Lk 9, 37-50

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 9, 37-50

37. Bet notika nākošajā dienā, kad viņi nokāpa no kalna, ka daudz ļaužu satika viņus. 38. Un, lūk, kāds vīrs ļaudīs kliedza, sacīdams: Mācītāj, lūdzu Tevi, uzlūko manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais! 39. Jo, lūk, gars viņu satver; un viņš piepeši kliedz, un tas viņu plosa un grūsta līdz putām, un novārdzinātu vēl negrib atstāt. 40. Un es lūdzu Tavus mācekļus izdzīt to, bet viņi nevarēja. 41. Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Ak neticīgā un izvirtusī cilts, cik ilgi es vēl būšu pie jums un cik cietīšu? Ved savu dēlu šurp! 42. Un kad viņš nāca, ļaunais gars svaidīja viņu un grūstīja. 43. Bet Jēzus norāja nešķīsto garu un izdziedināja jaunekli, un atdeva viņu tēvam.

44. Un visi brīnījās par Dieva varenību. Bet Viņš, kad visi vēl brīnījās par visu, ko Viņš darīja, sacīja saviem mācekļiem: Lieciet šos vārdus savās sirdīs: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās. 45. Bet viņi nesaprata šos vārdus, un tie palika apslēpti viņiem, lai viņi tos izprastu, un tie baidījās jautāt Viņam par šiem vārdiem.

46. Bet viņos radās domas, kurš no viņiem ir tas lielākais? 47. Un Jēzus, redzēdams viņu sirds domas, paņēmis bērnu, novietoja to sev blakus, 48. Un Viņš tiem sacīja: Kas šo bērnu uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; un kas uzņem mani, tas uzņem to, kas mani sūtījis; jo kas mazāks starp jums visiem, tas būs lielākais.

49. Bet Jānis runāja, sacīdams: Mācītāj, mēs redzējām kādu Tavā vārdā izdzenam ļaunos garus; un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neseko mums līdz. 50. Un Jēzus sacīja viņam: Neliedziet, jo kas nav pret jums, tas ir ar jums.

---

Jaunais tulkojums: 

37 Nākamajā dienā, kad viņi nokāpa no kalna, tiem pretī nāca liels ļaužu pūlis. 38 Un kāds vīrs no pūļa sauca: “Skolotāj, es lūdzu tevi, apskati manu dēlu, viņš man ir vienīgais. 39 Redzi, kāds gars to sagrābj un liek pēkšņi kliegt, un krata viņu līdz putām, un atkāpjas tikai, kad ir to galīgi novārdzinājis. 40 Es esmu lūdzis tavus mācekļus, lai tie garu izdzen, bet viņi to nespēja.” 41 Jēzus atbildēja: “Ak tu neticīgā un samaitātā paaudze! Cik ilgi vēl es pie jums būšu un jūs pacietīšu! Ved šurp savu dēlu!” 42 Viņam nākot, dēmons sāka to plosīt un raustīt. Jēzus apsauca nešķīsto garu un darīja zēnu veselu un atdeva tēvam. 43a Un visi apjuka Dieva varenības priekšā.

43b Kamēr visi vēl brīnījās par to, ko Jēzus bija darījis, viņš mācekļiem sacīja: 44 “Paturiet prātā šos vārdus: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās.” 45 Bet viņi nesaprata šos vārdus; tie palika viņiem apslēpti, un tie tos neaptvēra, un viņi baidījās jautāt viņam par šiem vārdiem.

46  Tad tie sāka pārrunāt, kurš viņu vidū būtu lielākais. 47 Bet Jēzus zināja viņu sirds domas un, paņēmis kādu bērniņu, nostādīja to sev blakus 48  un sacīja tiem: “Ja kāds šo bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani. Ja kāds mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Jo mazākais jūsu vidū ir tas lielākais.”

49 Jānis vērsās pie viņa un sacīja: “Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas tavā vārdā izdzina dēmonus, un mēs viņam to aizliedzām, jo viņš neseko mums.” 50 Bet Jēzus tam sacīja: “Neliedziet gan! Kas nav pret jums, tas ir ar jums!”

---

Rakstu vieta: Lk 9, 37-43a

Paralēlās vietas:

• Mt 17,14-21
• Mk 9,14-29

Līdzīga tēma:

• Mt 17,9a → Mk 9,9a
• Lk 17, 5-6
• J 14,9
• Mt 21,21 → Mk 11,22-23

Atsauces:

• Lk 9, 38 par.: Mk 1,40; 10,17; Mt 4,24; 27,29; Lk 18,38; Lk 7,12; 8,42; 1 Ķēn 17,17; Mk 7,32.
• Lk 9, 39-40 par.: Mk 1,26; Gudr 4,19; 1 Ķēn 13,4; 2 Ķēn 4,31.
• Lk 9, 41 par.: At 32,5.20; 1 Ķēn 18,21; Is 6,11; Sk 14,27; Is 65,2; Mt 12,39.45; 16,4; Mk 8,38; 13,30; Apd 2,40; Flp 2,15; J 14,9; Kol 3,13.
• Lk 9, 42 par.: Mk 1,25n; Lk 4,35; Apd 16,18; Mk 5,8; Mt 8,13; 9,22; 12,43nn; Lk 11,24nn + Mk 5,41; Mt 8,15; 9,25; Lk 8,54; Apd 3,7; 9,41; Mk 1,31; Lk 7,15.
• Lk 9,43: Mk 1,22; 6,2; 7,37; 10,26; 11,18; Mt 7,28; 13,54; 19,25; 22,33; Lk 2,48; 4,32; 9,43; Apd 13,12; Lk 13,17; 2 P 1,16.

---

Rakstu vieta: Lk 9, 43b-45

Paralēlās vietas: 

• Mt 17,22-23
• Mk 9,30-32
• Lk 9,43b-45

Līdzīga tēma: 

• Lk 17, 25
• Lk 24, 6b-7
• Lk 24, 44-46
• Mt 16, 21-23 → Mk 8, 31-33 → Lk 9, 22
• Mt 20, 17-19 → Mk 10, 32-34 → Lk 18, 31-24

Atsauces:

• Lk 9, 44 par.: Lk 17,11; Mk 2,10.28; 8,38; 9,9.12; 10,45; 13,26; 14,21.41.62 par. Mt 8,20 par.; 11,19 par.; 12,32 par.; 12,40 par.; 24,27.37.39.44 par.; 10,23; 13,37.41; 25,31; 26,2; 16,13.28; 18,11; 19,28; Lk 17,22; 18,8; 19,10; 21,36; 22,48; 6,22; 9,56; 12,8; J 1,51; 4,13n; 5,27; 6,27.53.62; 8,28; 9,35; 12,23.34; 13,31; 3,13; Apd 7,56; Rom 4,25; 1 Kor 11,23; Is 53,6 (LXX); Mt 9,15; Mk 2,20; Mt 12,40; 17,12; Mk 9,12; Mt 20,18n; Mk 10,38; Mt 26,2.24; Mk 14,21; Lk 22,22; Mt 26,45.54; Lk 12,50; 13,32n; 22,15.37; 23,11; 24,26; J 3,14; 11,50n; 12,32n; 16,16nn; Mk 1,14; Rom 8,32; Mk 3,19; 14,42.
• Lk 9, 45 par.: Lk 18,34.

---

Rakstu vieta: Lk 9, 46-48

Paralēlās vietas: 

• Mt 18, 1-5
• Mk 9, 33-37
• Lk 9, 46-48
• J 13, 20

Līdzīga tēma:

• J 3, 3.5
• J 12, 44-45
• J 13, 4-5.12-17
• Mt 18,3-4
• Mt 20, 26-27 → Mk 10, 43-44 → Lk 22, 26
• Mt 23, 11-12 → Lk 18, 14b
• Mt 10, 40-42 → Lk 10, 16
• Mk 10, 15 → Lk 18, 17

Atsauces:

• Lk 9, 46 par.: Lk 22,24; Mk 3,4; Lk 14,4; 20,26; 5,19; Mt 22,12; Lk 9,36; 22,24.
• Lk 9, 47 par.: Mk 10,16.
• Lk 9, 48 par.: Mt 10,40; 19,3-5 par.; 18,10; 25,40.45; 28,19.

---

Rakstu vieta: Lk 9, 49-50

Paralēlās vietas:

• Mt 10, 42
• Mk 9, 38-41

Līdzīga tēma: 

• Mt 12, 30 → Lk 11, 23
• Sk 11, 24-30
• 1 Kor 12, 3

Atsauces:

• Lk 9, 49 : Lk 9,54n; Mk 3,17; Lk 5,5; 8,24.45; 9,33; 17,13; Apd 19,13; Jk 5,14; Apd 3,6nn; 9,34; 16,18.
• Lk 9, 50a : 1 Tes 5,19.
• Lk 9, 50b: Flp 1,18.

---

Komentāri

• Šai fragmentā izteiksmīgi skan jau pats pirmais teikums: “Kad viņi nokāpa no kalna,  daudz ļaužu satika viņus.” Atklājas nopietni kontrasti. Tikko ir sastapts Dieva gods, kas atmirdzēja Jēzus pārveidošanās noslēpumā, tagad nākas sastapties ar cilvēka vājumu, ko ietekmē gan aktīva ļaunā gara darbība, gan cilvēku grēka sekas. Tik varena un svēta Dieva darbība cilvēkos tomēr satiekas ar dziļu nesaprašanu. Dieva plāni, kurus gadu simtiem Viņš paredzēja un uzticīgi pildīja, sastopas ar cilvēku īsredzīgumu, egoismu, aklām iekārēm, strīdiem un tamlīdzīgi. Dieva svētums un varenība – no vienas puses, grēka ievainotā un tik vājā cilvēciskā daba – no otras…
• Fragmenta pirmajā daļā minēts viens no Jēzus veiktajiem eksorcismiem. Atšķirībā no sv. Marka redakcijas, sv. Lūkass šo notikumu stāsta koncentrētā veidā, it ka gribēdams pieskarties pašam šīs zīmes kodolam un nozīmei, ko var izteikt divos punktos:
  • Jēzum – kā Dieva Dēlam, Dievam – ir vara atbrīvot cilvēku no ļaunā gara ietekmes. Tas nekādi nav iespējams cilvēkam pašam bez Dieva palīdzības,
  • šī zīme apstiprina Dieva un Viņa Valstības klātbūtni cilvēces vidū, kas vienlaikus ir skaidra norāde par Viņa mīlestību uz mums.
• Ir vērts jau tagad minēt tekstu, kas skanēs vienpadsmitajā nodaļā, un būs savā ziņa kā kopsavilkums abiem punktiem:
  • “Jo jūs sakāt, ka es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu. Bet ja es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu, ar ko tos izdzen jūsu bērni? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. 20. Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad tiešām pie jums ir atnākusi Dieva valstība.” (Lk 11, 18b-20)
• Citētajā tekstā minēts, ka Dievs ir padalījies ar savu varu, lai arī cilvēki varētu pārvaldīt ļauno garu, lai arī caur viņu kalpošanu būtu redzams, ka Dieva valstība ir tuvu. Par to lasām devītajā un desmitajā nodaļā: “Bet Viņš, saaicinājis divpadsmit apustuļus, deva tiem spēku un varu pār visiem ļaunajiem gariem un slimību ārstēšanai. Un Viņš sūtīja tos sludināt Dieva valstību un dziedināt slimos.” (Lk 9, 1-2) un “Lūk, es jums devu varu pār katru ienaidnieka spēku un čūsku un skorpiju samīšanai, un nekas jums nekaitēs.” (Lk 10, 19) Tomēr, ņemot vērā, ka sv. Lūkass piemin fonu, uz kura Kristus izdzina ļauno garu: “Kāds vīrs ļaudīs kliedza: «Mācītāj, lūdzu Tevi, uzlūko manu dēlu. Es lūdzu Tavus mācekļus izdzīt to [garu no viņa], bet viņi nevarēja.»”, nākas secināt, ka atbrīvošanas spēja ir vienīgi Dieva dāvana un pie tās veicināšanas un saņemšanas ir nepieciešama ticība. Jēzus to attiecināja gan uz apdāvinātajiem mācekļiem, gan tautu:
  • par mācekļu ticību: “Tad mācekļi vieni piegāja pie Jēzus un jautāja: «Kāpēc mēs nevarējām to izdzīt?» Bet Jēzus tiem saka: «Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mt 17,  18-19);
  • par tautas ticību: “Jēzus atbildēja un sacīja: «Ak neticīgā un izvirtusī cilts, cik ilgi es vēl būšu pie jums un cik cietīšu?»” (Lk 9, 41)
• Ne bez nozīmes ir fakts, ka šis notikums seko pēc Jēzus pārveidošanās Tabora kalnā, tādējādi kļūstot par vēl vienu spēcīgu norādi uz Jēzus identitāti un argumentu, kāpēc mums vajadzētu sekot Jēzum – bez Viņa palīdzības (dziedināšanas un atbrīvošanas no ļaunā gara un grēkiem) cilvēks nevar domāt par pestīšanas sasniegšanu. Uz pirmo (Jēzus identitāti) Tēva balss norādīja gan pie Jordānas (sal. Lk 3, 22), gan Tabora kalnā (sal. Lk 9, 35), bet kopā ar Jēzus veikto eksorcismu vēl skaidrāk redzams, ka tie nebija “vārdi vējā”. Tāpēc Vēstules ebrejiem autors, turpinot Debesu Tēva pamācību, saka: “Skatīsimies uz Jēzu, ticības nodibinātāju…” (Ebr 12, 2)
• Jau kuro reizi Evaņģēlijs piemin to, kā pēc pieredzētā reaģē tauta: “Visi brīnījās par Dieva varenību” un “Visi vēl brīnījās par visu, ko Viņš darīja…”. Sastapšanās ar Dieva pieskārienu nevar neizraisīt izbrīnu, jo Dieva spējas un spēks vienmēr pārspēs to, kas ir cilvēcisks. Dievs savā būtībā atrodas neaptverami augstā eksistences līmenī, līdz ar to arī Viņa darbi vienmēr izrādīsies nesalīdzināmi ar cilvēciskajiem – lieli un vareni.
• Mūs, lasītājus, vēl vairāk var pārsteigt fakts, ka pēc tik lielas zīmes un izbrīna, ar kādu reaģēja tauta, Jēzus visiem uz galvas “izlej aukstu ūdeni”, jo ir rakstīts: “Bet Viņš, kad visi vēl brīnījās par visu, ko Viņš darīja, sacīja saviem mācekļiem: «Lieciet šos vārdus savās sirdīs: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās.»”
• Tas ir jau otrs mājiens uz Viņa ciešanām, kas gaida Viņu Jeruzalemē. Runa par šīm mokām kopā ar uzsvērto: “Lieciet šos vārdus savās sirdīs…” liek domāt par daudz lielāku drāmu, nekā kāda dēla piedzīvotās apsēstības smagums. Te var meklēt izpratni par šādām patiesībām:
  • Pirmkārt, tikko redzētā veiksmīgā cīņa ar ļauno garu nenotiek “par brīvu”, bez grūtībām, jo par to būs “jāmaksā” Dieva Dēlam. Gan viena konkrēta cilvēka atbrīvošana no ļaunā gara ietekmes, gan cīņa ar velnu un visu ļaunā valstību, lai visa cilvēce tiktu atbrīvota no pirmdzimtā grēka un visiem personīgajiem grēkiem, saistās ar neapverami lielu ciešanu mērogu, kas tika minēts jau sen iepriekš vairākos pravietojumos. Viens no pazīstamākajiem ir fragments no pravieša Isaja:
    • “Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. (…) Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus. Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.” (Is 53, 3-6.10-12)
  • Otrkārt, fakts, ka Jēzus slepkavību neveiks tikai ļaunie gari, bet tā notiks “cilvēku rokās”, ir vēl viens morāls smagums Kristus ciešanām. Ja apzināmies, kādas bija šīs “cilvēku rokas”:
    • gan pagānu → “Bet Jēzus ņēma tos divpadsmit sev līdz un sacīja viņiem: «Lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi; un viss izpildīsies, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu, jo Viņu nodos pagāniem un apsmies, un šaustīs, un apspļaudīs, un pēc šaustīšanas Viņu nonāvēs…»” (Lk 18, 31-33a),
    • gan Izredzētās tautas pārstāvju, un pie tā – nevis kaut kādu, bet tautas autoritāšu un toreizējās ticības vadītāju → “Cilvēka Dēlam vajadzēs daudz ciest, un vecākie, un augstie priesteri, un rakstu mācītāji Viņu atmetīs un nogalinās…” (Lk 9, 22),
    • gan viena no apustuļiem → “Bet sātans bija iegājis Jūdasā, ko sauca par Iskariotu, vienā no tiem divpadsmit un viņš nogāja un sarunājās ar augstajiem priesteriem un priekšniekiem, kā Viņu tiem nodot.” (Lk 22, 3-4)
  • Treškārt, lielā žēlsirdība, kas mums dota no Dieva, ir cilvēku atbrīvošana no ļaunā gara apsēstības, bet vislielākā žēlsirdība izplūdis no Jēzus Krusta un no Jēzus caurdurtās Sirds, jo – kā lūdzas Baznīca Vissvētās Jēzus Sirds svētkos ar prefācijas vārdiem – “Viņš [Jēzus Kristus], savas lielās mīlestības dēļ pacelts krustā, ir atdevis par mums pats sevi un, izlejot asinis un ūdens no pārdurtā sāna, ir dāvājis Baznīcai svētos sakramentus, lai pie atvērtās Pestītāja Sirds visi nāktu un vienmēr smeltos prieku no pestīšanas avotiem.” Tātad Krusts ir visas atbrīvošanas un dziedināšanas, un visu Baznīcas sakramentu un sakramentāliju (sal., piemēram KBK 1131 un 1667) darbības un auglīguma pamats un garantija.
• Pēc Jēzus teiktā Evaņģēlists piemin, ka tolaik apustuļi nemaz nesaprata, kāpēc pestīšanas darbs saistīsies ar Dieva Dēla tik nežēlīgām ciešanām: “Bet viņi nesaprata šos vārdus, un tie palika apslēpti viņiem, lai viņi tos izprastu, un tie baidījās jautāt Viņam par šiem vārdiem.” Iespējams, viņu bailes ko jautāt un skaidrot šo teikto saistījās ar ne tik sen piedzīvoto, kad pēc līdzīgas runas par ciešanām Pēteris mēģināja Jēzu apsaukt un tad sadzirdēja: “Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo!” (Mk 8, 33) Mazliet iepriecina fakts, ka sv. Lūkass piemin – šie Jēzus vārdi tomēr nebija bez atbalss, jo tie rezonēja vismaz dažu cilvēku sirdīs (Nota bene – sieviešu sirdīs!) pēc Kristus augšāmcelšanās:
  • “Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržas, ko tās bija sagatavojušas. Un tās atrada akmeni no kapa noveltu, un viņas gāja iekšā, bet Kunga Jēzus miesas neatrada. Un notika, kamēr viņas bija savā prātā satriektas par to, lūk, divi vīri spožās drānās piebiedrojās viņām. Un kad tās pārbijušās vērsa savu seju pret zemi, viņi tām sacīja: Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņa šeit nav, bet Viņš ir augšāmcēlies. Atminieties, ko Viņš jums teica, kamēr vēl bija Galilejā, sacīdams: Cilvēka Dēlam jābūt nodotam cilvēku – grēcinieku rokās, jātop krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no miroņiem. Un tās atminējās Viņa vārdus.” (Lk 24, 1-8)
• Lasot tālāk Lk 9, jo vairāk nesaprotams ir apustuļu strīds par to, “kurš no viņiem ir tas lielākais”. Izskatās, ka nesen izteiktā mācība par to, kādam jābūt Jēzus māceklim (sal. Lk 9, 7-45), it sevišķi, ka vajag ņemt savu krustu un sekot Viņam (sal. 9, 23-27), nemaz neiesakņojās viņu sirdīs. Un apustuļi itin nemaz nesadzirdēja un nesaprata, ka  Mūžīgā un Varenā Dieva Dēls tikko ar viņiem runāja par savu pazemošanos un ciešanām. Izskatās, it kā viņi būtu pilnīgi kurli šādai patiesībai un ir vērsti vienīgi uz savām cilvēciskajām iekārēm, egoismu un dzīves lepnību. No otras puses, nav par to jābrīnās. Par šādu cilvēces stāvokli, tai skaitā, arī apustuļu morālo statusu, sv. Jānis rakstīja: “Viss, kas pasaulē, ir miesas kārība un acu kārība, un dzīves lepnība, kas nav no Tēva, bet no pasaules.” (1 J 2, 16) Arī tāpēc Dieva Jēram vajadzēja ciest, lai katru cilvēku atbrīvotu ne tikai no skaidras apsēstības, bet arī no visām grēku sekām.
• Vairākas reizes Evaņģēlijā kā “zāles” mūsu slimajam pārākuma kompleksam tiek pretim likts bērns. Bērns ar savu vienkāršību, nevainīgumu un paļāvību uz vecāku mīlestību. Citviet Jēzus skaidri un savā ziņā stingri saka: “Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesiet.” (Mt 18, 3)

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Kādos apstākļos  līdz šim visspilgtāk esmu pamanījis kontrastu starp “sacrum” un “profanum” – starp to, kas svēts, dievišķs un to, kas cilvēcisks, grēcīgs? 
• Kāda ir mana pieredze lūgšanās par atbrīvošanu? Vai esmu kādreiz palīdzējis priesteriem eksorcismos ar savu klātbūtni un lūgšanu? 
• Vai man ir pazīstama pr. Gabriela Amortha (vairāku grāmatu autors) vai citu priesteru liecība par Jēzus Mīlestību, kura atbrīvo no ļaunā gara? 
• Cik bieži lūdzoties par (savu vai citu) atbrīvošanu, es lūdzos ar 91. psalmu? Cik bieži lūdzoties par atbrīvošanu, esmu izmantojis Rožukroņa lūgšanu vai kādu litāniju? 
• Kāda ir mana līdzšinējā saprašana, kāpēc Dievs ļāvis ļaunajiem gariem ietekmēt cilvēku dzīvi virs šīs zemes? Kāda no Baznīcas mācības daļām man to vislabāk skaidro? 
• Vai mani uzrunā salīdzinājums, ka velns un viņa eņģeļi ir kā suns Dieva rokās? 
• Kurš no Jēzus veiktajiem brīnumiem ir mans “vismīļākais” – kurš man visvairāk palīdz ticēt, ka Jēzus ir Dieva Dēls un mans (un citu) Pestītājs? 
• Kā mani ietekmē apziņa, ka Dievs vēlējās nodot sevi “cilvēku rokās”? Kāda ir mana apziņa par to, ka Jēzus, paliekot Vissvētākajā Sakramentā, atstāja Sevi arī “manās rokās”?
• Toreiz gan pagāni, gan ticīgie nievāja Jēzu un galu galā piesita Viņu krustā. Kā es reaģēju, zinot par dažādām svētzādzībām, kas notiek pasaulē? Kādus dievbijības veidus es zinu un cenšos izmantot, lai kompensētu Dievam par šiem apvainojumiem? 
• Kādā kontekstā strīdos stilā “Kurš no mums ir tas lielākais?”  esmu bijis līdz šim vai esmu arī šajās dienās? 
• Kādā veidā man pašam bērna piemērs ir iespaidīga katehēze par to, kādai jābūt manai sirdij? 

 

---