Lk 2, 1-7

†M

 

Bībeles stunda

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 2, 1-7 

 

1. Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. 2. Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā. 3. Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā. 4. Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts. 5. Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta. 6. Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu. 7. Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā.

Jaunais tulkojums: 

1 Tajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. 2 Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. 3 Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. 4 Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, 5 lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. 6 Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. 7 Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.

Paralēlās vietas:  

  •  Mt 1,18-25

Līdzīga tēma: –   

Atsauces:

  • Lk 2,1: Lk 3,1; Apd 17,7; 5,37; 25,21.25.
  • Lk 2,4: 1 Sam 16; 17,22.58; 20,6; Mih 5,2; Mt 2,1; J 7,41n.
  • Lk 2,5: Mt 1,18; Lk 1,27.
  • Lk 2,6: Lk 1,57; Rad 25,24.
  • Lk 2,7: Mt 1,25; Ps 78,70n; Izc (2Moz) 13,2; Sk (4Moz) 3,12n; At (5Moz) 21,15-17; Gudr 7,4; Ez 16,4; Lk 23,53; Is 1,3; Hab 3,17; Lk 22,11.

Komentāri

  • Ķeizars Augusts Romas impērijā valdīja 27. gadā pirms Kristus līdz 14. gadam pēc Kristus atnākšanas. Viņš labprāt sauca sevi par “visas pasaules kungu”. Tādēļ nav izbrīna, ka viņa pavēle burtiski skanēja: “lai tiktu sarakstīta visa pasaule”. Saraksti tika veidoti ik pēc kāda laika, jo, pirmkārt, Romas valdnieki pēc tiem orientējās, cik daudz cilvēku kara gadījumā varētu tikt  izmantoti Romas leģionos, lai armiju pastiprinātu. Otrkārt, saraksti ļāva noskaidrot, no cik cilvēkiem var gaidīt nodokļus. Augusta valdīšanas laikā “sarakstīšana” notika trīs reizes. Izraēļa zeme nebija atbrīvota no publiskas sarakstīšanas pienākuma. Protams, katrs Dieva tautas loceklis šo pienākumu uztvēra kā pazeminājumu (pazemojošu).
  • Vairāk. Evaņģēlists, norādot uz vēsturisko personu – ķeizaru Augustu, sūta mūs pie teoloģiskas patiesības, ka šis ķeizars prasīja sev dievišķu kultu, kas it kā spēj ienest mieru. Tomēr vienīgi Jēzus, atnākot cilvēka miesā, kļūst par īsto Miera Karali. Teksti, kuri uz to norāda, piemēram:
    • “Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami: Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.” (Lk 2, 13-14)
    • “Jēzus atbildēja: Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi cīnītos par to, lai es netiktu nodots jūdiem. Bet tagad mana valstība nav no šejienes.” (J 18, 36)
    • “Lūk, viens no tiem, kas bija ar Jēzu, izstiepa roku, izvilka savu zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam ausi. 52. Tad Jēzus sacīja viņam: Liec savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu tver, no zobena ies bojā. Vai tu domā, ka es nevaru lūgt savu Tēvu, un Viņš man tūliņ neatsūtītu vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Kā tad lai izpildītos Raksti, ka tam tā jānotiek?” (Mt 26, 51-54)
    • “Mieru es jums atstāju. Savu mieru es jums dodu; ne tā, kā pasaule dod, es jums dodu, lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas.” (J 14, 27)
    • “Jo mūsu miers ir Viņš [Kristus Jēzus], kas abus savienoja vienā, un ar savu miesu iznīcināja ienaidnieku, kas kā starpsiena mūs šķīra. Viņš nodibināja mieru, atceldams likumu ar saviem priekšrakstiem un nosacījumiem, pārveidodams sevī divus vienā jaunā cilvēkā.” (Ef 2,  14-15)
  • Kvirinijs  kā augstā amata Romas ierēdnis Sīrijā bija divas reizes. Pirmo reizi 10.-8. g. pirms Kristus (ar kādu kareivju misiju), bet pēc 6. g. pēc Kristus viņš tika nozīmēts kā Sīrijas prokurors. Evaņģēlists akcentē, ka šī sarakstīšana bija pirmā Kvirinija laikā. Otra notika pēc 6. gada un tiek pieminēta Apustuļu darbu grāmatā 5, 37.
  • Šie fakti svarīgi tāpēc, lai apjaustu – laikā, kad šīs pasaules valdnieki taisa savus sarakstus, pasaulē ienāk īstais pasaules valdnieks – Cilvēka Dēls un visu cilvēku pirmdzimtais. 
  • Cik spēcīgi uz šī fona skan daži Jaunās Derības fragmenti par Jēzu Kristu:
    • “Kurus Viņš [Dievs] iepriekš pazina, tos arī iepriekš nozīmēja kļūt līdzīgiem sava Dēla attēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais starp daudziem brāļiem.” (Rom 8,29)
    • “Viņš [Jēzus Kristus] ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais. Jo Viņā radīts viss, kas ir debesīs un virs zemes: redzamais un neredzamais, gan troņi, gan valdības, gan priekšnieki, gan varas: viss caur Viņu un Viņa dēļ radīts: Un Viņš ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.  Un Viņš ir miesas – Baznīcas galva. Viņš ir sākums, pirmdzimtais no mirušajiem, lai Viņš starp visiem būtu pirmais.” (Kol 1, 15-18)
    • “Un kad atkal ieved Pirmdzimto pasaulē, Viņš saka: Un visi Dieva eņģeļi pielūgs Viņu.” (Ebr 1,6)
    • “Žēlastība jums un miers no (…) 5. Un no Jēzus Kristus, kas ir uzticīgs liecinieks, mirušo pirmdzimtais un valdnieks pār zemes ķēniņiem, kas mūs mīlējis un savām asinīm nomazgājis mūsu grēkus, 6. Un kas mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Dievam, savam Tēvam; Viņam lai ir gods un valdīšana mūžīgi mūžos! Amen.” (Atkl 1, 5-6).
  • Marija un Jāzeps, ejot no Nācaretes līdz Betlēmei, nogāja apmēram 130 km. Toreizējos apstākļos tas prasīja apmēram 3-4 dienu ceļojumu.
  • Vieta, uz kuru devās Jāzeps – Betlēme – bija mazs ciems. Jēzus laikā tajā bija ap 1000 iedzīvotāju. No Jeruzālemes Betlēme atradās 9 kilometru attālumā.
  • Daudziem tas ir nozīmīgi saskaņā ar pārliecību, ka dzimtas vieta nav tā, kur dzīvojam šobrīd, bet vieta, kur esam piedzimuši un kur dzīvoja mūsu senči. Nav izbrīna, ka  tāpēc daži grib būt apglabāti nevis vietā, kur dzīvo, bet savā dzimtenē un seņču vietā, kaut tā būtu tūkstošiem kilometru tālu no tagadējās dzīvesvietas.
  • Evaņģēlijs “pieskaras” šai patiesībai, jo Jēzus piedzimšanas vieta saistās ar ķēniņu Dāvidu (sal. 1 Samuēla grāmata un tālāk). Šī patiesība norāda uz Dieva mūžīgā plāna īstenošanu, Viņa svētību un pestīšanas nodomu, kas bija paredzēts attiecībā uz Dāvidu un viņa Pēcnācēju. Skaisti par to runā viens no psalmiem, sevišķi panti:
    • “Es esmu vainagojis varoni, kam jāspēj palīdzēt, paaugstinājis izraudzīto no tautas dēliem. Es esmu atradis un izraudzījis Dāvidu par Savu kalpu, ar Savu svēto eļļu Es esmu viņu svaidījis, un Mana roka turēs viņu stipri, un Mans elkonis viņu spēcinās. Nekādi ienaidnieki neuzveiks viņu ar savu viltu, un netaisnie viņu nenomāks. Es sadragāšu viņa pretiniekus viņa priekšā un viņa nīdējus notriekšu gar zemi. Mana uzticība un žēlastība būs ar viņu, un Manā Vārdā augstu pacelsies viņa rags. Viņa rokā Es nodošu jūru un viņa labajā rokā – upes. Viņš sauks Mani: “Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints patvērums!” Jā, Es viņu iecelšu par pirmdzimto, par visaugstāko zemes ķēniņu starpā. Es saglabāšu pret viņu Savu žēlastību mūžīgi, un Mana derība ar viņu paliks pastāvīgi. Viņa dzimumu Es uzturēšu mūžīgi un viņa troni tik ilgi, kamēr pastāv debess.” (Ps 89, 20-30)
  • Apziņa par Jēzus piedzimšanas vietas nozīmi un saistību ar Dāvidu var atkal izraisīt prieku par to, ka pasaules vēsturē Dievs tomēr joprojām realizē savu mīlestības un pestīšanas plānu. Pasaules valdnieku pavēles (sarakstīšana) kalpo Dieva prātam. Uz to jau pirms sarakstīšanas norādīja eņģelis Gabriels, uzrunājot Vissvētāko Jaunavu Mariju:
    • “Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” (Lk 1, 31-32)
  • Betlēme ir skaidri pieminēta pravieša Mihas grāmatā: “Bet tu, Bētleme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Izraēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mih 5, 1). Tas izgaismo patiesību, ka Dievs visu zina iepriekš un atšķirībā no pasaules tumsības tie, kuri balstās uz ticību un Dieva Atklāsmi, redz tālāk, patiesāk, jo skatās no Dieva perspektīvas. Papētīsim stāstu par Gudrajiem (sal. Mt 2). Pasaule pati  par Dieva lietām nevar daudz atrast un saprast, bet, smeļot teikto Svētajos Rakstos, daudz tiek izgaismots:
    • ” Kad Jēzus ķēniņa Heroda laikā bija dzimis jūdu Betlēmē, gudrie no austrumiem aizgāja uz Jeruzalemi, Sacīdami: Kur ir piedzimušais jūdu Ķēniņš? Jo mēs redzējām Viņa zvaigzni austrumos un atnācām Viņu pielūgt. Ķēniņš Herods, izdzirdis to, izbijās, un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. Un viņš, sapulcinājis visus augstos priesterus un tautas rakstu mācītājus, iztaujāja tos, kur Kristum bija jāpiedzimst. Un viņi tam sacīja: Jūdu Betlēmē, jo tā pravietis rakstījis…” (Mt 2, 1-5)  un te sekoja iepriekš pieminētais citāts Mih 5, 1.
  • Svarīgi pamanīt, ka nosaukumu “Betlēme” var tulkot kā “maizes māja”. Šis fakts palīdz izgaismot turpmāko Jēzus atzīšanos:
      • “Tad Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” (J 6, 32-33)
      • “Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad.” (J 6, 35)
      • “Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību.” (J 6, 48-52)
  • Fakts, ka Jēzus, kas piedzimis no Jaunavas Marijas, ir nosaukts par Pirmdzimto, nenozīmē, ka Marijai bija vēl kādi bērni. Pirmdzimtais ir ikkatrs bērns, kas pirmais no mātes nāk pasaulē, neatkarīgi, vai pēc viņa parādīsies vēl kādi bērni. Izsakot šo patiesību par Jēzu, Evaņģēlijs vairāk uzsver to, ka Jēzus kā Pirmdzimtais pieder Dievam un Viņu Mūžīgajam vajag arī veltīt.
    • Sal.: Lk 2, 23: “Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts” → Izc 13, 2: “Novēli Man visus pirmdzimušos, kā cilvēku, tā lopu, kas vien pašķir mātes klēpi Izraēla ļaudīs, lai tie Man pieder.” un Izc 13, 11-12:  “Kad Tas Kungs tevi ievedīs kānaāniešu zemē, kā Viņš tev un taviem tēviem ar zvērestu to ir apsolījis, un to būs tev devis, tad novēli Tam Kungam visu, kas pašķir mātes klēpi; visi tavu lopu vīriešu kārtas pirmdzimtie lai ir Tam Kungam.”
    • Ja Evaņģēlijā trīsreiz ir pieminēti tā sauktie “Jēzus brāļi” (sal. Mt 12, 46-47; 13, 55; 28, 10), jāsaprot, ka tie nav brāļi pēc mūsu saprašanas – Marijas citi bērni, bet Jēzus radinieki, jo ar šādu apzīmējumu Svētajā Zemē toreiz sauca dažādu pakāpienu tuviniekus. Diemžēl daži neizglītotie un sektu cilvēki (piemēram, tā sauktie “Jehovas liecinieki”) izplata nepatiesus paskaidrojumus, lai it kā pierādītu, ka Marija nebija svēta Jaunava.
    • Kas grib to pētīt tālāk, lai lasa, piemēram, pantu “Vai Viņš nav galdnieks, Marijas dēls, Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis? Un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?”  (Mk 6, 3) un saprot, ka divu pirmo personu  māte ir nosaukta un zināma ar savu  vārdu. Sv. Jāņa Evaņģēlijs saka: “Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa [Jēzus] māte [Marija] un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna.” (J 19, 25)  un sv. Mateja Evaņģēlijs turpina skaidrot: “Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Zebedeja dēlu māte.” (Mt 27, 56), un sv. Marka Evaņģēlijā: “Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, novēroja, kur Viņu noliek.” (Mk 15, 47) un mazliet tālāk “Un kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka svaidāmās zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu.” (Mk 16, 1). Cerams, ka kaut ar šo tekstu palīdzību ir saprotams, ka arameju valodā nebija cita vārda, kas apzīmētu tālākus (Jēzus) tuviniekus.
    • Ja kādam nepietiek ar to, var viņam uzdot jautājumu, kāpēc Jēzus miršanas laikā Marijas likteni uztic mīļākajam māceklim nevis  brāļiem – it kā Marijas citiem bērniem (sal. J 19, 27)? 🙂
    • Daži Vecās Derības teksti par šo jēdzienu (piemēri): Rad 9, 25; 13, 8; 16, 12; Izc 2, 11; At 2, 4; 15, 2; Ps 22, 3.
    • Daži Jaunās Derības teksti par šo jēdzienu (piemēri): Mt 12, 50; 25, 40; 28, 10; J 20, 17; Apd 6, 39, 30; 11, 1; 12, 17; Rom 1, 13; 8, 29; Ebr 2, 11.17….
  • No vienas puses ir skaidrs, ka Betlēme kā maza pilsēta nevarēja piedāvāt daudz vietu viesiem, kas ieradās sarakstīšanas dēļ. No otras puses, te tomēr saprotams kaut kas vairāk: Dieva Iemiesošanās mistērija pārspēj šīs pasaules saprašanu. Bez Dieva žēlastības pasaule nevar pati atpazīt un atzīt Dieva Dēlu. Skaidri par to saka vēl šādi teksti:
    • “Bija patiesa Gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kas nāk šinī pasaulē. Viņš bija pasaulē, un pasaule ir Viņa radīta, un pasaule Viņu neatzina. Viņš nāca savā īpašumā, bet savējie Viņu neuzņēma. Bet kuri Viņu uzņēma, kas tic Viņa vārdam, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem. Kas ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva dzimuši. Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības.” (J 1, 9-14)
    • “Jēzus viņiem sacīja: Bet par ko jūs mani uzskatāt?  Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas debesīs.” (Mt 16, 15-17)
    • “Pilnīgajiem arī mēs sludinām gudrību, bet ne šīs pasaules un ne šīs pasaules valdnieku gudrību, kas iznīkst; Bet mēs sludinām noslēpumaino un apslēpto Dieva gudrību, ko Dievs pirms mūžiem paredzējis mūsu godam. To neviens no šīs pasaules valdniekiem nav atzinis, jo, ja viņi būtu atzinuši, tad viņi nekad godības Kungu nebūtu krustā situši.” (1 Kor 2, 6-8)
  • Pieminot faktu par Bērna Jēzus novietošanu silē, sv. Lūkas sakustina vienu no Evaņģēlija tēmām, ka Jēzus nāk mūs pabarot mūžīgajai dzīvei. Var teikt, ka šis bērna novietošanas fakts ir kā slepens pravietojums. Līdzīgi tam, kā lopi ar saviem zobiem samaļ silē ielikto barību, tā šīs pasaules “zobi” samals Viņu caur ciešanām un Krustu, lai Viņš kļūtu mums visiem par Mūžīgās dzīves Maizi, kas izcepta Svētā Gara mīlestības ugunī. Turpinot šo tēmu, ir vērts pamanīt, ka bieži ikonās, kas stāsta par Jēzus piedzimšanu, sile ļoti atgādina krustu.
  • Bet tas saistās ar vēl vienu patiesību, kas attēlota simboliski. Proti, ikonās un Betlēmītēs, kas tiek veidotas baznīcās vai ticīgo mājās, siles tuvumā vienmēr atrodas vērsis un ēzelis. Kāpēc? No siles barojas mājlopi. Fakts, ka Jēzus piedzima kūtī starp lopiem, sūta mūs pie Isaja pravietojuma – Is 1, 3. Tādējādi šo lopu figūru klātbūtni tuvu Bērnam Jēzum var uztvert kā bezvārda pravietojumu, kā klusi kliedzošu jautājumu sirdsapziņas izmeklēšanai: kā tas ir, ka lopi atpazīst savu kungu un vietu, kura palīdz tiem uzturēt savu dzīvību, bet cilvēks, prātīga būtne un Dieva bērns, neatpazīst atnākam savu Pestītāju ?!?

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Kā manā sirdī atskan vārds “miers”? Ar ko tas man asociējas? Vai man ir pieredze, kas ļauj atšķirt mieru pēc pasaules uztveres no miera, ko sirds dziļumos dod vienīgi Dievs no Debesīm?
  • Kāda ir mana apziņa par to, ka mana dzīves vēsture notiek Dieva pestīšanas vēsturē (ka mana dzīve ir ierakstīta mūžības dimensijā)?
  • Vai savu dzimtu es raksturotu kā Dieva svētītu un tikumu pilnu, vai tomēr vairāk par tādu, par kuru vajadzētu daudz lūgties, lai tā tiktu garīgi dziedināta (atbrīvota no neticības, smagiem grēkiem, atkarībām vai citiem…)?
  • Vai esmu apmierināts ar savu izcelsmes un dzimšanas vietu? Kāpēc? Ar ko man asociējas šī vieta?
  • Vai apzinos, kādos sarakstos esmu jau iekļauts? Bet kādos vēl sarakstos es vēlētos būt?
  • Vai varu pastāstīt par savas dzīves ticības notikumiem, kas prasījuši vairāku dienu un vairāku simtu kilometru ceļojumu? Vai redzu (ar ticības acīm), ko tie ienesuši manā un ko – citu  cilvēku dzīvē?
  • Vai varu norādīt uz kādu autoritāti, sabiedrības varoni (līdzīgu ķēniņam Dāvidam?), kura mantojumu gribu (un cenšos) īstenot un turpināt? Kāpēc tā? Vai šī persona ir iecelta Dieva svēto kārtā?
  • Vai es kā bērns tiku veltīts Dievam, Viņa aizsardzībai, vadībai un svētībai? Kad tas notika: ieņemšanas brīdī, esot mātes miesās, tūlīt pēc piedzimšanas, kristības laikā? Varbūt to izpildīju es pats savā apzinātā, pieauguša cilvēka lēmumā… (?) Ja esmu vecāks, vai esmu jau veicis savu bērnu veltīšanas aktu Dievam?
  • Pazīstot pats sevi – kā mana sirds reaģētu Jāzepa vietā uz faktu, ka manai sievai un Dieva Mātei nav vietas, lai varētu dzemdēt cilvēciskos apstākļos?
  • Kādā veidā es varētu mēģināt pārliecināt cilvēkus, ka tas, kas notiek cilvēku dzīvē, skatoties no Dieva puses, nevar būt nosaukts par nejaušību vai tā saukto sakritību?

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16