†M
Visuma skaistums. Radītās pasaules kārtību un harmoniju nosaka radību dažādība un attiecības, kas pastāv starp tām. Cilvēks pakāpeniski atklāj šīs attiecības kā dabas likumus, kuri zinātniekos izraisa sajūsmu. Radības skaistums atspoguļo Radītāja bezgalīgo skaistumu. Tam jāiedveš cilvēka prātā un gribā cieņa un padevība. KBK 341
Bildi lielākā izmērā var atvērt, uzklikšķinot uz tās.
Es pateicos arī par interesanto gaismas spēli mūsu baznīcā, kā to atgādina šī fotogrāfija. Dažiem, kas par to aizdomājas, redzot gan durvis, gan saules starus, kas caur logu krīt baznīcā, tas var atgādināt slaveno teicienu: “Ja Dievs mūsu dzīvē aizver durvis, tad gan Viņš atver logu”. Tādēļ, Tēvs, es lūdzos par šādu gaismu mūsu prātiem un sirdīm, lai mēs par to atcerētos dzīves tumšajos brīžos. Palīdzi, lai mēs nekad nezaudētu cerību, jo šīs pasaules visdziļākajā tumsā līdz mūžiem būs atvērts Tava Dēla, Jēzus Kristus, augšāmcelšanās logs!
Tik tiešām, lai nekāda dzīves tumsa neņem virsroku mūsos. Lai nekādas ciešanas vai tā sauktās neveiksmes un nelaimes gadījumi nenomāc mūsu sirdīs Debesu ainavu! Lai arī šī bilde, kuras it kā pirmajā plānā redzamas aizvērtas durvis, to atgādina. Jo šīs durvis atrodas gaismā, kas caur savu darbību norāda uz logu, ko uzreiz nepamanām. Es lūdzos, lai šīs patiesības māca mani un mūs censties īstenot pamudinājumu, kas skan vienā no svētā Pāvila vēstulēm. Viņš rakstīja:
“…mēs nepagurstam, un lai gan mūsu ārīgais cilvēks iznīkst, iekšējais tomēr diendienā atjaunojas. Jo tagadējās apspiešanas, kas ir īslaicīgas un vieglas, dod mums pārmērīgu, mūžīgu godību, kas atsver visu, ja mēs neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams. Jo tas, ko redzam, ir laicīgs, bet neredzamais ir mūžīgs.” (2 Kor 4, 16-18)
Meditējot šo attēlu, es vēlos lūgties par vēl vienu lietu. Pirmo reizi to sadzirdēju tēva Augustīna Pelanovska grāmatā. Tur viņš raksta, ka katra cilvēka sirdī ir kādas dzīves durvis, kuras ir aizvērtas. Dažreiz pat ilgus gadus… Aiz šim durvīm ir kādas atmiņas un kādi dzīves posmi, kurus cilvēks negrib “redzēt”, tas ir, nevēlas nosaukt vārdā, lai atdotu Tev. Nerunājot par to, lai šādā “istabā” būtu ielaisti citi cilvēki. Autors akcentē, ka, turot šādas dzīves durvis ciet (visbiežāk baiļu dēļ; dažreiz apziņas par notikušo trūkuma dēļ; dažreiz citu iemeslu dēļ), mēs nevaram būt laimīgi. Bet ar to nepietiek. Viņš liecina, ka bieži uz šādām durvīm ticīgie pielīmē kādu “plakātu ar Jēzus seju”, lai sev pašiem un pārējiem parādītu, ka viss it kā ir kārtībā. Daži to sauktu par slēpšanos aiz maskas. Šai gadījumā (kristiešu gadījumā?) šī maska varētu būt pat dievbijības stilā: “…taču es tik bieži esmu baznīcā…!”, “…bet es piederu lūgšanu grupai…”, “…jau sen esmu nokristīts…”
Dievs, palīdzi mums atvērt visas savas sirds un dzīves durvis Jēzus augšāmcelšanās gaismai! Palīdzi dzirdēt šo tik izcilo patiesību, kuru izteica svētie Pāvils un Jānis. Šī patiesība dzen prom visas apsūdzības un bailes. Svētais Pāvils saka:
“Ko lai vēl par to sakām? Ja Dievs par mums, kas ir pret mums? Viņš pats savu Dēlu nav saudzējis, bet par mums visiem To atdevis, kā tad Viņš līdz ar To nebūtu mums visu dāvinājis? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? Dievs ir tas, kas attaisno. Kas ir tas, kas pazudina? Jēzus Kristus, kas nomira, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas atrodas pie Dieva labās rokas, aizstāv mūs. Kas tad mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas vai apspiešanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai vajāšanas, vai zobens? (…) Bet visumā mēs uzvaram Viņa dēļ, kas mūs mīlējis. Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, n augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū.” (Rom 8, 31- 35. 37-39).
Un sv. Jānis piebilst:
“Ja mūsu sirds pārmet mums, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds, un zina visu. 21. Mīļie, ja mūsu sirds nepārmet, tad mums ir paļāvība uz Dievu.” (1 J 3, 20-21), jo
“Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm. Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei.” (Atkl 12, 10-11).
Lai nāk Tavs Svētais Gars, kas “atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. Par grēku, jo tie neticēja man. Par taisnību, jo es eju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet. Bet par tiesu, jo šīs pasaules valdnieks jau notiesāts.” (J 16, 8-11)
Tādējādi mēs patiesi kļūsim par gaismas bērniem (sal.: J 12, 36; Lk 16, 18; Ef 5, 8; 1 Tes 5, 5). Tad nepaliksim vien kā “sen nokristīti” vai kā “zinoši kaut ko par Jēzu”, bet mēs būsim Jēzus augšāmcelšanās liecinieki (sal.: Lk 24, 48; Apd 1, 22; 10, 41; Lk 1, 2). Un liecināsim ne par to, ko lasījām par Jēzu grāmatās, bet par to, ko esam piedzīvojuši savā sirdī un dzīvē, atverot sava grēka un ievainojumu durvis Jēzus dziedinošajai un atbrīvojošajai Gaismai. Šāda liecība tikai dažreiz prasa vārdus, jo lielākajā daļā tā atklājas dzīves stilā, visās dzīves izpausmēs. Palīdzi mums pie tā, mūsu Tēvs!
Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen.
Pr. Pāvils S. Kamola
Fotobilde tapa: 2021.03.02., 10:06
Autors: pr. Pāvils Kamola
Vieta: Gulbenes Vissvētākā Sakramenta Romas katoļu baznīca, Gulbene