†M
Visuma skaistums. Radītās pasaules kārtību un harmoniju nosaka radību dažādība un attiecības, kas pastāv starp tām. Cilvēks pakāpeniski atklāj šīs attiecības kā dabas likumus, kuri zinātniekos izraisa sajūsmu. Radības skaistums atspoguļo Radītāja bezgalīgo skaistumu. Tam jāiedveš cilvēka prātā un gribā cieņa un padevība. KBK 341
Bildi lielākā izmērā var atvērt, uzklikšķinot uz tās.
Mīļais Debesu Tēvs, mana sirds priecājas, un manas lūpas izsaka slavēšanas un pateicības vārdus par Dzimteni Latviju. Tu man esi devis visskaistāko zemi, bagātu ar zaļiem mežiem, upēm un ziliem ezeru spoguļiem! Paldies par jūru, kura nemitīgi veļ savus viļņus pret smilšaino krastu, par saulrietu zeltaino taku pāri ūdeņiem! Es varu baudīt savas zemes skaistumu četros gadalaikos. Visskaistākais no visiem ir pavasaris, kad daba mostas pēc atpūtas ziemas miegā. Zilie vizbulīšu ziediņi ir pirmie pavasara vēstneši. Saules staru sasildīti, tie ir izspraukušies cauri satrūdējušo lapu segai. Lai tie būtu pamanāmi uz brūni pelēcīgā fona, Radītājs tiem devis spilgti zilu krāsu. Vēl mirklis, un visas mežmalas tiks ietērptas zilā vizbulīšu apmetnī… Starp tumši zaļajiem egļu un priežu vainagiem parādās maiga, gaiši zaļa krāsa – tur savus pumpurus atver bērzi. Ievas pārvēršas par baltām ziedu kupenām, un gaiss piepildās ar spēcīgu, rūgtenu aromātu. Visapkārt valda plaukšanas un ziedēšanas prieks. Pavasaris uz ziemas fona ir kā atdzimšana, kurā visā pilnībā izpaužas Dieva dzīvības spēks, kā prieks par Kristus augšāmcelšanos un Dieva doto apsolījumu piepildīšanos.
Konstance Laicāne
05.2021.
Pazemība, bet kāda…?
Mīļais Debesu Tēvs, šajā lūgšanā es Tev pateicos par zilo vizbulīšu skaistumu, kas mežā vai kāda ceļa malā ir tik labi pamanāms. Šis krāšņums ir iespaidīgs pats par sevi, bet uz atturīga fona vēl vairāk pastiprinās. Fotogrāfija to atgādina. Paldies par šādu krāsu kontrastu!
Šis pievilcīgais skaistums un tā “neinteresantais” fons veido neatkārtojamu pāri, kas manas domas un lūgšanu sūta tālāk. Mūsu Tēvs, es domāju par cilvēku skaistumu – fizisko, morālo, garīgo, kas tomēr nav vienāds. Mēs visi zinām, ka starp cilvēkiem ir dažādas atšķirības. Tāpēc daži no mums, iespējams, jau bērnībā piedzīvojām kādu neapmierinātību, varbūt pat kaunu vai greizsirdību, redzot, ka kādam klasē ir daudz kuplāki mati, dzirdot, ka kādam ir daudz skaistāka balss (it sevišķi, domājot par dziedāšanu), vai kādam bija labāka spēja ātri uztvert un saprast konkrētu mācību priekšmetu, kādam – labāka atmiņa nekā mums… Vai tagad kā pieaugušie dažreiz nedomājām līdzīgi arī par svētajiem? Piemēram: tie dzīvoja tik augstā svētuma līmenī, ka es nu nekādā gadījumā nevaru salīdzināt sevi ar viņiem… Tomēr Tava gudrība, Tēvs, paredz, ka daži tiek apdāvināti citādāk nekā mēs un pat vairāk nekā mēs. Un par to nav jābūt greizsirdīgiem vismaz divu iemeslu dēļ. Tēvs, lūdzu palīdzi mums to vienmēr atcerēties.
Pirmkārt, tādēļ, ka Dievs ir brīvs savā lēmumā apdāvināt cilvēku. Te varam atcerēties Tava Dēla līdzību, kurā visi nebija apdāvināti vienādā veidā un vēl citu, kurā teikts, ka Tavs atalgojums pie strādniekiem nāca Tevis paredzētā veidā (pārpārēm). Pirmajā līdzībā Dieva Vārds saka, ka Debesvalstība var būt pielīdzināma situācijai “ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu mantu. Un vienam viņš deva piecus talentus, citam divus, bet citam vienu, katram pēc tā spējām; un pats tūdaļ aizceļoja.” (Mt 25, 14-15) Tādējādi Tu skaidroji, ka visi nav vienādi apdāvināti; ka tā ir Tava brīva griba dot vienam vairāk, otram – mazāk. Otra līdzība lieliski runā par to, ka Tu gribi izcelt kādu cilvēku līdzīgi tam, kā izcel šo vizbulīti. Par to varam lasīt sv. Mateja uzrakstītajā Evaņģēlijā (sal. 20, 1-16). Tur ir teikts, ka, pieņemot strādniekus vīna dārzā, atalgojums katram bija sarunāts par dēnāriju dienā. Tomēr vakarā, kad pienāca atalgošanas laiks, arī tie, kas strādāja tikai stundu, saņēma katrs pa dēnārijam. Tāpēc pirmie (kas strādāja visu dienu un izcieta dienas nastu un karstumu), nesaņemot vairāk nekā bija sarunāts, kurnēja. Un tad Jēzus skaidroja, ka Tu, Dievs, esi brīvs savā apdāvināšanā un vari dot pat vairāk nekā bija apsolīts. Tādēļ izskan tik lielisks paskaidrojums: “Draugs, es nedaru tev netaisnību. Vai tu ar mani nesaderēji par vienu dēnāriju? Saņem, kas tavs, un ej! Šim pēdējam es gribu dot tik, cik tev. Vai man nav tiesību darīt to, ko es gribu? Vai tava acs skaudīga, ka es esmu labs?” (Mt 20 , 13-15) Jā, arī garīgajā pasaulē, domājot par dažādām Tava Svētā Gara dāvanām, es atceros, ka ir teikts: “…žēlastības ir dažādas, bet tas pats Gars. Un ir dažādas kalpošanas, bet tas pats Kungs. Un ir dažāda darbība, bet tas pats Dievs, kas visos visu dara. Bet ikvienam tiek dota Gara atklāsme, lai nestu svētību. Vienam caur Garu tiek doti gudrības vārdi, citam tanī pat Garā zinātnes vārdi, citam ticība tai pašā Garā, citam dāvana dziedināt tanī pat vienā Garā, citam darīt brīnumus, citam pravietot, citam pazīt garus, citam dažādas valodas, citam valodu tulkošana. Bet to visu dara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram, kā gribēdams.” (1 Kor 12, 4-11)
Otrkārt, stāstā par talentiem galvenais nebija tas, ka saimnieks vienam deva piecus talentus, citam divus, bet citam vienu. Galvenais uzdevums bija tas, lai talanti tiktu likti apgrozībā un būtu pavairoti! Tas norāda, ka Tu, Debesu Tēvs, gaidi, lai mēs ar atbildību attīstītām Tevis dotās dāvanas. Neatkarīgi no tā, ka kādam ir dots vairāk, kādam – mazāk. Tieši tur sākas mūsu morālā atbildība – līdzdarboties ar Tevis doto. Tādējādi Tavas dāvanas vienlaikus kļūst par uzdevums. Un tur nav iemesla kauna sajūtai vai greizsirdībai par citu apdāvinātību. Var teikt vairāk. Tie, kuri ir apdāvināti nedaudz mazāk, tiek mierināti ar Vārdu: “No katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs.” (Lk 12, 48) Tādēļ es lūdzos: nāc, Svētais Gars, un dod mums pazemību, kas ļauj atzīt Tavu labestību un brīvību, ar kuru vēlies apdāvināt savu radību. Palīdzi atpazīt Debesu Tēva dotās dāvanas mums kayram un ar tām līdzdarboties, cik vien varam. Lai viss tiek pavairots, papildināts, pilnveidots. Lai caur Dieva Dēla Asinīm esam pasargāti no tukšas greizsirdības, kompleksiem un tukša kauna sajūtas.
Svētais Gars, palīdzi pazemīgi atzīt arī mūsu lielo apdāvinātību, kuru šajā fotogrāfijā var simbolizēt brīnumainās vizbulītes. Lai tie, kas ir saņēmuši vairāk nekā pārējie, spēj pazemībā atzīties Tevis dotajās dāvanās un slavēt Dievu kā visa labā autoru un devēju. Atgādini visiem Vārdu: “Kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?” (1 Kor 4, 7) Tādēļ lai jo vairāk Tev pateicamies un Tevi slavējam. Palīdzi, Svētais Gars, lai apdāvinātie lielītos Tavā priekšā un lielītos vienīgi Dievā (sal. 1 Kor 1, 29). Tieši tā taču darīja visiem kristiešiem zināmais svētais Pavils. Kurš gan no mums nav dzirdējis viņa atzīšanos, ka Tu, Dievs, esi viņu padarījis par šādu Baznīcas “vizbulīti”:
“Jo es esmu mazākais starp apustuļiem un es neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva Baznīcu. Bet, pateicoties Dieva žēlastībai, es esmu tas, kas es esmu, un Viņa žēlastība manī nebija nesekmīga, un es strādāju vairāk par viņiem visiem, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība kopā ar mani.” (1 Kor 15, 9-10)
Es lūdzos, lai šī Tava gudrība nāk pie mums caur “dabas grāmatu”, kā to kādreiz pamanīja sv. Terēze. Tieši dabā esi viņai atklājis, ka daži ir paredzēti būt kā vizbulītes uz brūni pelēcīga fona (kā to formulēja Konstance iepriekš ievietotajā tekstā). Varbūt arī tādēļ ir vieglāk saprast, ka sv. Terēzes pazemība ļāva Tev viņu veidot par tik lielu svēto. Taču gandrīz katrā katoļu baznīcā ir viņas figūra vai svētglezna un gandrīz visi kristieši kaut ko ir dzirdējuši par šo svēto. Nāc arī Tu pati, Terēz! Uzrunā mūs par ĪSTO PAZEMĪBU, kura dažiem ļaus ar mieru būt par brūni pelēcīgu fonu un dažiem – par spilgti zilas krāsas vizbulīšu ziedu:
“Jēzum pašam ir labpaticis mani ievadīt šajā noslēpumā. Viņš nolika man priekšā dabas grāmatu, un es sapratu, ka visi ziedi, ko Viņš radījis, ir skaisti. Rozes žilbinošais skaistums un lilijas baltais mirdzums nekā neatņem mazās vijolītes smaržai vai mārpuķītes vienkāršībai… Es sapratu, ka daba zaudētu savu pavasarīgo krāšņumu, ja visas mazās puķītes gribētu būt rozes, jo tad laukus vairs negreznotu neskaitāmi ziediņi… Tāpat tas ir arī dvēseļu pasaulē, kas ir Kunga dārzs. Viņš ir vēlējies radīt lielus svētos, kurus var salīdzināt ar lilijām un rozēm, bet Viņš ir radījis arī mazākus, kuriem jāapmierinās būt kā mārpuķītēm vai vijolītēm, kam lemts iepriecināt labā Dieva skatu, kad Viņš to vērš lejup. Pilnība nav nekas cits kā pildīt Viņa gribu, būt tādiem, kā Viņš vēlas, lai mēs būtu…”
Pr. Pāvils S. Kamola
Fotobilde tapa: 2016.04.18
Autors: pr. Pāvils Kamola
Vieta: Raipala ezera apkārtne – Alūksnes novads, Veclaicenes pagasts