†M
Visuma skaistums. Radītās pasaules kārtību un harmoniju nosaka radību dažādība un attiecības, kas pastāv starp tām. Cilvēks pakāpeniski atklāj šīs attiecības kā dabas likumus, kuri zinātniekos izraisa sajūsmu. Radības skaistums atspoguļo Radītāja bezgalīgo skaistumu. Tam jāiedveš cilvēka prātā un gribā cieņa un padevība. KBK 341
Bildi lielākā izmērā var atvērt, uzklikšķinot uz tās.
PATIESĪBAS SKAISTUMS
Debesu Tēvs, es slavēju Tevi visāda pasaules skaistuma dāvanā. Kā pamatu šai lūgšanai es gribu izmantot vārdus, kurus atceros no ansambļa “Anastasis” dziesmas. Tur lieliski skan dziļa doma: “SKAISTUMS DZEMDĒ PATIESĪBU, UN PATIESĪBA IR SKAISTUMS.”
Šī doma rezonē manā sirdī, kad domāju par tik neparastām tulpēm, kuru jūru vasarā var vērot Rundāles pils ziedu dārzos. To bagātība var “apreibināt”. Bet citētā gaismā – tas ir par maz. Sajūsma, saviļņojums var ātri pāriet. Bet ja kāds sāktu jautāt: “No kurienes šīs tulpes?! Kāda jēga tik neparastam skaistumam?! Vai prātīgs cilvēks var apmierināties ar šādas “parādības” tapšanas paskaidrojumu, atsaucoties uz kādiem nejaušiem dabas stihiju un citu procesu efektiem?!” Pēc novērotā skaistuma šādi jautājumi var pievest pie dziļām patiesībām par Tevi kā neaptveramo Radītāju un par cilvēka lielumu, kurš – kā vienīgais no radības – var to apzināties. Un par apjausto skaistumu vienīgi cilvēks var rakstīt dzejas, apdziedāt to vai gleznot un beidzot izmantot kā pamudinājumu dialogam ar Tevi (lūgšanai) un skubinājumu augt mīlestībā uz Tevi kā tik skaistu Dievu.
Dieva Radītāja lielums
Palīdzi mums, Tēvs, vērojot greznās tulpes vai vispār pasaules skaistumu, vienmēr būt Tev pateicīgiem un godināt Tevi. Uz šādu secību jau sen norādīja Tavs apustulis, sv. Pāvils. Savā vēstulē Viņš saka: “Tas, kas Viņā [Dievā] neredzams, un Viņa mūžīgais spēks, un dievība no pasaules radīšanas ir ar prātu saskatāmi Viņa darbos.” (Rom 1, 20) un tālāk viņš žēlojas, ka tomēr ir prātīgi cilvēki, kas, sastopoties ar skaistumu, nenonāk pie patiesības, un tas “ir neattaisnojami, jo tie, pazinuši Dievu, negodināja Viņu kā Dievu un nebija Viņam pateicīgi, bet savās domās kļuva tukši, un viņu neprātīgā sirds tika aptumšota.” (Rom 1, 21) Tādējādi skaistums, kura autors Tu esi, dzemdē mūsos patiesību un pateicību.
Cilvēka goda vieta radības vidū
Bet tas nav viss. Prātīgs cilvēks jautātu tālāk: “Kas es esmu, ja tieši man, nevis kādai citai radībai, ir iesējams to visu redzēt, apbrīnot un baudīt?!” Jā, domājošie caur sastapšanos ar šādu skaistumu var nākt arī pie secinājuma par cilvēku kā tādu: cik augsta radība mēs esam, ja tas mums ir dots?!? Vai tad līdzīga doma jau sen nav izteikta (jautāta) psalmā: “Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis, – kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām.” (Ps 8, 4-7)
Palīdzi mums, Tēvs, dabas skaistumu izmantot kā pamudinājumu pārdomām par mūsu vietu Tavā sirdī – ka esam Tavi tik stipri mīlētie bērni. Palīdzi saglabāt Tava bērna godu, sargājot savas dvēseles no pārmērīgas pieķeršanās šai pasaulei. Un stiprini sirds pārliecību, ka pat tik pārsteidzošs skaistums (kā šīs tulpes), ir īslaicīgs, jo lielākas lietas mums ir sagatavotas Debesīs. Par tām ir teikts: “Ko acs nav redzējusi ne auss dzirdējusi, ne cilvēka sirdī nācis, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1 Kor 2, 9) Lai mūs mudina arī gudrinieka, kas redzēja pasaules iznīcību, teiktais Mācību teicēja grāmatā: “Cilvēks iet uz savu mūža namu un apraudātāji jau riņķo apkārt – līdz pušu sudraba saite un sadauzīta zelta bļoda, un sasista krūka pie avota, un salauzts ritenis ūdens akai, un atgriežas pīšļi zemē, kur tie bija, bet gars atgriežas pie Dieva, kas to deva!” (Māc 12, 5-7) un papildina to sv. apustuļa apstiprinājums: “Mūsu Tēvija ir debesīs.” (Flp 3, 20)
Nāc, Svētais Gars, lai ar Tavu palīdzību skaistums dzemdē mūsos patiesību, kas norāda uz mūžīgo dzīvi, un lai šī patiesība mudina mūs dzīvot skaisti un kļūt par Dieva skaistumu. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.
Pr. Pāvils S. Kamola
Eņģeļu spārnu raksti ziedos
“Lai līksmo tuksnesis un izkaltusi zeme, lai kailatne priecājas un plaukst kā lilijas! Plauktin lai plaukst un līksmot lai līksmo ar dziesmu, tai dos Lebanona godu, Karmela un Šāronas varenību – tie ieraudzīs Kunga godu, mūsu Dieva varenību!” (Is 35, 1-2)
Šī fotogrāfija ar greznajām tulpēm liek domāt par Dieva greznību un bagātību. Vērojot tās manā iztēlē, uzplauka līdzība ar eņģeļu spārniem. Gluži kā līgavai kāzu dienā, greznām mežģīnēm rotāta kleita. Esam redzējuši arī parastās tulpes, arī tās ir skaistas, taču tulpes, kādas redzu šajā fotogrāfijā raisa vēlmi salīdzināt Dieva Baznīcu un katru dvēseli individuāli kā Līgavu, kas tiek gatavota laulībām. Miesas Līgavai tiek darināta īpaša kleita, kas tiks uzvilkta tikai reizi mūžā laulību ceremonijā. Dvēseles kontekstā jādomā par sagatavošanu mūžīgajai dzīvei, kuru Jēzus salīdzināja ar kāzām (sal. Mt 22, 2-13; 25, 1-13). Tikai nāvēs brīdī mēs ar Gara acīm ieraudzīsim savu kāzu tērpu, kas rotāts ar gara mežģīnēm un tikumu dārgakmeņiem, mīlestības darbu pērlēm.
Lasot Svētos Rakstus, īpaši meklēju tās vietas, kur būtu minēti ziedi… sākumā likās, ka nav nemaz tik daudz šādu vietu, taču lūdzoties un jautājot Dievam par ziediem Svētajos Rakstos, atradu daudzas vietas, tāpēc šķiet, ka šoreiz nepietiks tik daudz lapu, lai visu aprakstītu, tāpēc pieskaršos dažām no tām.
Vēlreiz, lūdzu, ieskatieties vērīgāk šajās tulpēs… ko Jums atgādina tulpju dekoratīvās maliņas? Man – eņģeļu spārnu rakstu, varbūt pat mežģīni? Mežģīnes ir tik dažādas, tāpat kā eņģeļi debesu valstībā. Cik grezna ir Dieva radība, pat puķes ir tik skaistas, ka tajās raugoties varētu stundām apcerēt katru tajās izveidoto niansi, katru ziedlapiņu, tāpēc vienā no spilgtākajām Svēto Rakstu vietām skan Jēzus vārdi no svētā Mateja uzrakstītā Evaņģēlija:
“Un kāpēc jūs raizējaties par apģērbu? Mācieties no lilijām laukā, kā tās aug. Tās nedz nopūlas, nedz vērpj, bet es jums saku, ka pat Sālamans visā savā spožumā nebija tērpts tā kā ikviena no tām. Ja jau Dievs tā tērpj lauka augus, kas šodien zeļ, bet rīt tiks iesviesti krāsnī, vai tiešām viņš neapģērbs arī jūs, mazticīgie? Tāpēc nekad neraizējieties un nesakiet: ”Ko mēs ēdīsim?” vai: ”Ko dzersim?”, vai: ”Ko vilksim mugurā?” Ar to visu ir pārņemtas citas tautas. Bet jūsu debesu Tēvs zina, ka jums tas viss ir vajadzīgs.” (Mt 6, 28-32).
Jēzus vārdi pilnībā sagrauj šīs pasaules redzi, domāšanu, rūpes. Ikdiena ir tik pilna ar rūpēm un raizēm, īpaši vecākiem, kam ir mazi bērni, jo ķermenis aug un attīstās, visu laiku ir nepieciešams cits miesas drēbju izmērs, vajadzību ir daudz. Turklāt pusaudža un jaunības gados, kad cilvēka miesa plaukst kā skaists zieds ir dabiska vēlme to izcelt un paspilgtināt, atšķirties no citiem, jo katrs esam personība. Taču Jēzus runā par debesu tērpu, jo jaunībā īpaši varam izkopt tikumus, pilnveidoties, veidot savu dvēseles tērpu, bet “citas tautas”, kas nav Dieva tauta, meklē savus elkus, mēra cilvēka vērtību pēc elku nosaukumiem, dārgiem zīmoliem, kas nonivelē cilvēka vērtību, jo cilvēki skatās ar miesas acīm un vērtē ar “tautu mēru”, kas ir naudas, zelta, sudraba un slavas mērs. Jēzus šajā nodaļā mums atgādina, ka tam visam nav nozīmes, viņš to salīdzina ar “bet rīt tiks iemesta krāsnī”. “Citas tautas” to neredz. Vēl vairāk, tie nosaka cilvēka vērtību pēc elku daudzuma, kas iemūžināts fotogrāfijās, video. Kā gan bērns, jaunietis var neapjukt šādā pasaulē, nepazaudēt savu un dzīves vērtību, ja nav neviens, kas atver acis? Jēzus saka: “Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi?” Jā! Cik svarīgi ir pateikt otram, cik Tu esi vērtīga/-s. Vai es katru dienu pasaku saviem tuviniekiem, cik vērtīgi viņi man ir! Vai es “audzēju” šo Jēzus izteikto Vārdu un ļauju, lai tas uzplaukst manos tuviniekos kā zieds, kā grezns zieds, ka nekas nevar ievainot šo Dieva tautas vērtību, dvēseles mugurkaulu? Vai mani tuvinieki ir aplaistīti ar šiem Jēzus vārdiem ikdienā? Vai tomēr es krītu izmisumā, ka nevarēšu pabarot, apģērbt savu un tuvinieku miesu? Jā, man ir tā gadījies, īpaši tad, kad jutos atstāta, vientuļa… Īpaši domāju par vientuļajiem vecākiem, kam šīs rūpes ir dubultā, jo pat ar valsts alimentu maksājumi ir grūti nodrošināt visu, ko pieprasa kā standartu “citas tautas”. Šādos brīžos es atceros vai man kāds atgādina par šo rakstu vietu un es lūdzu Dievu: “Kungs, Tu redzi manas un mans bērna vajadzības; Tu redzi, cik man ir naudas makā vai kontā… Kungs, Tu zini… Es lūdzu un zinu, ka palīdzēsi rast risinājumu. Es paļaujos, ka esmu vairāk mīlēta par zāli, putniem un augiem.”
“Viņš izveda mani plašumos – izglāba – jo mīlēja mani.” (Ps 18, 20)
Atceros, cik ļoti esmu priecājusies, slavējusi un pateikusies Dievam par atdotām bērnu drēbītēm vai citām lietām, kas tik ļoti ir noderējušas, tāpēc cenšos pēc iespējas to darīt arī pati. Vienkārši atdot, lai vairojas Debesu Valstība un bērni ir aprūpēti un vecākiem ir miers par šo pasauli… Nesen manī pastiprinājās šī doma, kad gāju gar miskastēm un redzēju izmestus normālus bērnu ratiņus. Tad atcerējos par tām reizēm, kad vēlējos doties svētceļojumā ar savu mazo bērnu un man nebija atbilstoša vecuma bērnu ratiņu, jo mazs bērns katru gadu aug un nevar noiet tik garus kilometrus…
Kā gan mēs varam vairot Debesu Valstību? Būt ar redzīgām sirdīm, būt modriem par katru nopirkto un katru izmesto lietu, jo varbūt tā var kļūt par debesu vairošanas valstības žestu šeit virs zemes. Varbūt mums nevajadzīgo lietu Dievs grib turpināt lietot un saudzēt dabas skaistumu? Vai nenopirkt dārgu somiņu, bet nopirkt lētāku un atlikušo naudu ziedot vai iepriecināt tuvāko.
“Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.” (Mt 6,24b)
Īpaši tagad pandēmijas kontekstā, kad Dievs mums ir atvēris acis, daudz kas nav vajadzīgs, varam nēsāt to, kas gadiem sakrājies skapī. Cilvēks pirms pandēmijas bija tik ļoti aizrāvies ar miesas kultu, ka neredzēja dvēseli. Miesa iznīkst, apģērbu saēd kodes, metāls rūsē… Taču dvēseles bagātība un krāšņums apstādina laiku un ietērpj sirdi un prātu greznās mūžības drānās, kas pārsniedz materiālo bagātību. Mūsu Paradīzes dārzs ir mūsu dvēselē, sirds tabernākulā, kas uzplaukst ikreiz, kad pieņemam Svēto Komūniju un ar žēlsirdības darbiem mēs izdalām tajā nobriedušos Svētā Gara augļus, ko lieliski pauž šie psalma vārdi: “Taisnais kā palma izaugs, kā ciedrs Lebanonā tas sliesies! Stādīti Kunga namā, mūsu Dieva pagalmos, tie dzīs asnus, tie nesīs augļus pat sirmā vecumā, tie zels un zaļos un liecinās, ka Kungs ir taisnīgs – mana klints! – nav viņā netaisnības.” (Ps 92, 13-16)
Vēlreiz pārdomājot minētos Jēzus vārdus: “Bet es Jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tērpies kā viena no tām”, jāsaka, ka mūsdienās būtu grūti iedomāties, kā izskatījās Sālamans visā savā spožumā, taču es varētu mēģināt iztēloties, kā varētu izskatīties Dievu mīloša, slavējoša un Likumu pildoša, daroša dvēsele, kas ikdienas nenogurstoši lūdzoties, un darot tuvākmīlestības darbus, uzplaukst kā īpašas selekcijas zieds, kuru Dievs formē kā prasmīgs selekcionārs, lai izveidotu visskaistāko un neparastāko tulpi uz pasaules, kas liktu aizrauties elpai pat vissvienaldzīgākajam cilvēkam uz pasaules, kuram nepatīk ziedi. Miesa patiesi iznīkst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi un tas formē mūsu dvēseles ziedu. Bez Dieva Vārda cilvēks nevar izkopt tikumus kā ikdienas ieradumus. Dieva Vārds ir prasmīgs dvēseles kopējs, laistītājs, mēslotājs, augļotājs, ravētājs. Šie tikumi, kas formēti Mīlestībā, būs mūsu kāzu tērpi uz mūžības sliekšņa, kā to mums atgādina pravietis Jesajs: “Balss saka: “Sauc!” – Un es teicu: “Ko lai es saucu?! – Visa radība ir kā zāle! Zāle nokalst, ziedi novīst, bet Dieva Vārds paliek mūžam!” (Is 40, 6-8). Arī psalma vieta to brīnišķīgi apliecina: “Tu apciemo zemi un laisti to – tu lieliski apdāvā to.” (Ps 65, 10).
“Pēc mirrēm un alvejas smaržo tavas drānas!” (Ps 45, 9)
Psalmus un Dziesmu dziesmu man gribās salīdzināt ar smaržojošiem ziediem pavasarī. Tās ir Svēto Rakstu grāmatas, kuras smaržo, reibina un kuras baudu dziļi dvēselē, sirds Tabernākulā. Tās mani iepriecina un iedvesmo, pat ja mūsu klimata grādiem nav saprotama ne mirru, ne alvejas dabīgā smarža brīvā dabā. Dievs ir devis cilvēkam vēlmi apbrīnot skaistus ziedus un baudīt to smaržu. Jā, īpaši par to domāju dažus vakarus, kad devos mājās vēlāk pēc darba… Jutu, ka pavasaris ir atnācis, ka ziedu kausiņi pilni ar aromātiskām ziedu eļļām un ka tās smaržo kā vīraks, ko svētie eņģeļi varētu pienest Debesu Altārim. Cik skaisti ir Sīraha gudrības grāmatas vārdi par Dieva kalpu: “Kā pavasarī rožu zieds, kā lillijas avota malā.” (Sīr 50, 8). Raudzījos apkārt, tomēr ziedu vēl nebija, bija tikai pumpuri un sajūta, ka pavasaris ir klāt un, iespējams, tā ir ar dvēselēm, kuras ir tik pilnas Dieva mīlestības rasas, ka tās smaržo un to var sajust tikai ar dvēseles acīm un Svētā Gara vēju, kurš atnes šo smaržu, tās vēl nav izplaukušas, taču mīlestības smarža reibina dvēseles maņas un cilvēks vienkārši jūt Svētajā Garā, kā neredzami uzplaukst krāsaina mīlestība – tāda, kādu piedzīvoja dažādi svētie mistiskās ekstāzēs. Dievs īpaši vēlas izcelt savu svēto draugu piemērus starp tautām un pasaules vēsturē. Pie viņiem var attiecināt Vārdu: “Kā lilija starp ērkšķiem, tā izceļas mana draudzene starp tautas meitām. Kā ābele starp meža kokiem, tā izceļas mans draugs starp tautas dēliem.” (Dz 2 ,3-4).
Dabas skaistums dziedē, mierina un iepriecina vairāk par jebkuru citu roku darinājumu. Vai es to protu ieraudzīt? Daba līdzsvaro miesu un dvēseli, tāpat kā patiesa mīlestība, ko dāvā cilvēki viens otram, atbilstoši katrs savam aicinājumam, spēj ieraudzīt Dievu citā līmenī, kā Vissvētākā Jaunava Marija, bezvainīgi ieņemtā, kas nesa Jēzu savā miesā. “Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību.” (Dz 2,5).
Pavasarī mostas viss un Dievs vēlas parūpēties ne tikai par mūsu gara pumpura uzplaukšanu, bet arī par miesas labsajūtu, jo esam taču Dieva templis: “Mēs esam dzīvā Dieva svētnīca – kā Dievs to saka: «es viņos mājošu un starp viņiem staigāšu, un es būšu viņu Dievs, un viņi būs mana tauta».” (2 Kor 6, 16).
Lasot Svētos Rakstus, turpinu raudzīties fotogrāfijā un manī rodas vēl jautājumi… Kāds zieds es Tev esmu? Vai mans prāts vispār maz spēj to aptvert? Kāda ir mana dvēseles smarža? Kāda ir Tavējā?
Slava Tev Dievs, par to, ka esi radījis tik dažādus ziedus, ka varam tos apbrīnot un robusti apcerēt Tavu skaistumu. Kungs, Debesu Mīlestības Ilgu Karali, vēlos būt Tavs zieds Tavā Debesu dārzā… Jēzu, Tava Sirds ir bagāta visiem, kas Tevi piesauc! Dievs, es lūdzu žēlastību būt par Tavu Žēlsirdības liliju un Mīlestības rozi Tavā Debesu dārzā. Es lūdzu Tev žēlastību arī savas miesas tērpam, kamēr dzīvoju, sargā un lolo to, lai Tev tajā būtu patīkami mājot. Lūdzu, sūti savas Gudrības Garu, to gudri pārvaldīt, jo Tevī ir visi gudrības un zinību dārgumi.
Vēlos noslēgt ar vārdiem no Sīraha gudrības grāmatas, kas ir arī skaista atziņa: “Vēl būdams jauns, pirms biju sācis savus klejojumus, pēc gudrības es klaji lūkojos lūdzoties, pēc viņas es prasīju tempļa priekšā un pēc viņas līdz pat pēdējam es nemitēšos lūkoties. No zieda – līdz vīnogas ienākušas tumšas, mana sirds viņā līksmojās, mani soļi tecēja taisnu ceļu, un es sekoju viņai pa pēdām kopš jaunības. ” (Sīr 51, 13-15). Āmen.
Inese Timule
Fotobilde tapa: 2019.05.15.
Autors: pr. Pāvils Kamola
Vieta: Rundāles pils , Pilsrundāle, Rundāles pagasts, Rundāles novads, LV