Lk 1, 57-66

M

 

Bībeles stunda


Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas


Rakstu vieta: Lk 1, 57-66

57. Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu, 58. Un viņas kaimiņi un radi, izdzirduši, ka Kungs viņai parādījis savu žēlastību, priecājās līdz ar viņu.

59. Un notika, ka astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un sauca to viņa tēva vārdā: Zaharijs. 60. Un viņa māte atbildēja un sacīja: Nekādā ziņā, bet viņš sauksies Jānis. 61. Un tie sacīja viņai: Taču nav neviena tavos rados, kas sauktos šinī vārdā. 62. Bet tie māja viņa tēvam, kā tas vēlētos viņu saukt. 63. Un viņš pieprasīja galdiņu un rakstīja: Viņa vārds ir Jānis. Un visi brīnījās. 64. Un te atdarījās viņa mute un mēle; un viņš runāja, godinādams Dievu. 65. Un bailes pārņēma visus viņu kaimiņus; un visas šīs ziņas izpaudās visā Jūdejas kalnājā. 66. Un visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī, sacīdami: Kā jums šķiet, kas būs šis bērns, jo Dieva roka ir ar viņu?


Jaunais tulkojums: 

57 Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņai piedzima dēls. 58 Viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs ir parādījis lielu žēlsirdību viņai, un tie priecājās līdz ar viņu.

59 Astotajā dienā tie atnāca bērnu apgraizīt un gribēja viņu nosaukt tēva vārdā par Zahariju. 60 Bet viņa māte iebilda un teica: “Nē! Viņu sauks Jānis.” 61 Tie viņai teica: “Tavos rados nav neviena, kas saukts tādā vārdā.” 62 Un tie ar zīmēm jautāja viņa tēvam, kā viņš gribētu, lai bērnu nosauc. 63 Palūdzis rakstāmo dēlīti, viņš uzrakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un visi brīnījās. 64 Tūlīt viņa mute atdarījās, mēle atraisījās, un viņš runāja, slavēdams Dievu. 65 Tad bailes pārņēma visus kaimiņus, un visā Jūdejas kalnienē runāja par šiem notikumiem. 66 Visi, kas to dzirdēja, savā sirdī prātoja, brīnīdamies: “Kas gan būs šis bērns?” Un Kunga roka bija ar viņu.
Zaharija


Paralēlās vietas:

Līdzīga tēma: –   

Atsauces:

  • Lk 1,57: Ps 102,14; Os 10,12; Māc 3,2; Lk 2,6n; Rad 25,24.
  • Lk 1,58: 1 Sam 12,24; Rad 19,19; 21,6; Ps 126,2n; Lk 1,14; 15,6.9.
  • Lk 1,59: Lk 2,21; Lev 12,3; Rad 17,10.12; 21,3n; Gal 5,3; Ezr 2,61; Neh 7,63; Flp 3,5.
  • Lk 1,60: Lk 1,13.
  • Lk 1,64: Dan 10,16.
  • Lk 1,65: Lk 1,12.29; 5,26; 7,16; 8,37; Apd 2,43; 5,5; 19,7; Lk 6,11; Rad 24,66.
  • Lk 1,66: Lk 2,19.21; Apd 5,32; 1 Sam 21,12; Lk 9,44; 21,14; Is 31,3; 66,14; 41,20; 1 Hr 4,10; Apd 11,21; 13,11.

Komentāri

  • Mūsu uzmanība ir atkal pie sv. Jāņa Kristītāja dzīves notikumiem. Elizabetei pienāca dzemdību laiks. Uz šī fona Evaņģēlija autors skaidro, ka
    • notikums ir pierādījums tam, cik liela un iedarbīga cilvēka dzīvē ir Dieva žēlastība
    • viens cilvēks (it sevišķi jaundzimušais) var ienest lielu prieku otra cilvēka dzīvē
  • Svarīgi pamanīt, ka eņģelis atklāj (akcentē?) Jāņa Kristītāja vecāku lūgšanas lomu. Abu vecāku!
  • Apgraizīšanas un vārda došanas rituāls toreiz bija kā nepieciešama zīme tam, ka konkrētais cilvēks pieder Izvēlētajai Tautai un ir dalībnieks derībai ar Dievu un Viņa apsolījumu mantinieks. Jūdu tradīcijā dēlam parasti tika dots tēva vārds.
  • Dažās vietās/etniskās grupās, piemēram, Āfrikā līdz mūsdienām saglabājies, ka vārda nodošanas brīdis ir lieli svētki. Cilvēki to svin, dzied, dejo, dzīro.
  • Pēc jūdu tradīcijas cilvēka vārds attēlo (vajadzīgs, lai attēlotu) viņa identitāti, dzīves misiju un sūtību. Un tiešām Jāņa piedzimšanas un apgraizīšanas apstākļi uz to norāda:
    • Vecā Derība “zaudē balsi”, jau “izskanējusi”; ir pienācis laiks Dieva Vārdam – Dieva Dēlam, Jēzum Kristum, caur kuru Dievs mūs uzrunā pēdējās dienās (sal. Ebr 1, 1-3!!!)
    • Jānis ir kā balss (nevis Vārds!) un tikai gatavo ceļu Jēzum (sal. Mt 3,3); galvenais ir Jēzus, jo Viņš mūs atpestīs un nokristīs Svētajā Garā – apdāvinās ar Dieva Mīlestību (sal. Mk 1, 7-8)
    • ar laiku to apliecinās pats Jānis Kristītājs:  “es esmu balss tuksnesī” (sal. J 1, 23) un Evaņğēlijs skaidros viņa misiju uz pravietojuma fona (sal. Mt 3, 1-3 → J 1)
  • Savienojums starp Jāņa kalpošanu un Jēzus misiju skaidri norāda, ka kristietība sākās jūdaismā; nav no tā atrauta. Jūdaisms gatavoja ceļu kristietībai (salīdzini, piemēram, jūdu pasha un Jēzus Pasha – norise un simbolika…). Patiesību par abu lomām noformulēja arī pats Jēzus sarunā ar samarieti: “Sieviet, tici man, ka nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē! Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem. 23. Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un Patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz.” (J 4, 21-23). Tādēļ jūdu tradīcijas pazīšana lielā mērā palīdz saprast kristietību. Starp citu, šo virzienu diezgan intensīvi skaidro viss sv. Mateja Evaņģēlijs, kas bieži atsaucas pie jūdu tradīcijas elementiem (piemēram, nosaukumiem, darbībām, simboliem) un jau sākot ar tiem, ved pie Jēzus un Viņa kalpošanas saprašanas (sal., piemēram: Mt 15, 1-20; 23, 16-28).
  • Neapšaubāmi, ka Elizabetes pieredze palīdz viņai stingri turēties pie tā, ko pavēlēja eņģelis attiecībā uz dēlu Jāni. Šajā stājā jau kuru reizi atklājas, ka paklausība dzīvajam Dievam un uzticēšanās Viņa vadībai ir svarīgāka un auglīgāka nekā turēšanās pie Likuma burta, jo “mīlestība ir bauslības piepildījums” (Rom 13, 10) . Salīdzini to ar: “Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs” (Mt 7, 21).
  • Paliekot uzticīgiem eņģeļa paskaidrojumam un piedzīvojot uzticības augļus, Elizabetes un Zaharija dzīves notikumi apstiprina, ka tiešām Dievs rāda savu žēlsirdību un labvēlību. Galu galā tāda ir arī Jāņa vārda nozīme: “Dievs ir labvēlīgs, žēlīgs…”
  • Nozīmīgs ir fakts, ka Zaharija klusēšana – kā to skaidroja eņģelis (sal. Lk 1, 20) – ir viņa neticības sekas, tomēr tā veido spēcīgāku fonu viņa mutes atvēršanas izprašanai, jo tad, kad tā atveras, tas notiek, lai slavētu Dievu. Daži no tā mācās, ka mutes “visgodīgākā”  lietošana ir – lai slavētu Dievu (un daži papildina – bet pie tā mums ir divas ausis, lai divkārt vairāk klausītos…). Vēl viena nopietna mācība tam, kāpēc mums ir mute un kā ar to “darboties”, ir atrodama Jēzus vārdos: “Bet es jums saku, ka cilvēki par katru nevajadzīgu vārdu, ko tie izrunā, dos norēķinu tiesas dienā.” (Mt 12, 36).
  • Aprakstītajam notikumam noslēdzoties, redzam, ka tā liecinieki iekrīt izbrīnā un lielā bijāšanā, redzot, cik varena un iedarbīga ir Dieva žēlastība un Viņa intervence konkrētā cilvēka dzīvē. Tas izsaka vispārēju patiesību, ka īsta dievbijība izaug no patiesas tikšanās ar dzīvo Dievu un ar Viņa darbiem. Tādēļ var teikt, ka patiesu dievbijību nevar iemācīties. Lai to iegūtu, vajag  iziet caur savu pieredzi. Protams, arī tas nenotiek bez Dieva žēlastības.
  • Līdzās patiesībai par Dieva varenību un cilvēka izbrīnu par to, var parādīties sava veida nedrošības izjūta: cilvēks skaidrāk apzināsies, ka Dievs ir brīva un varena persona, kuru nevar “ieprogrammēt” un kuras rīcību  nevar “ieplānot”.  Sirdī var  parādīties jautājumi: “Kas vēl var notikt?” vai “Ar ko vēl Dievs var mūs pārsteigt?” vai “Kādu notikumu liecinieki mēs vēl būsim?” Šo jautājumu “nokrāsa” būs atkarīga no cilvēka sirds nostājas attiecībā uz Dievu. Ja tajā būs mīlestība un paļāvība uz Dievu, jautājumos vairāk būs redzama cerības un intereses “krāsa” (sal., piemēram: J 5,20; 1 P 1, 10-12; J 1, 38-42.46…). Ja mīlestības iztrūks, jautājumi vairāk būs baiļu “krāsā” (sal., piemēram: 1 J 4, 16-18; Mk 14,50; Mt 8, 33-34).
  • Skaidrība par Jāņa dzīves misiju  (panti 65.-66.) dota atbildē caur viņa tēva izteikto pravietojumu, ko pazīstam kā kantiku (himnu, dziedājumu) „Benedictus” (panti w (76-79). Vēl lielāks izklāsts par to sekos Evaņģēlija trešajā nodaļā (3,1-20).
  • Ja kādam ar to nepietiek, ir vērts visu aprakstīto situāciju izgaismot ar tekstu Is 9,1. Tā gaismā gan Jāņa piedzimšanas apstākļi, gan Zaharija dziesma skaidri pierāda, ka tiešam nāk Dieva Valstība, Viņa žēlsirdība, kura tagad būs dota nevis tikai Izraēla tautai, bet visai pasaulei, tai skaitā – pagāniem.

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Kā man šķiet, kurš no  Jāņa apgraizīšanas un vārda došanas notikuma  elementiem visspēcīgāk aizkustināja lieciniekus un cilvēkus apkārtnē?
  • Cik bieži man gadās dzīvē patiesi priecāties par to, ko pamanu kā Dieva darbību? Kad tas pēdējo reizi notika? Kādos apstākļos? Vai es varētu par to liecināt (šodien?) lūgšanu grupai, tuviniekiem, kaimiņiem?
  • Vai mana sirds kādreiz ir šaubījusies par Dieva Varenību, par Viņa žēlastības spēku manā vai manas ģimenes dzīvē? Varbūt tas notika vairākkārt? Ja tā, vai es pamanīju, kādu iemeslu dēļ manā sirdī iezagās šaubas? Kā es to mēģināju “ārstēt”, kā ar to cīnos šobrīd?
  • Cik reizes es esmu piedzīvojis “tumšo ieleju”, kurā nemanīju Dieva klātbūtni? Vai varu šodien atpazīt, vai tas bija mana grēka dēļ, vai tomēr Dieva žēlastību dēļ (kura ieved dvēseli garīgajā tumsā, lai to pārbaudītu, stiprinātu)? Cik garš bija šis posms? Ko es mēģināju darīt, lai paliktu uzticīgs ticībā un lai pastāvētu sakramentu pieņemšanā un Baznīcas dzīvē?
  • Vai, redzot pasaules dzīves stilu, es gaidu kādu īpašu Dieva zīmi, brīnumu, caur kuru Viņš man un/vai pasaulei atgādinās par savu eksistenci un varenību? Kāda veida zīme tā varētu būt?
  • Ko Zaharija klusēšana varēja teikt, paskaidrot par Dievu un Viņa darbiem, ko tomēr par viņa dēlu un tā misiju? Vai arī man gadījies liecināt par Dievu (un par sevi) bez vārdiem, it kā mēmam?
  • Uz kādām personām savā ģimenē varu norādīt kā uz tām, kuras ir īpašā veidā apdāvinātas ar Dieva žēlastību? Kā es saprotu – ar kādu viņu dzīves misiju (aicinājumu, amatu…) tas saistās? Vai īpaša Dieva klātbūtne viņu dzīvē pamanāma no bērnības, vai sākot no kāda konkrēta dzīves notikuma? Un cik lielā mēra šo žēlastības bagātību var saistīt ar vecāku/vecvecāku dievbijību un dzīvi Dieva žēlastībā? (salīdzini, piemēram: svēta Terēze no Lizjē un viņas svētie vecāki…)
  • Vai es varu teikt, ka esmu pārliecināts par savas un citu cilvēku lūgšanas spēku? Par kādu tad vislielāko – pēc manas uztveres – žēlastību kā savas vai citu lūgšanas augli es varu liecināt?
  • Vai varu norādīt uz konkrētām piederības zīmēm Dievam, kristietībai, Baznīcai savā dzīvē?
    • Cik lielā mērā tās ir materiālas zīmes  (piemēram: krustiņš uz kakla, Skapulārs, svētgleznas manā mājā vai darbavietā, V. J. Marijas figūra dārzā)?
    • Cik lielā mērā tās ir morālas zīmes (piemēram: sevis apzīmēšana ar krusta zīmi, ejot gar baznīcu vai pirms maltītes darba biedru klātbūtnē; došanās katru mēnesi uz grēksūdzi, par ko pavēstu sievai/vīram/bērniem/kaimiņiem;
    • Cik lielā mērā tās ir garīgas zīmes (piemēram: iekšējas stigmas, sirdī klātesoša Dieva/eņģeļu/svēto klātbūtne; ar mīlestības bultu iekšēji caurdurta  sirds/dvēsele – līdzīgi Lielajai Terēzei)?
  • Vai manas kristības un svētā aizbildņa vārda pieņemšanas svinēšana varētu būt salīdzināma ar sv. Jāņa apgraizīšanas svētkiem? Vai joprojām es svinu savu kristības dienu? Cik lielā mērā to svinu Dieva priekšā (piemēram, lūdzoties vai pasūtot pateicības Svēto Misi), cik lielā mērā to svinu ģimenes vai kristīgo draugu lokā?
  • Vai es zinu sava vārda nozīmi? Vai zinu sava kristīgā vārda aizbildni? Kā šī apziņa ietekmē izpratni par manas dzīves virziena, aicinājuma/amata atpazīšanu un realizāciju?
  • Vai man ir bijusi kāda iesauka? Ja tā, kā es to šodien saprotu – ar ko tā saistījās? Cik lielā mēra tā patiesi toreiz/tagad skaidroja/skaidro manu dzīves stilu, aicinājumu, bet cik lielā mēra attēloja/attēlo to, kā mani uztvēra un saprot citi?
  • Pārbaudīšu, vai šīs dienas lūgšana ar Dieva Vārdu pamudinās mani vairāk nekā līdz šim iepazīt jūdaismu un tādējādi palīdzēs labāk pazīt Jēzus mantojumu – kristietību un Baznīcas dzīvi. Kādu grāmatu, filmu meklēšu, lai tam tuvotos?

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16