†M
Visuma skaistums. Radītās pasaules kārtību un harmoniju nosaka radību dažādība un attiecības, kas pastāv starp tām. Cilvēks pakāpeniski atklāj šīs attiecības kā dabas likumus, kuri zinātniekos izraisa sajūsmu. Radības skaistums atspoguļo Radītāja bezgalīgo skaistumu. Tam jāiedveš cilvēka prātā un gribā cieņa un padevība. KBK 341
Mīļais Debesu Tēvs, kopā ar svēto Francisku mēs Tev pateicamies par “māsu Uguni, ar kuru Tu sniedz mums gaismu tumsībā: viņa ir spoža un dzīvīga, un spēka pilna”. Un es Tev pateicos par maizes cepšanas pieredzi: ugunī kvēlojošām oglēm un karstumu, kurā top maize!
Šī pieredze man atgādina par Tavu Dēlu, Jēzu Kristu, kuru esi mums devis kā patieso debessmaizi (sal. J 6, 32). Viņš pats publiski to pasludināja vārdos: “Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību.” (J 6, 51-52). Jēzus vārdi atgādina, ka līdzīgi procesam, kā top mūsu ikdienišķā maize, arī Viņš tiks samalts ļaunā gara neaptveramo ciešanu dzirnavās un izcepts Svētā Gara Mīlestībā uz Krusta restēm, lai taptu kā dzīvā maize, paliktu ar mums Euharistijā un Viņā mēs atgūtu mūžīgo dzīvi. Paldies Tev par Jēzu un Viņa euharistisko klātbūtni!
Cik līdzīgi domāja un lūdzās svētais Ignācijs no Antiohijas! Tāpat kā Tavs Dēls arī viņš caur ciešanām un savas dzīves upuri gribēja pabarot Baznīcu. Slaveni kļuvuši viņa vārdi: „Es esmu Kristus kviešu grauds, un man jātop sadragātam un samaltam šo zvēru zobos, lai es kļūtu par tīru Kristus maizi…” Ar tiem uz lūpām 107. gadā Romas amfiteātrī mira zvēriem saplosīšanai atdotais svētais. Tādēļ, Dievs, es lūdzos par spēku tiem, kurus esi apzīmogojis ar dažādu veidu ciešanām (arī caur Covidlaiku!), kas grēka dēļ notiek šajā pasaulē – dod viņiem spēku pastāvēt; stiprini vēlmi līdzināties Tavam Dēlam un svētajiem mocekļiem, lai caur ciešanām arī viņi kļūtu par mūžīgās dzīves maizi Tavai Baznīcai. Paldies Tev par svētajiem mocekļiem!
Meditējot šo maizes krāsns un ogļu bildi, es domāju arī par Hananju, Misaēlu un Asarju, kurus Babilonas ķēniņš Nabuhodonozors lika iemest degošā ceplī (sal. Dan 3). Tavs Svētais Vārds stāsta par vajāšanām un ciešanām, bet atgādina arī par Tavu klātbūtni, glābiņu un brīnumiem. Vienlaikus šīs Bībeles lappuses lieliski norāda uz viņu sirds uzticību Tev, lai nepielūgtu elkus; kā arī uz viņu pilnīgo paļāvību Tevī:
“Tad Nabuhodonozors lielās dusmās pavēlēja atvest Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego, un, kad šos vīrus atveda pie ķēniņa, viņš tos uzrunāja un sacīja: «Vai jūs, Sadrah, Mesah un Abed-Nego, ar nolūku negodājat manus dievus un nepielūdzat zelta tēlu, ko es liku veidot? Nu, ja jūs, līdzko dzirdēsit bazūnes skaņas, flautas, vijoles, cītaras, stabules un citus mūzikas instrumentus, esat ar mieru zemoties tā tēla priekšā, ko es pavēlēju izveidot, un to pielūgt, tad labi! Bet, ja jūs to nepielūdzat, tad jūs iemetīs tūlīt degošā ceplī. Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?» Tad Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego atbildēja ķēniņam Nabuhodonozoram: «Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ. Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.»” (Dan 3, 13-18)
Šajā bildē un meditācijā par Daniela grāmatu atrodu vēl vienu domu, kas liek man (un ceru – visiem ticīgajiem) piesaukt Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību mūsu dzīves “degošajos cepļos”. Svētie Raksti saka:
“Ķēniņa kalpi, kas viņus bija iemetuši krāsnī, nemitējās to kurināt, piemetot klāt zemes sveķus, piķi, pakulas un žagarus. Liesmas izšāvās no krāsns četrdesmit deviņu olekšu augstumā, apņemot un aizdedzinot tos kaldiešus, kuri atradās krāsns tuvumā. Tad Kunga eņģelis kopā ar Azarju un viņa pavadoņiem nokāpa krāsnī un nodzēsa uguns liesmu. Pa visu krāsni izplatījās it kā rasas garaiņi, un uguns vairs neskāra nevienu, nenodarīja nekādu ļaunumu un nesagādāja ciešanas.” (Dan 3, 46-50)
Ticības apgaismoti, daži ticīgie šajā stāstā uzreiz ierauga pravietisku ainu, kurā šis glābjošais svaigums ir Vissvētākā Jaunava Marija. Tu, Tēvs, es Viņu padarījis par Bezvainīgu Ieņemšanu, kuru neskar “velna un grēka liesmas”; un esi Viņu izredzējis par Dievmāti, caur kuru atnāca visas pasaules Pestītājs, Jēzus Kristus – tas, kurš cilvēku dvēselēs dzēš elles liesmas. Marij, nāc mums palīgā, kad esam kārdināti; kad šķiet, ka neizturēsim šīs pasaules ļaunuma liesmās. Esi mūsu “svaigais gaiss”, nesot mums Svēto Garu, kas ir Ruah – Vējš, Dvesma, ar kuru Tu esi vienmēr piepildīta. Izlūdz Viņa klātbūtni tāpat kā toreiz, piecdesmit dienas pēc Jēzus augšāmcelšanās, un šajā Svētajā Vējā ved mūs droši līdz mūžīgās dzīves vārtiem. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen.
Pr. Pāvils S. Kamola
Fotobilde tapa: 2019_05_06
Autors: pr. Pāvils S. Kamola