Lk 5, 33-39

†M

 

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 5, 33-39

33. Un tie Viņam sacīja: Kāpēc Jāņa un tāpat farizeju mācekļi bieži gavē un skaita lūgšanas, bet Tavējie ēd un dzer? 34. Viņš tiem atbildēja: Vai tad varat likt kāzu viesiem gavēt, kamēr līgavainis ar tiem? 35. Bet nāks laiks, kad līgavainis būs no viņiem atņemts, tad tanīs dienās tie gavēs.

36. Bet Viņš tiem sacīja līdzībā: Neviens neliek ielāpu no jaunām drēbēm uz vecām drēbēm, citādi tas sabojās jaunās, un jaunais ielāps nepiestāvēs vecajām. 37. Un neviens nepilda jaunu vīnu vecos maisos, citādi jaunais vīns saplēsīs maisus, un tas pats izlīs, un maisi ies bojā. 38. Bet jaunais vīns jāpilda jaunos maisos, tad abi uzglabāsies. 39. Un neviens, kas dzēris veco, negribēs jauno, jo viņš sacīs: vecais ir labāks.

Jaunais tulkojums: 

33 Tad tie viņam sacīja: “Jāņa mācekļi bieži gavē un lūdz – tāpat arī farizeju mācekļi, bet tavējie ēd un dzer.” 34 Jēzus tiem sacīja: “Jūs nevarat likt kāzu viesiem gavēt, kamēr līgavainis ir kopā ar tiem. 35 Nāks dienas, kad līgavainis tiks no tiem atņemts, tajās dienās tie gavēs.”

36 Un viņš stāstīja tiem līdzību: “Neviens neņem ielāpu no jaunām drēbēm, lai to uzšūtu vecām; citādi tas jaunās saplēsīs, bet ar vecajām jaunais ielāps nesaderēs. 37 Un neviens arī nelej jaunu vīnu vecos ādas maisos, citādi jaunais vīns maisus saplēsīs un izlīs, un arī maisi būs pagalam. 38 Bet jaunais vīns lejams jaunos maisos, tad tie abi saglabājas. 39 Un neviens, kas vecu vīnu baudījis, negribēs jauno. Viņš sacīs: vecais vīns ir labs.”

Paralēlās vietas:

Līdzīga tēma:

  • J 3, 29-30  

Atsauces:

  • Lk 5, 33 par.: 1 Sam 31,13; 2 Sam 1,12; Mt 6,16; 11,18n par.; 7,18; Mk 6,29; Mt 11,2n par.; 14,2; Lk 11,1; 18,11n; J 1,35.37; 3,25.
  • Lk 5, 34 par.: 2 Sam 12,5; 1 Mak 4,2; Mk 3,17; Mt 8,12; Lk 20,36; Mt 25,1-13; Atkl 19,7; Os 2,21.
  • Lk 5, 35 par.: Mt 26,11; Mk 14,7; Lk 17,22; Is 53,8; J 16,20.
  • Lk 5, 36 par.: Īj 13,28; At 22,11.
  • Lk 5, 37-38 par.: Īj 32,19; Lk 5,39; J 2,10. 

Komentāri

  • Šķiet, ka šajā fragmentā aprakstītais konflikts izcēlās svētku laikā Levi mājās. Runa nebija par konkrēto tās dienas gavēni, bet par to, ka Jēzus mācekļi neievēroja visus ebreju paradumos pieņemtos gavēņus. Mēs zinām, ka šie iebildumi diemžēl aizgāja tik tālu, ka, komentējot līdzīgas situācijas un tautas rīcību, Jēzus atsaucās uz pravieša Isaja vārdiem (sal. Is 29, 13). Par to lasām Mk 7, 6-9:
    • “Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: «Isajs labi pravietojis par jums, liekuļiem, kā ir rakstīts: “Šī tauta godina mani lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no manis. Velti viņi mani cienī, mācot cilvēku mācības un likumus.” Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ieražas: krūžu un kausu mazgāšanas un daudz ko citu šim līdzīgu jūs darāt.» Un Viņš tiem sacīja: «Vai labi, ka jūs Dieva bausli padarāt nesaistošu, lai pildītu savas ieražas?»”
  • Domājot par gavēni, daži var brīnīties, kāpēc šis ticības paņēmiens bija/ir tik svarīgs. Pirmkārt, gavēnis saistās ar kādām neērtībām, lai neteiktu – ar ciešanām. Tādējādi tas iegūst upura statusu, ko var nest Dieva priekšā. Otrkārt, kristiešu gavēnis ir tuvošanās Dievam “rīks”, ja tikai ir pareizi piedzīvots, jo tā laikā var izjust savas miesas un gribas trauslumu. Tas pārliecina, ka neesam Dievs, neesam pašpietiekami un viss ir Dieva dota žēlastība. Rezultātā ticīgais jo vairāk vēršas pie Dieva. Nepareizi piedzīvots gavēnis var mūsos pastiprināt lepnību, ka paši “tiekam galā”, ka sasniedzam kādu līmeni. Tādējādi cilvēka sirds var nevis tuvināties Dievam un augt paļāvībā uz Viņu, bet izkopt stāju, par kuru lasām arī Evaņģēlijā:
    • “Divi cilvēki iegāja svētnīcā Dievu lūgt. Viens bija farizejs un otrs muitnieks. Farizejs nostājies sevī tā lūdza: «Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds, kā citi cilvēki: laupītāji, netaisnīgi, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks! Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, kas man ir.» Bet muitnieks, tālāk stāvēdams, negribēja pat acis pacelt pret debesīm, bet, sitot pie savām krūtīm, sacīja: «Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!» Es jums saku: šis aizgāja savās mājās attaisnots, bet tas ne. Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts.” (Lk 18, 10-14)
  • Tālāk Evaņģēlijs norāda uz Jēzus argumentu, kāpēc konkrētajos apstākļos gavēnis, sevis mērdēšana un dzīves skumjas bija “nevietā”, jo – Līgavainis ir ar mums! Cik reizes jau Psalmos un caur praviešiem bija teikts, ka tas, kurš ir atradis dzīvo Dievu, Viņa tuvumu, līksmojas (sal.: Ps 68, 5; 97, 1; 98, 6; Jer 50, 11; Jl 2,23). Arī Dieva Dēla sludināšanā vairākkārt skaidri dzirdam par to, ka Viņa Personā Dieva Valstība ir tuvu mums un vajadzētu priecāties (piemēram: Mt 11,5 un paralēlie teksti ; Mt 11, 16-19 un Lk 2, 10; J 15, 9-11). To norāda arī apustuļi, sakot: “Bez tam, mani brāļi, priecājieties Kungā!” (Flp 3, 1); “Priecājaties Kungā; es atkārtoti saku: priecājieties!” (Flp 4, 4); “…Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā atpestīšanai, kas ir saistīta atklāšanai pēdējā laikā. Par to jūs priecāsieties, ja arī tagad, ja tas vajadzīgs, nedaudz skumstat dažādos pārbaudījumos.” (1 P 1, 5-6)
  • Attiecības starp Dievu un Viņa tautu jau Vecajā Derība tika salīdzinātas ar laulības realitāti un tādējādi gatavoja mūsu saprašanu par garīgās laulības pilnību, kura tika veikta caur Jēzus Kristus Krustu. Varam atsaukties pie dažiem tā laika tekstiem:
    • “…tavs laulāts vīrs ir tavs Radītājs, Tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds. Un tavs Pestītājs ir Israēla Svētais, Viņu sauc par visas pasaules Dievu. Jo Tas Kungs sauc tevi atpakaļ kā atstātu laulātu draudzeni un sirdī dziļi noskumušu sievu. “Kā gan varētu atstāt savu jaunības mīlestību?” saka tavs Dievs. “Tikai mazu brīdi Es tevi atstāju, bet ar sirsnīgu apžēlošanos par tevi Es tevi pieņemšu atkal atpakaļ; dusmu uzplūdumā Es tev mazu brīdi apslēpu Savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos,” saka Tas Kungs, tavs Pestītājs.” (Is 54, 5-8)
    • “Tevi vairs nesauks: Atstātā, nedz tavu zemi: Tuksnesis, bet tevi sauks: Pie kā Man labs prāts un tavu zemi: Salaulātā. Jo Tam Kungam būs labs prāts pie tevis, un tava zeme būs it kā salaulāta ar Viņu. 5 Jo, kā jauneklis apprecas ar jaunavu, tā tavi bērni vienosies ar tevi, un, kā līgavainis priecājas par savu līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi.” (Is 62, 4-5) 
    • “Tāpēc, raugi, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu, un atdošu viņai, tur būdams, viņas vīnadārzus, un Ahoras ieleju pārvērtīšu par cerību vārtiem. Un tur tad viņa būs piekāpīga un dziedās kā savas jaunības dienās, kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes. Tad tanī dienā, saka Tas Kungs, tu Mani sauksi: mans vīrs, un nesauksi Mani vairs: mans Baals. (…) Un Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības laipnīgumā un žēlastībā, Es saderēšos ar tevi ticībā un nezūdamā uzticībā, un tu atzīsi To Kungu.” (Os 2, 16-18.21-22)
  • Arī pašā Kristus mācībā  patiesība par Dieva mīlestību uz tautu tika izteikta salīdzinājumos ar laulību un kāzām: 
    • Mt 22, 2-14 – līdzība par ķēniņa dēla kāzām, 
    • Mt 25, 1-13 – līdzība par desmit jaunavām, no kurām tikai piecas bija gudras, un tās kopā ar līgavaini iegāja kāzās.
  • Šajā vietā varam atsaukties pie sv. Jāņa Kristītāja atzīšanās, kur izskan šī pati patiesība, ka Jēzus ir Baznīcas Līgavainis un viņš piedzīvo dziļu prieku, sastopoties ar atsūtīto Mesiju: 
    • “Kam ir līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņā, priekā priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks tad nu piepildījies.” (J 3, 29)
  • Jēzus Kristus paskaidrojums par gavēņa tēmu rod turpinājumu vārdos: “Bet nāks laiks, kad līgavainis būs no viņiem atņemts, tad tanīs dienās tie gavēs.” Šī patiesība var mudināt ticīgo tautu ne tikai novērtēt miesā piedzīvoto  gavēni, bet kā vispārēju gavēni uztvert ceļojuma laiku virs šīs zemes. Citiem vārdiem: esot vēl šajā dimensijā, šajā “raudu ielejā”- kā lūdzas Baznīca, mēs piedzīvojam dažādas ilgas, ciešanas, neērtības. Tādēļ plašākā nozīmē mūsu gaitas uz zemes arī var nosaukt par gavēni. Kaut kādā ziņā gaismu šādas domāšanas virzienā var atrast svētā Pāvila teiktajā: 
    • “Un es esmu pārliecināts, ka tagadējā laika ciešanas nav salīdzināšanas cienīgas ar nākotnes godību, kas parādīsies mūsos. Jo arī radība ilgodamās gaida Dieva bērnu parādīšanos.  Jo radība pakļauta iznīcībai ne savas patikas dēļ, bet tā dēļ, kas to pakļāva, dodams cerību, ka arī pati radība tiks atbrīvota no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību. Mēs taču zinām, ka visa radība nopūšas un vaimanā līdz pat šai dienai.  Un nevien tā, bet arī mēs paši, kam ir gara pirmtiesības. Arī mēs sevī nopūšamies, gaidīdami Dieva bērnu tiesības mūsu miesas atpestīšanai.” (Rom 8, 18-23)
  • Vēl vienu atziņu par gavēņa tēmu var ieraudzīt Baznīcas dzīvē un liturģijā. Gavēnis gatavo svētkiem. Tādēļ, piemēram, Lieldienu priekam mūs gatavo Lielais Gavēnis. Daudziem ir zināma arī prakse, gatavoties caur gavēni kādai svētku dienai. Bez tam spēkā ir tā sauktais euharistiskais gavēnis, kas ticīgos gatavo Svētās Komūnijas pieņemšanai. Tādējādi Baznīca dod norādi, ka ir vērts svētku svinēšanai vai svētku dienām gatavoties caur gavēni, lai konkrētajā dienā, kurai gatavojāmies, prieks būtu vēl lielāks.
  • Noslēdzot savu domu, Jēzus izsaka līdzību par ielāpu, kas ņemts no jaunām drēbēm un par jauno vīnu. Šajos vārdos Viņš norāda, ka Dieva Valstības atnākšana prasa sirds izmaiņu. Pieradums pie vecā, kas savā ziņā izraisa komforta sajūtu, draud ar to, ka cilvēks balstīsies uz jau paveiktiem darbiem, nevis rūpēsies par sadarbību ar Dievu un paļāvību Viņā (tas nedaudz jau bija pieminēts komentāru sākumā). Dzīva ticība neapmierinās ar kādu norāžu izpildīšanu, bet tā nemitīgi meklē dzīvas attiecības. Un to taču nevar kontrolēt, jo mīlestība starp personām tiek būvēta vienīgi brīvībā un paļāvībā. Šo dzīvo attiecību ar Dieva garu Jēzus kādreiz skaisti raksturoja sarunā ar Nikodemu, Dieva darbību cilvēka sirdī un dzīvē salīdzinot ar Vēja pūsmu, kuru nav  iespējams paredzēt un jo vairāk –  kontrolēt:  
    • “Jēzus atbildēja: «Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesu valstībā. Kas no miesas ir dzimis, tas ir miesa, bet, kas no Gara ir dzimis, ir gars. Nebrīnies par to, ka es tev sacīju: jums vajag no jauna atdzimt. 8. Gars dveš, kur gribēdams, un tu dzirdi tā balsi, bet nezini, no kurienes tas nāk un kurp aiziet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.»” (J3, 5-8) 
  • Jēzus teiktajā slēpjas vēl viena patiesība. Viņš runā par kvalitāšu izmaiņu, bet arī par to turpinājumu. Joprojām ir runa par vīnu, bet tajā, kas vecs, iepriekšējais, ienāk jaunais, tagadējais. Šajā tēlā var atrast pamācību par Dieva pestīšanas projekta turpinājumu. Dievs joprojām mīl savu tautu, dod tai mīlestības vīnu, bet Kristū tas ir jaunais vīns. Vecais Līkums nav “metams miskastē”, jo “pestīšana nāk no jūdiem” (J 3, 22) un arī Dieva Dēls “neatnāca atcelt baušļus un praviešus, bet izpildīt tos” (sal. Mt 5, 17). Dieva Baušļu derīgumu Viņš apstiprināja tālāk teiktajos vārdos: “Patiesi es jums saku: kamēr debess un zeme pāries, no baušļiem nepāries neviens jota un neviena zīmīte, kamēr viss izpildīsies.  Kas vienu no šiem vismazākajiem baušļiem atmet un tā mācīs cilvēkus, tas debesvalstībā sauksies par mazāko; bet kas pildīs un mācīs, tas tiks saukts liels debesvalstībā.”  (Mt 5, 18-19) Tomēr tagad tiek akcentēts jaunais Mīlestības Vīns, tas ir, Svētais Gars. Tādēļ Jēzus teiks Samarietei: “…nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē! (…) Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz. Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā.” (J 3, 21.23-24). Atsaucoties uz Bībeles tēliem, to var izteikt vēl citādāk: Jēzus Kristus, kas salīdzināja sevi ar vīnakoku (sal.: J 15; Is 5), tika iznīcināts krusta spiestuvē, lai, šķīstījot mūs sava Upura spēkā (sal.: J 2, 1-11 + 19, 33-35), dotu jauno Mīlestības Vīnu, tas ir, Svēto Garu (sal. Apd 2, 1-21). 

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Kādas gavēņa dienas man ir pazīstamas un saprotamas kā obligātas? 
  • Kurš no gavēšanas un sevis mērdēšanas laika posmiem man ir grūtāks: Lielais Gavēnis vai Advents? Kā varu to paskaidrot? 
  • Vai esmu piedzīvojis “lepnu gavēšanu”, pēc kuras lielījos, ka “ar visu tiku galā”, un tādu gavēni, kas ieveda dziļākā pazemībā, jo redzēju, ka bez Dieva palīdzības neko nevaru ievērot? 
  • Kāda gavēņa izpausme, veids man ir vissvarīgākais: gavēnis no ēšanas, no kādām ērtībām vai izklaidēm, no nevajadzīgiem vārdiem, mediju izmantošanas vai cits? 
  • Vai esmu ieguvis pieredzi saskaņā ar Jēzus vārdiem, ka ir tādi ļaunie gari, kuri no cilvēka “neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mt 17, 20)?  
  • Kādiem svētkiem vai kādām svarīgām jubilejām es mēdzu gatavoties caur iepriekšējā dienā veiktu gavēni? Vai vienīgi pirms Lieldienām?  
  • Vai teiktais “Līgavainis ir ar mums!” man izklausās kā dīvaina un sveša patiesība, vai tomēr varu teikt, ka ar to jau kādu laiku cenšos dzīvot un “elpot”?
  • Vai ir gadījies, ka Jēzu Kristu es publiski nosaucu par savas dvēseles Līgavaini, vai tomēr pagaidām kautrējos tā apliecināt savas sirds stāju? 
  • Vai salīdzinājums, ka dzīve ar Dievu Debesīs ir kā mūžīgas kāzas, mani uzrunā? Vai tomēr kāda cita līdzība par Debesu Valstības realitāti man šķiet vairāk piemērota? 
  • Kādu rīcību savā ģimenē, sabiedrības vai arī Baznīcas dzīvē es varu salīdzināt ar “ielāpa no jaunām drēbēm uzšūšanu vecajām” jeb “jauna vīna ieliešanu vecos ādas maisos”? Kāpēc tā domāju? 
  • Kādu manas dzīves situāciju vai kādu personu, kura ienākusi manā dzīvē, es salīdzinātu ar jauno vīnu? Kas jauns un objektīvi labāks tad tika ienests manā sirdī un dzīvē? 
  • Kā es atbildu uz jaunās paaudzes komentāriem, ka “tagad ir citi laiki” un Dieva Baušļi “nedarbojas”, piemēram, attiecībā uz vajadzību laulāties, kristīt bērnus vai kaut ievērot svētdienas svētumu? 
  • Vai man ir pieredze būt “apreibušam” no Svētā Gara “vīna”? 

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16