Lk 9, 57-62 + visi atsauču teksti

Lk 9, 58 Jēzus sacīja viņam: Lapsām ir alas, debess putniem – ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt galvu. 

• Ps 84,4: Jo putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu, kur tā savus bērnus izperē un glabā, pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, mans ķēniņ un mans Dievs!
• Mt 10,24: Māceklis nav pārāks par mācītāju, nedz kalps par savu kungu.
• 1 Kor 4,11: Līdz pat šai stundai ciešam arī izsalkumu un slāpes, esam arī kaili un tiekam dūrēm sisti, kā arī esam bez pajumtes;

Cilvēka Dēls

• tituls “Cilvēka Dēls” Evaņģēlijos sastopams 80 reizes
• Apd 7,56: Un sacīja: Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.
• Atkl 1,13: Un septiņu zelta svečturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, apģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm.
• Atkl 14,14: Tad es redzēju: un, lūk, gaišs mākonis, bet uz mākoņa sēdēja kāds līdzīgs Cilvēka Dēlam. Tam bija zelta kronis galvā un viņa rokā ass sirpis.

Lk 9, 59 Bet otram viņš sacīja: Seko man! Bet tas atbildēja: Kungs, atļauj man vispirms noiet un apbedīt savu tēvu!

• Rad 50,4-5: 4 Tad Jāzeps sacīja faraona nama iedzīvotājiem: “Ja jūs esat man labvēlīgi, tad sakiet manā vietā faraonam: 5 mans tēvs lika man ar zvērestu apstiprināt, sacīdams: es mirstu, bet tu apglabā mani manā kapā, kuru esmu sev izcirtis Kānaāna zemē, tur tev mani jāapglabā.
• Lev 21,1-3: 1 Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Runā ar priesteriem, Ārona dēliem, un saki tiem: lai ne pie viena mirušā neviens priesteris savā tautā nepaliek nešķīsts, 2 kā tik vien pie sava asinsrada mirstīgās miesas: pie savas mātes, sava tēva, sava dēla, savas meitas vai sava brāļa 3 un pie savas māsas, kas vēl ir jaunava un dzīvo viņa tuvumā, un tai vēl nav bijis vīra – pie tām viņš drīkst palikt nešķīsts.
• Tob 4,3-4: 3  Un viņš pasauca savu dēlu Tobiju, un tas atnāca pie viņa, un viņš tam sacīja: “Apglabā mani labi un godā savu māti, un nepamet viņu nekad savā dzīvē, un dari viņai to vislabāko, un neapbēdini viņu nekad nevienā lietā. 4 Atceries viņu, dēls, jo daudz briesmu viņa ir piedzīvojusi tevis dēļ, kad biji viņas miesās, un, kad viņa nomirs, apglabā viņu līdzās man vienā kapā. 
• Sīr 38, 16: Lej asaras par aizgājēju, bērns, kā smagās ciešanās vaimanā sērās! Sedz viņa miesas – tāds viņa liktenis – un neizturies pret apbedīšanu ar nevērību!
• Lk 9,23: Bet Viņš runāja visiem: Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu, un seko man!

Lk 9, 60 Un Jēzus viņam sacīja: Ļauj mirušajiem aprakt savus miroņus, bet tu nāc un sludini Dieva valstību!

• Lev 21,10-11: 10 Bet augstajam priesterim savu brāļu starpā, kura galva ir svaidīta ar svaidāmo eļļu un kas ticis svaidīts un iesvētīts, un apģērbts ar svētām drēbēm, tas lai audzē brīvi uz savas galvas matus, un viņš lai nesaplēš savas drēbes. 11 Viņš lai neiet ne pie viena miroņa; ne pie sava tēva, ne pie savas mātes tas nedrīkst kļūt nešķīsts.
• Sk 6,6-8:  6 Tāpēc visu šo sava solījuma laiku Tam Kungam lai viņš neiet pie miroņa: 7 ne pie sava tēva, ne pie savas mātes, ne pie sava brāļa, ne pie savas māsas,- viņš lai nepadara sevi nešķīstu gar tiem, kad tie ir miruši; arī viņš pats lai sevi nepadara nešķīstu, tāpēc ka solījums Dievam ir uz viņa galvas: 8 visu sava nazīrieša solījuma laiku viņš ir svēts Tam Kungam.
• Mt 9,9 par.: Un kad Jēzus no turienes gāja tālāk, Viņš redzēja cilvēku, Mateju vārdā, sēžot muitnīcā. Un Viņš sacīja tam: Seko man! Un tas uzcēlies sekoja Viņam.
• J 1,43: Nākošajā dienā Viņš gribēja iet uz Galileju. Bet Jēzus atrada Filipu un sacīja viņam: Seko man!
• 12,26: Ja kas man kalpo, tas lai seko man, un kur es esmu, tur būs arī mans kalps. Un kas man kalpo, to godinās mans Tēvs.
• 21,19.22 (sal.: Mt 4,19 par.; 4,21 par.; Mt 16,24): 19. Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas [Pēteris] pagodinās Dievu. Un Viņš, to pateicis, sacīja tam: Seko man! 22. Jēzus sacīja viņam [Pēterim]: Tā es vēlos, lai viņš paliek, kamēr es atnāku, kas tev daļas? Tu seko man!
• Mt 10,37: Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā mani, nav manis cienīgs.
• Lk 14,26: Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.
• 1 Kor 9, 16: Jo kad es sludinu evaņģēliju, tas nav man par godu, bet tas man nepieciešami jādara. Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu!

Lk 9, 61 Un cits sacīja: Es sekošu Tev, Kungs, bet atļauj man vispirms atvadīties no tiem, kas mājās! 

• 1 Ķēn 19, 19-21: 19 Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni. 20 Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: “Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev.” Un tas tam sacīja: “Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!” 21 Un viņš griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu, un tos nokāva par kaujamo upuri, un vārīja viņu gaļu ar viņu jūga kokiem un deva to tautai. Un tā ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam.

Lk 9, 62 Jēzus viņam sacīja: Neviens, kas savu roku pielicis arklam un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai. 

• 2 Ķēn 2,1-15: 1 Kad Tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elīsu bija ceļā no Gilgalas. 2 Un Elija sacīja Elīsam: “Lūdzu, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli.” Bet Elīsa atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Kad tie abi nogāja uz Bēteli, 3 tad tie praviešu dēli, kuri bija Bētelē, iznāca laukā pie Elīsas un viņam sacīja: “Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems pāri tavai galvai tavu kungu un aizvedīs projām no tevis?” Un viņš atbildēja: “Es zinu gan, tik cietiet klusu!” 4 Tad Elija viņam sacīja: “Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku.” Bet tas atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Kad viņi abi gāja uz Jēriku, 5 tad tie praviešu dēli, kas bija Jērikā, piegāja pie Elīsas un viņam sacīja: “Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems tavu kungu pāri tavai galvai un aizvedīs projām no tevis?” Un viņš atbildēja: “Es zinu gan, tik cietiet klusu!” 6 Tad Elija viņam sacīja: “Lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jordānu.” Bet tas atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Tā tie abi gāja tālāk. 7 Un piecdesmit vīri no praviešu mācekļiem gāja un nostājās iztālēm viņiem pretī; un tie abi stāvēja pie Jordānas. 8 Tad Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm, tā ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri. 9 Kad viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: “Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!” Un Elīsa atbildēja: “Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!” 10 Un Elija atbildēja: “Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet, ja ne, tad tas nenotiks.” 11 Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm. 12 Kad Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: “Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki!” Kad viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un saplēsa tās divos gabalos. 13 Un viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jordānas malā. 14 Un viņš ņēma Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: “Kur ir Tas Kungs, Elijas Dievs?” Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri. 15 Kad praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: “Elijas gars dus uz Elīsas.” Un viņi devās tam pretī un noliecās viņa priekšā līdz zemei.
• Lk 14,33: Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.
• Flp 3,13-14: 13. Brāļi, es nedomāju, ka es to būtu satvēris, bet vienu gan: aizmirsdams to, kas aiz manis, es tiecos pēc tā, kas priekšā, 14. Es steidzos pretim mērķim – Dieva augstā aicinājuma godalgai Kristū Jēzū.
• Rad 19,17.26: 17 Un notika, kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: “Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts.” 26 Bet viņa [Lata] sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu.
• Lk 17,31-32: 31. Ja kāds tanī stundā būs uz jumta, bet viņa lietas – namā, tas lai nekāpj zemē tās paņemt, un ja kas tīrumā, tas lai neatgriežas atpakaļ! 32. Pieminiet Lata sievu!