2022_04_02 – draudzes klusuma diena

Un Tas Kungs sacīja uz Samuēlu: “Cik ilgi tu būsi noskumis par Saulu, ka Es esmu to atmetis, lai viņš vairs ilgāk nebūtu ķēniņš pār Israēlu? Pildi savu ragu ar eļļu un sataisies ceļam. Es tevi sūtīšu pie Isaja, šī bētlemieša, jo no viņa dēliem Es esmu izraudzījis Sev ķēniņu.” 2 Bet Samuēls sacīja: “Kā es varu iet? Tiklīdz Sauls to dzirdēs, tā viņš mani nogalinās!” Tad Tas Kungs sacīja: “Ņem sev līdzi jaunu teli no liellopiem un saki: es esmu nācis nest kaujamo upuri Tam Kungam. 3 Un ielūdz arī Isaju upura mielastā, tad Es tev darīšu zināmu, kas tev būs jādara, jo tev būs jāsvaida tas, kuru Es tev norādīšu.” 4 Un Samuēls tā darīja, kā Tas Kungs bija viņam sacījis, un nogāja uz Bētlemi. Tad viņam pretī nāca pilsētas vecaji, aiz bailēm trīcēdami un jautādami: “Vai tu nāc miera nolūkā?” 5 Un viņš atbildēja: “Miera labad gan! Es esmu atnācis, lai Tam Kungam nestu kaujamo upuri; šķīstieties un piedalieties kopā ar mani kaujamā upura mielastā.” Un viņš svētīja Isaju un viņa dēlus un ielūdza viņus upura mielastā. 6 Un notika, kad viņi bija atnākuši, tad viņš uzlūkoja Ēliābu un domāja: tiešām, šis gan būs tas, kas Tā Kunga priekšā ir Viņa svaidītais. 7 Bet Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.“

8 Tad Isajs pieaicināja Abinadabu un lika tam iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: “Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis.” 9 Tad Isajs lika Šamam nākt priekšā. Bet viņš sacīja: “Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis.” 10 Un tā Isajs izveda Samuēla priekšā savus septiņus dēlus, bet Samuēls sacīja: “No šiem Tas Kungs nevienu nav izredzējis.” 11 Tad Samuēls jautāja Isajam: “Vai visi jaunekļi še bijuši?” Un viņš sacīja: “Vēl ir atlicis tikai pats jaunākais, bet tas ir avju gans.” Tad Samuēls sacīja Isajam: “Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekāms viņš nebūs atnācis.” 12 Tad viņš nosūtīja un lika to atvest. Un tas bija iesārtiem vaigiem, skaistām acīm un labu izskatu. Tad Tas Kungs sacīja: “Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!” 13 Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un, sākot no šīs dienas, Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu un palika arī turpmāk viņā. Un Samuēls cēlās un aizgāja uz Rāmu.

Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šoho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās nometnē starp Šoho un Aseku pie Efas-Damimas. 2 Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās nometnē Terebinšu ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem. 3 Un filistieši nostājās uz kalna – vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna – otrā pusē, un ieleja bija viņu starpā. 4 Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts, no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. 5 Un tam galvā bija vara bruņucepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara. 6 Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. 7 Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā. 8 Tad viņš nostājās un kliedza uz Israēla karapulku, un sacīja tiem: “Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas ierindā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs – Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! 9 Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet, ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!” 10 Un filistietis vēl piebilda: “Es šodien izaicinu Israēla karapulkus; dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!” 11 Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās.

(…) 32 Un Dāvids sacīja Saulam: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!” 33 Bet Sauls sacīja Dāvidam: “Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām.” 34 Tad Dāvids sacīja Saulam: “Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, 35 tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. 36 Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!” 37 Un Dāvids turpināja un sacīja: “Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām – tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas.” Tad Sauls sacīja: “Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!” 38 Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. 39 Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: “Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis.” Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. 40 Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim. 41 Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. 42 Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. 43 Un filistietis teica Dāvidam: “Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?” Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. 44 Tad filistietis uzsauca Dāvidam: “Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!” 45 Bet Dāvids sacīja filistietim: “Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. 46 Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! 47 Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!” 48 Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī. 49 Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. 50 Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. 51 Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. 52 Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejai un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. 53 Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no dedzīgās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. 54 Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un nesa to uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī.

Un, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet, lai karotu, tad Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē. 2 Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļasvietas un pastaigājās šurpu turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgājamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata. 3 Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Ēliāma meita, hetieša Ūrijas sieva. 4 Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un, kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā. 5 Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu, sacīdama: “Es esmu grūta.” 6 Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: “Atsūti hetieti Ūriju pie manis!” Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida. 7 Kad Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: “Kā klājas Joābam, kā klājas karavīriem, un kā veicas karā?” 8 Un Dāvids sacīja Ūrijam: “Noej lejā savā namā un mazgā savas kājas!” Un, kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika nestas aiz viņa. 9 Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja. 10 Kad tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad Dāvids sacīja Ūrijam: “Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?” 11 Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: “Gan Dieva šķirsts, gan Israēls, gan Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!” 12 Tad Dāvids sacīja Ūrijam: “Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es tevi atlaidīšu.” Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākamo dienu Jeruzālemē. 13 Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos savā guļasvietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā namā. 14 Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūriju. 15 Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: “Noliec Ūriju pirmajās rindās, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!” 16 Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pretinieki. 17 Kad pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu, tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis Ūrija dabūja galu. 18 Kad Joābs Dāvidam nosūtīja ziņu par visiem notikumiem, kas vien bija karalaukā norisinājušies, 19 tad viņš pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: “Kad tu būsi izstāstījis ķēniņam visus kara notikumus 20 un kad ķēniņš iedegsies dusmās un viņš tev jautās: kāpēc jūs bijāt tik tuvu pie pilsētas nostājušies, lai uzbruktu un to iekarotu? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus? 21 Kas Abimelehu, Jerubošeta dēlu, ir nogalinājis? Vai ne sieva, kas no mūra viņam virsū uzgāza virsējo dzirnu akmeni, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc jūs esat gājuši tik tuvu mūrim? – tikai tad saki: arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir kritis.” 22 Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis. 23 Un vēstnesis sacīja ķēniņam: “Tāpēc ka ienaidnieki bija stiprāki nekā mēs, tie mums uzbruka, izlauzdamies laukā, bet mēs tiem turējāmies pretī un atspiedām tos atpakaļ līdz pilsētas vārtu ieejai. 24 Tad strēlnieki sāka šaut no mūriem uz taviem kalpiem, un daži no ķēniņa kalpiem krita; arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir dabūjis galu.” 25 Tad Dāvids sacīja vēstnesim: “Saki tā Joābam: lai tava sirds neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas sparu pret pilsētu un izposti to! – Un tā iedrošini viņu!” 26 Kad Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad tā sēroja par savu laulāto draugu. 27 Un, kad sēru laiks bija pagājis, tad Dāvids lika to atvest savā namā, un viņa kļuva tā sieva un dzemdēja viņam dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika Tam Kungam.  

(…) Un Tas Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida. Kad viņš bija pie viņa nonācis, tad viņš tam sacīja: “Divi vīri bija vienā pilsētā – viens bagāts un otrs nabags. 2 Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu, 3 bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, vēl gluži mazs, ko viņš bija pircis un izaudzējis un kas bija pie viņa izaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, un pie viņa krūtīm gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita. 4 Un, kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no sava sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam.” 5 Tad Dāvids iedegās ļoti lielās dusmās pret to vīru, un viņš sacīja Nātānam: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis! 6 Un to jēriņu lai tas izlīgdams atdod četrkārtīgi, tādēļ ka viņš tā ir rīkojies un nav bijis līdzcietīgs!” 7 Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: “Tu esi tas vīrs! Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu tevi svaidījis par ķēniņu Israēlam, un Es esmu tevi izglābis no Saula rokas. 8 Un Es esmu tev devis tava kunga namu un tava kunga sievas tavā klēpī, un Es esmu tev arī devis Israēla un Jūdas namu, un, ja ar to visu nepietiktu, tad Es vēl šo un to pielikšu. 9 Kāpēc tad tu esi noniecinājis Tā Kunga vārdu, darīdams to, kas ļauns Viņa acīs? Tu esi nogalinājis hetieti Ūriju ar zobenu, un viņa sievu tu esi ņēmis sev par sievu, bet viņu pašu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu. 10 Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka tu esi Mani nonievājis un tāpēc ka tu esi ņēmis hetieša Ūrijas sievu ar nolūku, lai tā kļūtu tava sieva. 11 Tā saka Tas Kungs: redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot. 12 Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to Es atdarīšu visa Israēla priekšā un mirdzošas saules gaismā.” 13 Tad Dāvids sacīja Nātānam: “Es esmu grēkojis pret To Kungu!” Un Nātāns atbildēja Dāvidam: “Tad nu Tas Kungs arī tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt! 14 Bet, tāpēc ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu Tā Kunga ienaidniekiem Viņu zaimot, tāpēc arī dēlam, kas tev dzimis, neglābjami ir jāmirst!” 

Ps 51 (Dāvida dziesma dziedātāju vadonim, 2 kad pravietis Nātāns nāca pie viņa pēc tam, kad viņš bija grēkojis ar Batsebu)

3 Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā!  Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem! 5 Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! 6 Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā. 7 Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. 8 Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. 9 Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu! 10 Liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu, lai līksmojas kauli, kurus Tu esi man salauzījis! 11 Apslēp Savu vaigu manu grēku priekšā un izdzēs visus manus noziegumus! 12 Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! 13 Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu! 14 Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu! 15 Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis. 16 Glāb mani no asinsgrēka, ak, Dievs, Tu mans Pestītājs, lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu! 17 Kungs, atdari man manas lūpas, lai mana mute teic Tavu slavu! 18 Jo Tev nepatīk kaujamie upuri, un, ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu. 19 Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi. 20 Dari labu Ciānai Savā žēlastībā, uzcel Jeruzālemes mūrus! 21 Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un kopējais sadedzināmais upuris, tad ļaudis upurēs vēršus uz Tava altāra.

Mt 1, 1-17 → paaudžu saraksts

Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahama dēla, cilts grāmata. 2. Ābrahams dzemdināja Īzāku. Un Īzāks dzemdināja Jēkabu. Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus. 3. Jūda dzemdināja Faresu un Zāru no Tamāras; Faress dzemdināja Esronu; Esrons dzemdināja Aramu; 4. Arams dzemdināja Aminadabu; un Aminadabs dzemdināja Nāsonu; Nāsons dzemdināja Salmonu; 5. Salmons dzemdināja Boozu no Rahabas; Boozs dzemdināja Obedu no Rutes; Obeds dzemdināja Jesi; Jese dzemdināja ķēniņu Dāvidu; 6. Ķēniņš Dāvids dzemdināja Salomonu no tās, kas bija Ūrija; 7. Salomons dzemdināja Roboamu; Roboams dzemdināja Abiju; Abijs dzemdināja Azu; 8. Azs dzemdināja Jozafatu; Jozafats dzemdināja Joramu; Jorams dzemdināja Oziju; 9. Ozijs dzemdināja Joatamu; Joatams dzemdināja Ahazu; Ahazs dzemdināja Ezehiju; 10. Un Ezehijs dzemdināja Manasu; Manass dzemdināja Amonu; Amons dzemdināja Josiju; 11. Josijs dzemdināja Jehoniju un viņa brāļus Babilonas verdzībā. 12. Pēc Babilonas verdzības Jehonijs dzemdināja Salatiēlu; Salatiēls dzemdināja Zorobabelu; 13. Zorobabels dzemdināja Abiudu; Abiuds dzemdināja Eliakimu; Eliakims dzemdināja Azoru; 14. Azors dzemdināja Sadoku; Sadoks dzemdināja Ahimu; un Ahims dzemdināja Eliudu; dzemdināja Matanu; un Matans dzemdināja Jēkabu; 16. Bet Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras dzimis Jēzus, kas top saukts Kristus.

Visas paaudzes tātad no Ābrahama līdz Dāvidam ir četrpadsmit paaudzes; un no Dāvida līdz Babilonas verdzībai ir četrpadsmit paaudzes; un no Babilonas verdzības līdz Kristum četrpadsmit paaudzes. 

Mt 1, 18-25

Mt 1, 18. Bet ar Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa māte Marija tika saderināta ar Jāzepu, iekams viņi sagāja kopā, izrādījās, ka viņa savās miesās ieņēmusi no Svētā Gara. 19. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai neslavu celt, gribēja viņu slepeni atstāt. 20. Bet kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. 21. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem. 22. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs runājis caur pravieti, kas saka: 23. Lūk, jaunava ieņems savās miesās un dzemdēs Dēlu, un nosauks Viņu vārdā Emanuēls, kas ir tulkots: Dievs ar mums. 24. Bet Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis, un pieņēma savu sievu. 25. Un viņš to neatzina, kamēr viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, nosaucot Viņu vārdā Jēzus. 

Lk 1, 26-38

Lk 1, 26. Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete. 27. Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija. 28. Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm. 29. To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu? 30. Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. 31. Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. 32. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, 33. Un Viņa valstībai nebūs gala. 34. Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? 35. Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. 36. Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī. 37. Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama. 38. Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja. 

Lk 2, 1-12

1. Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. 2. Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā. 3. Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā. 4. Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts. 5. Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta. 6. Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu. 7. Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā. 8. Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku. 9. Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās. 10. Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm: 11. Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs. 12. Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu.