†M
Visuma skaistums. Radītās pasaules kārtību un harmoniju nosaka radību dažādība un attiecības, kas pastāv starp tām. Cilvēks pakāpeniski atklāj šīs attiecības kā dabas likumus, kuri zinātniekos izraisa sajūsmu. Radības skaistums atspoguļo Radītāja bezgalīgo skaistumu. Tam jāiedveš cilvēka prātā un gribā cieņa un padevība. KBK 341
Bildi lielākā izmērā var atvērt, uzklikšķinot uz tās.
Jēzus Kristus un Dieva svēto gaisma
Debesu Tēvs, es pateicos Tev šodien par Jēzus Kristus, Tava Dēla, atnesto Patiesības gaismu. Visa Viņa dzīve, sludinātais vārds, veiktie brīnumi un it sevišķi nāve, augšāmcelšanās un Debeskāpšana izgaismo mūsu dzīves jēgu un visas cilvēka dzīves vērtības.
Šādu lūgšanu mudina manī šī bilde: skats uz izgaismoto pilsētu Zakopanē Polijas kalnos – Tatros, kā arī uz spožo mēnesi, kas tajā redzams (kaut laikā, kad tika fotografēts, to aizklāja mākoņi). Tu esi devis man iespēju ar vairākiem cilvēkiem no dažādām draudzēm apmeklēt kalnus. Un mēs zinām, ka grūti iedomāties situāciju, ja no kalniem nenokāptu laicīgi (tas ir, kamēr ir dienas gaisma) vai ja mēģinātu tikt uz mājām, ejot pa nakti bez jebkāda luktura. Man tiešām gadījies, ka, nokāpjot no ļoti augstas virsotnes (2300 m v.j.l.), kopā ar grupas biedriem nepaspējām sasniegt apmešanās vietu dienas gaismā. Bet ceļu toreiz apspīdēja pilnmēness! Un bijām laimīgi sasnieguši patversmi, jo, pateicoties šim gaismeklim, varējām redzēt kalnu taku. Paldies par šo pieredzi!
Uz šī fona es pateicos, Tēvs, par Tavu svēto Patiesības Gaismu, kas tika mums dota caur Tava Dēla, Jēzus Kristus, sludināšanu un visu Viņa dzīvi. Cik mums tā ir vajadzīga dažādos dzīves apstākļos, bet it sevišķi brīžos, kurus varam dēvēt par dzīves naktīm. Piemēram, kad mirst tuvinieki, nopietni sabrūk veselība vai kādas līdz šim dārgas attiecības dīvaini beidzas, un draugi kļūst par it kā ienaidniekiem. Bet Tavas dievišķās gudrības spožums, kas izgaismo pat Tava Dēla neaptveramās ciešanas un nāvi, ļauj cilvēkam iet visam cauri, palīdz pastāvēt. Galvenais uzdevums un izaicinājums tādos brīžos ir skatīties uz Tevi, paļauties, uzticēties. Un dažreiz ir tik izaicinoši teikt līdzīgi tam, kā toreiz teica Kungs Jēzus: “Tēvs, šajā neaptveramajā tumsā, savu garu Es atdotu Tavās rokās!”(sal. Lk 23, 46). Tādēļ skatoties šo bildi, sirds atsaucas vienam no skaistākajiem pravietojumiem par Pestītāja atnākšanu, kuru citēja sv. Matejs Evaņģēlists:
“Un Viņš [Jēzus], atstājis Nācaretes pilsētu, aizgāja dzīvot Kafarnaumā pie jūras, Zabulona un Neftalima robežās, lai izpildītos tas, ko pravietis Isaja sacījis: «Zabulona zeme un Neftalima zeme, piejūras ceļš Aizjordānijā, pagānu Galileja, tauta, kas sēdēja tumsā, redz lielu gaišumu; un tiem, kas sēdēja nāves ēnas valstī, ir uzaususi gaisma.» No tā laika Jēzus iesāka sludināt…” (Mt 4, 13-17a; sal.: Is 9,1; Lk 1, 79).
Vēlos Tev, mūsu Tēvs, pateikties par vēl vienu lietu. Domājot par šo bildi, sirds pateicas par Jēzu Kristu un Viņa Gaismu, bet pateicas arī par Taviem svētajiem, kas ir kā šīs pilsētas mazās gaismiņas. Sirds priecājas, ka Tavi svētie ir tik brīnišķīgi un ka arī viņu dzīve mums ir kā gaisma, jo viņi – līdzīgi Kungam Jēzum – gan ar sludināto vārdu, gan visu savu dzīvi apliecina patiesās cilvēka dzīves vērtības un dzīves jēgu. Paldies Tev, Dievs, ka par tik daudziem no viņiem varam lasīt dažādas liecības vai arī viņu pašu izteiktos vārdus (un pie tam – mūsu dzimtajā valodā!). Cik droši ticīgie pa visu pasauli var liecināt par domu, jūtu un gribas izgaismošanu, pateicoties tieši Taviem svētajiem! Starp viņiem arī es. Vajadzētu rakstīt vairākas rindas, ja vēlētos kaut piesaukt šo svēto vārdus, kuri ir “parādījušies” manā dzīvē kā Tavi gaismekļi un palīdzējuši turēt gaišas, Tavas Dievišķās Gaismas vadītas domas. Es pateicos par to!
Noslēdzot es lūdzos: palīdzi man un visiem, kas esam nokristīti Jēzū Kristū, Tēvs, savās sirdīs un dzīvē saglabāt Tavu svēto Gaismu un kļūt kā gaisma pārējiem, kas līdz šim nepazīst Tava dievišķā Dēla Evaņģēlija Gaismu. Vai ne uz šādu lūgšanu Tavā priekšā aicina svētais Pavils, komentējot korintiešiem:
“Neticīgajiem šīs pasaules dievs ir apstulbinājis prātu, lai tiem nespīdētu Dieva attēla – Kristus godības evaņģēlija gaisma. Jo mēs nesludinām paši sevi, bet mūsu Kungu Jēzu Kristu. Mēs esam jūsu kalpi Jēzū. Jo Dievs, kas lika no tumsas spīdēt gaismai, pats atspīdēja mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā.” (2 Kor 4, 4-6).
Lai nāk Tavas Patiesības Gaisma un Mīlestības siltums un apņem katru no mums! Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu! Amen.
Pr. Pāvils S. Kamola
“Es meklēju Viņu, ko tik stipri mīl mana dvēsele…”
(sal. Dz 3)
Skatos fotogrāfijā un lūdzu, savam sargeņģelim celt mani kontemplācijas spārnos un nest Dieva mīlestības ceļojumā nakts skaistumā. Iztēles vējš plīvo manos matos un skaistā siltā nakts plaucē dvēseles ziedus. Nakts skūpsts, Tev, mans Kungs, Visaugstākā Majestāte, Nakts Karali! Es slavēju Tevi, Kungs mans Dievs, par māsas nakts skaistumu, kura ir klusuma brīnums, miera tronis, vēja siltais maigums, ziedu smaržu notis, kad dzirdami eņģeļu spārni un dvēseles karstās ilgas pēc Dieva mīlestības. Mūžīgo Pakalnu Ilgošanās avots, Taisnības un mīlestības patvērums, labuma un mīlestības pilnā, bagātā visiem, kas Tevi piesauc, visu svēto laimība… Tik skaists ir mūsu Dievs… mēs esam viņa mantinieki, mums pieder viss… zvaigznes debesīs, mēness, saule, zeme, planētas, komētas, galaktikas un pat melnais caurums…
Turpinu vērot fotogrāfiju un dvēselē iedegas tik daudz uguns liesmu, cik zvaigžņu ir debesīs un tās visas ir ilgas pēc mīlestības, tās vienīgās, mūžīgās, īstās, patiesās, kuru nespēj apslāpēt nekas… ja vien kā to varētu mēģināt salīdzināt ar pirmo zemes iemīlēšanās brīdi, kad jaunībā kā tikko plaukuši ceriņu ziedi, dvēselē un miesā mostas ilgas pēc mīlestības smaržas, kas ir mūžīgā Dieva altāra liliju un rožu vārgs atspulgs, vēja plūsma, kas liek sakustēties sirds vārstuļiem, kas prātam neapzinoties jau slavē Dievu, brīnumainā sirds mīlestības ritmā, kuru pieraksta mans sargeņģelis ikdienas, kopš manas dzimšanas…
Kopš mazām dienām esmu skatījusies debesīs un apbrīnojusi šo Dieva radīto, nakts skaistumu. Par to bagātību, kas paslēpta Tavās Dzīlēs, mans Kungs. Es slavēju Tevi par māsām planētām, brāli mēnesi, par māsīcām komētām… un miljardiem zvaigžņu, kas dzied it kā eņģeļi Tavos debesu koros…
***
“Es nolemju celties augšā, paklejot pa pilsētas gatvēm un ielām un pameklēt viņu, ko mana dvēsele tā mīl! Es meklēju un tomēr viņu neatradu. Mani sastapa sargi, kas apstaigā pilsētas ielas, un es viņiem jautāju: vai jūs neesat redzējuši viņu, ko tik dziļi mīl mana dvēsele? Un, kad es biju drusku pagājusi viņiem garām, es atradu viņu, ko tik stipri mīl mana dvēsele.” (Dz 3, 2-4)
Vasaras naktis ir tik skaistas, kā bērnības pasakas, kuras iedvesmo pat pieaugušos… Ja vien ir iemesls, man patīk doties vēlā vakarā ārā un vērot zvaigznes vai saulrietus… Tie man stāsta par svētajiem, kuri dzīvojuši pirms mums… Un sajūta ikreiz pavasarī nemainās – tik īpašs Dieva pieskāriens dvēselei… Es jautāju pilsētas klusumā, ilgu ugunskuros, sirds nošu ūdens kritumos, Kungs, kāpēc tik karstas ilgas šonakt deg manā sirdī? Kas tās spēs piepildīt? Mans Dieva izredzētais līgavainis – vīrs vai tikai Dievs?
***
Atceros kādu karstu nakti Parīzē, pirms daudziem gadiem, tolaik tā bija viena no karstākajām dienām, kad termometra stabiņš uzkāpa +40C, tikai naktī tveice bija mitējusies un bija vieglāk elpot un dzīvot…tāds karstums, kad šķiet, es šonakt gulēšu vannā! Nē, tā viss tas nebeidzās, mēs tonakt devāmies baudīt brīnišķīgo Dieva doto māsas nakts skaistumu. Kopā ar vēl dažām sievietēm un meitenēm no grupas, staigājām pa naksnīgo Parīzi, īpaši jau Monmartru… tās skaistajiem dārziem… un vijīgajām mazajām ieliņām… spēlējošiem muzikantiem un laimīgiem pāriem, kas viens otru apskāvuši, negrib atlaist… Svētā Gara iedvesma sirdī liek meklēt savu svēto vietu un apstāties tur, izklāt savu dvēseles rožu un liliju smaržas segu pilsētas parka vidū…, paņemt sirds cimbāli un spēlēt mēnessgaismas ūdensrožu melodijas, slavēt Tevi, Degošais Mīlestības Ugunskurs, apcerēt Tavu mūžīgo godu, Tavus brīnumdarbus, dziedāt kopā ar visiem kukainīšiem, kustoņiem un putniem, kas šonakt neguļ. Un arī dvēsele, kas ļoti iemīlējusies savā Rādītājā, nespēj gulēt… Mīlestība mudina miesu, lai tā nestu Tev godu… Pat naktī…
Ja arī tu, mīļais cilvēk, redzi mani, nāc! Pievienojies… ar savu sirds cītaru, arfu vai kokli… Slavēsim Viņu, Mūsu Visu Siržu vienotāju!
***
“Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens.” (Ps 63, 2)
“Tā es Tevi teikšu visu mūžu, Tavā Vārdā pacelšu savas rokas. Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām,kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies.” (Ps 63, 5-7)
Kungs, cik neaprakstāms, neizrunājams, neizdziedams un neizspēlējams Tu esi… Tik skaists… Tik neaptverams… Tik apbrīnojams… Tik varens…
Kaut manas sirds ilgu dzirksteles, kuras lido debesīs šonakt, būtu kā vīraka smaržas no Psalmu mirrēm un kaltētu augu dažādu garšu putekļiem, ka tos varētu pamanīt no visām kosmosa dzīlēm… Tik ļoti slāpst dvēsele pēc debesu okeāna… jūras krasta vēsmas…vēlos peldēt Tavā skaistumā… Nes, mani, Kungs, kā miera okeāns, manā dvēselē, veldzē manu karstās dienas ilgu ugunskurus, kas kā Jāņtārpiņi Tev neliek mieru ik brīdi, kad debesīs iedegas zvaigznes… Lai mana dvēsele Tevi slavē pat miegā!
“Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, no mūžības uz mūžību! Āmen! Āmen!” (Ps 41, 14)
Inese Timule
18.04.2021.
Fotobilde tapa: 2018.07.26.
Autors: pr. Pāvils Kamola
Vieta: Gubałówka, gmina Zakopane, Polska