Lk 5, 1-11

†M

 

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 5, 1-11

1. Bet notika, kad Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera, ka ļaudis spiedās pie Viņa, lai klausītos Dieva vārdu. 2. Un Viņš redzēja divas laivas atrodamies pie ezera; bet zvejnieki bija izkāpuši un skaloja tīklus. 3. Bet Viņš, iekāpis vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, lūdza to atbīdīt nedaudz no malas; un Viņš, sēžot laivā, mācīja ļaudis.

4. Un Viņš, pabeidzis runāt, sacīja Sīmanim: Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai! 5. Bet Sīmanis atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām; tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklu. 6. Un viņi, to izdarījuši, noķēra lielu daudzumu zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. 7. Un viņi māja biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāk un palīdz viņiem. Un tie piebrauca; un viņi piepildīja abas laivas, tā ka tās gandrīz grima. 8. Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, viņš krita pie Jēzus kājām, sacīdams: Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks! 9. Jo izbrīna pārņēma viņus un visus, kas ar tiem bija, par zivju lomu, ko viņi bija vilkuši; 10. Tāpat arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa biedri. Un Jēzus sacīja Sīmanim: Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus. 11. Un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam.

Jaunais tulkojums: 

1 Un notika, kad ļaužu pūlis pie viņa spiedās, lai dzirdētu Dieva vārdu, tad viņš, stāvēdams Gennēsaretes ezera krastā, 2 ieraudzīja divas laivas ezera malā; un zvejnieki, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus. 3 Iekāpis laivā, kas piederēja Sīmanim, viņš lūdza tam atirt laivu mazliet no krasta; apsēdies viņš no laivas mācīja ļaudis.

4 Beidzis runāt, viņš teica Sīmanim: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.” 5 Sīmanis atbildēja: “Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” 6 Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa. 7 Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima. 8 To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” 9 Sīmani un visus, kas bija ar viņu, bija pārņēmušas bailes lielā zivju loma dēļ; 10 arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa darbabiedri. Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” 11 Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. 

Paralēlās vietas:

Līdzīga tēma:

  • J 21, 1-11 

Atsauces:

  • Lk 5,1: 1 Mak 11,67; Mt 4,18 par.
  • Lk 5,5: Lk 8,24.45; 9,33.49; 17,13.
  • Lk 5,7: Sk 11,22.
  • Lk 5,8: Mt 8,8; Lk 7,6; Apd 10,26; 1 Ķēn 17,18; Ties 6,22; 13,22; Īj 42,5; Is 6,5; Ez 1,1-2,3; 1 Sam 5.

Komentāri

  • Šis Evaņģēlija fragments liek četrus nozīmīgus akcentus: 
    1. Pēc Jēzus personai ne tik draudzīgās un atvērtās Nācaretes iedzīvotāju stājas sv. Lūkass norāda uz Jāņa, Jēkaba un Pētera pozitīvo atbildi Dieva Dēla aicinājumam un piedāvājumiem. 
    2. Pēc tā, kā fragments 4, 16-44 ieskicē Dieva Valstības principus, Jēzus apzināti iesaista tos, kas vēlāk būs saukti par Baznīcas pīlāriem (sal. Gal 2, 9). 
    3. Šajā fragmentā sv. Lūkass pirmo reiz iesāk “gleznot” sv. Pētera tēlu kā Jēzus “labo roku”, pirmo apustuļu kolēģijā. 
    4. Sv. Pētera (un Baznīcas) veiksmīga kalpošana dvēseļu glābšanas darbā nav, pirmkārt, atkarīga no cilvēku pūlēm, bet no Dieva, kaut te ir skaidri redzams, ka savā plānā Dievs ir paredzējis cilvēka aktīvu līdzdarbību.
  • Visticamāk Genezarētes ezera ziemeļu krastā atradās kalna nogāze, kas dēvēta par “Svētību kalnu”, jo tur Jēzus izteica slaveno Kalna sprediķi (sal. Mt 5-7). Tajā Viņš atklāja Dieva Valstības pamatmācību. Un šīs vietas “akcija” turpinājās Pētera mājās un viņa “darbnīcā”. Tādēļ šo fragmentu var uztvert, kā iepriekš iesākta stāsta par Jēzus sadarbību ar sv. Pēteri un tā izaugsmi ticībā turpinājumu un padziļinājumu.
  • Fragmentā Lk 4, 38-44 meditējām, ka Pēteris, Baznīcas Klints, nebija aicināts tikai paklausīties, ko Jēzus mācīja citiem, bet savās mājās bija aculiecinieks tam, cik tuvu arī viņa dzīvei ir Dieva Valstība. Tam seko solis vēl tuvāk, jo Jēzus par mācības vietu izvēlējās Pētera laivu. Tādējādi Dieva Valstība vēl stiprāk “klauvē” pie Pētera dzīves durvīm. Tā īstenojas viņa dzīves vietā un viņa amatā, lai vēlāk iesakņotos arī viņa sirdī. Tomēr tas nenotiek pats no sevis. Daudzu gadu pieredze, par kuru varam domāt saistībā ar Pēteri – vēlāko cilvēku zvejnieku – norāda, ka vispiemērotākais laiks zvejniecībai ir nakts. Šajā fragmentā tomēr lasām par neefektīvo nakts zveju. Tas sakrīt ar Jēzus pavēli: zvejot šajā vietā (kur zivju nav?) un zvejot dienas laikā. Jēzus Sīmanim saka: “Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai!” Klausīties, ko saka Dievs, nav tas pats, kā sadzirdēt Dieva Vārdu un to izpildīt. Tāpēc bija nepieciešams Sīmaņa Pētera lēmums, ieticēšana Dieva Vārdam eksistenciālā veidā (lēmums un konkrēti darbi). Pēteris atbild uz Dieva aicinājumu, jo saka: “Mācītāj, visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām; tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklu”.
  • Sv. Pētera stāja mūs katru māca būt ar pareizu attieksmi uz Dieva iniciatīvu: no vienas puses – ir vajadzīga cilvēka iniciatīva, no otras – ir nepieciešama Dieva žēlastība, kas pat neiespējamo padara par iespējamu (sal. Lk 1, 37). Šo situāciju var salīdzināt ar Marijas “Fiat” – “Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” (Lk 1, 38) Vissvētākā Jaunava dzirdēja un pozitīvi atbildēja. Šāda ticība tiek apbalvota Debesīs: “Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā.” (Mt 7, 21).
  • Vēl pie patiesībām par sv. Pētera personu, kā to uzrāda sv. Lūkass, kas akcentē viņa priviliģēto vietu Kunga Sirdī un Baznīcā, nevar nepieminēt divus punktus. Tikai šis Evaņģēlists atklāj faktu, ka: 
    • Jēzus īpaši aizlūdza par Pēteri: “Un Kungs sacīja: Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!” (22, 31-32)
    • Augšāmcēlies Jēzus atsevišķi parādījās Pēterim, lai stiprinātu viņa ticību un misiju Baznīcā: “Tie sacīja: Kungs patiesi augšāmcēlies un parādījās Sīmanim.” (24, 34)
  • Bībeles simbolikas elementi, kas sastopami šajā fragmentā: 
    • Jūra simbolizē pasauli, lai neteiktu – pasaules ļaunumu, jo “visa pasaule atrodas ļaunumā” (1 J 5, 19). Dieva darbības būtība ir atbrīvot cilvēka dvēseles no pieķeršanās radībai un pasaulei, jo “mūsu tēvija ir debesīs, no kurienes arī gaidām Pestītāju, mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Flp 3, 20).
    • Laiva – simbolizē baznīcu, kurai Jēzus sv. Pēteri paredzēja par redzamu tās galvu, par savu vietnieku virs zemes.
  • Patiesība par brīnumaino zveju ir atrodama arī sv. Jāņa stāstā par notikušo. Viņš atklāj, ka “Sīmanis Pēteris, iekāpis laivā, izvilka krastā pilnu tīklu ar simt piecdesmit trim lielām zivīm. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa.” (J 21, 11) Bet “kad viņi izkāpa malā, tie redzēja saliktas ogles, bet virs tām uzliktu zivi un maizi.” (21, 9) Tātad kopā simt piecdesmit četras zivis. Vai tam ir kāda nozīme? Ja mēs citētu kādreizējo sarunu starp Jēzu un Pēteri, varētu ieraudzīt svarīgu Dieva un Baznīcas kalpošanas raksturu: žēlsirdību. “Tad Pēteris piegāja pie Viņa un sacīja: Kungs, cikkārt man jāpiedod savam brālim, ja viņš pret mani grēko? Vai līdz septiņkārt? Jēzus sacīja viņam: Es nesaku tev līdz septiņkārt, bet septiņdesmitkārt septiņi.” (Mt 18, 21-22). Jēzus pieliek klāt savu zivi un zivju skaitlis kļūst 154=77+77! Tādējādi caur šo simboliku (“dubultotu” piedošanas simboliku!) Dievs norāda, ka tikai Jēzus upuris līdzīgi kā šī saceptā zivs padara iespējamu piedošanu un piedošana vienīgi Jēzus Upurī sasniedz pilnību. 
  • Nav pārsteiguma, ka Jēzus pavēles pirmā daļa attiecas tikai uz Pētera personu (“Dodies dziļāk!”), bet otrajā daļā Jēzus uzrunā pārējos (“Izmet savus tīklus zvejai!”). Parasti tā arī ir, ka viens cilvēks ir atbildīgs par laivu, par tās virzienu. Tomēr, lai notiktu zveja, ir vajadzīgi līdzstrādnieki. Šādi uztverot notikušo, mēs saņemam izpratni par Baznīcu:
    • Pēteris un viņa pēcteči (bīskapi) centīsies Baznīcas Laivu turēt pareizajā virzienā,
    • bet pie Debesu Valstības īstenošanas vajag arī pārējo ticīgo iesaistīšanos un mīlestības piepūli.
  • Pētera izbrīns un bailes, ko viņš sevī redz pēc piedzīvotā, ir diezgan raksturīgas cilvēku uzvedībai. Un tās atrod savu turpinājumu: ikreiz, kad cilvēks sevi padara Dieva acīs necienīgu, Dievs pats cilvēku paceļ augstāk. Tādējādi starp apustuļiem pirmā apustuļa lūgumu nevajadzētu uztvert pārāk burtiski – lai Kungs Jēzus viņu pamet. Caur Pēteri runāja lielas necienības izjūta, kas Dievam ir patīkama (sal. Ps 51, 19), jo atver mūs lielākām Dieva mīlestības dāvanām.
  • Sv. Lūkass šai Evaņģēlija fragmentā pirmo reizi Jēzus personu apzīmē ar vārdu “Kyrios” (Kungs). Tādējādi tiek vairāk uzsvērta Jēzus cieņa un varenība, salīdzinot ar sākotnējo titulu – Mācītājs. Apzīmējums “Kungs” tuvina mūs vairāk un vairāk izpratnei par Jēzu kā Dieva Dēlu (sal. Apd 2, 36: “Tāpēc lai viss Izraēļa nams visnoteiktāk zina, ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, ko jūs sitāt krustā.”).
  • Aprakstītais notikums apustuļus ne tikai pārsteidza, bet veicināja viņos lielu uzticību Jēzus personai. Tā ir norāde visiem ticīgajiem, ka, lai augtu īstajā ticībā un paļāvībā uz Dievu, dažreiz ir nepieciešams piedzīvot pārdabisko. Tas atver sirds acis un stiprina apņēmību.
  • Jēzus teiktais “Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus.” izveda Pēteri no satraukuma, ko izraisīja piedzīvotais brīnums, un deva viņam drosmi turpmākajiem uzdevumiem. Jau kuro reizi tas norāda, ka auglīga darbošanās Baznīcā var notikt vienīgi ar Dieva līdzdalību; nešķirojot, vai runa ir par pāvesta vai jebkura ticīgā kalpošanu.
  • Svarīgi pasvītrot, ka Dieva aicinājums gaida atbildi no visas sirds, ieskaitot cilvēka  visas dzīves izpausmes, dārgumus un attiecības, nevis tikai kādu daļēju iesaistīšanos.
  • Uz šī fona redzams, ka Pētera un divu Zebedeja dēlu jaunā dzīve iesākās ar dubultu atteikšanos:
    • viņi atstāja savas laivas un tīklus – sava darba algas rīkus
    • pēc tam atstāja arī ģimenes mājas, lai sekotu Jēzum.
  • Ir vērts to salīdzināt ar stāstu par citu paaicinājumu:  Mt 19, 16-22 → Mk 10, 17-22. Kontrasts starp abiem fragmentiem pārliecina, ka tiešām tas, kas Debesu valstības dēļ – vai labāk teikt: sekošanas Jēzum dēļ – upurē sevi un visu, kļūs par svētīgu, tas ir, patiesi laimīgu. Vēlāk to komentē arī pats Jēzus, sakot:
    • “Patiesi es jums saku, ka jūs, kas esat man sekojuši, pie atdzimšanas, kad Cilvēka Dēls sēdēs savā godības tronī, arī jūs sēdiesiet divpadsmit sēdekļos un tiesāsiet divpadsmit Izraēļa ciltis. Un katrs, kas atstās māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, tas saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību. Un daudzi pirmie kļūs pēdējie, bet pēdējie – pirmie.” (Mt 19, 28-30)
  • Var mēģināt “sabiezināt” stāstu par brīnumainās zvejas lomu, sakot tā: Pēteris kā Dieva Valstības kalps (zvejnieks) zvejos cilvēku dvēseles mūžīgai dzīvei ar Dieva Vārda “ēsmu”. 

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Vai esmu piedzīvojis trim zvejniekiem līdzīgu situāciju, kad mani Baznīcas dzīves kontekstā vai tamlīdzīgos apstākļos paaicināja, piemēram, piedalīties kādā dievkalpojumā vai kalpošanā? Vai atbildēt uz šādu aicinājumu bija viegli?
  • Kuru savas dzīves periodu vai konkrēto dienu es varētu salīdzināt ar sv. Pētera lēmumu “doties dziļumā”?
  • Kāda persona visbiežāk mudina mani “doties dziļumā” (Dievs, vecāki, draugi, ienaidnieki, kaimiņi…)?
  • Vai esmu “uz savas ādas” piedzīvojis pateicību, ka Baznīca ir droša glābšanas laiva pasaules jūrā?
  • Kā konkrētos dzīves apstākļos cenšos atpazīt, par kādiem dziļumiem man saka Dievs un Viņa Vārds (arī caur Baznīcas mācību), kur tomēr no manis paša un maniem līdzcilvēkiem būs atkarīga dzīves “tīklu” mešana?
  • Kādu piedzīvojumu vai notikumu savā dzīvē es raksturotu, kā “brīnumainu zveju”, kas gandrīz “pārplēsa manus tīklus”?
  • Kādos kontekstos visbiežāk piedzīvoju, ka pēc “nakts zvejas” es neko neesmu ieguvis?
  • Ja to attiecinu uz lūgšanu, vai es atceros par Vārdu, kas saka: “Jūs iekārojat, bet jums nav; jūs slepkavojat un ienīstat, bet nevarat iegūt; jūs strīdaties un karojat, bet jums nav, jo jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat, bet nesaņemat, jo jūs ļauni lūdzat, lai to izlietotu savām kārībām.” (Jk 4, 2-3)?
  • Kurš no Jēzus tituliem ir vistuvākais manai sirdij: Kungs, Mācītājs, Mesija, Pestītājs, Dieva Jērs , Pasaules Gaisma, Jēzus no Nācaretes, Dieva Dēls, Marijas Dēls? Vai cits? Ka es varu to paskaidrot?
  • No kā esmu spējīgs atteikties “Dieva valstības dēļ”?

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16