Pa Dieva pēdām… (2021_04_18)

M

 

Visuma skaistums. Radītās pasaules kārtību un harmoniju nosaka radību dažādība un attiecības, kas pastāv starp tām. Cilvēks pakāpeniski atklāj šīs attiecības kā dabas likumus, kuri zinātniekos izraisa sajūsmu. Radības skaistums atspoguļo Radītāja bezgalīgo skaistumu. Tam jāiedveš cilvēka prātā un gribā cieņa un padevība. KBK 341


Bildi lielākā izmērā var atvērt, uzklikšķinot uz tās.


Dzīvības spēks

Es pateicos Tev, Dievs, par Tavas radītās pasaules dabas skaistumu. Tā ir neatkārtojama savā daudzveidībā un bagātībā, sākot ar pašu sīkāko kukainīti un zāles stiebru, līdz bezgalīgai krāsu un formu dažādībai. Pat nojaust nespējam to krāšņumu, kādu mums esi sagatavojis Mūžībā. . .

“Un Dievs teica”: Lai uz zemes sazaļo augi-stādi, kas briedina sēklu, un augļu koki, kas nes augļus, kam ir sēkla, katrs pēc sava veida lai ir uz zemes. ”Un tā ir. Un zeme deva augus-stādus, kas briedina sēklu, katru pēc sava veida, un kokus, kas nes augļus, kuros ir sēkla, katru pēc sava veida, un Dievs redzēja, ka tā ir labi.”  (Rad 1, 11-12)

Paldies Tev, Debesu Tēvs, par ūdeni, kas padzirdina un veldzē zemi, uztur tajā dzīvību.  

“Un no zemes pacēlās migla un padzirdīja visu zemes virsmu.” (Rad 2, 6)

Cik reibinoši smaržo zeme pēc lietus! Gaiss ir piesātināts ar neatkārtojamu aromātu. Katra lapiņa, katrs zāles stiebrs ir izgreznots ar kristāldzidrām lāsītēm, kuras saules staros veido varavīksnes atspulgu. Gribas pastiept roku un pieskarties šim brīnumam. . . Visapkārt pulsē dzīvība-briest pumpuri, atveras ziedlapas, daba pateicas savam Radītājam. 

Bet kā ir ar cilvēku?? 

Visas šīs skaisti radītās pasaules vidū Dievs ielika cilvēku, lai tas dzīvotu vienotībā ar Viņu.

Arī viņa dzīvībai ir nepieciešams ūdens. Lai mūsu dvēsele un gars iemantotu dzīvību, vajadzīgs cits ūdens avots, ko mums bagātīgi piedāvā Jēzus Kristus.

“Jēzus viņai atbildēja: ”Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod man dzert, -tad tu būtu viņu lūgusi, un viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni” Samariete viņam saka: ”Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmajiem pulkiem?” Jēzus atbildēja viņai: ”Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei. ” (J 4, 10-14)

Dzersim no šī avota, lai mūsu dvēseles nepārvēršas par izkaltušu tuksnesi. Lai Dieva vārds ir kā oāze neauglīga tuksneša vidū!

 

Konstance Laicāne

23.03.2021. Līgo.


Mīļais Dievs, skatoties uz šo bildi, es gribu izteikt savu izbrīnu par lāsēm, kas uz tām atrodas, attēla dēļ, kuru var tur pamanīt. Viens ūdens piliens kļūst par apaļo spoguli, kurā ir redzama apkārtējā pasaule. Jau šī mikro-ainava ir tik fascinējoša, jo palīdz ieraudzīt pasauli citādāk, nekā ikdienā esam pieraduši. Tādējādi var atjaunoties vai pastiprināties mūsu sajūsma par Tevis radīto skaistumu. Uz tā fona es lūdzos, Debesu Tēvs:  palīdzi mums saglabāt tādu sirds brīvību un atvērtību, kura neļaus cilvēka uzmanību saistīt vienīgi ar dzīves grūtībām un tā sauktām neveiksmēm, bet kura mūsos uzturēs spēju apbrīnot Tavas radības skaistumu un spēju redzēt skaistumu un patiesību, kura notiek jau virs šis zemes.

Bet vēl vairāk. Pastiprini mūsos ilgas pēc skaistuma, kas ir sagatavots mūžībā. Jo redzams šajā lāse liek domāt par kaut ko vairāk: vienā ūdens gabaliņā var uzlūkot pasauli, kas ir tik maza, tik sakondensētā, bet tai apkārt ir taču cita realitāte, ar tik lielo plašumu. Tādējādi šī lāse un redzama šajā pasaule var atgādināt mūsu zemes lodi, “mūsu” pasauli, un sūtu mūsu domas pie Tevis radītās pasaules: pie redzamā un neredzamā; pie dzīves virs šis zemes un dzīves Debesīs. Pastiprini, Tēvs, mūsos ilgas pēc šim dimensijām, kas ir Tevis radītas un  mums paredzētas, sagatavotas, jo Tavs Dēls mums bija teicis: 

“Mana Tēva namā daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, Es jums pateiktu. Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.” (J 14, 2-3). 

Tiešām, palīdzi mums, Tēvs, ilgoties pēc tā, jo daži, kuriem kaut drusciņ esi atļāvis caur “durvju actiņu”, tas ir caur Svēto Garu (sal. 1 Kor 2, 10), ielūkot Debesīs, apliecināja:

“Ko acs nav redzējusi ne auss dzirdējusi, ne cilvēka sirdī nācis, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1 Kor 2, 9) 

Vai citā vietā, mazliet stāstot mums par mūžīgas dzīves skaistumu Debesīs:   

“Tad es redzēju jaunās debesis un jauno zemi… Un es, Jānis, redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nonākot no debesīm, no Dieva, sagatavotu it kā greznotu līgavu savam vīram. Un tas, kas sēdēja tronī, sacīja: Lūk, es visu daru jaunu.  Un viņš mani aiznesa garā lielā, augstā kalnā un rādīja man svēto pilsētu Jeruzalemi, nokāpjam no debesīm, no Dieva. Tai bija Dieva spožums, un tās gaisma bija līdzīga dārgakmenim, it kā jaspida akmenis, tā kā kristālam.” (Atkl 21, 1a.2.5a.10-11). 

Noslēguma es vēršos arī pie Tevis, Marij, Kristus un Baznīcas Māte, jo Tu centies savā sirdī vienmēr redzēt Dieva skaistumu. Tava Sirds bija tīta un palika tīra, tādēļ tā varēja atspoguļot Dieva Valstības skaistumu. Lūdzies par mūsu siržu šķīstību, lai mēs redzētu šajās mūžībās apsolījumus, un lai mēs savos dzīves lēmumos vienmēr censtos īstenot līdzīgu Tev stāju: “Lai man notiek pēc Dieva Vārda”! 

Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

Pr. Pāvils S. Kamola


Fotobilde tapa: 2018.07.03.

Autors: pr. Pāvils Kamola 

Vieta: Latvijas Starpdiecēžu augstākais garīgais seminārs; Katoļu iela 16, Rīga


 

Tas, kas Viņā neredzams, un Viņa mūžīgais spēks, un dievība no pasaules radīšanas ir ar prātu saskatāmi Viņa darbos…Rom 1, 20