Lk 7, 11-17

 

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 7, 11-17

11. Un notika, ka Viņš pēc tam gāja uz pilsētu, kuru sauc par Nainu; un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdz. 12. Un kad viņš tuvojās pilsētas vārtiem, lūk, te iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un viņa bija atraitne; un liels pulks pilsētnieku bija ar viņu. 13. Un kad Kungs viņu redzēja, Viņam palika tās žēl; un Viņš tai sacīja: Neraudi! 14. Un piegājis Viņš skāra nestuves. Bet tie, kas nesa, apstājās. Un Viņš sacīja: Jaunekli, es tev saku: celies augšām! 15. Un tas, kas bija miris, atsēdās un sāka runāt. Un Viņš to atdeva tā mātei. 16. Bet bailes pārņēma visus; un viņi teica Dievu, sacīdami: Liels pravietis cēlies starp mums, un Dievs apmeklējis savus ļaudis. 17. Un šī vēsts par Viņu izpaudās visā Jūdejā un visā apgabala apkārtnē.

---

Jaunais tulkojums: 

11 Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis. 12 Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku. 13 Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!” 14 Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” 15 Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. 16 Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” 17 Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu.

---

Paralēlās vietas: – 

Līdzīga tēma: – 

Atsauces:

• Lk 7,11: 1 Ķēn 17,10.17-24; 2 Ķēn 4,18-37; Lk 4,25-27; Mt 9,18-26 par.; Apd 9,36-42; 20,7-12.
• Lk 7,12: Lk 8,42; 9,38; Ties 11,34; Am 8,10; Zah 12,10; 1 Tim 5,5.
• Lk 7,13: Lk 7,19.31; 10,1.39.41; 11,39; 12,42; 13,15; 17,5n; 18,6; 19,8; 22,31.61; 24,3 (Mt 21,3 par.; 18,6; Mk 16,19); Lk 10,33; 8,52; 23,28; Apd 2,36; Rom 1,4; Atkl 5,5.
• Lk 7,14: Rad 50,26; Sk 19,11.16; Mk 5,41.
• Lk 7,15: Apd 9,40; 1 Ķēn 17,22n (2 Ķēn 4,36n).
• Lk 7,16: Lk 1,65; 5,26; 8,37; Mk 4,41; Lk 2,20; 5,25n; 13,13; 17,15; 18,43; 23,47; 24,19; Mk 6,15; 8,28; Mt 16,14; 21,11.46; Lk 1,68.78; Apd 15,14.
• Lk 7,17: Lk 4,14.37.

 

---

Komentāri

• Evaņģēlijā ir labi redzams, ka Jēzus ir klātesošs visās cilvēku bēdās. Un bieži no Viņa mutes skan “Nebaidies!” (Mt 17, 7) vai “Neraudi!” (Lk 23, 28.). Arī šajā fragmentā atklājas Dievišķās Sirds iejūtība un vēlme iepriecināt.   
• Kaut apraksts par Nainas jaunekļa brīnumaino piecelšanu no miroņiem ir līdzīgs tiem, kas atrodami Vecajā Derībā: ko veica pravietis Elijs (sal. 1 Ķēn 17, 17-24) un Elisejs (sal. 2 Ķēn 4, 29-37), tomēr mazliet pārsteidz, ka par tik nopietnu brīnumu no visiem Evaņģēlistiem  Jaunajā Derībā raksta tikai sv. Lūkass.  
• Pilsēta Naina nekad nav minēta VD grāmatās. Tā atrodas apmēram 8 km uz dienvidiem no Nācaretes. No Kafarnaumas līdz Nainai vajadzīgas apmēram 7–8 stundas, ejot pa to ceļu, pa kuru ceļoja Jēzus.
  • Vienīgā bērna nāve vecākiem vienmēr sagādā milzu sāpes (sal. Jer 6:26; Am 8:10; Cak 12:10). Evaņģēlista aprakstītajā gadījumā skumjas bija vēl lielākas, jo mirušā māte bija atraitne. Saskaņā ar austrumnieku paradumu mirušie tika apglabāti vakarā, viņu nāves dienā. Pūlis, kas pavadīja mātes vienīgā dēla ķermeni, galvenokārt sastāvēja no sievietēm, kuras skaļi raudāja un vaimanāja par atraitnes un viņas radinieku skumjām.
• Ir vērts pamanīt divas lietas, par kurām rakstīts Evaņģēlijā. No vienas puses bēru gājiens, kas atstāja pilsētu un tur dzīvojošos, tuvojās kapsētai. No otras – Jēzus, dzīvības Devējs, Viņa mācekļi un liels pūlis devās uz Nainu. Dieva Vārds norāda uz cilvēka nespēcīgumu, bezpalīdzību nāves priekšā, kas, ja sastopas ar dzīvo Dievu, tomēr nepaliek bezcerībā un kapā. Tādējādi Dievs pat nāvi var izmantot kā fonu, uz kura atmirdz dzīvības spēks un Dieva goda triumfs!
  • Pastiprinājumu šai patiesībai var meklēt līdzīgā notikumā ar mirušo Lācaru no Betānijas – Marijas un viņas māsas Martas brāli. Tur vareni izskan Dieva vēlme uz nāves fona atmirdzēt ar savu dzīvības spēku un mūžības klātbūtni: “Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā, bija kāds slimnieks Lācars. Šī bija tā Marija, kas ar svaidāmo eļļu svaidīja Kungu un saviem matiem susināja Viņa kājas. Viņas brālis Lācars slimoja. Tad tā māsas sūtīja pie Viņa, sacīdamas: Kungs, lūk, tas, ko Tu mīli, slimo. Bet Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņiem: Šī slimība nav nāvei, bet Dieva godam, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.” (J 11, 1-4) Un tālāk, kad Lācars jau bija miris: “Jēzus sacīja viņai: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas uz mani tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos. Un ikviens, kas dzīvo un tic uz mani, ne mūžam nemirs. Vai tu tici tam?”  (J 11, 25-26) Un beidzot, pie Lācara kapa: “Jēzus sacīja: Noņemiet akmeni! Mirušā cilvēka māsa Marta sacīja Viņam: Kungs, viņš jau smird, jo ir pagājušas četras dienas. Jēzus sacīja viņai: Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību?” (J 11,  39-40) Pēc tam Lācars tika piecelts no miroņiem.
  • Situācija var atgādināt citu sv. Lūkasa uzrakstīto stāstu. Runa ir par mācekļiem, kas vīlušies attiecībā uz Jēzu kā lielu pravieti, piedzīvoja skumjas un savā ziņā garīgo nāvi. Atstājuši kopienu, tie devās prom no Jeruzalemes (sal. Lk 24, 13-33). Viss mainījās pēc tikšanās ar dzīvo Jēzu. Viņi tika garīgi augšāmcelti un atgriezās Jeruzalemē un pie cilvēku kopienas.
• Šajā fragmentā sastopamies ar titulu, kas grieķu valoda skan “Κυριος” (Kyrios; ebreju valodā: Adonai), kas nozīmē “Kungs”. Pirmie kristieši to lietoja, lai izceltu augšāmcelto Kristu; To, kurš caur savu nāvi un augšāmcelšanos atklāja sevi kā dievišķo  Valdnieku pāri visiem. Kristus, pieceļot no mirušajiem Nainas jaunekli, jau pirms visa norādīja uz savu varu pār nāvi. Tāpēc Evaņģēlists jau tagad var Jēzu no Nācaretes saukt par Kungu.
• Notikums ar mirušo jaunekli sniedz vēl vienu dārgu norādi attiecībā uz Dieva Dēlu. Ir rakstīts: “Un kad Kungs viņu redzēja, Viņam palika tās žēl.” Tā nav pirmā reize, kad Evaņģēlija lappusēs lasām atsauci uz Jēzus emocijām. Pateicoties tam, saprotams, ka emocijas ir  cilvēku dzīves sastāvdaļa. To vērts pamanīt īpaši kontekstā, ka emocionālo dzīvi nereti mēģinām nomākt ar prāta darbību, dažkārt “visu laiku” interpretējam to, ko jūtam vai sliktākajā gadījumā – emocijas “atcērtam”, izslēdzam šo dzīves daļu  no sava uzmanības loka. Ir vērts apzināties, ka jūtas ir kā vēstules, kas citādā veidā informē par to, kas notiek. Prasa, lai mēs tās izlasītu un censtos adekvāti atbildēt.
• Par mirušā nešanu. Kristus laikā mirušie, pat nabagie, tika svaidīti ar smaržvielām, un pēc tam līķis tika ietīts palagā, dažreiz atstājot neapsegtu seju un galvu (it sevišķi tas attiecās uz svarīgām personībām). Ķermenis, kas sagatavots ielikšanai kapā, tika nests uz īpašām nestuvēm.
• Var iztēloties, ka mirušā jaunieša nesējos lielu izbrīnu izsauca Jēzus rīcība, ka Viņš pieskārās nestuvēm. Iespējams, viņi uztraucās, ka Jēzus pieskarsies arī līķim, kas saskaņā ar Likumu Viņu padarītu par nešķīstu (sal. Sk 19, 16). Vēl lielāku izbrīnu varēja izraisīt fakts, ka Jēzus ignorēja viņu klātbūtni un uzrunāja tieši mirušo, kurš tūlīt pēc tā piecēlās no miroņiem.
• Jau minējām, ka Nainas jaunekļa piecelšana no miroņiem līdzinās Elija un Eliseja veiktajiem brīnumiem. Arī tad brīnums skāra atraitņu vienīgo dēlu atdzīvināšanu. Tāpēc uz šāda ticīgiem jūdiem pazīstama fona Nainas notikums pamudināja izsaukties: “Liels pravietis cēlies starp mums, un Dievs apmeklējis savus ļaudis.” Tāda Dieva sūtīta cilvēka rīcība bez šaubām apstiprināja Dieva labvēlību un Viņa klātbūtni konkrētā cilvēka, kā arī visas tautas dzīvē. Savukārt minētais vairāk ļauj saprast, ka sv. Lūkass savā Evaņģēlijā vairākkārt Jēzu no Nācaretes raksturo kā “pravieti, kas varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā” (Lk 24, 19)
• Aprakstītais notikums sv. Lūkasa uzrakstītajā Evaņģēlijā tika izmantots kā labs “evaņģelizācijas fons”,  jo turpmākajā kontekstā, kur tiek pieminēta sv. Jāņa Kristītāja mācekļiem sniegtā atbilde, Jēzus atsaucas pie notikušā, sakot: “Ejiet un pasludiniet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: jo aklie redz, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem evaņģēlijs tiek sludināts.” (Lk 7, 22) Šis plašais komentārs norāda, ka liela ir Dieva mīlestība un iejūtība, ar kādu Viņš apmeklē savu tautu. 

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Kādos dzīve kļos

 

 

---