Lk 5, 17-26

†M

 

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 5, 17-26

17. Un notika, ka kādā dienā Viņš sēdēja mācīdams. Un tur sēdēja arī farizeji un rakstu mācītāji, kas bija sanākuši no visiem Galilejas un Jūdejas miestiem un no Jeruzalemes; un Kunga spēks bija viņus dziedināt. 18. Un, lūk, vīri nesa gultā cilvēku, kas bija triekas skarts; un tie lūkoja to ienest un nolikt Viņa priekšā. 19. Un ļaužu daudzuma dēļ neatrazdami, no kuras puses to ienest, viņi uzkāpa uz jumta un caur segumu nolaida to gultā viņu vidū, Jēzum priekšā. 20. Un Viņš, redzēdams viņu ticību, sacīja: Cilvēk, tavi grēki tev tiek piedoti!

21. Un rakstu mācītāji un farizeji sāka domāt, sacīdami: Kas Viņš ir, kas runā zaimus? Kas var grēkus piedot, ja ne Dievs? 22. Bet Jēzus, izpratis viņu domas, atbildēja tiem un sacīja: Ko jūs domājat savās sirdīs? 23. Ko vieglāk teikt: tavi grēki tev piedoti, vai teikt: celies un staigā? 24. Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, – Viņš sacīja triekas skartajam: Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās! 25. Un tūliņ tas viņu klātbūtnē piecēlās, paņēma gultu, kurā viņš gulēja, un, Dievu godinādams, aizgāja savās mājās.

26. Un izbrīns pārņēma visus, un viņi godināja Dievu. Un viņi, baiļu pārņemti, sacīja: Mēs šodien redzējām brīnumdarbus.

Jaunais tulkojums: 

17 Kādu dienu viņš mācīja un turpat sēdēja arī farizeji un bauslības mācītāji, kas bija sanākuši no visiem Galilejas un Jūdejas ciemiem, kā arī no Jeruzālemes. Un Kunga spēks bija Jēzum, lai viņš dziedinātu. 18 Un, redzi, vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija paralizēts, un tie mēģināja viņu ienest un nolikt viņa priekšā. 19 Ļaužu pūļa dēļ neatraduši iespēju to ienest, viņi uzkāpa uz jumta un caur griestiem nolaida to ar visu gultu pašā vidū Jēzum priekšā. 20 Un, redzēdams viņu ticību, viņš teica: “Cilvēk, tavi grēki tev ir piedoti.”

21 Rakstu mācītāji un farizeji, spriezdami savā starpā, sacīja: “Kas šis ir, kas runā zaimus? Kas var grēkus piedot kā vien Dievs?” 22 Jēzus, nomanījis viņu domas, tiem atbildēja: “Ko jūs prātojat savās sirdīs? 23 Kas ir vieglāk – sacīt: tavi grēki tev piedoti, – vai sacīt: celies un staigā! – 24 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” 25 Un, tūdaļ viņu acu priekšā piecēlies, tas paņēma gultu, kurā bija gulējis, un aizgāja uz savām mājām, Dievu slavēdams.

26 Visus pārņēma milzīgs izbrīns, un tie slavēja Dievu; baiļu pilni tie runāja: “Mēs šodien esam redzējuši brīnumainas lietas.”

Paralēlās vietas:

Līdzīga tēma:

  • J 5,1-9a

Atsauces:

  • Lk 5,17: Lk 5,21; Apd 5,34; 1 Tim 1,7; Lk 4,14; 6,19 par.
  • Lk 5, 18 par.: Mt 8,5n; 4,24; Mk 6,55; 7,30; J 5,8nn; Apd 5,15; 9,33.
  • Lk 5, 20 par.: Mk 3,28 utt.; 4,40; 5,34; 6,5n; 10,52; 11,22 par.; Lk 7,48.
  • Lk 5, 21 (Mk 2,6-7) par.: Mk 1,22; Mt 26,65; J 10,33; Lk 7,49; Apd 7,57n; 1 Ķēn 21,13; Izc 34,6n; Is 43,25; 44,22; 55,7; Ps 103,3; 130,4; Izc 6,4.
  • Lk 5, 22 par.: 1 Sam 16,7; 1 Ķēn 8,39; Ps 7,9; Jer 11,20; Sīr 42,18-20; Apd 1,24; 15,8; Lk 16,15; Mt 12,25; 16,8; 22,18; Lk 6,8; 9,47; 11,17; J 2,24n; 6,61; Mk 12,15.
  • Lk 5, 24 par.: Mk 2,28; J 17,2.
  • Lk 5, 25 par.: Apd 3,7n; 1 Sam 10,26; 23,18; 2 Sam 12,15; 17,23; Lk 7,16; 13,13; 17,15; 18,43; 23,47; Mt 15,31; 9,33.

Komentāri

  • Visi trīs sinoptiķi (tas ir, Mt, Mk, Lk) apraksta paralizētā cilvēka brīnumaino dziedināšanu un konfliktu, kas uz šī fona radās starp Jēzu un farizejiem. Katrs no Evaņģēlistiem tomēr liek savus akcentus, un tādējādi viņu versijas sīkumos ne vienmēr sakrīt. 
  • “Kunga spēks”, kas te pieminēts attiecībā uz Jēzus personu, ir tas pats, kas Dieva spēks. Par to ir teikts arī Apustuļu darbu grāmatā: 
    • “Izraēliešu vīri! Uzklausiet šos vārdus: Jēzu no Nācaretes, šo Vīru, ko Dievs jums apliecinājis spēkā un brīnumos, un zīmēs, ko Dievs caur Viņu darījis jūsu vidū, kā arī jūs to zināt…” (2, 22)
    • “[Jūs zināt] kā Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidīja Nācarieti Jēzu, kas staigāja, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu.” (10, 38)
  • Rakstu mācītāji (burtiski – rakstnieki) bija cilvēki, kas pārrakstīja (vairoja) Vecās Derības tīstokļus. Diezgan lielas Rakstu zināšanas dēļ ar laiku viņi tika uztverti kā Likuma mācītāji. 
  • Svarīgi pamanīt, ka uz pestīšanas vēstures “skatuves” pirmo reizi parādās farizeji – vieni no seno jūdaisma sektu locekļiem. Var teikt –  toreizējās ticības līderi un jūdu inteliģences pārstāvji. Savu dzīvi tie ļoti centās sakārtot pēc Dieva Likuma. Tie daudz lūdza, gavēja, ziedoja un centās darīt labus darbus. Kodolīgu atziņu par šīs grupas raksturu var dzirdēt sv. Pāvila liecībā par sevi pašu: “. …es esmu dzīvojis pēc mūsu reliģijas visstingrākā novirziena, būdams farizejs.” (Apd 26, 5) Raksturīgi, ka tikšanās reizē ar Dieva Dēlu tie sevi uzreiz pozicionēja kā Jēzus pretiniekus vai vismaz apsūdzētājus (sal.: Lk 5,17.21.30.33; 6, 2.7….). 
  • Sv. Lūkass savos rakstos (Lk un Apd) par farizejiem runā 35 reizes un uzrāda, ka starp viņiem bija arī krietnas sirds cilvēki. Izcili piemēri tam ir Gamaliels (sal. Apd 5, 34) un viņa māceklis Sauls, kuru mēs pazīstam kā sv. Pāvilu (sal. Apd 23,6; 26, 5). Kopā ar iepriekš teikto daži var brīnīties par citātā pieminēto konfliktu, it sevišķi tāpēc, ka doktrīna par Jēzu Kristu, ko savos rakstos piemin sv. Lūkass, un uz tā būvētā kristietība (ieskaitot ticību uz augšāmcelšanos) bija līdzīga mācībai, ko popularizēja farizeji. Tomēr jāatceras, ka ārsts – evaņģēlists raksta nevis par farizejiem no Jēzus laikiem, bet par kristiešiem, kuriem bija farizeju izcelsme. 
  • Fragmentā Lk 5, 17-26 akcents tiek likts uz ticību, kas raksturīga paralizētā cilvēka draugiem (?). Tas norāda, ka Dievu cilvēkā interesē galvenokārt – sirds, dvēsele un tās stāvoklis. Sal.: “Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” (1 Sam 16, 7)  Tādējādi nav izbrīna, ka aprakstītajā notikumā Jēzus, pirmkārt, neparādās kā miesas ārsts, bet kā dvēseles ārsts un Dieva žēlsirdības kalps. Tādēļ sākumā skan: “Cilvēk, tavi grēki tev tiek piedoti!”, nevis “Cilvēk, es tevi dziedinu; celies, ņem savu gultu un ej savās mājās!” 
  • Zaimošanas būtību, par kuru Vecajā Derībā (sal. Lev 24, 16) bija paredzēts nāves sods (sic!), skaidro katehisms 2148.punktā:
    • Zaimošana ir tiešā pretrunā ar otro bausli. Tā izpaužas tad, kad pie sevis vai visiem dzirdot izsakām pret Dievu vērstus naida, pārmetuma, izaicinājuma vārdus vai runājot izsakām kaut ko ļaunu un necienīgu pret Viņu, vai arī nepiedienīgi lietojam Viņa vārdu. Jēkabs nosoda tos, kuri “zaimo cildeno vārdu, kas ir piesaukts pār [viņiem]” (Jk 2, 7). Aizliegums zaimot attiecas arī uz to, kas tiek sacīts pret Kristus Baznīcu, svētajiem un svētlietām. Zaimi ir arī Dieva vārda piesaukšana, lai slēptu noziedzīgus darbus, pakļautu verdzībā tautas, spīdzinātu vai nonāvētu kādu. Dieva vārda nelietīga izmantošana izraisa reliģijas noraidīšanu.
  • Farizeju komentārs – sacelšanās “Kas Viņš ir, kas runā zaimus? Kas var grēkus piedot, ja ne Dievs?” ir saprotams, ņemot vērā, ka līdz tam grēku piedošana bija saistīta vienīgi ar Dieva Jahves personu un upuriem vai gandarīšanas darbiem, kas bija jāveic tam / tiem, kuri prasīja piedošanu. Nojaušams, ka farizeji varēja domāt, ka Jēzus grib iejaukties Dieva kompetencēs tiesāt grēciniekus un izbremzēt sodu, kas parasti bija paradzēts nekrietnajiem (sal, piemēram Īj 15; Ps 1; Is 1 un citur…). Te viņi sastopas ar ko pilnīgi jaunu – notiek grēku atlaišana:  
    • bez upuru salikšanas
    • vienīgi pateicoties cilvēku ticībai (ņemsim vērā, ka sv. Lūkass neko neatklāja par paralizētā ticību, bet pieminēja vienīgi viņa nesēju ticību!)
    • caur Mācītāja no Nācaretes vārdiem (kalpošanu)
    • un neseko nekāda uzruna par  grēciniekiem paredzēto sodu.
  • Jēzus kalpošana, ar ko sastopamies šajā fragmentā, tagad jau skaidri īsteno eņģeļa vēstījumu, ko saņēma Jēzus Kristus audzinātājs, Vissvētākās Jaunavas Marijas līgavainis – svētais Jāzeps: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.” (Lk 1, 20-21) Un citur par Jēzus misiju teikts līdzīgi:  
    • “Farizeji, to redzēdami, sacīja Viņa mācekļiem: «Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?» To redzot, Jēzus sacīja: «Veseliem nav vajadzīgs ārsts, bet gan slimiem. Ejiet un mācieties saprast, ko tas nozīmē: Es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri! Es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus.»” (Mt 9, 11-13)
  • Pamācība, ko šajā notikumā dod Jēzus attiecībā uz jautājumu par miesas un / vai dvēseles dziedināšanu, vēlāk  tiks vēl vairāk pastiprināta (protams, uz dvēseles pusi), piemēram, caur Viņa vārdiem:
    • “Ja tava labā acs apgrēcina tevi, izrauj to un aizmet no sevis projām, jo labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta ellē. Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, cērt to nost un met no sevis projām, jo labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta peklē.” (Mt 5, 29-30; sal. 18, 8-9)
    • “Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu? Vai kādu izpirkumu cilvēks dos par savu dvēseli?” (Mt 16, 26)
    • “Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam.” (J 6, 63).
  • Labs fons jautājumiem par slimības cēloņiem (“Kas pie tā ir bijis vainīgs…?!?”) atrodams arī Evaņģēlijā, kur runāts par slimo no bērnības (sal. J 9). It sevišķi pantos: “Un mācekļi jautāja Viņam: «Rabbi, kas ir grēkojis: viņš pats vai viņa vecāki, ka tas neredzīgs piedzimis?» Jēzus atbildēja: «Ne viņš grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem jāparādās viņā.»” (J 9, 2-3) Tādējādi Jēzus izskaidro, ka dažas slimības savu cēloni neatradīs nedz fiziskajos apstākļos (piemēram, vīrusi, neveselīga pārtika, inde…), nedz garīgajos (personīgais grēks, pasaules grēks vai velna darbība), bet ka tā ir Dieva apredzības un pat Viņa mīlestības izpausme: pieļaut slimību, lai jo spēcīgāk atklātos Dieva Mīlestības iejūtīgums un Debesu Valstības varenība!

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Kā no savas pieredzes es skaidrotu, kāpēc reliģiozie un it kā tik dedzīgie cilvēki kā farizeji pārsvarā visi iekrita dziļā konfliktā ar Jēzu Kristu un bija Viņa notiesāšanas un nāves ierosinātāji?
  • Vai man ir pārliecība, ka mana ticība un lūgšana ir tik stipra, ka es varētu Dieva priekšā izlūgt kādam vajadzīgo atgriešanos vai dziedināšanu? Cik reizes es esmu pamanījis šādu aizlūgumu augļus? 
  • Zinot par farizeju divkosību un cietsirdību, kā arī zinot, ka no šīs grupas nāca Gamaliels un sv. Pāvils, vai es varētu piekrist teicienam: “Labo (cilvēku) krogs nesabojās, ļauno (cilvēku) baznīca neuzlabos”? 
  • Kādā veidā es parasti cenšos gandarīt par saviem un kādā – par citu grēkiem?
  • Kā man šķiet, cik lielā mērā notikušais brīnums toreiz varēja pārliecināt notikuma aculieciniekus par Jēzus dievišķību? Kāda mēroga brīnumu vajadzētu pieredzēt manas ģimenes locekļiem vai draugiem, lai tie atgrieztos pie Jēzus un Baznīcas sakramentiem, ja līdz šim viņi ir bijuši tālu no ticības praktizēšanas? 
  • Cik reizes Dieva Žēlsirdība mani ir pārsteigusi, kad saskaņā ar saviem grēkiem es gaidīju Dieva sodu, tomēr pēc grēku izsūdzēšanas piedošanas sakramentā es savā dzīvē redzēju Dieva žēlastību un Viņa svētību paisumu vai pat pārpilnību? 
  • Vai es varētu atklāti liecināt par piedzīvoto dziedināšanu vai atbrīvošanu? 
  • Kādus (četrus) cilvēkus no maniem radiem vai draugiem var attēlot šī Evaņģēlija fragmenta četrotne, kura atnesa paralizēto? Kāpēc? Kad un ar ko es pats tiku nests pie Dieva vai arī pie Viņa Baznīcas? Ar kādu slimību – fizisku, garīgu?
  • Ko manā vai manu draugu dzīvē var simbolizēt “nojaukts jumts”? Ko manī (vai viņos) vajadzētu “nojaukt”, lai notiktu vajadzīgā dvēseles vai miesas dziedināšana? 
  • Cietsirdība atņem prieku par otra cilvēka saņemto Dieva žēlastību un žēlsirdību. Dažreiz kārdināšana var iet vēl tālāk, kā uz to norāda katehisms, runājot par ceturto grēku pret Svēto Garu: “…kas savu tuvāku apskauž tāpēc, ka Dievs to svētījis”. Vai es kādreiz esmu bijis tā kārdināts? Un jautājot no otras puses – par kādu no Dieva saņemtu žēlastību man bija dots visbiežāk priecāties kopā ar otru cilvēku? Vai tas attiecas uz manas ģimenes locekļiem vai draugiem?
  • Kādu argumentu es piedāvātu cilvēkiem, kas par jebkuru cenu (pat griežoties pie tā sauktajiem “dziedniekiem” vai burvjiem) meklē miesas veselību, tomēr neuztraucas par savas dvēseles stāvokli (piemēram, nenāk pie grēksūdzes sakramenta). Tomēr dvēseles stāvoklis taču ir daudz svarīgāks!
  • Vai esmu sastapies ar liecībām, ka pēc grēku izsūdzēšanas un / vai aizlūgumiem cilvēki tika dziedināti arī miesā? Vai zinu, ka dažām fiziskām slimībām ir jāmeklē garīgi pamati un cēloņi?
  • Ja es mēģinātu paklausīties, ko par manu dvēseli un tās stāvokli “saka” mana miesa, ko es varētu “sadzirdēt”? Vai es praktizēju šādu “klausīšanos”? 

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16