Pa Dieva pēdām… (2021_ 02_14)

M

 

Visuma skaistums. Radītās pasaules kārtību un harmoniju nosaka radību dažādība un attiecības, kas pastāv starp tām. Cilvēks pakāpeniski atklāj šīs attiecības kā dabas likumus, kuri zinātniekos izraisa sajūsmu. Radības skaistums atspoguļo Radītāja bezgalīgo skaistumu. Tam jāiedveš cilvēka prātā un gribā cieņa un padevība. KBK 341


Bildi lielākā izmērā var atvērt, uzklikšķinot uz tās.

Autore: Inguna Jankovska

 

Mīļais Debesu Tēvs, es slavēju Tevi par gadalaikiem, šoreiz īpaši par ziemu. Tā savā ziņā ir barga, bet arī tajā es atrodu paslēptu katehēzi par cerību un dzīvības spēku, kas ir Tava dāvana. Skatoties uz kailajiem kokiem; krūmiem, kuros sasalušas pēdējās ogas… – šķiet, viss ir nomiris, vairs neplauks ne koki, ne krūmi, ne puķes.

Tomēr Tava “Piektā Evaņģēlija” lappuses māca mūs atcerēties par cerību, jo pavasarī notiek pārsteidzošs dzīvības brīnums: viss mostas dzīvei un atkal sāk dzīvot. Tavā radībā paslēpts liels spēks, dzīvības spēks, auglīguma spēks. Par to lasām, piemēram, vienā no Jēzus līdzībām par Debesu Valstību. Tur Viņš komentē par sēklu:

“…cilvēks sēklu iesēj zemē. Vai nu viņš guļ, vai ceļas naktī, vai dienā, sēkla dīgst un aug, tam nezinot. Jo zeme nes augļus: vispirms stiebru, tad vārpu, beigās pilnu vārpu graudiem.” (Mk 4, 26-28)

Tomēr ar izbrīnu par dzīvības spēku nepietiek. Ja tādas pārmaiņas notiek dabā, ko Tavā priekšā lai domāju par cilvēku?!? Fakts, ka daba pēc “ziemas miega” no jauna mostas, sūta manas domas pie Bībeles stāsta par divpadsmitgadīgo meiteni. Arī šai stāstā bija “ziema”, bet Jēzu skaidroja, ka meitene – līdzīgi kā daba ziemā – bija nevis mirusi, bet tikai aizmigusi. Evaņģēlijs saka:

“Un nāca pie Viņa viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, redzēdams Viņu, krita pie Viņa kājām, un ļoti Viņu lūdza, sacīdams: «Mana meitiņa ir pie miršanas; nāc, uzliec viņai savu roku, lai tā kļūtu vesela un dzīvotu!» Un Viņš aizgāja kopā ar to. (…) Viņam vēl runājot, nāca pie sinagogas priekšnieka un sacīja: «Tava meita jau mirusi, ko vēl apgrūtini Mācītāju?» Bet Jēzus, izdzirdis vārdus, kas bija sacīti, teica sinagogas priekšniekam: «Nebīsties, tikai tici!» Un Viņš neļāva nevienam sev līdz iet, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, Jēkaba brālim. Un viņi nonāca sinagogas priekšnieka namā; un Viņš redzēja uzbudinājumu un tos, kas raudāja un daudz vaimanāja. Un Viņš, iegājis, sacīja tiem: «Ko jūs trokšņojat un raudat? Meitiņa nav mirusi, bet guļUn tie izsmēja Viņu. Bet Viņš, visus izraidījis, paņēma līdz meitiņas tēvu un māti, un tos, kas ar Viņu bija, un iegāja, kur meitiņa gulēja. Un Viņš, satvēris meitiņas roku, sacīja tai: «Talita, kumi!» Tulkojumā: «Meitiņ, es tev saku, celies augšām!» Un meitiņa tūlīt uzcēlās un staigāja, jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos pārņēma liels izbrīns. Un Viņš tiem stingri piekodināja, lai neviens par to neuzzinātu; un Viņš lika dot tai ēst.” (Mk 5, 22-24a.35-43).

Šodien, Dievs, es lūdzos par dzīvu cerību katram no mums. Māci mūs tā uzlūkot kokus, krūmus un visus augus, lai arī ziemā tie mudinātu mūs atcerēties, cik liels ir Tevis dotais dzīvības spēks. Lai tie palīdzētu uzturēt cerību situācijās, kad šķiet – viss ir nomiris, cerības vairs nav, nekas vairs nevar izglābt. Palīdzi vienmēr paturēt sirdī to, kas ir teikts par Tevi: “…Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi dzīvo.” (Lk 20, 38). Un pāri visam palīdzi atcerēties par dzīves pavasari, uz kuru norāda Tava Dēla, Jēzus Kristus augšāmcelšanās. Pavasari, pēc kura ilgojamies un kas notiks pēc šīs dzīves ziemas – mūžīgā dzīve Tavā Valstībā. Es varu par to lūgties, uzlūkojot arī ziemas ainavas, jo svētais Pavils atgādina:

“Vai jūs nezināt, ka mēs visi, kas esam kristīti Jēzū Kristū, esam kristīti Viņa nāvē? Jo mēs kristībā līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai, kā Kristus caur Tēva godību uzcēlās no miroņiem, tāpat arī mēs dzīvotu atjaunotajā dzīvē. Jo ja mēs nāves līdzībā ar Viņu esam saauguši, tad reizē līdzīgi būsim arī augšāmceļoties.” (Rom 6, 3-5).

Noslēdzot, Tēvs, lūdzos caur Tava Dēla, Jēzus Kristus nopelniem, pasargā mani un mūs no “mūžīgās ziemas”, tas ir, no mūžīgās pazušanas, jo tajā nav iespējams garīgais pavasaris. Pasargā mūs mūžīgajai dzīvei, jo tādēļ esi mūs radījis, bet mūsu griba ir vāja. Palīdzi ar V. J. Marijas, eņģeļu un svēto palīdzību pastāvēt žēlastībā, pastāvēt lūgšanā, sakramentos un Baznīcas kopienā, lai ļaunais gars nevar “sasaldēt” nevienu mūsu sirdi. Sūti savus eņģeļus-dārzniekus, lai tie rūpējas, ka mēs pastāvētu Kristū, jo Viņš ir “vīna koks, bet mēs – zari; un ja kas paliek Viņā, un Viņš – tajā, tas nes daudz augļu” (sal. J 15, 5). Jēzus Sirdī vienmēr riņķo “mūžīgās dzīves dzīvības sula”. Lai tā ir mūsos! Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

Pr. Pāvils S. Kamola


 

Tas, kas Viņā neredzams, un Viņa mūžīgais spēks, un dievība no pasaules radīšanas ir ar prātu saskatāmi Viņa darbos…Rom 1, 20