†M
Visuma skaistums. Radītās pasaules kārtību un harmoniju nosaka radību dažādība un attiecības, kas pastāv starp tām. Cilvēks pakāpeniski atklāj šīs attiecības kā dabas likumus, kuri zinātniekos izraisa sajūsmu. Radības skaistums atspoguļo Radītāja bezgalīgo skaistumu. Tam jāiedveš cilvēka prātā un gribā cieņa un padevība. KBK 341
Bildi lielākā izmērā var atvērt, uzklikšķinot uz tās.
Jēzus – akmens, iemests cilvēka grēka sniegā… Tā par Viņu šodien skan svētajā Baznīcas liturģijā: “Viņš ir akmens, ko jūs – namdari – atmetāt…” Tam iet garām, pa to staigā, bet uz Viņa tika uzbūvēta Svētā Baznīca, kas Jēzus nopelnos var aizvest līdz mūžīgajai dzīvei. Bet Šis Akmens “kļuva par stūrakmeni” un “nevienā citā nav pestīšanas, jo cilvēkiem zem debesīm nav dots neviens cits vārds, caur kuru mēs varētu kļūt pestīti.”
Debesu Tēvs, mēs saucam kopā ar Dziesmu dziesmas vārdiem: “Mosties, ziemeli, un traucies, dienvidu vējš! Un drāzies ar sparu cauri manam dārzam, lai pil uz visām pusēm tajā esošo augu rasojošās spēcīgās smaržas! Lai mans draugs nāk savā dārzā un bauda no tā dižciltīgiem augļiem!” (Dz 4, 16-17) Apžēlojies par mums! Sūti Savu Silto Vēju, Svēto Garu! Lai iet prom mūsu siržu ziema, un lai atnāk Tavas mīlestības pavasaris, ka mēs “izplatām Jēzus Kristus mīlestības pazīšanas smaržu visās vietās” (sal. 2 Kor 2, 14) un dzīves rudenī nesam Tev un pasaulei skaistus un barojošus augļus. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.
Pr. Pāvils S. Kamola
“Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.” (2 Kor 3, 3)
Gribas jautāt, vai būt par “Kristus vēstuli” var iemācīties? Vai var pašgribēti definēties? Vai tev un man ir daudz “Kristus vēstuļu”? Vai epistulārais žanrs mūsdienās vispār vēl pastāv?
Kad domāju par šodienas pasaulē sūtītajām Jēzus īsziņām, acu priekšā iznirst puiši, kas kalpo pie altāra – baltajās komžās tērptie ministranti. Kā īsi, aprauti teikumi, reizēm – laikmetīgi saīsinājumi šie zēni skolojas liturğiskajā aizgrābtībā. Mācās un vienlaikus rosina arī mums katram piedzīvot tuvplāna sastapšanos ar dzīvo Dievu.
Tomēr iesvaidīt un padziļināt izpratni par Noslēpumu var tikai ar roku rakstītās vēstules – Kristus manuskripti – Viņa priesteri. Ar Kunga Gara spēku no augšienes apveltītie Apustuļu pēcteči joprojām šai pasaulei ir vispatiesākās Kristus vēstules. Tik ļoti personiskas, ka aizskar ikvienu. Arī ļoti dažādas, lai spētu rezonēt ar cilvēku pašu dažādību.
“Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2 Kor 3, 18)
Kristus rakstīto vēstuļu saturs bieži ir upurgatava mīlestība. Sirds, kas atklājas nevis uz akmens, bet autentiskas dzīves plāksnēm. Ar kalpojumu, prieku un ciešanām, kritieniem un Jēzum tik iespējamo augšāmcelšanos. Ar dzīvi, kas veicina svētuma nostiprināšanos un liek izkust pat visdziļākajiem sniegiem.
Mīlestības mērs ir pati mīlestība. Dieva sirds, kas savaldzina un svētī.
Kungs, pateicos Tev par Taviem Rakstiem, zīmītēm un skaistajām vēstulēm! Lasu un cieņpilni brīnos, atveru un tieku bagātīgi apdāvināts!
Inese Elsiņa
4.04.2021., Madona
Dievs, es pateicos, ka Tu savas radītās pasaules daudzveidībā esi devis vietu arī akmeņiem.
Tie ir tik dažādi gan pēc lieluma, gan pēc krāsas un struktūras. Vārds akmens asociējas ar kaut ko cietu, izturīgu un pamatīgu. Tāpēc agrāk tas tika izmantots kā celtniecības materiāls. Baznīcas, pilis, kas būvētas no apstrādātiem akmeņiem, spējušas saglabāties gadsimtiem ilgi. Dievs, es pateicos par kalniem un klintīm, kas liecina par Tavu spēku un varenību.
Arī Bībelē, Svēto Rakstu tekstos, sastopamies ar šī vārda lietošanu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Dieva baušļi un likumi Vecajā Derībā Mozum tiek pasniegti akmens plākšņu veidā. Par to varam lasīt: “Un viņš iedeva Mozum – kad bija beidzis ar viņu runāt Sīnaja kalnā – divas liecības plāksnes, akmens plāksnes, aprakstītas ar Dieva pirkstu!” (Izc 31, 18).
Patiesa ticība tiek salīdzināta ar klinti. Dievs no mums prasa nepārtrauktu pieaugšanu ticībā, nostiprināšanos tajā. Tikai tad mēs varēsim pastāvēt grūtībās un pārbaudījumos. Ticībai ir jābalstās uz Dieva Vārda patiesību. “Tad nu ikviens, kas šos vārdus dzird un dara, ir līdzināms saprātīgam vīram, kas savu namu būvējis uz klints. Kad lietus nāca un straumes plūda, un vēji pūta un gāzās pār šo namu, tas nesabruka, tādēļ ka tā pamati bija likti uz klints.” (Mt 7, 24-25).
Grieķu valodā vārds Pēteris-Petros nozīmē akmens. Tāpēc zīmīgi ir Jēzus vārdi: “Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu baznīcu, un elles vārti to neuzveiks.”( Mt 16, 18).
Sekošana Jēzus norādījumiem nav viegls ceļš. Nepietiek tikai ar kādu atsevišķu lūgšanu nolasīšanu. Caur lūgšanām, caur Dieva Vārda lasīšanu un pārdomāšanu ir jāveido dzīvas attiecības ar Dievu. Bībele ir kā ceļvedis katrā mūsu dzīves situācijā.
Akmens kalpo arī kā ierocis nogalināšanai. Ar akmeņiem nomētāja ne tikai grēciniekus. Savas dedzīgās ticības dēļ tādā veidā nogalināja Stefanu, jo viņš dedzīgi liecināja par Jēzu Kristu. (sal. Apd 7). Pie Jēzus atvesto grēcinieci farizeji aicināja nomētāt ar akmeņiem. Tikai Jēzus vārdi “Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu…” (J 8, 7) apturēja šo izrēķināšanos. Jēzus apžēloja viņu un piedeva. Cik tādu akmeņu caur citu tiesāšanu, aprunāšanu, nosodīšanu lido uz līdzcilvēkiem… Cik dziļa jēga ir Jēzus izteiktajiem vārdiem – ja kas ir bez grēka, tad lai met! Pirms pacelsim roku ar akmeni, apstāsimies un padomāsim. Kurš man ir devis tiesības spriest tiesu citam? Vai manī viss ir tik balts un tīrs? Vispirms tīrīsim savu sirdi, paskatīsimies uz savām kļūdām un kritieniem! Dievs mīl katru cilvēku, arī grēcinieku. Tātad atdosim tiesāšanas pilnvaras Viņam. Tik daudz Jēzus norādījumu attiecībā uz tuvāko varam lasīt Evaņģēlijos.
Nogalināt var arī ar vārdiem. Tiem ir liels spēks. Ar vārdiem varam otru cilvēku pacelt vai arī dziļi ievainot. Jēzus mūs brīdina par to: “Bet es jums saku: Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runā, tiem būs jāatbild tiesas dienā. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” (Mt 12, 36-37).
Ir tāds vārdu salikums kā akmens sirds. Parasti šāds apzīmējums tiek attiecināts uz egoistiskiem, nejūtīgiem, dusmu un naida pārņemtiem cilvēkiem. Mēs visi pasaulē ienākam kā bērni – tīri, atvērti, kuri vēl nepazīst melus un izlikšanos. Kurā brīdī sirds iesāk pārakmeņošanās ceļu? Cilvēks ir radīts lai mīlētu un saņemtu mīlestību. To nesaņemot cilvēks sāk justies atstumts, nevajadzīgs un lieks. Sirds sāp un sāk meklēt ceļu, lai būtu vieglāk. Saņemtās pārestības briedina vēlmi atriebties. Nepiedošana uzceļ apkārt sirdij žogu un nepieņem mīlestību. Piedošana vispirms ir vajadzīga cilvēkam pašam, lai varētu sākties dvēseles dziedināšana. Lūgsim palīdzību Dievam, jo viņš ir apsolījis caur pravieti Ezehiēlu: “ Es jums došu jaunu sirdi un jaunu garu – to es jums došu! Es izņemšu jums akmens sirdi un došu miesas sirdi. ” (Ez 36, 26)
Konstance Laicāne.
08.04.2021
Fotobilde tapa: 2021.03.20.
Autors: Inese Elsiņa
Vieta: Madona, Madonas nov.