Lk 6, 6-11

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 6, 6-11

6. Bet atkal citā sabatā notika, ka Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tur bija cilvēks, kam labā roka bija sausa. 7. Bet rakstu mācītāji un farizeji novēroja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai rastu apsūdzību pret Viņu. 8. Bet Viņš, zinādams to domas, sacīja cilvēkam, kam roka bija sausa: Celies un stājies šeit vidū! Un viņš piecēlās un nostājās, 9. Bet Jēzus sacīja tiem: Es jums jautāju: vai sabatā nākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt? 10. Un Viņš, visapkārt visus uzlūkojis, sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa, un viņa roka kļuva vesela. 11. Bet tie, neprāta pārņemti, sarunājās savā starpā, ko darīt Jēzum.

---

Jaunais tulkojums: 

6 Kādu citu reizi sabatā, kad viņš ienāca sinagogā un mācīja, tur bija kāds cilvēks, kam bija paralizēta labā roka. 7 Rakstu mācītāji un farizeji vēroja Jēzu, vai viņš sabatā dziedinās, lai tad varētu viņu apsūdzēt. 8 Taču Jēzus nomanīja viņu domas un teica vīram ar paralizēto roku: “Celies un stājies te vidū!” Tas piecēlās un nostājās. 9 Tad Jēzus sacīja viņiem: “Es vaicāju jums: vai ir atļauts sabatā darīt labu vai ļaunu, dzīvību glābt vai nonāvēt?” 10 Un, tos visus uzlūkojis, viņš sacīja slimajam: “Izstiep savu roku!” Un viņš tā darīja, un viņa roka kļuva atkal vesela. 11 Tad tie, neprāta pārņemti, sāka spriest savā starpā, ko tiem darīt ar Jēzu. 

---

Paralēlās vietas:

• Mt 12, 9-14;
• Mk 3, 1-6

Līdzīga tēma:

• Lk 14,1-6;
• Lk 13,1-16;
• 1 Ķēn 13, 4-6

Atsauces:

• Lk 6,6: Lk 22,50; Mt 5,29-30 par.; Lk 5,19.
• Lk 6,7 par.: Lk 13,14; 14,1; 20,20; Izc 31,14-; Lk 5,22; 9,47; 11,17; Mt 9,4; 12,25; 22,18; J 2,24-25.
• Lk 6,10 par.: Mk 3,34; 5,32; 10,23; J 11,33; Ps 69,25; Mk 6,52; 8,17; J 12,40; Rom 11,25; 2 Kor 3,14; Ef 4,18; Mk 9,12 par.; Apd 1,6.
• Lk 6,11 par.: Mk 12,13; 8,15; Mt 22,16; Mk 11,18; 12,13; 15,1; Mt 22,15; 27,1.7; 28,12; J 5,16-.

---

Komentāri

• Arī šis fragments ir pa vidu stāstiem par Jēzus dziedinošo vai atbrīvojošo rīcību, kura notiek sabata laikā (sal.: 4, 16-30; 6, 6-11; 13, 10-17; 14, 1-6) un kas izraisa strīdu ar farizejiem un toreizējām tautas garīgajām autoritātēm.
• Klātesošo strīdu ass ir starp stājām: likums un tradīcija no vienas puses, mīlestība un žēlsirdība – no otras.
• Var teikt, ka te strīdu priekšmets ir gan laiks (diena), gan vieta.
  1. laiks → sabats – tikšanās notiek sabatā, kas ir septītā diena, atpūtas diena, un saskaņā ar jūdu tradīciju – svēta diena, jo atgādina par Dieva “atpūtu” pēc veiktā pasaules radīšanas darba [sal.: Rad 2, 2-3; Izc 20, 8-11],
  2. vieta → sinagoga – dziedināšana notiek sinagogā – lūgšanas, Dieva godināšanas vietā. 
• Apsūdzības līmenis pret Jēzu jau ir pastiprinājies, jo evaņģēlists skaidri saka: “Rakstu mācītāji un farizeji vēroja Jēzu, vai viņš sabatā dziedinās, lai tad varētu viņu apsūdzēt.” Tātad vairs nav runa par kādu izbrīnu vai patiesības meklēšanu. Apsūdzētāju sirdīs vairāk iesakņojusies “slīpā plakne”, pa kuru ejot, tie nevar nenonākt pie sprieduma: Jēzus ir jānogalina. Tas parāda, cik vāja cilvēkā ir patiesības atpazīšanas spēja bez Dieva palīdzības. 
• Šajā fragmentā nav skaidri teikts, kāda bija pieminētā cilvēka slimība un cik ilgi viņš slimoja. Šī neziņa veido universālu kontekstu, kurā uztveram Dievu kā tādu, kas var un grib dziedināt cilvēku jebkuras slimības kontekstā, ja tas viņam un/vai pārējiem var palīdzēt (piemēram, sal. Mk 2, 12; J 9, 3). Tomēr svarīgs punkts ir patiesība, ka slima bija labā roka – tā bija sausa. Ir skaidrs, ka tas radīja lielu neērtību, jo parasti ar labo roku cilvēki raksta, strādā un dara daudz nepieciešamu lietu.
• Jautājums par palīdzību slimajam bija sarežģīts, jūtīgs, jo saistīts ar sabata dienu, kā arī ar cilvēka stāvokli, kura dēļ viņš nevarēja strādāt un normāli dzīvot. Jūdu rabbi (mācītāji) it kā ļāva ārstēties sabata laikā, ja bez tā būtu apdraudēta cilvēka dzīvība, bet te nav runa par kādu nāvīgu slimību. Vairāk. Ar ļoti līdzīgu situāciju sastapsimies, lasot sv. Lūkasa uzrakstītā Evaņģēlija 13.nodaļu. Tur sinagogas priekšnieks tomēr noliedz iespēju ārstēties sabata laikā. Par to rakstīs šādi: “Bet sinagogas priekšnieks, saīdzis, ka Jēzus dziedināja sabatā, sāka runāt ļaudīm, sacīdams: «Ir sešas dienas, kurās jāstrādā; tanīs nāciet un dziedinieties, bet ne sabatā!»” (Lk 13, 14) Domājot par slimā situāciju – no vienas puses viņa dzīvība nebija apdraudēta, bet no otras – kur tad sākas nepieciešamības robeža vai cik nopietnam jābūt cilvēka stāvoklim, lai viņam palīdzētu pat sabata dienā?
• Uz šī fona ļoti bargi, kategoriski izskan Jēzus jautājums, kurā zināmā mērā paslēpta atbilde: “Es jums jautāju: vai sabatā nākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt?” Tādējādi Kristus atmasko sirds stāju, kur Dieva Likumi liek novērsties no cilvēka, kā arī to nepareiza saprašana nogalina tuvākmīlestību. Citiem vārdiem – Jēzus provocē, lai cilvēks atbildētu, uz kā pamata var kaut ko (labu vai ļaunu) darīt? Līdzīga reakcija izskanēja Kristus tiesāšanas laikā, kad viens no klātesošajiem kalpiem sita Jēzum vaigā. Viņš atbildēja ar jautājumu: “Ja es ļaunu runāju, pierādi ļaunumu, bet ja labi, kāpēc tu mani sit?” (J 18, 23) Apsūdzība prasa pierādījumus, bet, ja tā nav patiesa, – prasa atzīšanos patiesībā un atgriešanos. 
• Dieva Dēla teiktais: “Izstiep savu roku!” skan kā provokācija. Bībelē vairākkārt sastopamies ar rīcību, kuras loma ir pastiprināt patiesības meklēšanu. Pieminēsim no Vecās Derības kaut svēto pravieti Eliju, kurš – lai iznīcinātu sirdīs elkdievību un pievestu tautu pie patiesā un vienīgā Dieva Jahves, nebija maigs, kluss vai tamlīdzīgi. Ķēniņu grāmata saka: “Ap dienas vidu Elija tos apsmēja un sacīja: «Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; varbūt viņš iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!»” (1 Ķēn 18, 27) Līdzīgu lomu pildīja vārdi: “Cilvēk, tavi grēki tev tiek piedoti!” (Lk 5, 20), kas veda pie jautājumiem:  “Kas Viņš ir, kas runā  zaimus? Kas var grēkus piedot, ja ne Dievs?” (Lk 5, 21) un galu galā pieveda pie vienīgās pareizās patiesības saprašanas: “Bet Jēzus, izpratis viņu domas, atbildēja tiem un sacīja: Ko jūs domājat savās sirdīs? Ko vieglāk teikt: tavi grēki tev piedoti, vai teikt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, – Viņš sacīja triekas skartajam: Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās!” (Lk 5, 22-24) Līdzīgu lomu pildīja lūgums: “Dod man dzert!” (J 4, 7); vai “Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” (J 8, 7) Bez tam par līdzīgu rīcību mēs lasām sv. Pāvila vēstulē, kad viņš norāda ne tikai uz ticīgo klusumu, maigumu, bet arī iespēju izaicināt un cīnīties par patiesību (runājot par ieročiem):
  • “Bet ka visā esam Dieva kalpi, mēs pierādām lielā pacietībā, bēdās, trūkumā un bailēs, šaustīšanā, cietumos, uztraukumos, darbā, negulēšanā, gavēnī, šķīstībā, zināšanā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, Patiesības vārdā, Dieva spēkā, ar taisnības ieročiem pa labi un pa kreisi…” (2 Kor 6, 4-7)
• Vai jābūt pārsteigtiem, ka farizeju stāja mainās no izbrīna par Jēzu līdz naidam pret Viņu? No vienas puses izbrīnam nav pamata, jo tāda ir grēka ievainotā cilvēka daba. Tā vairs neredz patiesību tik skaidri, lielā mērā ir akla. Cilvēks var atpazīt objektīvo patiesību vienīgi ar Dieva palīdzību. Par to lasām arī Katoliskās Baznīcas īsajā katehismā, kur runāts par  sešām patiesībām, kuras visiem cilvēkiem jāzina un kurām jātic. Sestā no tām saka “Dieva žēlastība nepieciešami ir vajadzīga cilvēka pestīšanai.” Jēzus skaidri uz to norādīja sarunā ar sv. Pēteri: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas debesīs.” (Mt 16, 17) Līdzīgu komentāru atrodam pie sv. Pāvila: 
  • “…Gars izdibina visu, pat Dieva dziļumus. Jo kurš no cilvēkiem pazīst cilvēku būtību, ja ne cilvēka gars, kas viņā ir? Tāpat arī Dieva būtību neviens nepazīst kā tikai Dieva Gars. Bet mēs neesam saņēmuši šīs pasaules garu, bet to Garu, kas ir no Dieva, lai mēs zinātu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs arī runājam ne iemācītos cilvēka gudrības vārdos, bet mēs, kā Gars mācījis, garīgo paskaidrojam garīgi. Miesīgais cilvēks neaptver to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir neprātība, un viņš nevar saprast, ka tas jāapsver garīgi. Turpretī garīgais izdibina visu, bet viņu pašu neviens neizdibina. Jo kas ir izpratis Kunga prātu, lai Viņu pamācītu? Bet mums ir Kristus prāts.” (1 Kor 2, 10-15)
• Cilvēka aklums un cietsirdība var aizvest līdz slepkavībai, līdz uzbrukumam pat pašam Dievam. Sv. Lūkas saka: “Bet tie, neprāta pārņemti, sarunājās savā starpā, ko darīt Jēzum.”. Tomēr  sv. Marks pieliek klāt vēl vienu nopietnu informāciju: “Un farizeji izgājuši tūlīt apspriedās ar herodiešiem pret Viņu, kā Viņu nonāvēt.” (Mk 3, 6) Svarīgs sīkums, kas parāda, cik tālu iet cilvēka cietsirdība un sadarbība ļaunumā. Pieminētie “herodieši” nav romieši, bet jūdi, kas politiski atbalstīja Hērodu Antipasu, Galilejas tetrarhu. Šī jūdu grupa bija farizeju nicināta kā tautas nodevēji. Bet tagad, naida kontekstā pret Jēzu, farizeji ir spējīgi vienoties pat ar šādas grupas pārstāvjiem, lai panāktu iedomāto: paši farizēji nedrīkstēja nonāvēt Jēzu, bet “herodieši”, kas sadarbojās ar okupantu varu, varēja to darīt. Pārsteidzoši līdzīgu sadarbību ļaunajā var atrast Pilāta un Hēroda kontekstā:
  • “Bet Pilāts, dzirdēdams par Galileju, jautāja, vai šis cilvēks ir galilejietis. Un uzzinājis, ka Viņš [Jēzus] ir no Heroda apgabala, tas [Pilāts] aizsūtīja Viņu pie Heroda, kas pats tanis dienās bija Jeruzalemē. (…) Tad Herods ar saviem kareivjiem, viņu nonicinājis, izsmiekla dēļ apģērba Viņu baltās drēbēs un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta. Un tanī dienā Herods un Pilāts kļuva draugi, jo iepriekš viņi bija ienaidnieki savā starpā.” (Lk 23, 6-7.11-12)
  • Sv. Lūkasa aprakstītajā notikumā Jēzus emocijas var vienīgi nojaust. Sv. Marka redakcijā ir skaidri teikts: “Un Viņš, noskumis par viņu sirds aklumu, visapkārt tos dusmīgi uzlūkoja…” (Mk 3, 5) Svarīgi to pamanīt kā atgādinājumu par būtisku patiesību: Dieva Dēls bija mums līdzīgs visā, kas cilvēcisks, izņemot grēku (sal. Ebr 4, 15), tātad arī cilvēciskajās emocijās. Tas mudina mūs apzināties savas izjūtas un ar tām strādāt. Daži citi teksti, kas skaidri norāda uz Jēzus bagāto emocionālo pasauli:
  • “Bet Jēzus apžēlojās par to…” (Mk 1, 41)
  • “Un Viņš tam piedraudēja un tūlīt to aizraidīja.” (Mk 1, 43)
  • “Un Viņš, pacēlis acis pret debesīm, nopūtās…” (Mk 7, 34)
  • “Un Viņš nopūtās savā garā…” (Mk 8, 12) 
  • “Jēzus, tos redzēdams, saīga un sacīja viņiem: Laidiet bērniņus pie manis nākt un neliedziet viņiem…” (Mk 10,14)
  • “Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja to un sacīja tam…” (Mk 10, 21) 
• Notikums ar cilvēku, kam bija nokaltusi roka, atklāj Jēzu ne tikai kā Pestītāju (Glābēju no grēka un velna varas), bet vispār kā dzīvības glābēju. Šāds Dieva tēls bija pazīstams Izvēlētajai tautai, jo Gudrības grāmatā viņi lasīja:
  • “Tu mīli visu, kas pastāv, un neko neienīsti no tā, ko esi radījis, jo, ja Tu kaut ko būtu ienīdis, Tu to nebūtu radījis. Un kā gan kaut kas varētu pastāvēt, ja Tu to negribētu? Vai arī: kas saglabātos, ja Tu to nebūtu aicinājis? Bet Tu visus saudzē, jo viņi ir Tavi, Kungs, kas mīli dvēseles.” (Gudr 11, 24-26)
• Noslēdzot savu stāstu, sv. Lūkass akcentē spēcīgu paradoksu: farizeji, kas it kā dega aizstāvēt svēto dienu un Dieva godu, pieņēma lēmumu nogalināt Mācītāju no Nācaretes. Šķietamie sabata aizstāvji kļuva par slepkavam! Līdzīgs kontrasts redzams Jēzus strīdā ar jūdiem.:
  • “Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Mūsu tēvs ir Ābrahams. Jēzus viņiem sacīja: Ja jūs esat Ābrahama bērni, tad dariet Ābrahama darbus! Bet jūs tagad tiecaties nonāvēt mani, Cilvēku, kas jums teicu patiesību, ko dzirdēju no Dieva. To Ābrahams nedarīja.” (J 8, 39-40)
• Vēl viena svarīga norāde atskan vārdos: “Bet tie, neprāta pārņemti…”. Te slēpjas brīdinājums, ka naids aptumšo prātu un tādējādi jo vairāk nevar atpazīt patiesību un atbilstoši tai rīkoties. Arī šī iemesla dēļ Jēzus tik stipri akcentēja piedošanas nepieciešamību (sal. Mt 6, 12-14). Sirdsmiers ļauj ieraudzīt patiesību, paciest notiekošo un rīkoties taisnīgi, pat žēlsirdīgi attiecībā uz pāridarītāju. Šo pašu secinājumu var izteikt arī vārdos: patiesība ved pie mīlestības! 

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Kurš no manas sirds formatoriem visspēcīgāk parādīja svētdienas (kristiešu sabata) svētumu? Vai svētdienu lielā mērā es svinu kā Dieva “atpūtas” dienu pēc veiktajām radīšanas dienām (sal. Rad 2, 2-3) vai vairāk kā Jēzus Pashas un mūsu atpestīšanas dienu – šo jauno “šodienu”, kuru Dievs ir sagatavojis Jēzū Kristū (sal. Ebr 4, 3-11)?
• Kāda ir mana saprašana par dziedināšanu, kuru Dievs varētu veikt manā vai kāda cita cilvēka dzīvē: vai tai vajadzētu notikt baznīcā vai varētu notikt arī citur; un vai tai vislabāk piemērotā diena būtu svētdiena vai arī cita?
• Vai man ir pārliecība, ka Dievs var dziedināt jebkuru slimību, vai tomēr tikai dažas? Kādu atbildi es atrodu jautājumā: kur ir robeža, līdz kurai vajag meklēt ārsta palīdzību un ievērot viņa norādījumus, un aiz kuras tomēr vajadzētu griezties pie Dieva – ar lūgumu par dziedināšanu? 
• Kādos apstākļos (dienās?) es visbiežāk pateicos par sava ķermeņa locekļu veselību? Par kuru no tiem visvairāk? Vai ir ķermeņa locekļi, par kuriem es nekad līdz šim neesmu pateicies Dievam? Vai esmu gatavs šādu pateicību izteikt šodien?
• Uz kādām personām ģimenē, pilsētā vai valstī es norādītu, kā uz tiem, kas līdzīgi farizejiem traucē vai pat neļauj Dievam dziedināt, atbrīvot vai kādā citā veidā izrādīt mums savu dievišķo mīlestību? Kādā veidā es cenšos palīdzēt šiem cilvēkiem nonākt pie patiesības un Dieva mīlestības: caur lūgšanu par viņiem, gavēni viņu nodomā, pasūtītu Svēto Misi viņu nodomā, vēstulēm, sarunām, tikumiskas dzīves piemēru savā ģimenē un sabiedrībā, kurā dzīvoju, vai caur kādu citu rīcību? Vai esmu pamanījis šādas rīcības augļus?  
• Kur šajā Evaņģēlija fragmentā es visvairāk dzirdu mācību par “jauno vīnu”, kas izskanēja iepriekšējā Jēzus katehēzē? 
• Vai klātesošajā pasaulē ir kāds ļaunuma līmenis, par kuru vēl brīnos (cik tālu var aiziet cilvēks), vai tomēr manī ir pietiekoša apziņa par grēka nopietnām sekām un velna darbību pasaulē, tā ka, redzot jebkuru ļaunuma izpausmi, mana sirds nebrīnās, bet vairāk skumst par šādu situāciju un uzreiz cenšas aizlūgt par sastapto pie Dieva? 
• Evaņģēlijs saka par “neprāta pārņemtajiem”. Vai pretēji tam es varu liecināt par kādu konkrētu Svētā Gara pieskārienu, pateicoties kuram, mans prāts tika īpašā veidā apgaismots un es acumirklī sapratu kādu patiesību, kura līdz tam man nebija saprotama? 

---