Lk 5, 12-16

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 5, 12-16

12. Un notika, kad Viņš bija vienā pilsētā, lūk, kāds cilvēks, kas bija spitālības pilns, ieraudzīja Jēzu, krita uz sava vaiga un lūdza Viņu sacīdams: «Kungs, ja Tu vēlies, Tu vari mani šķīstīt.» 13. Un Viņš, roku izstiepis, pieskārās tam, sacīdams: «Es gribu, topi šķīstīts!» Un tūdaļ spitālība atstāja viņu. 14. Un Viņš tam pavēlēja to nevienam nesacīt, bet noiet, parādīties priesterim un upurēt par savu šķīstīšanu, kā to Mozus pavēlējis, tiem par liecību. 15. Bet vēsts izplatījās par Viņu vēl vairāk; un daudz ļaužu sapulcējās Viņu klausīties un dziedināties no savām slimībām. 16. Bet Viņš aizgāja tuksnesī un pielūdza Dievu.

---

Jaunais tulkojums: 

12 Kad viņš bija vienā pilsētā, kāds viscaur spitālīgs vīrs, Jēzu ieraudzījis, krita uz sava vaiga un lūdza viņu, sacīdams: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt.” 13 Jēzus izstiepa roku un pieskārās tam, sacīdams: “Es gribu, topi šķīsts.” Un tūlīt spitālība no tā pazuda. 14 Un viņš tam piekodināja nevienam to nestāstīt un teica: “Noej un rādies priesterim un upurē par savu šķīstīšanu, kā to Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” 15 Runas par viņu izplatījās arvien vairāk, un liels ļaužu pūlis sapulcējās, lai dzirdētu viņu un tiktu dziedināti no savām slimībām. 16 Bet viņš pats bieži nogāja nomaļās vietās un lūdza Dievu. 

---

Paralēlās vietas:

• Mt 8, 1-4;
• Mk 1, 40-45

Līdzīga tēma:

• Mk 1, 35 + Lk 4, 42 (par Jēzus lūgšanu)

Atsauces:

• Lk 5,12: Lk 4,43n; Lev 14,2; Izc 4,6; Sk 12,10; Mt 10,8; 11,5; 17,14; 26,6; 7,21; 8,6.8; Mk 7,28 utt.; Gudr 12,18; Ps 115,3; 135,6.
• Lk 5,13 par.: Lev 5,3; Mt 26,51; 2 Ķēn 5,11; 15,5; 2 Hr 26,16-23; Mk 8,22; 10,13 par.; Mk 1,31; 5,41; 7,34; Lk 14,4 par.; Mk 5,23; 6,5; 7,32; 8,23.25; 10,16 par.; Mk 3,10; 5,28; 6,56 par.; Mk 16,18; Apd 9,17; 28,8; Mk 7,33; 8,23; 6,13 par.; Jk 5,14; Is 6,7; Jer 1,9; Dan 10,16.18; Izc 4,25; Ties 6,21; 2 Ķēn 13,21; Mt 11,5 par.
• Lk 5, 14 par.: Mk 5,43 par.; 1,34; 3,12; 7,36; 8,30(26); 9,9; Lk 8,56; Mt 9,30; Lev 13,49 (14,2-32); Lev 13-14.
• Lk 5, 15 par.: Mk 5,20; 7,36; Mt 9,31; Lk 4,14.37; Mk 1,35.

---

Komentāri

• Visi trīs sinoptiķi (Mt, Mk, Lk) ir aprakstījuši spitālīgā brīnumaino dziedināšanu. Sv. Marks to dara visdetalizētāk, galvenokārt uzsverot slimā cilvēka lielo ticību. Sv. Lūkass uzsver arī spitālīgā neierobežoto uzticēšanos. Turklāt īpaši skaidri parāda Jēzus labestību. Vienīgi sv. Lūkass piemin faktu, ka Jēzus, izdarījis brīnumu, devās uz nomaļu vietu un lūdzās.
• Fons, ko vajadzētu zināt, lasot šo fragmentu, atrodas Bībeles grāmatās: Lev 13-14, Sk 5, 2-3 un 2 Ķēn 7, 3-9; 15, 5. Personas, kas cieta no ādas slimībām, toreiz tika uztvertas par nešķīstām. Tādēļ tām bija pavēlēts dzīvot atsevišķos ciematos; atšķirtos no “svētās tautas”, kas dzīvoja pilsētās. Šiem cilvēkiem aizliedza piedalīties Dieva kultā un ierasties svētnīcā. Tādējādi spitālība kļuva par grēka metaforu, jo tā tik nepievilcīgus šos cilvēkus darīja Dieva priekšā (sal.: Īj 15, 16; Ps 5, 7; Sak 3, 32; Atkl 17, 4) un izslēdza tos no kopības ar Viņu un no apsolījuma par mūžīgo dzīvi Debesīs (sal. Apd 8, 21; Ef 2, 12; 1 Kor 6, 9; Gal 5, 19-21; Atkl 21, 27). 
• Uz šī fona Jēzus it kā lauza norādes, jo pieskārās tiem, kas bija “izslēgti no tautas” un pievienoja viņus atkal kopienai. Palīdzēja viņiem atgūt cilvēcisko cieņu un iespēju augt svētumā Dieva priekšā. 
• Bībele norāda uz dažiem izciliem piemēriem to vidū, kas bija atzīti par spitālīgiem:
  • Mirjama, Mozus māsa, kas “bija kļuvusi spitālīga kā sniegs” (sal. Sk 12, 9-12),
  • Naamans, Aramas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks   (sal. 2 Ķen 5, 1-14).
• Aprakstītā situācija tomēr izraisa citus jautājumus. Ņemot vērā pieminētos Likuma priekšrakstus (sal. Lev 13, 45-46), var brīnīties, ko šī persona vispār darīja pilsētā? Vai šis cilvēks savā izmisumā bija pirmais, kas “lauza” Likuma norādes un varonīgi sameklēja Mācītāju, kurš varētu viņu dziedināt? Vai tomēr viņa slimība nebija tik nopietna un saskaņā ar Likumiem ļāva ierasties publiskā vietā? Jebkurā gadījumā Evaņģēlijs uzsver viņa ticību un neatlaidību palīdzības meklēšanā, kā arī Jēzus labestību, žēlsirdību un veikto brīnumu, kas liecina par Dieva Valstības tuvumu.
• Nozīmīga ir slimā stāja. Viņš krita uz sava vaiga, kas attēlo iekšējo cieņu pret Jēzu un Viņa pagodināšanu. Līdzīgas situācijas – piemēri ir sv. Mateja uzrakstītajā Evaņģēlijā: 2,2.11; 4, 10; 9, 18; 20, 20; 28, 9.17. Tas pats atrodams arī citos Evaņģēlijos.  
• Ne bez nozīmes Dieva priekšā ir arī skaidri izteiktais lūgums. Svētajos Rakstos sastopamies ar to, ka, ja cilvēks skaidri neizsaka savu vajadzību, tad Dievs viņam uzdod jautājumu: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” (Mk 10, 51 → Lk 18, 41) vai “Ko tu vēlies?” (Mt 20, 21)
• Šis fragments, citējot Jēzus atbildi “Es gribu, topi šķīstīts”, akcentē Dieva gribas un vārda spēku un vienotību. Izejot no tā, katrs cilvēks var pārdomāt un pārbaudīt, cik lielā mērā izteiktie vārdi saskan ar gribu un viņa iekšējiem lēmumiem.
• No vienas puses var brīnīties par Jēzus izteikto liegumu (“Viņš tam pavēlēja to nevienam nesacīt.”), bet no otras – ne, jo Jēzus daļēji skaidroja, ka, ejot “parādīties priesterim” un “upurējot par savu šķīstīšanu”, izdziedinātais dod liecību. Sv. Marka uzrakstītajā Evaņģēlijā vairākas reizes sastopamies ar šādu aizliegšanu (sal. Mk 3, 12; 5, 43; 7, 36). Viens no spēcīgākajiem paskaidrojumiem, kāpēc Jēzus tā darīja, ir fakts, ka tauta nebūtu spējīga pareizi atpazīt Jēzus identitāti un misiju, kamēr vēl nebija notikusi augšāmcelšanās. Un viens no tā spilgtākajiem piemēriem ir situācija, kad tauta gribēja viņu iecelt par politisko karali (sal. J 6, 15). Tomēr Pilātam Viņš atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. (…) Tagad mana valstība nav no šejienes.” (J 18, 36).
• Vēl pie tā mēs sastopamies ar faktu, ka Jēzus liek situācijām notikt saskaņā ar Dieva dotajiem Likumiem un norādēm, bet tajā pašā laikā nosauc sevi par “Kungs arī pār sabatu” (sal. Lk 6, 5) un Likumiem, kā arī par to, kura vārds un  “mācība ir jauna” un ir kā Dieva varas izpausme virs šīs zemes (sal. Mk 1, 27). Šajā punktā ir vērts atcerēties Viņa teikto:
  • “Nedomājiet, ka es atnācu atcelt baušļus un praviešus: es neatnācu atcelt, bet izpildīt. Patiesi es jums saku: kamēr debess un zeme pāries, no baušļiem nepāries neviens jota un neviena zīmīte, kamēr viss izpildīsies. Kas vienu no šiem vismazākajiem baušļiem atmet un tā mācīs cilvēkus, tas debesvalstībā sauksies par mazāko; bet kas pildīs un mācīs, tas tiks saukts liels debesvalstībā.” (Mt 5, 17-19)

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Kādi cilvēki manas valsts kultūrā, valodā tiek dēvēti par “spitālīgiem”? Kāpēc viņi tiek ignorēti vai pat izslēgti no sabiedrības, no sadraudzības? 
• Cik liela mēroga un smaguma grēku mūsdienās es nosauktu par īstenu garīgo spitālību? 
• Vai esmu spējīgs pastāstīt par kādu savu garīgo spitālību, kuru esmu izdzīvojis un no kuras Jēzus mani ir izdziedinājis? 
• Kādas piepūles es lieku Dieva rokās un Baznīcas kalpošanā, lai, pateicoties tām, samazinātos pasaules grēka “spitālība”?
• Kā es skaidrotu to, ka, piemēram, harizmātiskos aizlūgumos, kurus vadīja priesteris Roberts DeGrandis, sākumā ticīgie bija aicināti pat zvērēt – dienās, kad notiks aizlūgumi un viņi tiks dziedināti, tiem publiski jāliecina par Kunga Jēzus žēlastības spēku viņu dzīvē un par saņemto dziedināšanu? Kāpēc  šodienas kristietis (daudzi / daži) nesteidzas liecināt par Kunga Dieva žēlastību un “sveci aizdedzinājis, liek to slēptuvē vai zem pūra, nevis svečturī, lai tie, kas ienāk, redzētu gaismu.” (sal. Lk 11, 33)?!? Kāpēc nesteidzas, lai “slavētu Dievu” (sal. Mk 2, 12; Lk 5, 26; 7, 16; Apd 4, 21 un citur….)  par saņemto un tādējādi “atdotu Dievam, kas ir Dieva” (sal. Mk 12, 17) ?!? 
• Ar ko cilvēki šodien argumentē sevis izdomātās tiesības izmainīt Dieva baušļus un, piemēram, pieļauj: nogalināt cilvēku, lauzt laulības likumu, pieļauj elkdievību pat publiskās vietās, masveidā neievēro svētdienas un svētku svētumu…? 
• Vai esmu spējīgs sevi iztēloties kā misionāru, ārstu, kalpu starp spitālīgajiem Āfrikā, Indijā vai Čīlē? 
• Kādus Baznīcas izsludinātos svētos es pazīstu kā tos, kas dedzīgi kalpoja spitālīgajiem?
• Cik reizes savā dzīvē esmu izvēlējies lūgties, krītot uz vaiga krusta vai Vissvētākā Sakramenta priekšā? Kādos dzīves apstākļos tas notika (vai saistībā ar pateicību Dievam, Viņa pielūgsmi, vai tomēr saistībā ar manām vai tuvinieku vajadzībām un lūgumiem)? 
• Vai Dievs, kuram es ticu, manā uztverē ir līdzīgs “kafijas automātam” (ielieku naudiņu un gaidu produktu), it sevišķi slimības, problēmu vai naudas trūkuma kontekstā? Kas tomēr var liecināt par manu ticību un sirds pārliecību par Dievu, kurš “pirms mēs lūdzam Viņu, zina, kas mums vajadzīgs.” (sal. Mt 6, 8) un ka patiesība ir teiktajā: “Kungs nevilcināsies savā solījumā, kā tas dažiem šķiet, bet jūsu dēļ ir pacietīgs, negribēdams, ka kāds pazustu, bet lai visi atgrieztos un gandarītu.” (2 P 3, 9) 

---