Lk 2, 41-52

†M

 

Bībeles stunda

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 2, 41-52

 

41. Un Viņa vecāki Lieldienu svētkos ik gadus gāja uz Jeruzalemi. 42. Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. 43. Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja. 44. Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem; 45. Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami.

46. Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot. 47. Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. 48. Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām. 49. Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva? 50. Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja.

51. Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī. 52. Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.

Jaunais tulkojums:

41 Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. 42 Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. 43 Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. 44 Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. 45 Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu.

46 Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. 47 Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. 48 Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” 49 Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” 50 Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus.

51 Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī. 52 Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.

Paralēlās vietas:  – 

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

  • Lk 2,41: Lk 2,27; 22,1; Izc (2Moz) 23,14-17; At 16,16; 1 Sam 1,7.21; 2,19.
  • Lk 2,42:  Izc (2Moz) 12,15-18.
  • Lk 2,44: Sk (4Moz) 11,31; 1 Ķēn 19,4.
  • Lk 2,46:  Rad 31, 22; 34, 25; 42, 18; Izc 19, 10-16; Sk 19, 12.19-20; Lev 7, 17-18; 19, 6-7; 1 Sam 30, 1; 1 Ķēn 12, 12; 2 Ķēn 20, 8; 2 Hr 10, 12; Est 4, 16; 5, 1; Jon 2, 1 → Mt 12, 40 (!); J 2, 1; Apd 27, 19; 1 Kor 15, 4
  • Lk 2,47: Ps 119,99n; Mt 12,23; Mk 2,12; Lk 5,26; Mk 5,42; Lk 8,56; Mk 6,51; 16,8; Lk 24,22; Apd 2,7.12; 8,13; 9,21; 10,45; 12,16; J 7,15.
  • Lk 2,48: Rad 12,18; 20,9; 26,10; 29,25; Izc (2Moz) 14,11; Sk (4Moz) 23,11; Ties 15,11; Lk 4,32; 9,43; Mk 1,22; 6,2; 7,37; 10,26; 11,18; Mt 7,28; 13,54; 19,25; 22,33; Apd 13,12.
  • Lk 2,49: Īj 18,20; Est 7,9; 1 Kor 7,32.34; 13,11; 1 Tim 4,15; Ps 26,8; 27,4; Jņ 2,16; Rad 41,51.
  • Lk 2,51: Lk 2,19; 1,66.
  • Lk 2,52: Sak 3,1-4; 1 Sam 2,21.26; 3,1; Lk 1,80; 2,40; Rom 14,18.  

Komentāri

  • Par Jēzus dzīves slēpto daļu mēs no Evaņģēlija zinām tikai dažas detaļas: upurēšana templī, Austrumu Gudro vizīte, aizbēgšana uz Ēģipti. Tagad sv. Lūkass pieliek klāt stāstu par svētceļojumu uz Jeruzalemi. Un teksts liek saprast, ka tas nebija Jēzus pirmais ceļojums uz Pashas svētkiem. Dievbijīgu ģimeņu bērni jau no agras bērnības tika iepazīstināti ar reliģisko praksi. Tos jau kā mazus bērnus ņēma līdz uz Jeruzalemi, uz septiņu dienu ilgiem svētkiem.
  • Saskaņā ar toreizējo paradumu zēnam no 13 gadu vecuma bija jāpakļaujas Dieva Likuma noteikumiem. No šī brīža viņam trīsreiz gadā bija jādodas uz Jeruzalemi: uz Pashas, Vasarsvētku un Telšu svētkiem.
  • Fakts, ka Marija un Jāzeps uzreiz pēc aiziešanas no Jeruzalemes nepamanīja Dēla neesamību svētceļnieku vidū, nenozīmē, ka Jēzus tika atstāts bez uzraudzības. Drīzāk tas ir apliecinājums Marijas un Jāzepa uzticībai gan Jēzum, gan viņu radiniekiem vai draugiem, kuru vidū Viņš varēja būt palicis.
  • Dieva Mātes izdzīvoto nemieru, kad Viņa meklēja savu Dēlu, var uzskatīt par pirmo zīmi tam, ka piepildās Simeona pravietojumi par zobenu, kuram vajadzēja caurdurt Marijas sirdi.
  • Vieta, kur parasti beidzās no Jeruzalemes nākušo svētceļnieku pirmās dienas ceļojums, bija El-Bireh ciems. Tas atrodas aptuveni 18 km attālumā no Svētās pilsētas. Runājot par „vienas dienas ceļojumu”, svētais Lūkass vai nu nav pilnīgi precīzs, vai liek mums iedomāties – kas ir ticamāk – ka Svētā Ģimene no Jeruzalemes devās nevis agri no rīta, bet pusdienlaikā, jo 18 km gājumam vajadzīgas vien dažas stundas.
  • Īpašu uzmanību tagad vajadzētu pievērst formulējumam “trešā diena”. Apmēram 50 reizes Bībelē sastopamies ar šādu apzīmējumu. Piemēri: Lābans trešajā dienā uzzināja, ka Jēkabs ir aizbēdzis (Rad 31, 22); Dāvids trešajā dienā atgriezās Siklagā (1 Sam 30, 1); Jēzus un mācekļi trešajā dienā ieradās kāzās Kānā (J 2, 1), jūrnieki trešajā dienā meta savu inventāru aiz borta (Apd 27, 19), trešajā dienā Jēkaba ​​dēli atriebās Sihemas iedzīvotājiem (Rad 34, 25). Jāzeps Ēģiptē ieslodzīja savus brāļus uz trim dienām (Rad 42, 18), Roboams lūdza trīs dienas, lai izlemtu savu politiku (1 Ķēn  12, 12; 2 Hr 10, 12). Dažas no šīm vietām šķiet kā vienkāršs stāsts par notikušo, tomēr lielākajā daļā fragmentu trešajai dienai ir rituāla un pat svēta nozīme. Tā atzīmē kādu robežu, aiz kuras notiek sastapšanās ar Dieva svētumu un Viņa vareno darbību. Nozīmīgi ir tie Bībeles fragmenti, kuros trešo dienu redzam kā rituāla elementu. Piemēri. Sinaja kalna pakājē izraēlieši veica šķīstīšanās rituālu un gatavojās Dieva atklāsmei, kurai bija jānotiek pēc trīs dienām (Izc 19, 10-16). Upuriem domātā gaļa, kas palika pāri, bija jāsadedzina trešajā dienā (Sk 7, 17-18; 19, 6-7). Bībelē tiek runāts arī par tīrīšanu ar ūdeni trešajā dienā (Sk 19, 12. 19). Estere pirms gāja lūgt no ķēniņa žēlastību, lūdza ļaudīm trīs dienu gavēni, un tikai pēc šīm dienām viņa uzvilka karalisku apģērbu un nostājās valdnieka priekšā (Est 4, 16; 5, 1). Jonas grāmatā teikts, ka Ninīve bija ļoti liela pilsēta – trīs dienu  gājumā (3, 3) un pravietim to bija jāšķērso, lai trīs dienu laikā tauta saņemtu, vai nu Dieva sodu vai piedzīvotu atgriešanos un saņemtu Dieva labvēlību un svētību. Trešās dienas sakrālais raksturojums savu virsotni  sasniedz stāstā par Jēzus augšāmcelšanos trešajā dienā. Daudzi Jaunās Derības teksti attiecas uz faktu par trešo dienu, kurā Dievs uzmodināja Jēzu, lai gan tikai viens piemin, ka “Viņš ir augšāmcēlies trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem” (1 Kor 15, 4; skaties tālāk → 2  Ķēn  20, 5; Is 54, 7 ; Os 6, 1–2; Jon  2, 1; Ps 16, 10).  Vēl ir vērts pieminēt divus atgadījumus no Vecās Derības, kas notika trešajā dienā, un ko var uzskatīt par ļoti nozīmīgu pravietojumu par Jēzus augšāmcelšanos:
    • simboliskajā trešajā dienā Ābrahāms uzkāpa kalnā, lai atrastu aizstājošu upuri (aunu), kas izglāba Īzāku (Rad 22) → bet Jēzus tika atzīts kā Dieva Jērs, kas tiek upurēts par mūsu grēkiem (sal. J 1, 29.36)
    • trešajā dienā Jonu atbrīvoja no lielās zivs vēdera (Jon 2, 1) → bet Jēzus šo faktu komentēja un pats to attiecināja uz savu augšāmcelšanos (sal. Mt 12.40).
  • Visu komentāru par “trešo dienu” gaismā, fakts, ka Jēzus tiek atrasts pēc trim dienām, iegūst pravietisku un mesiānisku nokrāsu. Tas kļūst par kārtējo “kluso” pravietojumu Viņa kā īstā Dieva meklēšanai un atrašanai, bet tas notiks pēc trīs dienu pazušanas ciešanu un nāves noslēpumā. Jēzus to komentē savā uzrunā, sakot: “Kad jūs paaugstināsiet [kustā] Cilvēka Dēlu, tad jūs atzīsiet [atradīsiet], ka es tas esmu …” (J 8, 28). Un augšāmcelšanās kontekstā kā atbalss skan Jēzus iebildumu vārdi: “Kāpēc jūs mani meklējāt?”, tikai šoreiz tos izsaka eņģeļi. Šī Evaņģēlija noslēgumā mēs lasām: “Un kad tās pārbijušās vērsa savu seju pret zemi, viņi tām jautāja: Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņa šeit nav, bet Viņš ir augšāmcēlies. Atminieties, ko viņš jums teica, kamēr vēl bija Galilejā, sacīdams: Cilvēka Dēlam jābūt nodotam cilvēku – grēcinieku rokās, jātop krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no miroņiem. “ (Lk 24, 5-7). Izmantojot divpadsmitgadīgā Jēzus teikto, pie augšāmcelšanās noslēpuma mēs varētu sadzirdēt šādu jautājumu: “Kāpēc jūs mani meklējāt [starp mirušajiem]?!? Vai jūs nezinājāt, ka man vajadzētu būt Tēva lietās un Es tajās biju līdz galam? Kāpēc jūs nezinājāt, ka “es un Tēvs esam viens” (J 10, 30), ka ES ESMU, Es esmu Dievs, kuru pat nāve nevar aizturēt?”
  • Galu galā Jēzus tika atrasts templī. Bet ja gribam būt precīzi, tad vajadzētu domāt par tempļa pagalmu, jo tieši tur rakstu mācītāji lasīja “lekcijas” cilvēkiem vai kādai izvēlētai mācekļu grupai.
  • Un sv. Lūkasa vārdus “atrada Viņu templī, sēžot starp skolotājiem, uzklausot viņus un uzdodot viņiem jautājumus“ vajadzētu saprast citādi, nekā esam pieraduši (kā tas iegājis arī kristīgajā ikonogrāfijā), ka Jēzus atrodas centrā un kā  tāds zinātņu doktors autoritatīvi māca. Šāda saprašana ir pārspīlējums. Drīzāk vajadzētu domāt, ka Bērns Jēzus vispirms nemanāmi uzklausīja gudros vīrus un pēc tam vai nu uzdeva ļoti pamatotus jautājumus, vai arī sniedza pārsteidzošas atbildes, ko farizeji pamanīja.
  • Evaņģēlijs saka, ka „visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm.” Šai reakcijā var pamanīt zināmu apmulsumu, bet arī bažas. Divpadsmitgadīgais Jēzus sāk satraukt ebreju zinātniekus. Ar laiku viņu nocietinātās sirdis Jēzus personā un mācībā redzēs vislielākās briesmas sev. Un kā zinām, cilvēciskajā līmenī tas viņiem būs par pamudinājumu vēlmei nogalināt Jēzu. Pāri tam tomēr atklāsies Dieva Tēva gudrība, kas ir vienīgā, objektīvā un kas “nešķiro pēc personas” (Apd 10, 34; sal.: Lk 20, 21; Rom 2, 11; Gal 2, 6; Ef 6, 9; Kol 3, 25; 1 P 1, 17).
  • Citāda veida pārsteigumu izdzīvoja Dievmāte. Marijas apbrīnā nebija nekā no bažām, no apdraudējuma sajūtas. Drīzāk tas bija liela prieka pilns lepnums. Līdz tam Svētā Jaunava neapzinājās, ka Viņas Dēlam Jēzum piemīt šāda pārsteidzoša gudrība.
  • Tālākie Marijas vārdi izklausās kā pārmetums, taču saprotam, ka tas ir absolūti dabiski, tā reaģē mātes mīlošā sirds. Un ne bez nozīmes pie šāda veida izteikumiem ir balss tonis, kas teikto var “iekrāsot” kā pārmetumu vai kā uztraucošu, mīlestības pilnu jautājumu. Protams, ka uztraukumam smaguma nokrāsu piešķir atmiņas par reiz dzirdēto Simeona pravietojumu — par sirds sāpēm, kuras Marija izdzīvos Jēzus un Viņa misijas dēļ. Var nojaust, ka Marija uztraucas, baidās, ka jau tagad, kad Viņas Dēls tuvojas jūdu zēniem nozīmīgajam vecumam, Viņš kļūst par “pretošanās zīmi”…
  • Ir vērts atzīmēt, ka sarunā Marija sev raksturīgā veidā diskrēti paliek otrajā plānā, norādot uz Jēzus tēva (audzinātāja – sv. Jāzepa) bažām: “tavs tēvs un es”. Tas atgādina patiesību, ka Dieva plānā akcents ir likts uz vīrieša – vīra un tēva lomu. Lieliska katehēze par šo tēmu atrodama Ef 5, 21-33, bet minētajā kontekstā – sevišķs ir pants: “vīrs ir sievas galva.” (Ef 5, 23).
  • Visa Evaņģēlija gaismā mēs zinām, ka Jāzepa nosaukšana par tēvu nav pretrunā ar patiesību par Jēzus dievišķo izcelsmi un iemiesošanos no Svētā Gara (sal.: Lk 1, 31.35 + Mt 1, 20). Tas pats Lūkass, sīki aprakstot eņģeļa sludināšanu par Jēzus dzimšanu, jau paskaidroja, kurš ir Mesijas tēvs. Un Svētie Raksti norāda, ka Jāzeps gandrīz vienmēr tiek minēts kā Jēzus dabiskais tēvs (sal., piemēram, Mt 13, 55; Lk 4, 22; J 1, 45).
  • Ievērības cienīga tomēr ir Jēzus atbilde, kas ir arī Viņa komentārs Marijas un Jāzepa attieksmei. Jēzus pauž izbrīnu, ka viņš tiek meklēts. Un piebilst, ka Marijai un Jāzepam vajadzēja zināt, ka Viņam, Jēzum, ir jāpaliek Tēva namā. Šāda atbilde/komentārs liek jautāt, ko Jēzus ar to domāja?
    1. Daži uzskata, ka te runāts par templi, un tad Jēzus atbildei būtu šāda jēga: “Kāpēc jūs meklējāt Mani visur (citur), nevis Mana Tēva mājā, svētnīcā? Jūs taču zināt, ka man jābūt tur.
    2. Citi uzskata – un tas ir ticamāk -, ka tas bija teikts par Debesu Tēva lietām, tas ir, par visu Jēzus Mesijas misiju un cilvēces pestīšanas plānu.
  • Sv. Lūkasa evaņģēlijā vairākkārt teiks, ka Marija visus neparastos notikumus, kas saistīti ar Jēzus piedzimšanu un dzīvi, paturēja savā sirdī, pastāvīgi tos pārdomājot. Tas norāda uz fonu, pateicoties kuram labāk saprotams Marijas tālredzīgums un prasme Kānā (sal. J 2), bet arī veids, kurā Viņa izturēja Golgātas pārbaudījumu. Laba šīs patiesības atbalss atrodama, piemēram 2 P 1, 10.
  • Marijas persona, kas savā sirdī glabāja Jēzus vārdus un darbus, vienmēr būs kā izcils paraugs visiem, kuri patiesi tic un saņem stiprinājumu no Pestītāja mācības. Šī sirds ir kontemplācijas paraugs.
  • Var pieņemt, ka Marijas pārdomas un atmiņas sv. Lūkasam kalpoja par zināšanu avotu, lai vēlāk aprakstītu Jēzus iemiesošanās apstākļus un bērnības notikumus.
  • Apgalvojums par Jēzus progresu gudrībā un žēlastībā nav pretrunā ar mācību par Jēzus dievišķību. Būdams Dievs, kam piemīt pilnība, Jēzus it kā nevarēja augt gudrībā, vēl jo vairāk – Dieva žēlastībā, tomēr teikto var sasaistīt ar Jēzus cilvēcisko dabu. Viņam pieaugot, auga arī Jēzus gudrība. Viņš ieguva arvien jaunu pieredzi un vairāk bija redzams, ka Dievam Viņš ir patīkams. Kulminācija šai izaugsmei savā ziņā redzama stāstā par kristību, kad Dievs skaidros vārdos apliecina: “Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.” (Mt 3, 17). Bet Dievs Tēvs taču mīlēja savu Dēlu jau mūžībā, nevis kopš brīža, kad Viņš publiski iesāka savu Tēva doto misiju. Šai sapratnē it kā atskan sv. Jāņa Kristītāja teiktais: “Viņam ir jāaug, un man jāsamazinās.” (J 3, 30).

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Kādu iespaidu manī atstāj fakts, ka Jēzus 30 gadus pavadīja slepenībā un tikai 3 gadus kalpoja Debesu Valstības sludināšanai un pestīšanas darbam?
  • Kādos apstākļos un cik ilgi es mēdzu gatavoties pats savai kalpošanai (darba vietā, draudzē…) vai nozīmīgiem notikumiem, tikšanās reizēm?
  • Kādi ir mani iespaidi no pirmās piedalīšanās dievkalpojumā? Kādā vecumā tas notika? Vai mani bērni tika ievesti aktīvā Baznīcas dzīvē līdzīga man, vai tomēr agrāk vai vēlāk? Kāpēc tā?
  • Ko varu ieteikt, kā palīdzēt cilvēkam, kuram dievkalpojuma laikā (stundu vai pusotras stundas garumā) ir garlaicīgi (zinot, ka Svētā Ģimene svētkos piedalījās 7 dienas)?
  • Vai manā dzīvē ir cilvēki, kuriem vajadzības gadījumā es droši varētu uzticēt savus bērnus pat uz vairākām dienām? Vai tie ir ģimenes locekļi, vai arī/tomēr draugi? Kādi notikumi ir pamatā manai uzticībai?
  • Cik lielā mērā es apzinos Svētās Mises struktūru, ka tajā vispirms mēs esam ar Dieva Vārdu, kas formē ticību (sal. Rom 10, 17), lai tikai tad sastaptos ar Jēzu Kristu Svētajā Komūnijā? Vai kādreiz manī ir ilgas mazliet ilgāk pakavēties Dieva Vārda “pagalmā” pirms Svētās Komūnijas pieņemšanas? Kur manā tagadējā dzīvē – izņemot piedalīšanos Svētajā Misē – īstenojas iespēja “sēdēt starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot”, lai es augtu gudrībā un ticībā?
  • Kā es varu izskaidrot atšķirību starp vārdiem “pārdomāt prātā” un “pārdomāt sirdī”? Vai tomēr neredzu starp tiem nekādu atšķirību?

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16