Lk 6, 27-38

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 6, 27-38

27. Bet es jums, kas mani klausaties, saku: mīliet savus ienaidniekus, labu dariet tiem, kas jūs ienīst! 28. Svētījiet tos, kas jūs nolād, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs apvaino! 29. Un kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru! Un tam, kas ņem tavu mēteli, neliedz arī svārkus! 30. Bet dodi katram, kas tevi lūdz, un neatprasi to, kas tavs, no tā, kas to atņem!

31. Un kā jūs vēlaties, lai ļaudis jums dara, tāpat jūs dariet viņiem. 32. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums par to nākas? Jo arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. 33. Un ja jūs labu darīsiet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki tāpat to dara. 34. Un ja jūs aizdosiet tiem, no kā cerat saņemt atpakaļ, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai tikpat saņemtu. 35. Turpretim mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem.

36. Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!

37. Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! 38. Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru jums iedos jūsu klēpī. Jo ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs.

---

Jaunais tulkojums: 

27 Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. 28 Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. 29 Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. 30 Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis.

31 Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. 32 Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. 33 Ja jūs atdarāt ar labu tiem, kas jums dara labu, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki dara tāpat. 34 Ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai saņemtu tikpat atpakaļ. 35 Bet mīliet savus ienaidniekus un dariet labu, un aizdodiet neraizēdamies, tad jūsu alga būs liela un jūs būsiet Visuaugstā dēli, jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.

36 Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs.

37 Netiesājiet, un jūs netiesās, nesodiet, un jūs nesodīs, piedodiet, un arī jums tiks piedots! 38 Dodiet, un jums tiks dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, pāri plūstošu mēru jums dos klēpī; ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs.”

---

Paralēlās vietas:

• Mt 5, 38-48;
• Mt 7, 1-2;
• Mk 4, 24

Līdzīga tēma:

• Mt 7,12;
• Lk 14,12-14;
• Apd 20,35;
• Rom 2,1-3

Atsauces:

• Lk 6,29a → Mt 5,39 par.: Rom 12,19.21; 2 Kor 11,20; 1 Tes 5,15; 1 P 3,9; Is 50,6; Rdz 3,30; Sak 20,22; 24,29; 1 P 2,23; Mt 26,6n; 21,30.
• Lk 6,29b → Mt 5,40: 1 Kor 6,1.7; Rom 3,4.
• Lk 6,30 par.: Izc 22,25; Lev 25,37; At15,7; 23,20. Lk 6,31 par.: Rom 13,8-10; Mt 5,17; 11,13; Gal 5,14; Tob 4,15; Sīr 31,15.
• Lk 6,32 par.: 1 Tim 5,8; 1 P 2,19n; Lk 14,12nn.
• Lk 6,34: Lev 25,35n.
• Lk 6,35: Mt 22,10; Lk 20,36; Mt 5,9; Lk 1,32.35.76; Apd 7,48.
• Lk 6,36 (“esiet žēlsirdīgi…”): Lk 12,30.32; 11,2.13; Jk 5,11.
• Mt 5,48 (“esiet pilnīgi…”): At 18,13; Lev 19,2; Rad 6,9; Īj 1,1; Sīr 44,17; Gudr 9,6; Mt 19,21; Jk 1,4; 1 P 1,16; 1 Kor 14,20; Kol 4,12.35n.
• Lk 6,37a → Mt 7,1-2a par.: Mt 7,15-20; 10,11-5 utt.; 6,14n; 18,32-35; Sīr 18,20; Rom 2,1; 14,4; 1 Kor 4,4; 5,12; Jk 4,11; 5,9.
• Lk 6,37b: Mt 6,14; Mk 11,25; Is 58,6.
• Lk 6,38a: Jl 2,24; Is 65,7; Ps 79,12.

---

Komentāri

• Jēzus sprediķa lielākais fragments Sv. Lūkasa versijā attiecas uz mīlestības, it sevišķi ienaidnieku mīlestības tēmu. Tas, kas cilvēciskā saprašanā var šķist nepieņemams (ja ne neiespējams), to Jēzus padara kristiešiem par bausli: mīliet savus ienaidniekus. Tas gan ir pārsteidzošs jaunums gan tiem, kas līdz šim balstījās uz dabiskām, cilvēciskām tieksmēm pasargāt sevi, rīkojoties saskaņā ar sevis saglabāšanas instinktu, gan tiem Dievam ticīgajiem, kuri līdz šim bija audzināti, pateicoties Vecās Derības likumiem, atriebjoties:  “Aci pret aci, zobu pret zobu.” (Mt 5, 38 → sal. Lev 24, 19). Dieva Dēla mācība pārnes šo stāju augstākajā līmenī, kuru var nosaukt par pārdabisko vai par dievišķo.
• Jēzus mācību par ienaidnieku mīlestību un argumentus par to, ir vērts “novietot” uz klātesošā Evaņģēlija fona. Ceturtajā nodaļā lasījām par Viņa klātbūtni Nācaretē, kura izraisīja gan izbrīnu, gan vēlmi nogalināt Viņu. Vēlāk pēc Kafarnaumā veiktajām dziedināšanām reliģiskās tautas priekšnieki auga naidā (kas beigsies ar slepkavību) pret Viņu. Un uz visu to Jēzus kā pirmais reaģē ar sirds brīvību un piedošanu, ar nebeidzamu mīlestību, kura joprojām nāks pretī un dziedinās, un atbrīvos, un galu galā mirs par ienaidniekiem. 
• Un kaut Vecajā Derībā jau atrodami vairāki teksti par Dieva Mīlestību, kas negrib atriebties, bet vēlas glābt, var tomēr teikt, ka virsroku guva likums, kas saka “Aci pret aci, zobu pret zobu.”. Piemēra teksti skan: 
  • “Es esmu par daudz dedzīgs Savā žēlsirdībā, 9 lai Es rīkotos pēc Savu dusmu versmes un lai Es izšķirtos Efraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, Es esmu Svētais tavā vidū, bet Es nenākšu pie tevis Savu dusmu bargumā.” (Os 11, 8b-9);
  • “Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi. Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem, jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums; kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” (Ps 103, 8-13);
  • “Viņš atnāks pie mums atkal atpakaļ, Viņš apžēlosies par mums; mūsu vainas Viņš griezīs atkal par labu. Visus mūsu grēku darbus tu liec iemest jūras dziļumos.” (Mih 7, 19)
• Cilvēka valstībā grūti atrast vietu piedošanai; velna valstībā piedošana vispār neeksistē. Tādēļ, lai mūs pamudinātu pie šī jaunā baušļa un stājas, kuru Dieva Dēls praktizēja pirmais, Jēzus Kristus argumentē dažādos veidos: 
  • Pirmkārt, šādu stāju salīdzina ar tiem, kas netic Dievam. Tas ir tīri dabiski, ka “grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl” (Lk 6, 32).
  • Otrkārt, izrādot mīlestību ienaidniekiem, kuri mums neatmaksās ar to pašu, mēs varam gaidīt atmaksu nevis no cilvēkiem, bet no Debesu Tēva. Tādēļ skan:  “…ja jūs labu darīsiet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas?” Jēzus vēl skaidro pie tā, ka par šādu mīlestību tomēr ir liela alga un tā būs dota Debesīs: “Un jūsu alga būs liela…” (Lk 6, 35)+ “jūsu alga ir liela debesīs”. (Lk 6, 23)
  • Treškārt, Jēzus vēlas, lai Dieva bērni ne tikai domātu par kādu atalgojumu, bet pat vairāk – lai tas padara, ka mēs līdzinātos savam Debesu Tēvam! Uz to Jēzus skaidri norāda, sakot: “…jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem” (Lk 6, 35). Vai mazliet tālāk: “Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!” (Lk 6, 36)
    • Pie šī argumenta Sv. Matejs piebilst vēl vienu domu, ņemot darbā piemēru no dabas, no dzīves, caur kuru ir redzama Dieva žēlsirdīgā mīlestība: “…lai jūs būtu tā Tēva bērni, kas debesīs, kas liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem!” (Mt 5, 45)
  • Ceturtais arguments skan kā mācības turpinājums, vienīgi sv. Mateja uzrakstītajā Evaņģēlijā ir norādīts, ka šāda ne-cilvēciska mīlestība var citiem (pat šiem pašiem mūsu ienaidniekiem) kļūt par pamudinājumu uz atgriešanos un ieiešanu attiecībās ar Dievu: “Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mt 5, 16)
    • Kā šī patiesība “strādā”, var pārliecināties, lasot Apustuļu darbus. Tie atklāj, cik liela bija pirmo kristiešu mīlestības intensivitāte un kā tā ietekmēja ļaudis (sal. Apd 2 un tālāk). Slavens ir arī teiciens, kuru kristiešu apoloģēts Tertuljāns ievietoja savā darbā, kur citēja kāda pagāna izbrīnu, redzot kristiešu dzīves stilu:  „Skatieties, kādā veidā viņi viens otru mīl!!!” Tas bija viens no šī rakstnieka argumentiem par kristietību kā īsto reliģiju, jo nevar tā dzīvot, tā piedot, tā mīlēt ienaidniekus, ja nebūtu Dieva, Jēzus Kristus, kuru kā savu Kungu un Pestītāju godina kristieši.
    • Šķiet, ka ļoti līdzīgu pārliecības spēku mēs redzam arī sv. Pāvila piemērā, liecinot par Kristu (gan vārdos, gan rīcībā) dižkungu un neticīgo priekšā (doma par ķēniņu Agripu II, kas piedzima 27.gadā un sv. Pāvila liecību, kas sastapās visticamāk 59.gadā): “Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristīgo.” (Apd 26, 28)
• Īsos vārdos varam teikt lietu, kas tiešām pārsteidz, ja to formulē šādi: nepiedošanā un atriebībā izpaužas pagānisms; patiesa kristietība sākas tikai aiz robežas, kur ir piedošana un ienaidnieku mīlestība. Tādējādi katrs redz, ka kristietība nav “sviestmaize”, bet tā ir ļoti prasīga un arī tādēļ tā var būt īstenota vienīgi pēc Jēzus parauga un ar Dieva žēlastības palīdzību.
• Kā “punkts uz i” un savā ziņā šī komentāra daļas par jauno bausli noslēgums var kalpot teikums: “Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet!” (J 13, 34)
• 37.pants sniedz mācību ne tikai par ienaidnieku mīlestību, bet vispārēju – par cilvēku attiecībām. Šķiet, tas skan gluži dabiski, ka to, ko mēs ceram saņemt no pārējiem, vajadzētu vispirms darīt pašiem: netiesāt – netiksim tiesāti arī mēs, nepazudināt – arī mēs netiksim pazudināti, piedot – arī mums tiks piedots, dot – arī mums tiks dots… Tomēr – kā rāda dzīve – ne visi steidzamies pie tā, lai dzīve kļūtu vēl skaistāka, sākot jau vispirms ar sevi pašu… Cik reizes ir dzirdams attaisnojums:  “Ja tie un tie nedarītu tā un tā; ja viņi būtu labāki, tad arī es darītu tādu un tādu labumu…” Pēc Jēzus teiktā šāda domāšana ir strupceļš. Viņa mācība norāda uz citu patiesību, proti, pasaules atgriešanās, pasaules svēttapšana vispirms sākas no manis paša! 
• Šķiet, būtu labi šos komentārus (un patiesību par mūsu katra kā pirmā atgriešanās vajadzību) papildināt ar vēl vienu Jēzus norādi, kas skan nākamajā sv. Lūkasa uzrakstītā Evaņģēlija fragmentā: “Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi, kas tavā acī, nesaskati? Vai kā tu vari savam brālim teikt: «Ļauj, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs!», bet pats tu savā acī baļķi neredzi? Tu, liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs!” (Lk 6, 41-42)
• Protams, šajā punktā nedrīkst sajaukt divas kvalitātes. Jēzus nemāca, lai mēs akceptētu ļaunumu, bet to piedotu tiem, kas to dara, un censtos gan paši, gan pamudinot viņus no visa spēka būvēt Dieva Mīlestības Valstību. Visādu veidu ļaunuma atbalstīšana un pieņemšana klūst par līdzdalību tajā. Šo patiesību skaidro arī katehisms, sakot:
  • (KBK 1868) Grēks ir personiska rīcība. Bez tam mēs esam atbildīgi par citu izdarītajiem grēkiem, ja tajos esam līdzdalīgi:
    • tieši un brīvprātīgi tajos piedalīdamies;
    • tos pieprasīdami, iesacīdami, cildinādami vai piekrizdami tiem;
    • neatklādami vai nenovērsdami tos, cik tas bijis atkarīgs no mums;
    • aizstāvēdami tos, kas dara ļaunu.
  • (KBK 1869) Tādējādi grēks dara cilvēkus par līdzzinātājiem, viņu vidū rodas iekāre, varmācība un netaisnība. Grēki ir iemesls tam, ka rodas tādas sociālas situācijas un institūcijas, kas pretojas Dieva labestībai. “Grēka struktūras” ir personisko grēku un to rezultātu izpausmes. Tās, savukārt, liek arī saviem upuriem izdarīt grēku. Analoģiskā nozīmē tās veido “sociālo grēku”.
• Vēl viena nianse. Jēzus pamācība formē ticīgos ne tikai pie centieniem atbildēt uz kāda cilvēka lūgumu, it sevišķi, kad viņš būs uzbāzīgs, kā uz to norāda sv. Mateja uzrakstītais Evaņģēlijs: “Tam, kas grib ar tevi iet tiesā un paņemt tavus svārkus, atstāj viņam arī mēteli! Bet kas spiedīs tevi tūkstoš soļus līdz iet, ej ar viņu vēl citus divus! Dod tam, kas no tevis lūdz, un nenovērsies no tā, kas grib aizņemties!” (Mt 5,  40-42) Te redzama stāja, kas sākas ar konkrētu lūgumu un tad ar negatīvo “nenovērsies, neatsaki, nenocietinies…”. Caur sv. Lūkasu mēs sastopamies ar formāciju, kas “iet tālāk”, jo te ir parādīta kristieša stāja, kurš – negaidot kāda lūgumu – pirmais lai iet otram pretī un cenšas palīdzēt, apdāvināt, mīlēt…
• Tādējādi – caur visu līdz šim pieminēto – var izpildīties patiesība: “Tātad, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; vecais ir pagājis; lūk, viss kļuvis jauns.” (2 Kor 5, 17)

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Vai es būtu spējīgs padalīties ar konkrētiem piemēriem, kādos dzīves apstākļos praktiskā veidā sastapos ar šīs mācības izaicinājumu – kādus ienaidniekus man vajadzēja mācīties mīlēt, iepriekš piedodot viņiem? 
• Vai es varētu aprakstīt, ar cik lielām grūtībām esmu sastapies, mēģinot mīlēt ienaidniekus ar savu cilvēcisko “resursu” palīdzību un kādi augļi dzima manā sirdī un dzīvē, kad lūdzu pēc Dieva palīdzības?
• Vai pamanīju un varu pastāstīt pārējiem, kādas jūtas manī radās apstākļos, kad kalpoju cilvēkiem, apdāvināju viņus un nesaņēmu pat vienkāršo “Paldies tev par…”?
• Cik lielā mērā pēc kādiem žēlsirdības darbiem es varu liecināt  par saņemto atalgojumu no Dieva (piemēram, iekšēju prieku vai Viņa sūtītu cilvēku negaidītu palīdzību, kādām dāvanām)?
• Vai apzinos, no kādiem tuviniekiem vai draugiem es visvairāk gaidu atalgojumu vai pateicības vārdus pēc tam, kad esmu viņus apdāvinājis vai sniedzis palīdzību?
• Kādā dzīves jomā, kādās attiecībās es vēl nejūtos līdzīgs Debesu Tēvam, kas ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem? Vai šīs manas grūtības izriet no tā, kā mani mācīja citi, vai tomēr vairāk saistās ar paša meklēto mācību un līdzšinējiem dzīves lēmumiem?
• Vai esmu sastapies ar maldu mācību vai konkrētām stājām, kuras piedošanu jauc ar piekrišanu ļaunumam? Kā mēģināju to izskaidrot tiem, kas maldās? 
• Kāda darbība, kalpošana Jēzus norādītajā stilā (“es apdāvināšu vai palīdzēšu kā pirmais”) man izdodas visbiežāk un visvieglāk? Kā to saprotu – kāpēc tā ir?