†M
Visuma skaistums. Radītās pasaules kārtību un harmoniju nosaka radību dažādība un attiecības, kas pastāv starp tām. Cilvēks pakāpeniski atklāj šīs attiecības kā dabas likumus, kuri zinātniekos izraisa sajūsmu. Radības skaistums atspoguļo Radītāja bezgalīgo skaistumu. Tam jāiedveš cilvēka prātā un gribā cieņa un padevība. KBK 341
Bildi lielākā izmērā var atvērt, uzklikšķinot uz tās.
Kļūt par ceļu – kā Jēzus…
Mīļais Debesu Tēvs, kā pateikties par Tavas Sirds karstumu, par katru Tavu mīlestību? Es domāju par to, vērojot vienu no burvīgākajiem Latvijas saulrietiem. Toreiz debess bija pārkrāsota ar tik neparastu sārtumu. Un tas varēja atspīdēt pat asfaltā, jo iepriekš bija lietus. Manai sirdij tas attēlo Tavu mīlestību, kas ļoti vēlas, lai mīlestības karstums, kas pārņem Tavas Debesis, varētu pārņemt arī zemi, uz kuras mēs dzīvojam.
Tādēļ es, pirmkārt, pateicos par Jēzus atnākšanu. Šajā bildē Viņu man simbolizē ceļš. Kristus bija Tavas mīlestības atspulgs. Viņš bija Tevis sūtīts un Tevis “pārkrāsots”. Caur savu sludināšanu, brīnumiem un it sevišķi caur augšāmcelšanos aicināja mūs sekot Viņam, tas ir, noiet šo ceļu, kas aizved uz Debesīm. Strādāja, lai mēs tiktu mīlestības “pārkrāsoti”. Un par to Viņš arī lūdzās, sakot: “Vārdus, ko Tu man devi, es devu viņiem; un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu mani esi sūtījis. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, lai viņi atzīst Tevi, vienīgo un patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis.” (J 17, 8.3) Palīdzi man un mums visiem, Tēvs, meklēt Jēzus mācību! Tās karstumu! Palīdzi to vienmēr paturēt sirdī, kā to darīja Vissvētākā Jaunava, un palīdzi censties to izpildīt! Lai Jēzus mācība mūs pārveido un svētdara!
Tomēr bilde, šis sārtais “mīlestības ceļš” atgādina man arī mūsdienu cilvēkus, kas ir Tevis sūtīti līdzīgi praviešiem – priesteri, konsekrētie, katehēti, vecāki… Taču arī viņiem esi paredzējis kļūt par svētajiem un par Jēzus lieciniekiem, tādējādi apgaismot ar savu patiesību citus cilvēkus un svētdarīt viņus. Slava Tev, Tēvs, ka ir šādi paaicinājumi un ka mūsu katra dzīvē ir šādi cilvēki, kas mudina atcerēties par Tevi, par Tavu Valstību. Cik labi, ka viņi turpina Jēzus misiju. Cik viegli bez viņiem mēs dažreiz padotos un paliktu kādās dzīves bedrēs, it sevišķi grēka bedrēs. Bet tie nes Jēzus Uguni – Svēto Garu. Līdzīgi kā Viņš – caur vārdiem, darbiem, aizlūgumiem, dažreiz arī ciešanām. Svētī viņus, mūsu Tēvs! Palīdzi saglabāt mīlestības sārtumu, jo kaut viņi “runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet tiem nebūtu mīlestības, tad viņi būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis. Un ja viņiem būtu pravieša dāvanas, un tie zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja viņiem būtu pilnīga ticība tā, ka tie kalnus pārceltu, bet nebūtu mīlestības, tad viņi ir nekas.”. (sal. 1 Kor 13, 1-2)
Bet vai tad šis pēc lietus saulrieta pārkrāsotais ceļš visbeidzot nerunā par mums pašiem…? Vai tikai garīdznieki vai konsekrētie, vai kādi katehēti ir paredzēti svētumam un liecībai par Jēzu?!? Taču nē! Tu katru cilvēku esi paredzējis būt par Tavu svēto bērnu! Cik skaidri par to atgādina sv. Jānis savā vēstulē: “Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni. Un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs tikai zinām, ka tad, kad Viņš parādīsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir. Un katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, svētdara sevi, kā arī Viņš ir svēts.” (1 J 3, 2-3) Tādēļ varu pateikties Tev šodien par mūsu katra aicinājumu uz svētumu – uz sadarbību ar Tavām dāvanām, kas arī mūs “pārkrāsos” Tavā žēlastībā. Slava Tev, ka pat zīdainis var Tevi slavēt un ka bezdievīgiem liec kaunēties, ka nepazīst Tevi vai ir atkāpušies no Tevis. Par to vareni saka viens no psalmiem: “No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem.” (Ps 8, 3) Tādēļ, Debesu Tēvs, svētdari katru no mums, kas esam nokristīti Jēzū Kristū. Lai tādējādi ikviens cilvēks varētu liecināt par Tavu mīlestību – par mīlestības pieredzi. Atceros, cik spēcīgi par saņemto, pieredzēto dziedinošās mīlestības pieskārienu liecināja vienkāršs cilvēks. Ar savu liecību viņš izdarīja sirdsapziņas izmeklēšanu ne tikai kaimiņiem vai notikušā lieciniekiem, bet pat saviem vecākiem un farizejiem. Par vecākiem, ka dēls atstāja viņus ar “neērtu” jautājumu sirdī, Evaņģēlijs saka: “Viņa vecāki atbildēja tiem, sacīdami: «Mēs zinām, ka šis ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzima; bet kā viņš tagad redz, mēs nezinām, un kas atvēra viņa acis, arī nezinām. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, lai saka pats par sevi!» Tā viņa vecāki runāja tāpēc, ka baidījās no jūdiem, jo jūdi jau bija sazvērējušies, lai to, kas atzītu Viņu par Kristu, izslēgtu no sinagogas. Tāpēc viņa vecāki sacīja: «Viņš pilngadīgs, jautājiet viņam pašam!»” (J 9, 20-23) Un tūlīt pēc tam nopietni aizrādīja jūdiem viņu neticību: «Tas cilvēks atbildēja viņiem [jūdiem], sacīdams: «Par to jābrīnās, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš, bet Viņš atvēra man acis. Bet mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neuzklausa. Bet kas godā Dievu un Viņa gribu pilda, to klausa. Ne mūžam nav dzirdēts, ka būtu kāds atvēris acis no dzimšanas aklajam. Ja Viņš nebūtu no Dieva, tad Viņš neko nevarētu darīt.» Tie viņam atbildēja, sacīdami: «Tu viss esi grēkos dzimis un tu mūs mācīsi?» Un tie izdzina viņu ārā.” (J 9, 30-34) Palīdzi mums, Tēvs, baudīt Tavu žēlastību Kristū un būt tikpat drošiem, lai par to liecinātu līdzīgi, kā minētais cilvēks.
Lai mēs viens otram kļūstam par ceļu līdz Debesīm!
Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.
Pr. Pāvils S. Kamola
Fotobilde tapa: 2017.07.11. (22:18)
Autors: pr. Pāvils Kamola
Vieta: Celš Madona – Kusa