Lk 8, 16-21

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 8, 16-21

16. Bet neviens, aizdedzinājis sveci, to neapsedz ar trauku, nedz liek zem gultas, bet liek svečturī, lai ienācēji redzētu gaismu. 17. Jo nav nekā noslēpta, kas netiktu atklāts, un nekā paslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks atklātībā. 18. Tāpēc ievērojiet, ko jūs klausāties! Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir.

19. Bet atnāca pie Viņa māte un Viņa brāļi un daudzo ļaužu dēļ nevarēja Viņam tikt klāt. 20. Un viņi atnāk mājās; un daudz ļaužu atkal sapulcējās, tā ka viņi nevarēja pat maizi ēst. 21. Viņš atbildēja tiem, sacīdams: Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu klausās un izpilda.

---

Jaunais tulkojums: 

16 Gaismekli iededzis, neviens to neslēpj zem trauka vai zem gultas, bet liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu. 17 Nav nekā apslēpta, kas netaptu redzams, nav nekā noglabāta, kas reiz netaptu zināms vai nenāktu atklātībā. 18 Tad nu pielūkojiet, kā jūs klausāties; jo, kam ir, tam dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu.”

19 Pie viņa atnāca māte un viņa brāļi, bet ļaužu pūļa dēļ nevarēja viņam tikt klāt. 20 Un kāds viņam teica: “Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.” 21 Bet viņš sacīja: “Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.”

---

Rakstu vieta: Lk 8, 16-18

Paralēlās vietas: 

• Mk 4, 21-25
• Mt 5, 15;
• 7, 2b;
• 10, 26 → Lk 11, 33
• 13, 12

Līdzīga tēma:

• Mt 25, 29
• Lk 12, 1
• Lk 19, 26

Atsauces:

• Lk 8,16 par.: 2 Sam 22,29; Zah 4,2;Ps 119,105 ; Gudr 18,4; Mt 23,13 ; Lk 11,52 ; J 5,35 ; 2 P 1,19 ; Atkl 18,23; Atkl 21,23; Atkl 22,5
• Lk 8,17: Mk 4,11; Mk  9,9; J 18,20; Rom 2,16; 1 Kor 4,5
• Lk 8,18a: Mk 4,3; Mk7,14; Rom 2,1-; Rom 14,4; 1 Kor 4,5; 1 Kor 5,12; Jk 4,11; Jk 5,9; J 8,7 (→ At 17,7).

---

Rakstu vieta: Lk 8, 19-21

Paralēlās vietas: 

• Mt 12, 46-50;
• Mk 3, 20-21. 31-35

Līdzīga tēma:

• Mt 7,21

Atsauces:

• Lk 8,19 par.: Ps 69,9; Lk 2,49; Mt 13,55-56 par.; Mk 4,10-11; J 6,42; 7,5; Apd 1,14.
• Lk 8,20 par.: Lk 9,9; 19,3; 23,8; J 12,21.
• Lk 8,21 par.: Mt 13,23 par.; 19,29 par.; Mk 1,20; Lk 11,28; J 8,31.51; 14,23; 15,14; Jk 1,22-.

---

Komentāri

• Pēc līdzības par sējēju sv. Lūkasa uzrakstītajā Evaņģēlijā seko uzruna par sveci, kura – ja ir iedegta – netiek ar neko apsegta vai paslēpta, bet visiem kalpo ar savu gaismu. Tādējādi Jēzus norāda apustuļiem (toreiz un mums tagad), ka Viņa mācībai par Dieva Valstību jābūt pieejamai visiem cilvēkiem, visos pasaules stūros un visos laikos. Tā atbalsi vēlāk atradīsim teiktajā: “Sludiniet evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16, 15) un “Kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē.” (Apd 1, 8)
• Ir vērts pamanīt, ka Kristus nesaka, ka apustuļi ir šī gaisma, bet ka viņi ir svečturi. Evaņģēlijs nav viņu pašu daļa, nav viņu “privātīpašums”. Evaņģēlijs ir Dieva dota svece, viņi ir kā tā kalpi –  svečturi. Šo patiesību var izgaismot arī paralēles ar Jāni Kristītāju:
  • Jānis Kristītājs bija balss tuksnesī (sal. J 1, 23), Jēzus ir Dieva Vārds (sal. J 1, 1…),
  • Jānis bija spīdeklis, kas deg un spīd (sal. J 5, 35), bet Jēzus atklāja sevi kā pasaules gaismu, dzīvības gaismu (sal. J 8, 12).
• Astoņpadsmitais pants liek domāt par vēl vienu Dieva Vārda, Evaņģēlija īpatnību. Ja ir teikts: “Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir”, tad tas norāda, ka Evaņģēlija Vārds nav statisks kā kāds priekšmets, kas nolikts plauktā un tur paliek “uz mūžiem”, kamēr to neizkustina cilvēks vai kāds dzīvnieks. Evaņģēlijs ir “dzīvs un darbīgs” (Ebr 4, 12), un tā augļus pavairo dzīve, kas to pieņem. Kaut kādā mērā esam to sapratuši jau pēc Jēzus iepriekš izteiktās līdzības, ka viens Dieva Vārda grauds var nest “simtkārtīgus, vai sešdesmitkārtīgus, vai trīsdesmitkārtīgus augļus.” (sal. Mt 13, 8). Mūsdienu valodā mēs teiktu, ka Evaņģēlija noguldījums, kas ir cilvēka sirds, nes labuma procentus.
  • Šo punktu var pastiprināt ar citu Jēzus līdzību, kas atklāj Dieva Valstības un Dieva Vārda dinamiku:  “Un vēl Viņš sacīja: Ar ko lai es salīdzinu Dieva valstību? Tā līdzīga raugam, kuru sieviete paņēma un iejauca trijos mēros miltu, kamēr viss sarūga.” (Lk 13, 20-21)
• Tomēr vārdi  “kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir” skan kā nopietns brīdinājums, ka Dieva Vārda klausītāji, kas saņemto neliks apgrozībā, paši padarīs sevi par nelaimīgiem (sevis sodītiem), jo varētu būt salīdzināmi ar tiem, kas bankrotē. Tādējādi Dieva Dēls vēlreiz liek saprast, ka Dieva Patiesības Gaisma ir gan kā dāvana, gan kā izaicinājums un uzdevums, kas prasa mūsu atbildību un aktīvu sadarbību. Tādā veidā tiks izpildīta Dieva griba, un mēs paši būsim laimīgi. 
  • Arī šī patiesība tiek pastiprināta ar citu Jēzus līdzību (par talantiem vai minām), kurā ir teikts:  “Bet viņa kungs atbildēja un tam sacīja: ļaunais un kūtrais kalps! Tu zināji, ka es pļauju tur, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis. Taču tev vajadzēja dot manu naudu naudas mainītājiem, lai es pārnācis saņemtu savu mantu ar augļiem. Tāpēc atņemiet viņam talentu un dodiet tam, kam desmit talentu! Jo katram, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnībā; bet no tā, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas viņam šķietami ir.” (Mt 25, 26-29; sal. Lk 19, 12-27)
• Dieva Dēla mācība Evaņģēlija stāstā sastopas ar notikumu, pateicoties kuram Jēzus vēlreiz var akcentēt  to, cik svarīgi, lai jebkurš, kurš sauc sevi par ticīgu un grib, lai viņu uzskata par Dieva mācekli, ir Dieva Vārda izpildītājs. To sniedz piemērs, kad pie Kristus nāk Viņa māte un Viņa brāļi (par vārda “Jēzus brāļi” skaidrošanu jāskatās te: lk_2_1-7_pirmdzimtajs). Tas praktiski norāda, ka Dieva Vārda mantojums no katra prasa atbildību un iesaistīšanos, pat no Viņa Mātes, V. J. Marijas.
  • Dažiem tas var skanēt nedaudz skandalozi, jo Marija no Nācaretes bija Jēzus Māte gan tāpēc, ka Viņu dzemdināja, gan patiesas Dieva Vārda izpildīšanas dēļ. Vai ne par to skaidri izteicās sv. Elizabete, sakot: “Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.” (Lk 1, 45) Arī citas sv. Lūkasa Evaņģēlija uzrakstītās vietas norāda uz Marijas sirds sadarbību ar Dieva Vārdu: “Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” un “Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī.” un “Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī.” (Lk 1, 38; 2, 19.51) Tādējādi Vissvētākā Jaunava Marija visai Baznīcai kļūst par izcilu Jēzus Kristus mācekļa piemēru. Viņa cenšas sadzirdēt Dieva Vārdu, iemiesot savā dzīvē, lai tas nestu “simtkārtīgus augļus” un lai par šāda ticīga cilvēka dzīvi katrs varētu teikt: “Liels un svēts ir tavas dzīves miesas auglis!” (sal. Lk 1, 42)
  • Šai punktā izmantosim arī izcilo sv. Augustīna komentāru par V. J. Mariju un Viņas kā Sava Dēla mācekles statusu: „Marijai bija svarīgāk, lai viņa kļūtu par Kristus mācekli, nekā ka viņa būtu Kristus māte […]. Marija ir svētīta, jo viņa ir dzirdējusi un turējusi Dieva Vārdu. Viņa paturēja patiesību savā sirdī vairāk nekā savā miesā (klēpī). Būt sirdī nozīmē vairāk nekā būt  klēpī.”

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Ja kāds gribētu (it kā joka pēc) apskatīties, kas slēpjas zem manas (tavas) gultas, ko viņš tur atrastu? Vai atrastais varētu būt patiesais manas un tavas (garīgās) dzīves attēls, ikona?
• Kā es māku atšķirt situācijas, kurās ir jāsludina Dieva Vārds, jāliecina par Dievu un tādējādi  “aizdedzinājis sveci, lieku to svečturī, lai ienācēji redzētu gaismu”, no tām situācijām, kad “sveci” jāsargā no “vēja” un tādējādi es varētu izpildīt teikto: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet pērles cūkām, ka viņas kādreiz tās nesamītu kājām un atgriezušās jūs nesaplosītu!” (Mt 7, 6)?
• Kuru no savas dzīves situācijām varu nosaukt par “ticības sveci”? Kas bija personas, kurām es kalpoju ar Jēzus Evaņģēlija gaismu?
• Kura no Bībeles grāmatām (vai nodaļām) manā dzīvē ir ienesusi visvairāk Dieva Patiesības gaismas? Vai varu norādīt arī uz kādu konkrētu grāmatu, kura starp citām grāmatām kļuvusi man par īpašu Dieva Gaismas nesēju?
• Kāda ir mana fantāzija par to, kāpēc Jēzus Māte un citi Viņa radinieki ieradās pie Jēzus Evaņģēlijā pieminētajos apstākļos? Kādos dzīves apstākļos es pats visvairāk cenšos nākt pie Jēzus, lai dzirdētu Viņa mācību vai lai saņemtu Viņa svētību? 
• Ja lasītajā fragmentā tik liels akcents likts uz Dieva Vārda nodošanu tālāk, kādā savas dzīves nozarē vai cilvēku grupā es visvairāk cenšos izpildīt Dieva norādi “Sludiniet evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16, 15)?
• Kurš no salīdzinājumiem vislabāk atklāj attiecības starp Dievu, Viņa Vārdu un mani: degošā svece – svečturis, spīdeklis, kas deg un spīd – gaisma, balss – Vārds?
• Vai ir gadījies, ka kāds mani nosauc par “sprediķotāju”, “mācītāju”? Ja “jā”, kā es to saprotu – kāpēc? Vai tas vairāk apliecina manu patieso liecību par Jēzu, un citos tas raisīja sirdsapziņas nemieru un vēlmi uzbrukt, vai tomēr tas bija kā norāde uz to, ka mana kā kristieša stāja un liecība ir bijusi liekulīga, nepatiesa, nepilnīga?
• Vai dzirdot teikumu “Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.” un atceroties sv. Pāvila teikto: “Ja jums arī Kristū būtu desmit tūkstoši skolotāju, tad tomēr nedaudz tēvu, jo es caur evaņģēliju esmu jūs dzemdinājis Kristū Jēzū.” (1 Kor 4, 15), es varu domāt par cilvēkiem, kuri, pateicoties manai liecības vai katehēzēm par Dievu, kļuvuši arī man kā māte, brāļi, māsas?

---