†_M

Bībeles stunda

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 2, 33-40

33. Un Viņa tēvs un māte brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts. 34. Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās 35. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas.

36. Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, kas sasniegusi lielu vecumu, nodzīvojot pēc savas jaunavības ar savu vīru septiņus gadus. 37. Un viņa bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem, kas neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam. 38. Un viņa, ienākusi tanī pat stundā, teica Kungu un runāja par Viņu visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu.

39. Un viņi, visu pēc Kunga bauslības izpildījuši, atgriezās atpakaļ Galilejā, savā Nācaretes pilsētā. 40. Bet Bērniņš auga un stiprinājās, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija ar Viņu.

Jaunais tulkojums:

33 Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu. 34 Un Simeons viņus svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: “Redzi, viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī, – 35 un tev pašai cauri dvēselei zobens dursies, – tā ka atklāsies daudzu siržu domas.”

36 Tur bija praviete Anna, Penuēla meita no Ašēra cilts. Tā bija jau krietni gados, un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi ar vīru septiņus gadus, 37 nu viņa bija atraitne, kādus astoņdesmit četrus gadus veca, un nešķīrās no tempļa, ar gavēšanu un lūgšanām kalpodama dienu un nakti. 38 Arī viņa tajā pašā stundā pienāca klāt un pateicībā slavēja Dievu, un stāstīja par bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu.

39 Izpildījuši visu pēc Kunga bauslības, tie griezās atpakaļ uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti. 40 Bērniņš auga un pieņēmās spēkā, tapa pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar viņu.

Rakstu vieta: Lk 2,33-38

Paralēlās vietas: –

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

Lk 2,33: Lk 2,27.
Lk 2,34: 1 Sam 2,20; Sk (4Moz) 6,23; Flp 1,16; 1 Tes 3,3; Is 8,14n; 28,16; Ps 118,22; 1 Pēt 2,6-8; Lk 20,17n; Rom 9,33; 1 Pēt 2,6.8; Joz 4,6; Is 11,12; Lk 11,30.
Lk 2,35: Ez 14,17; Zah 12,10; 13,7.
Lk 2,36: Izc (2Moz) 15,20; Ties 4,4; 2 Ķēn 22,4; Is 8,3; Lk 1,7.18.
Lk 2,37: 1 Tim 5,5; Judt 8,4nn; 16,22nn; Lk 24,53; Apd 26,7; Ps 61,5.
Lk 2,38: Lk 2,25; Is 52,9.

Rakstu vieta: Lk 2,39-40

Paralēlās vietas:

Mt 2,22-23

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

Lk 2,39: Lk 2,21-24.
Lk 2,40: 1 Sam 2,21.26; 3,19; Lk 1,80; 2,51.

Komentāri

33.pants norāda uz Marijas un Jāzepa izbrīnu. Par Jāzepa izbrīnu mēs varētu nebrīnīties, jo šajā gadījumā viņš pirmo reiz tik skaidri uzzināja par godības pilno Jēzus nākotni. Bet ko teikt par Marijas izbrīnu? Viņa daudz vairāk zināja par savam Dēlam paredzēto likteni. Kāpēc brīnījās? Viena no atbildēm ir tajā, ka arī Viņa pirmo reizi skaidri dzirdēja, ka caur Viņas Pirmdzimto Dievs ir paredzējis pestīšanu un svētību visai pasaulei (arī pagāniem!), nevis tikai izredzētajai tautai (eņģeļa vēstī taču nebija par to teikts! → skaties Lk 1, 31-33). Protams, tas neizslēdz faktu, ka Marija apbrīnoja to, cik spēcīgi un kurus cilvēkus aizkustināja Dieva žēlastība un Viņa Dēla ierašanās pasaulē.
Simeona vārdi (“svētīja viņus”) bija vairāk kā viņa prieka izpausme, nevis kā burtiski saprotama (priestera) svētība.
Esam pieraduši domāt par Simeonu kā par kādu večuku. Tomēr nekur Bībelē neatradīsim paskaidrojumu, ka viņš bija ļoti vecs. Šķiet, tajā parādās mūsu domāšanas veids – ja runāts par nāves gaidīšanu (“…no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto….” → Lk 2, 26), tad gan ir domāts vecs cilvēks. Bet tā taču nav. Baznīcas pieredze rāda, ka daži no svētajiem (piemēram, sv. Jānis no Krusta, sv. Tēvs Pio), zināja pat savas nāves datumu, un ne vienmēr aizgājēja vecums ir 80-100 gadi. Otrs paskaidrojums – šķiet, Simeonu vienkārši saistām ar Annu, kuras nopietno vecumu Evaņģēlijs gan piemin.
Simeons Svētajā Garā pravieto par Jēzu un Mariju.
1. Viņš redz, ka Bērniņš Jēzus, realizējot nākotnē sava Tēva sūtību, daudziem Izraēlī būs kritiena un citiem – paaugstināšanas cēlonis. Tādā veidā tiek parādītas sekas cilvēka stājai attiecībā uz Jēzu: no vienas puses – to stājai, kas ir ar naidīgu attieksmi pret Kristu, no otras – to, kas Dieva Dēlu mīlēs un Viņam ieticēs. Pirmajā grupā vispirms ietilpst farizeji, ar kuriem sadursme būs tik asa, ka aizvedīs līdz Jēzus nāvei. Otro grupu veidos tie, kuriem Jēzus dzīve un Viņa rīcība būs, vai nu brīnumaina zīme, kaut kas ārkārtējs, neizskaidrojams, vai arī paraugs, piemērs, kuru cilvēki apspriedīs un centīsies tai sekot.
2. Uzrunājot Mariju “tev pašai cauri dvēselei zobens dursies”, Simeons it kā atver iekavas, kuras tiks aizvērtas Jēzus nāves brīdī. Starp tām notiks Marijas līdzdalība Viņas Dēla – Mesijas pestīšanas kalpošanā. Bet šaurākā kontekstā Simeona vārdi var norādīt uz brīdi, kad fiziskajā dimensijā Marijas Dēla ķermeni caurdurs ar šķēpu. Mariju tai brīdī caurdurs garīgi. Var teikt, ka Simeona vēsts Marijai ir kā Jēzus bērnībā jau dzirdēts paziņojums par Viņa ciešanām un Lielās nedēļas atmosfēru.
  - Tiem, kuri uzmanīgi lasa Bībeli, nav šaubu, ka Jēzus mācība un rīcība nevarēja sastapties ar cilvēku vienaldzību. Labs piemērs tam ir sv. Marka evaņģēlija sākums (Mk 2).
  - Par Jēzus doto grēku piedošanu rakstu mācītāji savās sirdīs spriež, ka Viņš zaimo. Tie kurnē. Jēzus atklāj viņu sirds domas un skaidri jautā: “Kāpēc jūs tā domājat savās sirdīs?”. Komentētāji norāda uz vēl spēcīgāku lietu – ja uzticētos grieķu terminoloģijai, tad izteikums “siržu domas” atklātu sazvērestību, naidīgus plānus, tiesu.
Domājot par nākamo varoni – Annu (panti 2,36-38), varam saprast, ka viņa ir Vecās Derības tautas dievbijīga sieviete. Anna bija viena no tām, kas ar lūgšanām, gavēni un tempļa kalpošanu centās paātrināt Izraēla glābšanu. Anna ar skaidru sirdsapziņu gaidīja, kad īstenosies Dieva apsolījumi un atnāks Mesija. Dzirdot par viņas ilggadējo kalpošanu svētnīcā, var secināt, ka Mesijas gaidīšana bija viņas dzīves aicinājums.
Jautāsim, vai mūs (kuri esam pieraduši pie patiesības, ka tieši Jānis Kristītājs bija tas, kuru Dievs sūtīja gatavot Kungam Jēzum ceļu) nepārsteidz fakts, ka Anna runāja par Mesiju, tas ir, par templī uzupurēto Jēzus Bērnu pirms Jāņa Kristītāja? Kas par Dieva smaidu: Jānis gāja Jēzum pa priekšu, bet praviete Anna – Jānim?
Annas ienākšana templī tieši Jēzus upura laikā nebija nejaušība. Viņa droši vien izmantoja to pašu Dieva gaismu, kas apgaismoja Simeonu, kurš pravietoja Mesijas nākotni un uzrādīja Viņa Mātes sāpes.
Evaņģēlists pieļauj zināmu literāru pārspīlējumu sakot, ka Anna nešķīrās no tempļa, jo no nākamā panta izriet, ka tad, kad Jēzus Bērnu ieveda templī, Annas nebija klāt. Viņa atnāca tieši pieminētajā stundā.
Anna, lai Jēzus Bērns būtu pazīts un atklāts, kalpo it kā pirms Jāņa Kristītāja. Šis fakts mūs sūta pie patiesības, ka ar Jēzus atnākšanu Dievs labo cilvēces grēkā krišanas sekas. Un tā kā kādreiz pirmā sagrēkoja sieviete un pie grēka pieveda arī savu vīru (sal. Rad 3), tagad, Jaunajā Derībā vairākos punktos (notikumos) ir redzams, ka Dievs vēlas šīs sekas labot. Viņš ir paredzējis atjaunot sievietes cieņu un viņas lomu pestīšanas vēsturē. Tādējādi ne tikai Anna savā ziņā iet pa priekšu Jānim Kristītājam, bet arī Vissvētākā Jaunava Marija — pašam Jēzum Pestītājam (caur Viņu Dieva Dēls ienāk pasaulē; Viņas pamudinājuma dēļ notiek pirmais Jēzus veiktais brīnums [sal. J 2]) un augšāmcelšanās kontekstā — Marija Magdalēna “iet pa priekšu” sv. Pēterim, vēstot par Jēzus augšāmcelšanos (sal. J 20).
Domājot par Simeonu un Annu, var atrast vēl vienu turpinājumu iepriekšteiktajam. Radīšanas grāmata, runājot par pirmo grēku, skaidri norāda, ka tas cilvēku šķīra no Dieva mīlestības, bet arī sašķēla cilvēku savstarpējās attiecības. Tādēļ Dievs Kristū grib visu atkal savienot (par savienošanos ar Dievu — piemēram: Ef 2, 18; 3, 12-13; par cilvēku savienošanos savā starpā — piemēram: Ef 2, 14-15). Uz šī fona svētnīcas notikumā redzam, ka visi tuvojas Kristum un tuvojas savstarpēji viens otram. Tādēļ Simeons un Anna mūsu acīs var kļūt par vīrieša un sievietes, kurus mīlestībā un Dieva godināšanā pulcina Dieva Dēls, ikonu. Viņi abi tuvojas Jēzus Bērnam, bet it kā tuvojas arī savā starpā.
Jeruzaleme kā Izraēlas Svētā pilsēta un galvaspilsēta bieži tika uzskatīta par visas nācijas simbolu un personifikāciju. Jeruzalemes atbrīvošana bija visas tautas atbrīvošanas sinonīms. No teksta tomēr nav iespējams secināt, par kādu atbrīvošanu – garīgu vai politisku – praviete Anna un citi sapņoja.
39.-40. pantā pieminētā atgriešanās Nācaretē un Bērna gudrības un žēlastības pieaugums ir viens no sv. Lūkasam raksturīgākajiem refrēniem, ar kuriem viņš mēdza noslēgt atsevišķus fragmentus. Tas sastopams Apustuļu darbos (sal. 6, 7; 9,31; 12,24; 16, 5; 19.20 un citās vietās).
Apgalvojums, ka “Bērniņš auga un pieņēmās spēkā, tapa pilns gudrības“, nekādā ziņā nav pretrunā ar patiesību par Svētās Trīsvienības otrās personas Dievišķību. Jēzus bija pilnvērtīgs cilvēks, tātad arī Viņš attīstījās saskaņā ar cilvēka dabas likumiem.
Tālāk sastopamies ar grūtību: kā paskaidrot sv. Lūkasa teikto par Svētās ğimenes atgriešanos Nācaretē tūlīt pēc Jēzus Bērniņa upurēšanas templī? Tādējādi sv. Lūkas izlaiž stāstu par trīs gudro izrādīto cieņu Bērnam un Svētās Ģimenes bēgšanu uz Ēģipti, par ko plaši raksta sv. Matejs (sal. Mt 2, 1-23). Bībeles pētnieki atbild, ka pieļaujami vairāki varianti:
- vai nu, uz brīdi ieradusies Nācaretē, Svētā ğimene atkal atgriezās Betlēmē (Jāzepa dzimtajā pusē), kur trīs ķēniņi pagodināja mazo Jēzu un no kurienes tā aizbēga uz Ēģipti, lai pēc tam atgrieztos un pastāvīgi apmestos Nācaretē
- vai – kā šķiet ir ticamāk – sv. Lūkas izlaiž stāstu par tolaik notikušo (Austrumu gudro ierašanos un Svētās ğimenes bēgšanu uz Ēģipti) un akcentē vienīgi vēlāku ceļojumu uz Nācareti (un tādēļ par to runā uzreiz pēc stāsta par notikumiem templī).

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

Kādas lietas man izraisa lielu izbrīnu un sajūsmu? Saistībā ar ko man bijušas šādas īpašas izjūtas? Vai tās bija saistībā ar Dievu, ar ticību?
Kādas emocijas manī izraisa doma, ka varu drīz nomirt (it sevišķi, ja neesmu vēl vecs…)?
Vai māku atšķirt cilvēkus, kas manā dzīvē ir par grēkā krišanas un nemiera cēloni, no tiem, kas pamudina mani augt svētumā, tas ir, paļāvībā uz Dievu un sadarbībā ar Viņa žēlastību? Vai varu izskaidrot, kas ir šo atšķirību pašos pamatos?
Vai varu padalīties par dzīvē piedzīvotajām sirdssāpēm, kuras iespējams salīdzināt ar apzīmējumu “caurduršana ar šķēpu”? Vai man vieglāk to veikt mutiski, vai tomēr rakstot?
Vai esmu pieredzējis dziļu prieku, sajūsmu, laimi par faktu, ka esmu ticīgs cilvēks, Dieva bērns, Jēzus mīļotais draugs? Kā tālāk virzu savu prieku (individuāli vai kādā kopienā)?
Kad, kur esmu sastapies ar nopietnu naidīgumu, kas vērsts pret mani vai pārējiem cilvēkiem Dieva un ticības dēļ? Kā mēģināju “aizstāvēt” Dieva svētumu, norādīt uz Baznīcas būtību vai Dieva Vārda mantojumu? Ar kādiem līdzekļiem to darīju (vārdos, darbos; privāti, publiski; caur lūgšanu, upuriem; dziļāku iesaistīšanos Baznīcas kalpošanā…)?
Kādā vecumā un kādos apstākļos secināju, ka arī man vajadzētu censties paātrināt cilvēces pestīšanu, ka tas atkarīgs arī no manis? Cik lielā mērā pie tā īstenošanas stiprina svētā Pāvila vārdi: “Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesa papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa Miesu, kas ir Baznīca.” (Kol 1, 24), vai “Mani bērniņi, es atkal sāpēs jūs dzemdēju, līdz kamēr Kristus izveidosies jūsos.” (Gal 4, 19)?
Vai tieši šādā kontekstā – kā cīņu par Debesu Valstības ātrāku atnākšanu – es saprotu Evaņģēlija vārdus: “No Jāņa Kristītāja laikiem līdz šim debesvalstība cieš varu un tie, kas varu lieto, iegūst to.” (Mt 11, 12) kopā ar Jēzus norādi/pārmetumu: “Kungs palielīja netaisnīgo pārvaldnieku, ka viņš gudri darījis, jo šīs pasaules bērni ir atjautīgāki savā ciltī nekā gaismas bērni.” (Lk 16, 8-9)? Kādus no Baznīcas norādītajiem līdzekļiem es tam izmantoju visbiežāk: lūgšanu, gavēni vai nabagdāvanas?
Cik bieži savā dzīvē apzināti lūdzos par jūdiem (vai citām tautām), kuri nav līdzīgi Simeonam un Annai un neatpazīst Jēzus Kristus – Mesijas, Dieva Jēra atnākšanu, gaida to joprojām?
Cik bieži esmu pildījis Annas lomu (pirms Jāņa Kristītāja viņa runāja par Jēzu-Mesiju) un, piemēram, sagatavoju kādu cilvēku kristībai, pirmās Svētās Komūnijas saņemšanai, iestiprināšanai, laulībai vai slimnieku sakramenta saņemšanai vēl iepriekš, pirms cilvēks griezās pie priestera (it sevišķi savas draudzes prāvesta), lai tiktu sagatavots sakramentu saņemšanai? Vai man ir gadījies palīdzēt kādam sagatavoties grēksūdzei?
Kas man palīdz laikus atnākt uz Svēto Misi, lai sastaptos ar Jēzu, manu un tur klātesošās tautas (manu brāļu un māsu Kristū) Pestītāju, Dieva Dēlu? Kas visbiežāk to darīt traucē? Vai man gadījies ar sirdssāpēm pārdzīvot Svētās Mises nokavēšanu, kad Dieva pestīšana “tiek ienesta svētnīcā”?
Vai tagadējā dzīves un pasaules situācijā es vairāk sapņoju par Dieva vareno darbību, kas sakārtotu mūsu garīgo, mūsu politisko, finansiālo vai tomēr morālo dzīves pusi?

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16