Lk 6, 1-5

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 6, 1-5

1. Bet notika otrā sabatā, pirmajā, viņam caur druvu ejot, ka Viņa mācekļi plūca vārpas un tās, rokām izberzēdami, ēda. 2. Bet kādi no farizejiem sacīja viņiem: Kāpēc jūs darāt to, kas sabatā aizliegts? 3. Un Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Arī to jūs neesat lasījuši, ko Dāvids un tie, kas ar viņu bija, darīja, kad bija izsalcis? 4. Kā viņš iegāja dievnamā, un, paņēmis upura maizes, kuras nevienam nav brīv ēst, kā tikai priesteriem, ēda un deva tiem, kas ar viņu bija. 5. Un Viņš tiem sacīja: Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu. 

---

Jaunais tulkojums: 

1 Kādā sabatā, viņam caur labību ejot, viņa mācekļi plūca vārpas un ēda graudus, izberzdami tos ar rokām. 2 Daži farizeji sacīja: “Kādēļ jūs darāt to, kas sabatā aizliegts?” 3 Jēzus tiem atbildēja: “Vai neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad viņš un viņa vīri bija izsalkuši? 4 Kā viņš iegāja Dieva namā un ņēma upurmaizes, kuras nebija ļauts ēst nevienam kā vien priesteriem, un viņš ēda un deva arī saviem vīriem.” 5 Un viņš runāja tālāk: “Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.”

---

Paralēlās vietas:

• Mt 12, 1-8;
• Mk 2, 23-28;

Līdzīga tēma:

• Mt 9,13

Atsauces:

• Lk 6,1 par.: At 23,25-26. • Lk 6,2 par.: At 5,12-; 23; 26; Izc 20,8-.
• Lk 6,3 par.: 1 Sam 21,1-; Mk 12,10.26; Mt 19,4; 21,16.
• Lk 6,4 par.: 1 Sam 22,20; 2 Sam 8,17; Izc 25,30; Lev 24,5-; 2 Mak 10,3.
• Lk 6, 5 par.: Rad 2,2-3. 

---

Komentāri

• Šis fragments ir  pa vidu stāstiem par Jēzus dziedinošo vai atbrīvojošo rīcību, kura notiek sabata laikā (sal.: 4, 16-30; 6, 6-11; 13, 10-17; 14, 1-6). Kristus rīcības dēļ farizeji un tautas garīgās autoritātes kļuva vēl vairāk kritiski un vēl spēcīgāk nostājās pret Viņu. 
• Salīdzinot ar pārējiem Evaņģēlijiem, sv. Lūkasa uzrakstītajā Evaņģēlijā konflikts par sabata ievērošanu ir aprakstīts visvienkāršāk.
• Sabats bija septītā diena, atpūtas diena un saskaņā ar jūdu tradīciju – svēta diena, jo atgādināja par Dieva “atpūtu” pēc veiktā pasaules radīšanas darba (sal.: Rad 2, 2-3; Izc 20, 8-11). Šajā dienā ceļotāji drīkstēja ēst kviešu vai auzu graudus no tīruma, tomēr laukstrādnieki nedrīkstēja vākt ražu (ko it kā darīja apustuļi) vai nedrīkstēja sēt graudus (ko darīja apustuļi, kad pēc vārpu noplūkšanas ar rokām tos izberzēja). To zinot, redzam, cik akli un tendenciozi savā apsūdzībā bija farizeji.
• Protams, tas nav viss. Farizejos izauga kritiska attieksme, jo tie atkāpās no Dieva mīlestības. Tādēļ sv. Lūkasa stāstītajā pārsteidz tik vienkāršs, bet vienlaikus tik spēcīgs arguments, ko Jēzus piedāvāja savas un apustuļu stājas pretiniekiem, kad tie apsūdzēja viņus par sabata laušanu. Viņš norādīja uz Vecās Derības notikumu, kas aprakstīts pirmajā Samuēla grāmatā (sal. 21, 1-6): patriarhs Dāvids un viņa cilvēki tika attaisnoti, kad izstiepa roku pēc lietām, kuras Levitu grāmata (sal. 24, 9) paredzējusi vienīgi Dieva kultam. Kaut izmantotā līdzība nav “viens pret vienu”, jo minēto ļaužu rīcība nelauza sabatu, tomēr runa ir par uzvedību, kas bija nepieļaujama Likuma burta dēļ. Izmantotais arguments bija spēcīgs, jo ķēniņa rīcība tautai bija ļoti nozīmīga kā norāde un piemērs. Un ja  apustuļu rīcība sastapās ar tik stipru kritiku, ko tad vajadzētu teikt un par ko apsūdzēt pašu ķēniņu Dāvidu? Tomēr viņš tika attaisnots… 
• Atsaucoties uz šo notikumu, Jēzus formēja gan apustuļus, gan visu Dieva tautu (tai skaitā arī mūs) ticības līmenim, kas izskan vārdos: “Es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri!” (Mt 9, 13; 12, 7) un “Viens ir Dievs, un nav cita, kā Viņš vien. Un Viņu mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk par visiem dedzināmajiem un citiem upuriem.” (Mk 12, 32b-33) Šo mācību ļoti precīzi izteica arī sv. Pāvils, sakot: “Viņš [Jēzus Kristus] arī mums devis spējas kalpot Jaunajai derībai, ne burtam, bet garam, jo burts nokauj, bet gars atdzīvina.” (2 Kor 3, 6)
• Sv. Mateja uzrakstītajā Evaņģēlijā ir pielikts klāt vēl viens arguments, kas aizstāv mācību par mīlestības un patiesa kulta būtību (kura neapmierinās ar Likuma “sausu” ievērošanu), proti: “priesteri svētnīcā sabatā lauž sabata mieru un ir bezvainīgi” (Mt 12, 5). Tādējādi abi šie argumenti ved pie secinājuma, ka te ir kas “ir lielāks nekā svētnīca” (Mt 12, 6), jo Jēzus Personā pats Dievs ir klāt. Bet ja Dievs ir Likuma devējs un pārvaldnieks, tad nav brīnums, ka fragmenta noslēgumā atskan: “Cilvēka Dēls ir arī Sabata Kungs.”. 
• Analizētajā fragmentā slēpjas vēl viens svarīgs punkts – norāde uz Jēzus identitāti un misiju. Proti, izmantojot argumentu no Dāvida vēstures un salīdzinot sevi ar viņu, Jēzus primo reizi liek saprast, ka Viņš ir apsolītais Mesija. Jūdi bija spējīgi saprast šo mājienu, jo zināja, ka Dieva Svaidītājs, Pestītājs celsies no Dāvida cilts (sal.: Jer 23, 5; Ez 34, 23-24; 37, 24-25). Ļoti spilgti šī patiesība izskanēs neredzīgā ubagotāja Bartimeja, Timeja dēla, vārdos, kad viņš publiski un skaļi nosauks Jēzu par Dāvida Dēlu (sal. Mk 10, 46-47) un tautas teiktajā, sveicinot Jēzu Jeruzalemes vārtos: “Slavēts, kas nāk Kunga vārdā! Slavēta lai ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk! Hozanna augstībā!” (Mk 11, 10)
• Kā zinām, Jēzus pretinieku cietsirdība un garīgais aklums neapmierinājās vienīgi ar kritiku un strīdiem. Sv. Jāņa uzrakstītajā Evaņģēlijā atrodam norādi uz cilvēka cietsirdības galējo robežu, kas tiks pārkāpta, kad radība izlems nogalināt savu Radītāju:
  • “Tas [izdziedināts] cilvēks aizgāja un paziņoja jūdiem, ka Jēzus ir tas, kas viņu izdziedināja. Tāpēc jūdi vajāja Jēzu, ka Viņš to darīja sabatā. Bet Jēzus atbildēja viņiem: «Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos.» Tāpēc jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nonāvēt, ka Viņš ne tikai neievēroja sabatu, bet sauca Dievu par savu Tēvu, pielīdzinādams sevi Dievam.” (J 5, 15-18)
• Vara kārtot Dieva Valstības likumus ar laiku tiks nodota apustuļiem un viņu pēctečiem, jo pēc Kristus Debeskāpšanas tieši Baznīca turpinās Viņa misiju un īstenos Viņa varu dvēseļu pestīšanas labā. Lieliski uz to norāda divi Evaņģēlija fragmenti: 
  • “Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņam: «Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas debesīs. Un es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. Un es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs.»” (Mt 16, 17-19), kā arī: 
  • “Tad Viņš atkal tiem sacīja: «Miers jums! Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu.» To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: «Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti.»” (J 20, 21-23) 
• Interesanti pamanīt, kā attīsītījās veids, kurā Dievs svētdara savu tautu. Uz to norāda fragmentā aprakstītais notikums, Jēzus komentārs par notikušo, kā arī svētā Jāņa Pāvila II kādreiz izteiktais komentārs dzejas formā par Euharistijas noslēpumu “Dziesma par paslēpto Dievu”. To var izteikt kaut šādi:
  1. ķēniņš Dāvids tika attaisnots miesas vajadzības dēļ, ka izmantoja maizes, kas bija paredzētas Dieva godināšanai, ēda tās pats un deva cilvēkiem, kas bija ar viņu;
  2. notikumā ar vārpām un graudiem, no kuriem gatavo dienišķo maizi, Jēzus attaisnoja savus mācekļus, jo tie, Jēzus Kristus klātbūtnes iedrošināti, plūca vārpas un ēda graudus no tām, lai stiprinātu miesu, kā arī piedzīvoja brīvību un prieku, ko nes Jēzus klātbūtne
  3. visbeidzot Dieva Dēls sagatavo katram ticīgajam Maizi, kas nāk no Debesīm, tas ir, Savu Miesu un Savas Asinis, lai mēs, kaut grēcinieki, bet, esot žēlastības stāvoklī, izstiepjam roku pēc Šīs Maizes, un stiprinām gan savu ikdienišķo dzīvi, gan sasniegtu mūžīgās dzīves prieku!
• Tā pestīšanas vēstures gaismā uzlūkotais Dāvida notikums, kā arī apustuļu rīcība ar vārpām un graudiem tīrumā, gatavo Baznīcas saprašanu par Euharistisko Maizi, par Vissvētāko Sakramentu.

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Domājot par savu jaunību (vai bērnību), vai atceros savu reakciju uz vecāku norādēm un ģimenes priekšlikumiem: kuri no tiem man šķita ļoti gudri un vajadzīgi, kuri – muļķīgi un dīvaini apgrūtinoši? Vai tādā pašā veidā par šiem kādreizējiem priekšlikumiem es domāju arī šodien? 
• Kristiešu sabats ir svētdiena. Kādā veidā es svinu šo dienu? Vai atrastais un īstenotais svētdienas svinēšanas modelis ir, pateicoties manu vecāku formācijai, vai tas tomēr ir manu pārdomu un meklējumu auglis?  
• Vai līdz šim esmu centies kaut kādā veidā iespaidot savu ģimeni un cilvēkus savā vidē svinēt Kunga dienu (svētdienu) līdzīgi tam, kā to paredzējis pats Dievs? 
• Vai nestrādājot svētdienā nevajadzīgus darbus, atsakoties no veikalu apmeklēšanas, nedarot citas lietas, par kurām man prasīja, bet kuras es uztvēru kā apdraudējumu svētajai Kunga dienai (svētdienai vai svarīgiem svētkiem), esmu kļuvis kādam par “ienaidnieku”? 
• Kādās dzīves nozarēs, kādos dzīves apstākļos un jautājumos visbiežāk esmu sastapies ar neskaidrību, kad likumus  (tai skaita arī Dieva baušļus) jāievēro saskaņā ar burtu un kad – saskaņā ar to garu?
• Uz kādām personām vai grupām es varētu norādīt, kā uz mūsdienu farizejiem, kas ieļaunojas no laba darīšanas “sabatā”? Kāda iemesla dēļ viņi apsūdz šo manu vai cita rīcību? 
• Ja esmu vecāks, kādā veidā es mēģinu skaidrot, argumentēt bērniem vajadzību ievērot Dieva baušļus vai valsts priekšlikumus (ja tie ir saskaņā ar Dieva bauslību), gadījumā, ja bērni “saceļas” un nevēlas tos vairs pildīt? Vai tāpat kā Jēzus, es atsaucos uz Svētajiem Rakstiem vai pie autoritātēm, vai izmantoju līdzības ar dabā notiekošo? 
• Kāda mana rīcība, stāja, pieradumi visspēcīgāk var norādīt un faktu, ka esmu kristietis, cenšos sekot Jēzum Kristum un mīlēt Dievu? 
• Ir teikts, ka viens no pamudinājumiem jūdiem, lai nogalinātu Jēzu, bija fakts, ka Viņš neievēroja sabatu saskaņā ar viņu toreizējo saprašanu (sal. J 5, 18). Vai esmu sastapies ar līdzīgu naida izpausmi pret kristiešiem un viņu dzīves veidu mūsdienās? Vai joprojām brīnos par to, vai tomēr uzreiz atceros par Vārdu, kas saka “Ja pasaule jūs ienīst, ziniet, ka tā pirms jums mani ienīda. Ja jūs būtu no pasaules, pasaule savējos mīlētu. Bet tā kā jūs neesat no pasaules, bet es jūs no pasaules izredzēju, tad pasaule jūs ienīst.” (J 15, 18-19)? 

---