†M
Visuma skaistums. Radītās pasaules kārtību un harmoniju nosaka radību dažādība un attiecības, kas pastāv starp tām. Cilvēks pakāpeniski atklāj šīs attiecības kā dabas likumus, kuri zinātniekos izraisa sajūsmu. Radības skaistums atspoguļo Radītāja bezgalīgo skaistumu. Tam jāiedveš cilvēka prātā un gribā cieņa un padevība. KBK 341
Bildi lielākā izmērā var atvērt, uzklikšķinot uz tās.
Pūles nepalaist garām brīdi, kad to var apbrīnot un priecāties par tā neparasto un izsmalcināto skaistumu, atgādina man Tava Dēla un mūsu Kunga, Jēzus Kristus mācību. Viņš vairākkārt akcentēja, ka jābūt nomodā; jācenšas atpazīt laiku un dažādas zīmes; jāizprot, kas notiek, un kā uz to pareizi atbildēt, reaģēt. Lūk, dažas vietas kas atklāj, ka Viņš it kā lika meklēt Debess Valstības “riekstus”, jo iepriekš jau bija pamanāmi Valstības “lazdas ziedi”:
“Uzlūkojiet vīģes koku un visus kokus! Kad tiem jau augļi metas, tad ziniet, ka vasara tuvu. Tāpat arī jūs, redzot to notiekam, ziniet, ka Dieva valstība tuvu.” (Lk 21, 29-31)
Un citā vietā:
“Kad jūs redzat rietumos paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: būs lietus; un tā arī notiek. Un kad pūš dienvidu vējš, jūs sakāt: būs karstums; un tā notiek. Jūs, liekuļi, par debess un zemes izskatu jūs protat spriest, bet kāpēc jūs nespriežat par šo laikmetu?” (Lk 12, 54-56)
Un teksts, kurš manai sirdij skan visdramatiskāk:
“Un Viņš, pienācis tuvāk un uzlūkodams pilsētu, raudāja par to, sacīdams: «Kaut jel arī tu atzītu un pat šinī tavā dienā, kas pie tava miera vajadzīgs! Bet tagad tas apslēpts tavām acīm: jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki aplenks tevi vaļņiem; un tie ielenks tevi un spiedīs tevi no visām pusēm; Un viņi nospiedīs tevi zemē un tavus bērnus, kas tevī ir, un neatstās tevī akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neatzini savas piemeklēšanas dienu.»” (Lk 19, 41-44)
Tāpēc es lūdzos, palīdzi mums, Tēvs, saglabāt sirds jūtīgumu, sirds uzmanību, atvērtas dvēseles acis uz to, kas notiek pasaules dzīvē, mūsu pilsētās un ģimenēs, kā arī redzēt, dzirdēt, pamanīt, kas “notiek” mūsu dvēselēs, kad Tu izpildi pravieša Oseja vārdus: “Es viņu aizvilināšu, aizvedīšu tuksnesī un uzrunāšu tās sirdi!” (Os 2, 16) Sargi mūs, lai mēs nekļūtu tie, kas “redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot” (Lk 8, 10). Bez Tavas palīdzības, ja kavēsim un neatpazīsim laiku, mēs neredzēsim “lazdas ziedus” un – kas vēl bēdīgāk – varam nesagaidīt arī lazdas riekstus. Palīdzi mums vienmēr būt nomodā, jo Tu vari klauvēt pie mūsu dzīves un sirds durvīm “laikā un nelaikā” (2 Tim 4, 2); Tu vari atnākt ar saviem piedāvājumiem gan “otrā nakts maiņā, gan trešajā sardzes maiņā” un tad “svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atradīs nomodā” (sal. Lk 12, 38.37).
Šis vārds par gatavību “nelaikā” kādreiz ļoti vareni īstenojās Jēzus rīcībā. Ir teikts:
“Un otrā dienā, kad tie izgāja no Betānijas, Viņš bija izsalcis. Un Viņš, ieraudzījis tālienē vīģes koku, kam bija lapas, gāja, vai tanī ko neatrastu; un Viņš, piegājis pie tā, neatrada nekā, kā tikai lapas, jo vēl nebija vīģu laiks. Un Viņš ierunājās un sacīja tam: «Lai ne mūžam neviens no tevis augļus neēd!» Un Viņa mācekļi to dzirdēja. (…) Un Viņš, vakaram metoties, izgāja no pilsētas. Un no rīta, garām iedami, tie redzēja vīģes koku nokaltušu līdz saknēm. Un Pēteris atminējies sacīja Viņam: «Mācītāj, lūk, vīģes koks, kuru Tu nolādēji, ir nokaltis.» Un Jēzus atbildēja un sacīja viņam: «Ticiet Dievam!»” (Mk 11, 12-14.19-22)
Tādēļ, Dievs Svētais Gars, palīdzi mums tā ticēt, lai mēs ikvienā dzīves laikā, jebkuros dzīves apstākļos nestu Tev vajadzīgos augļus. Strādā, Dieva Gars, lai mūsos izpildās, kas ir teikts pirmajā psalmā:
“Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas.” (Ps 1, 1-3)
Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen.
Pr. Pāvils S. Kamola
Viss Dieva radītajā pasaulē sākas no mazā, acumirklī grūti pamanāmā. Lielas upes savu tecējumu sāk no maziem strautiem, vareni koki izaug no mazas, sīkas sēkliņas. Svarīgi ir nenokavēt, ieraudzīt un paturēt sevī šo mirkli.
Ieklausīties un just, kad Dievs runā ar tevi, cik maigi pieskaras sirdij… Ticība sākumā ir kā neatvērusies lazdas spurdzīte, kā pumpurs, kas nobriest, kā Dieva tuvuma apzināšanās mirklis. Censties nepalaist to garām, uzņemt sevī un ļaut iesakņoties, ļaut savā dvēselē uzplaukt skaistam ticības ziedam.
Dievs, palīdzi man sajust to mirkli, kad otra cilvēka dvēsele raud… Palīdzi to sajust ar sirdi, ar skatienu. Kā to sajuta Marija krustaceļā satiekot savu Dēlu. Mierinājuma vārdi dažreiz ir lieki, pietiek ar siltas plaukstas pieskārienu tavējai plaukstai.
Dievs, māci mani dzīvot kā gudrajai jaunavai, ka es vienmēr spētu rūpēties par to, lai manā sirds lampā būtu eļļa, lai šī lampa neapdzistu.
Šis sarkanais lazdas ziediņš man atsauca atmiņā bērnību. Man bija sava dabas svētnīca – kalns, uz kura auga lazdas, ziedēja savvaļas hiacintes, dažādu krāsu kaķpēdiņas. Man bija ļoti svarīgi nenokavēt, nepalaist garām uzplaukšanas mirkli. Es skrēju uz kalnu, lai apskatītu sarkanos lazdu ziediņus, purināju zarus ar dzeltenajām skarām un priecājos par dzelteno putekšņu mākoni sev apkārt. Vai mūsdienu bērniem ir vajadzīgs šis brīnums? Es domāju, ka ļoti vajadzīgs… Maza bērna sirds ir atvērta visam. Tikai nenokavēt mirkli, kad ir vēlēšanās to redzēt, sajust un saprast. Vajag kādu, kas parādīs, iemācīs saudzēt izplaukušos māllēpju ziediņus, kuri ir kā dzeltenas saulītes agra pavasara pelēcīgumā. Nepalikt vienaldzīgam un arī nebūt bargam, kad mazā rociņa grib nomest zemē saplūktos ziediņus. Mīļi paskaidrot, ka puķīte ir gaidījusi garu rudeni un ziemu, lai uzplauktu un ziedētu. Iemācīt mīlēt un saudzēt, lai pasaulē vairotos labais.
Konstance Laicāne
07.04.2021.
Fotobilde tapa: 2018.04.15.
Autors: pr. Pāvils Kamola
Vieta: Ezera “Vadzols” apkārtne; Madonas novads