājs. Savu vēlmi pievienoties Jēzum viņš izteica entuziastiski: “Es sekošu Tev, kurp vien Tu iesi!” Jāuzsver, ka toreiz tieši šādā brīvā veidā, spontāni katrs no tautas varēja izvēlēties savu skolotāju no rabīnu vidus. Jēzus “atvēsina” entuziasmu, jo šis cilvēks neapzinās, ko viņš lemj: būt Kristus māceklim nozīmē praktizēt galēju nabadzību un atteikties no visa. Evaņģēlijā tas skan ļoti burtiski: “Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu.” Un tas ir sliktāk nekā putniem vai savvaļas dzīvniekiem, kuriem galu galā ir ligzdas vai kādas alas, slēptuves (zemē). Šādā veidā Jēzus akcentē, ka būt Kristus māceklim nenozīmē sekot Viņam, lai saņemtu mācību vai (kā strīdējās apustuļi; sal. Mk 9, 34) kādu godu un būtu pirmais tautā Jēzus dēļ, bet pilnībā dalīties Viņa dzīvesveidā, it  īpaši Viņa bēdās, trūkumos un pazemojumos. Un, protams, ka Jēzus “bezpajumtnieka” statuss vai piedzīvotā nabadzība nebija Viņa dzīves neveiksmes sekas, bet kā apzināts lēmums, kurš darīja Viņu brīvu no šīs pasaules rūpēm un brīvu Tēva rīcībai (sal. Mt 6, 25-34). Jēzus bija visiem kā pirmais piemērs tam, ko mācīja: “Jūsu Tēvs zina, ka tā visa jums vajag. Meklējiet tāpēc vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt.” (Mt 6, 32b-33) Tāpēc Jēzus lika rūpīgi apsvērt lēmumu, ko cilvēks gatavojās pieņemt.
  • Baznīcas dzīvē šī norāde tiek uztverta kā viena no galvenajiem evaņģēliskās dzīves padomiem un tiek praktizēta pat svētsolījumu līmenī – nabadzības svētsolījums  (līdzās paklausībai un šķīstībai). Tādējādi konsekrētie ļaudis pilnīgāk atveido Jēzus dzīves stilu un spēcīgāk nekā pārējie liecina par Dieva Valstības bagātību.
  • Kristu kā staigājošu skolotāju bez pastāvīgas mājvietas varētu pielīdzināt ticības varoņiem, par kuriem lasām vēstules ebrejiem vienpadsmitajā nodaļā, kuri, kaut tik spēcīgi Dieva bagātināti un vadīti un daudz bija piedzīvojuši, tomēr “tie visi nomira ticībā, apsolīto nesaņēmuši; bet no tālienes tie Viņu redzēja un sveica, apliecinādami, ka viņi virs zemes ir ceļotāji un viesi.” (Ebr 11, 13) Tādējādi arī Dieva Dēls ar savu dzīvi rāda, ka dzīve ir svētceļojums, jo “mūsu Tēvija ir Debesīs” (sal. Flp 3, 20)
  • Vajadzību būt brīvam no pieķeršanās šai zemei (arī mājvietas kontekstā) var izlasīt sv. Pāvila teiktajā. Līdzīgu lietu viņš attiecina uz cilvēka dzīvi virs šīs zemes un saka: “Lai gan mūsu ārīgais cilvēks iznīkst, iekšējais tomēr diendienā atjaunojas.” (2 Kor 4, 16) Un citā vietā: “Kad mūsu šīs dzīves laicīgais miteklis būs nojaukts, mēs zinām, ka mums no Dieva ir mūžīgs mājoklis debesīs, kas nav rokām celts.” (2 Kor 5, 1) Tāpēc ticīgie tiecas pēc dzīves Debesīs, pie Dieva.
  • Otro sekotāju Jēzus no Nācaretes aicina pats. Šis cilvēks dod piekrišanu, bet grib vispirms iet un apglabāt savu tēvu (kurš tikko ir miris vai ir vecs un var drīz mirt). Cilvēks noteikti bija ļoti pārsteigts, kad izdzirdēja Jēzus nesaudzīgos vārdus: “Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību!” No evaņģēlista apraksta nav skaidrs, kā cilvēks reaģēja uz Jēzus teikto. Bat šī pavēle varēja viņam šķist necilvēcīga, jo, kā tas var būt, ka kāds nesniedz pēdējo pakalpošanu savam miesīgajam tēvam, viņu apglabājot? Šie vārdi noteikti šķita īpaši skarbi izraēliešiem, kuru likumi skaidri noteica vecāku un radinieku apglabāšanu (sal.: Tob 4,3-4; 6, 14; Sīr 38, 16-23). Šāda rīcība saskan arī ar ceturto Dieva Bausli “Godāt savu tēvu un māti”, kā arī mūsdienu katehismā tas ir kā septītais žēlsirdības darbs tuvākā miesai: “Apglabā mirušos!” Savā runā Jēzus tomēr nesaceļas pret Likumu, bet tādējādi grib akcentēt Dieva Valstības lietu neparasto diženumu un to unikālo nozīmi. Nekas nav lielāks par Dieva un Viņa Valstības sludināšanu. Kāpēc? Jo tikai Dievā ir atrodama patiesā dzīve un pie tā – mūžīgā dzīve. Kristus vēlējās, lai cilvēks (un mēs visi) saprastu, ka garīgi mirušo ievešana Dieva Valstībā ir daudz svarīgāka, nekā pat savu radinieku apbedīšana. Tādējādi saviem mācekļu kandidātiem Viņš prasa būt gataviem no visa atteikties un nekavējoties sekot Dieva balsij. Var teikt vēl citādāk: “Mirušie”, kas apbedī savus tuviniekus, ir tie, kuri nedzird paaicinājuma balsi. Viņi paliek iesakņoti šīs zemes dzīvē. Tāpēc ir vērts pamanīt, ka paaicinājuma dāvana un žēlastība to izturēt ir tikai un vienīgi Dieva rokās (sal.: Ef 1, 4; 1 P 1, 15; 5, 10; Ebr 5, 4 un citur…)
  • Trešajam Kristus mācekļa kandidātam bija daudz mazāk šķēršļu sekošanai Jēzum. Arī viņš – tāpat kā iepriekš minētais vīrietis – piekrita sekot Jēzum (pēc Viņa izteiktā aicinājuma?), taču gribēja uz mirkli atgriezties mājās, lai atvadītos no saviem mīļajiem. Un atkal – cilvēciski tas bija absolūti saprotams, jo ir labi atvadīties no savas ģimenes, kad nav zināms, cik ilgi būsi prom, sekojot Jēzum. Tā tas bija arī ar Elīsu (sal. 1 Ķēn 19, 20; citos tulkojumos viņa vārds skan “Elisejs”; skaties tekstu atsaucēs pie 61. panta te: bibele/lk/9_57-62_atsaucu-teksti). Taču Jēzus arī šoreiz situāciju novērtē citādi: “Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.”
  • Arkls, par kuru vajadzētu aizdomāties, bija viegls, primitīvs rīks, ko izmantoja Izraēlī. To varēja turēt ar vienu roku, bet tas prasīja lielu uzmanību un skatienu uz priekšu, lai izartās vagas būtu taisnas un dziļas. It sevišķi, domājot par pirmo vagu, kura, pareizi izveidota, tīrumu veidoja par “mākslas darbu”.
  • Interesanti, ka piezīmēs pie šī panta tiek norādīts uz Lata sievu (sal. Rad 19,17.26). Viņa tika paaicināta kopā ar savu vīru sekot Dieva balsij un iziet no Sodomas, no grēka vidus, tomēr “paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu”. Šo drastisko piemēru Jēzus piemin arī vēlāk, runājot par savu otrreizējās atnākšanas dienu: “Pieminiet Lata sievu!” (Lk 17, 32)
  • Tātad katrs no šiem trim Jēzus sekotājiem vairāk vai mazāk ilustrē Dieva valstības nozīmīgumu un vajadzību absolūti sevi atdot lietai, kuras vēstneši viņi kļūs. Īsāk – šis Evaņģēlija fragments saka, ka nekas nav svarīgāks par Dieva valstības sludināšanu.
  • Piebildīsim, ka šis Jēzus sekotāju izklāsts iet par priekšu tam, ko lasīsim nākamajā Evaņģēlija fragmentā – par “vēl citu septiņdesmit divu nozīmēšanu un sūtīšanu pa diviem visās pilsētās un vietās, kur Dieva Dēls domāja iet” (sal. Lk 10, 1). Tādējādi te izteiktā mācība par Kritum sekošanas principiem ir kā pamats jebkuram jautājumam par misiju Kristus Baznīcā.

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Kurš no trim Jēzus sekotājiem man ir vistuvākais? Ar kuru no tiem es varu identificēties? Kāpēc? 
  • Kādos apstākļos, attiecībā uz kādām dzīves un ticības patiesībām man bijis jācīnās ar savu klausītāju, lai viņu “izsistu no sliedēm” no vecās un nepareizās domāšanas, lai ievestu viņu objektīvajā patiesībā vai Dieva atklāsmē? Vai pie tā es tāpat kā Jēzus lietoju līdzības un  pārspīlējumus?
  • Kurš no Jēzus izteiktajiem pārspīlējumiem mani Evaņģēlijā uzrunā visvairāk? 
  • Kādos savas dzīves kontekstos es visspēcīgāk cenšos īstenot sirds un miesas nabadzību Evaņģēlija dēļ?
  • Kurš no evaņģēliskās dzīves padomiem man šķiet visskaistākais: nabadzība, paklausība vai šķīstība?
  • Kā es mēģinu iztēloties mājvietu, ko Jēzus aizgāja man sagatavot Debesīs (sal. J 14, 3) pie sava un mūsu Tēva? 
  • Vai esmu piedzīvojis savu vecāku (vai arī tuvinieku) nāvi un apglabāšanu? Cik lielā mērā patiesība par mūsu Debesu Tēviju palīdzēja man pareizi saprast un pieņemt šo situāciju? 
  • Kādi manas dzīves lēmumi tomēr pierāda (pirmkārt, man pašam), ka manai sirdij Dieva Valstība nav bijusi pirmajā vietā? Par kurām savas dzīves izpausmēm es teiktu, ka tur Dieva Valstības priekšroka lielā mērā jau redzama? 
  • Vai man ir pazīstamas liecības par paaicināto “iziešanu no mājām” (uz priesterību vai konsekrēto dzīvi)? Kā uz savu bērnu lēmumu reaģēja viņu vecāki? 
  • Kā es saprotu teikto “neskatīties atpakaļ”? Kur dzīvē to esmu uztvēris, kā tiešām nepieciešamu?  

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16