Lk 9, 1-6

†_M

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 9, 1-6

1. Bet Viņš, saaicinājis divpadsmit apustuļus, deva tiem spēku un varu pār visiem ļaunajiem gariem un slimību ārstēšanai. 2. Un Viņš sūtīja tos sludināt Dieva valstību un dziedināt slimos. 3. Un Viņš tiem sacīja: Neņemiet nekā līdz ceļā: ne spieķi, ne somu, ne maizi, ne naudu, arī divus svārkus neņemiet līdz! 4. Un kādā mājā jūs ieiesiet, tur palieciet un no turienes neizejiet! 5. Un ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām par liecību pret viņiem! 6. Un izgājuši viņi apstaigāja miestus, visur sludinādami evaņģēliju un dziedinādami.

Jaunais tulkojums: 

1 Saaicinājis divpadsmit mācekļus, Jēzus deva tiem spēku un varu pār visiem dēmoniem un dziedināt no slimībām 2 un nosūtīja viņus sludināt Dieva valstību un ārstēt slimos. 3 Viņš tiem sacīja: “Neņemiet sev ceļā līdzi nedz spieķi, nedz somu, nedz maizi, nedz naudu, nedz divi svārkus. 4 Kurā namā jūs ieiesiet, tur arī palieciet, un no turienes dodieties tālāk. 5 Un, ja kādi jūs neuzņems, tad, izejot no tās pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām par liecību pret tiem.” 6 Tad tie aizgāja un devās no ciema uz ciemu, sludinādami visur prieka vēsti un dziedinādami.

Paralēlās vietas:

• Mt 10, 5-14
• Mk 6, 6b-13

Līdzīga tēma:

• Mt 9, 35; 10, 1
• Mk 13, 13-15 
• Lk 10, 1-12 

Atsauces:

• Lk 9, 1 par.: Lk 4,36; Mt 3,2 par.; Mk 3,13; Mt 4,17 par.; Apd 13,1-3; Lk 10,1; Mt 10,24.
• Lk 9, 2a → Mt 10,7 par.: Mt 3,2; 4,17; Is 55,1.
• Lk 9, 2b → Mt 10,8 par.: Mk 16,17nn; Apd 3,6; 5,16; 8,7; 9,34.40; 14,9n; 28,8n; Jk 5,16; 2 Ķēn 5,16; Apd 20,33; 2 Kor 11,7.
• Lk 9, 3a → Mt 10,9 par.: Rad 32,10; Izc 12,11; 1 Tes 2,1-12.
• Lk 9, 3ba → Mt 10,10 par.: Apd 12,8; Lk 3,11; Izc 12,11; Sk 18,31; 2 Tes 3,9.
• Lk 9, 5 par.: Apd 13,51; 18,6; Mk 1,44; 13,9; Lk 5,14; 21,13.
• Lk 9, 6 par.: Is 1,6; Lk 10,34; Jk 5,14; Mk 3,14; 16,18. 

Komentāri

• Apustuļu sūtība un zīmes. Pirmo divpadsmit sūtīšanu Dieva druvā katrs no trim sinoptiķiem aprakstījis nedaudz savādāk. Sv. Lūkass ir vistuvāk sv. Markam. Viņi abi runā par to, ka Jēzus sūtīja apustuļus sludināt Dieva valstību, bet arī deva viņiem īpašu Dieva žēlastību, Svētā Gara dāvanas, pateicoties kurām, apustuļi varēs izdzīt ļaunos garus no cilvēkiem un dziedinās visas slimības. Šīs zīmes apstiprinās Dieva klātesamību un faktu, kuru vēlāk Jēzus skaidri nosauca vārdos: “Dieva valstība jums tuvu klāt!” (Lk 10, 9) No otras puses šīs zīmes bija vajadzīgas, lai jebkurš, kas dzirdēja Evaņģēliju no apustuļu lūpām, saņemtu apstiprinājumu, ka tā nav viņu mācība, bet ka aiz tās stāv paša Dieva autoritāte un sūtība:
  • “Bet viņi gāja un sludināja visur; un Kungs viņiem palīdzēja un mācību apstiprināja ar līdzejošajām zīmēm.” (Mk 16, 20)
  • “Viņi tur uzturējās diezgan ilgu laiku, uzticīgi kalpodami Kungam, kas apliecināja savu žēlastības vārdu, likdams zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām.” (Apd 14, 3)
• Var piebilst, ka šādas zīmes, kas notika toreiz un notiek tagad, bija un būs vajadzīgas, lai mēs visi stiprinātos ticībā, lai atpazītu, ka tiešām “Dievs ir ar mums līdz pasaules galam” (sal. Mt 28,20) un tādējādi pastāvētu ticībā, jo tikai “kas pastāvēs līdz galam, tas būs pestīts” (Mt 24, 13).
• Jau Jēzus laikā visas slimības – it īpaši psiholoģiska rakstura – tika uzskatītas par sātana klātbūtnes izpausmi ciešanu pilnajā cilvēkā. Un tā ir patiesība, jo “Nedz nāvi Dievs ir radījis, nedz dzīvo bojāejā baudu rod, jo esamībai radījis viņš visu. Kas pasaulē radīts, viss kalpo dzīvībai, nav iznīcības indes tajā, kas ir radīts…” (Gudr 1, 13-14), bet visas slimības un “nāve pasaulē ienāca velna skaudības dēļ.” (Gudr 2, 24) Grēka dramatiskās sekas ir redzamas jau, sākot ar notikumiem, kas pieminēti Radīšanas grāmatas trešajā nodaļā un tālāk. Svarīgi pie tā pamanīt, ka sv. Lūkass, būdams ārsts, skaidri nošķir Dieva doto varu izdzīt ļaunos garus no Viņa dotās harizmas dziedēt slimības. Psihiskā slimība nav tas pats, kas ir ļaunā gara apsēstība, kaut dažos gadījumos norādīt uz skaidru robežu starp tām nav viegli. Lasot uzmanīgi Evaņģēliju, mēs varam pārliecināties, cik atšķirīgas bija slimo rīcības, no to stājas, kas bija ļauno garu apsēsti, kā arī, cik skaidri atšķīrās Jēzus rīcība, kad Viņš vienkārši dziedināja slimos no tā, kad Viņš uzrunāja pašu ļauno garu un dzina to prom. Tādēļ arī mūsdienās Baznīcas eksorcismu praksē nevienu vien reizi eksorcisti sadarbojas ar psihiatriem un psihologiem. Ir nepieciešams, lai arī godīgs ārsts, redzot konkrētos gadījumos savas kompetences robežas, pacientu sūtītu pie priesteriem-eksorcistiem, lai nemēģinātu ar zālēm vai kādām ārstēšanas praksēm dzīt prom ļaunos garus. Saprotams, ka šāda rīcība nevar nest augļus. Ļauno garu var dzīt vienīgi Dievs un Viņa žēlastība, kas dota Svētajai Baznīcai. 
• Var teikt, ka šis Evaņģēlija fragments skaidri norāda uz apustuliskās Baznīcas misijas sākumu. Apveltīts ar šādu divkāršu spēku, kas ir nenopelnīta Dieva dāvana, Jēzus nosūtīja savus Divpadsmit. Tikai no šī brīža viņi pilnībā pelnījuši saukties par apustuļiem, tas ir, sūtītiem. Pasvītrosim, ka Dieva valstības (kas īstenojās Jēzus Kristus Personā) sludināšana ir pirmais Baznīcas pienākums. Eksorcismi, dziedināšanas un citas zīmes ir kā palīdzības rīki pie tā. Interesanti to vēlāk komentēja sv. Pāvils, sakot:
  • “…ja pasaule savā gudrībā neatzina Dievu Viņa gudrībā, tad Dievam labpatika ar neprātīgu sludināšanu pestīt tos, kas tic. Jo arī jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību, bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem ir apgrēcība, bet grieķiem neprātība, turpretī aicinātajiem, jūdiem kā arī grieķiem, Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība…” (1 Kor 1, 21-24)
• Uzmanības cienīgs ir arī cits fragments no šīs vēstules, kurš norāda uz Baznīcas misijas raksturu un tās izpausmēm:
  • “Un Dievs Baznīcā dažus iecēla: pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad deva spēku darīt brīnumus, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt, runāt dažādās valodās, iztulkot runas.” (1 Kor 12, 28)
• Papildus tam, kas attiecas uz apustulisko kalpošanu, Jēzus dod saviem vēstnešiem dažus sīkākus norādījumus. Īpašu uzmanību Viņš piešķir absolūtai nabadzībai: “Neņemiet nekā līdz ceļā: ne spieķi, ne somu, ne maizi, ne naudu, arī divus svārkus neņemiet līdz!”. Šīs norādes jēga ir atrodama vismaz divos līmeņos.
  • Pirmkārt, tā bija vajadzīga pašiem apustuļiem. Bija svarīgi, lai viņi pilnībā paļautos uz Dievu, kurš taču zina, kas cilvēkiem vajadzīgs, un Viņš rūpējas par tiem.
  • Otrkārt, tā bija zīme tiem, kas viņos klausījās un viņus novēroja. Apustuļi kļuva par dzīvu piemēru tam, kā īstenojas Jēzus mācība, kas izteikta šajos skaistajos vārdos:
    • “Es jums saku: nebaidieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko jūs ģērbsieties, jo dzīvība ir vērtīgāka par barību, un miesa vairāk par apģērbu! Vērojiet kraukļus! Viņi nesēj un nepļauj, tiem nav ne klēts, ne šķūņa, bet Dievs tos uztur. Cik daudz vērtīgāki par tiem esat jūs? Bet kas no jums rūpējoties var pagarināt savu augumu par vienu olekti?26. Ja jūs nespējat pat vismazāko, ko tad jūs raizējaties par citu? Ņemiet vērā lilijas, kā tās aug! Tās nestrādā un nevērpj, bet es jums saku: pat Salomons visā savā godībā nebija tā apģērbts kā viena no tām. Bet ja Dievs tā ģērbj zāli, kas šodien tīrumā, bet rīt tiek krāsnī mesta, cik gan vairāk jūs, jūs mazticīgie! Tāpēc arī jūs nejautājiet, ko ēdīsiet vai ko dzersiet, un neuztraucieties, jo to visu meklē pasaules tautas, bet jūsu Tēvs zina, ka visa tā jums vajag. Labāk cenšaties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, un viss tas tiks jums piedots klāt.” (Lk 12, 22-31)
• Papildus komentārs par apustuļu misiju un nepieciešamību paļauties uz Dievu izskanēs vēl dažās citās vietās, piemēram: Lk 10, 1-12, kā arī Lk 22, 35-38.

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Kāda man ir pieredze ar izdzīvošanas nometni, svētceļojumu kājām vairākas dienas, staigāšanu pa augstiem kalniem? Vai tas ir ietekmējis manu saprašanu par paļāvību Dievam, tās vērtību? 
• Ar kādiem līdzekļiem, manuprāt, vajadzētu visiem Dieva misionāriem (garīdzniekiem vai konsekrētajiem vai arī lajiem) doties mūsdienās sludināt Evaņģēliju? 
• Kāda rakstura evaņģelizācijas līdzekļu trūkumu es redzu mūsdienu Baznīcā – materiālu, morālu vai tomēr vairāk garīgu? Kādus tam atbilstošus paņēmienus esmu izmantojis līdz šim, lai palīdzētu Baznīcas misijā?
• Kuras no zīmēm, kas līdz mūsdienām notiek Jēzus Kristus Baznīcā, pārliecināja/pārliecina mani visspēcīgāk par Dieva klātbūtni un Viņa mīlestību uz mums?
• Kādu cilvēku lokā man līdz šim bijis visvieglāk liecināt par Jēzu un Viņa Baznīcu, kādā – visgrūtāk (ģimenē, starp draugiem, Dievam neticīgiem un nenokristītiem, jauniem cilvēkiem, veciem, cilvēkiem ar atkarībām, ļoti bagātiem…)? Kā es to saprotu, kāpēc tā?
• Par kuru no Dieva dāvanām, kas būvē Baznīcu, es sapņoju, attiecinot to uz sevi, lasot un pārdomājot sv. apustuļa Pāvila vēstuli korintiešiem (sal. 1 Kor 12): “gudrības vārdi, zinātnes vārdi, ticība tai pašā Garā, dāvana dziedināt, darīt brīnumus, pravietot, pazīt garus, dažādas valodas, valodu tulkošana”? Kura no šīm dāvanām šķiet visnepieciešamākā, lai es izpildītu savu kā kristieša misiju savā dzīves vietā? Varbūt tomēr ir vēl kāda Dieva dāvana, kas nav pieminēta šai sarakstā, par kuru man būtu jālūdzas?
• Domājot par Dieva Baznīcu un Tās misiju, kā arī par atbilstošām dāvanām, kādu iespaidu manī atstāj sv. Terēzes no Lizjē piemērs? Viņa neapstājās pie konkrētām Dieva harizmām, bet sevi atrada sv. Pāvila vārdos: “Bet jūs centieties pēc labākām žēlastībām; un pie tā es jums rādu vēl cēlāku ceļu.” (1 Kor 12, 31). Terēze saprata, ka mīlestība ietver sevī visas dāvanas un ir Baznīcas misijas dvēsele.
  • Ja kādam vajadzētu iepazīties ar konkrētu sv. Terēzes atzīšanās tekstu par minēto, zemāk tas ir pieejams.

• Sūtot apustuļus misijā, Jēzus akcentēja viņu nabadzību un paļāvību Dievā. Vai šāda stāja raksturo arī manu ticības ceļu? Vai esmu kādreiz saņēmis atziņu, ka mana nabadzība iespaidoja otru cilvēku un norādīja viņam uz Dievu manā dzīvē?