Lk 12, 13-21 + visi atsauču teksti

Lk 12, 13. Bet kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā! 14. Un Viņš tam sacīja: Cilvēk, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?

• Lk 22,58-60: 58. Un pēc brīža cits, viņu redzēdams, sacīja: Arī tu esi viens no viņiem. Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es neesmu. 59. Un kad apmēram viena stunda bija pagājusi, kāds cits apstiprināja, sacīdams: Patiesi, arī šis pie Viņa bija, jo arī viņš ir galilejietis. 60. Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es nezinu, ko tu runā! Un tūdaļ, viņam vēl runājot, iedziedājās gailis.
• Izc 2,13-14: 13 Un viņš izgāja atkal nākamajā dienā, un redzi, divi ebreju vīri ķildojās. Viņš sacīja vainīgajam: “Kāpēc tu sit savu darba biedru?” 14 Bet tas sacīja: “Kas tevi iecēlis par pavēlnieku un tiesnesi pār mums? Vai tu gribi arī mani nogalināt, kā to ēģiptieti esi nogalinājis?” Un Mozus nobijās un sacīja: “Patiesi, šī lieta ir kļuvusi zināma.”
• Apd 7,26-27.35: 26. Nākošajā dienā, kad tie ķildojās, viņš ieradās pie tiem un uzaicināja tos samierināties, sacīdams: Vīri, jūs esat brāļi, kāpēc jūs kaitējat viens otram? 27. Bet tas, kas savam tuvākajam darīja pārestību, atgrūda viņu, sacīdams: Kas tevi iecēlis mums par priekšnieku un tiesnesi? (…) 35. Šo Mozu, ko tie noliedza, sacīdami: Kas tevi iecēlis mums par priekšnieku un tiesnesi? Šo Dievs sūtīja par priekšnieku un atbrīvotāju ar eņģeļa roku, kas viņam parādījās ērkšķu krūmā.
• Sk 27,1-11: 1 Tad pienāca Celofehada meitas; tas bija Hefera dēls, tas Gileāda dēls, tas Mahīra dēls, tas Manases dēls, no Manases, Jāzepa dēla, ciltīm; un viņa meitu vārdi bija Mahlija, Noga, Hagla, Milka un Tirca. 2 Un tās nāca pie Mozus un priestera Ēleāzara un pie vadoņiem un pie visas draudzes Saiešanas telts durvīm un teica: 3 “Mūsu tēvs ir nomiris tuksnesī, jebšu tas pats nebija starp sazvērniekiem, kas bija sacēlušies pret To Kungu Koraha pulkā, bet viņš ir miris savrup, savu grēku dēļ, un viņam nebija dēlu. 4 Kāpēc tad lai top izdeldēts mūsu tēva vārds no viņa cilts sarakstiem, tādēļ ka tam nebija dēlu? Dodiet mums visām paliekamu mājvietu mūsu dzimtas vidū pie mūsu tēva brāļiem!” 5 Un Mozus nesa viņu prasību Tā Kunga priekšā. 6 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu: 7 “Celofehada meitas ir runājušas pareizi; dod viņām paliekamu īpašumu pie viņu tēva brāļiem un liec arī viņu tēva īpašumam pāriet viņu rokās. 8 Bet Israēla bērniem saki un pavēli: ikviens vīrs, kas nomirst un neatstāj dēlu, lai savu mantojuma daļu atstāj savai meitai; 9 un, ja tam arī meitas nav, tad dodiet viņa mantu viņa brāļiem; 10 un, ja tam arī brāļu nav, tad dodiet viņa īpašumu tā tēva brāļiem; 11 ja tam arī tēva brāļu nav, tad dodiet viņa mantu viņa tuvākajiem radiem, kas viņam vistuvākie no viņa paša cilts piederīgiem, un tie lai tad manto. Tāds lai ir Israēla bērniem tiesas likums, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis.”
• Sk 36,6-9: 6 Lūk, vārds, ko Tas Kungs dod kā pavēli par Celofehada meitām, teikdams: lai tās kļūst par sievām tam, kas viņu acīm labi patīk, bet lai tās kļūst par sievām tikai kādam no sava tēva cilts, 7 ka Israēla bērnu īpašums nepāriet no vienas cilts otrai ciltij, jo ikvienam Israēla bērnam būs cieši turēties pie savu tēvu cilts īpašuma. 8 Un ikviena meita no Israēla bērnu cilšu vidus, kura manto kādu īpašumu, lai kļūst sieva vīram vienīgi no savas tēva cilts tādēļ, ka ikviens israēlietis patur sava tēva īpašumu, 9 un tā lai neviens īpašums nepāriet no vienas cilts otrai ciltij; ikviena no Israēla bērnu ciltīm lai cieši turas pie sava cilts īpašuma.”
• At 21,15-17: 15 Ja kādam vīram ir divas sievas, viena mīlēta, bet otra nemīlēta, un ja mīlētā un nemīlētā viņam dzemdētu dēlus, bet pirmdzimtais dēls būtu no nemīlētās, 16 un ja tad vienā dienā viņam būtu saviem dēliem jādala mantojums, tad viņš nevar padarīt par pirmdzimto mīlētās dēlu nemīlētās dēla vietā, kas ir īstais pirmdzimtais, 17 bet viņš lai atzīst nemīlētās dēlu par pirmdzimto un lai dod tam divkārtīgu tiesu no visas viņam piederīgās mantas, jo tas tiešām ir viņa spēka pirmais, tam pieder pirmdzimtā tiesības.

Lk 12, 15. Un Viņš sacīja tiem: Pielūkojiet un sargieties no katras mantkārības, jo ne no pārpilnības un tā, kas viņam ir, atkarīga viņa dzīve!

• Lk 9,24-25: 24. Jo kas gribēs savu dvēseli glābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dvēseli pazaudēs manis dēļ, tas to izglābs. 25. Jo ko tas cilvēkam līdz, ja viņš iemantos visu pasauli, bet pats sevi pazudinās un sev darīs zaudējumus?
• Lk 12,22-23: Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Tāpēc es jums saku: nebaidieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko jūs ģērbsieties. 23. Jo dzīvība ir vērtīgāka par barību, un miesa vairāk par apģērbu!
• Mk 7,21-23: 21. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunās domas, laulības pārkāpšana, nešķīstības, slepkavības. 22. Zādzības, mantkārība, blēdības, viltība, nekaunība, skaudīga acs, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. 23. Visi šie ļaunumi iziet no iekšienes; un tie apgāna cilvēku.
• Rom 1,28-29: 28. Un tāpēc, ka viņi neuzskatīja Dieva atzīšanu par vajadzīgu, Dievs tos atstāja izvirtušām tieksmēm, lai tie darītu to, kas neklājas. 29. Viņi ir visādām netaisnībām, ļaunprātībām, netiklībām, mantkārībām, ļaunumiem pārpildīti; viņi ir pilni skaudības, slepkavību, ķildu, viltības, nedarbu, mēlnesības…
• 2 Kor 9,5: Tāpēc man šķita, ka ir nepieciešami lūgt brāļus, lai viņi jau iepriekš aiziet pie jums un lai sagatavo šo apsolīto svētību tā, ka tā būtu gatava kā svētība, bet ne kā skopums.
• Kol 3,4-5: 4. Kad parādīsies Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs parādīsieties godībā līdz ar Viņu. 5. Tāpēc nonāvējiet savos locekļos zemisko: netiklību, nešķīstību, kaislību, ļaunās kārības un mantkārību, kas ir kalpošana elkiem!
• Ef 4,18-19: 18. Tumsība aptumšojusi viņu prātu; nezināšana, kas viņos ir to cietsirdības dēļ, atsvešinājusi tos no Dieva dzīvības. 19. Izmisumā tie nodevušies netiklībai, visādiem nekrietniem darbiem, mantkārībai.
• Ef 5,3.5: 3. Bet netiklība un visāda veida nekrietnība vai mantkārība lai pat netiek pieminētas starp jums, kā tas pieklājas svētajiem! (…) 5. Jo tas jums jāzina un jāsaprot, ka nevienam izvirtulim vai nešķīstam, vai mantrausim, jo tā ir kalpošana elkiem, nav mantojuma Kristus un Dieva valstībā.
• 2 P 2,1-3.14: 1. Bija arī tautā viltus pravieši, kā arī jums būs mācītāji meļi, kuri ienesīs kaitīgas maldu mācības, noliegdami Kungu, kas viņus atpirka, tā sagatavodami sev drīzu pazušanu. 2. Un daudzi sekos viņu baudu dzīvei, un viņi zaimos patiesības ceļu. 3. Un mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem: jau sen nekavējas viņu notiesāšana, un viņu bojā eja nesnauž. (…) 14. Viņu acis pildītas laulības pārkāpšanām, nepiepildāmiem grēkiem. Viņi vilina svārstīgas dvēseles. Viņu sirdis vingrinātas mantkārībā; tie ir lāsta bērni.
• 1 Tim 6,9-10: 9. Jo tie, kas grib kļūt bagāti, krīt kārdināšanā un sātana valgā, un daudzās nevajadzīgās un kaitīgās kārībās, kas cilvēkus grūž pazušanā un samaitāšanā. 10. Jo visu ļaunumu sakne ir mantkārībā. Daži, pēc tās dzīdamies, ir nomaldījušies no ticības un sagādājuši sev daudz ciešanu.

Lk 12, 16. Bet viņš tiem teica līdzību, sacīdams: Kāda bagāta cilvēka tīrums deva bagātu ražu.

• Ps 49,17-21: 17 Tāpēc nebēdā, ja kāds kļūst bagāts, ja vairojas viņa nama spožums, 18 jo mirdams viņš neko nespēj līdzi paņemt un viņa godība neiet viņam līdzi. 19 Jebšu viņš arī savā dzīves laikā daudzinātu sevi par laimīgu un ļaudis slavētu viņa gara rosmi, ka tā viņam sagādājusi labas dienas, 20 tomēr arī viņš noiet pie tēviem, kas gaismu vairs neredz nemūžam. 21 Cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā, ir līdzīgs kustonim, kuru vienkārši nokauj.

Lk 12, 17. Un viņš sevī domāja, sacīdams: Ko lai es daru, jo man nav kur novietot savu ražu.

• Lk 16,3: Bet pārvaldnieks sacīja sevī: Ko lai es daru, jo mans kungs atņem man mantas pārvaldīšanu? Rakt es nespēju, ubagot kauns.
• Lk 20,13-15a: 13. Tad vīna dārza kungs sacīja: Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu; varbūt, redzēdami to, tie viņu ievēros. 14. Kad strādnieki ieraudzīja viņu, tie sevī domāja un sacīja: Šis ir mantinieks; nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu! 15. Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to.

Lk 12, 19. Un es sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev mantas piekrātas ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un dzīro!

• Lk 12,19: vārds “dvēsele” atzīmē gan personu gan dzīvi
• Māc 2,24: Cilvēkam nav nekā labāka kā ēst, dzert un rast savos pūliņos prieku. Es redzu, ka tas no Dieva rokas! 
• Māc 3,13: Un, ja cilvēks ēd, dzer un rod prieku visos savos pūliņos, tad tā ir Dieva dāvana. 
• Māc 5,17-18: 17 Redzi, ko es uzskatu par labu un jauku – ēst, dzert un rast prieku pūliņos, ko cilvēks nopūlas zem saules sava mūža dienās, ko Dievs viņam devis, – jo tā ir viņa daļa. 18 Ja Dievs devis cilvēkam bagātību, mantu un spēju to baudīt un gūt savu daļu, un priecāties par saviem pūliņiem – tā ir Dieva dāvana.  
• Māc 8,15: Un es sveicu prieku, jo cilvēkam nav nekā laba zem saules kā vien ēst, dzert un priecāties. Tas viņu pavada viņa pūliņos, cik vien dzīves dienu Dievs viņam devis zem saules.
• Ties 19,4-9: 4 Un šīs sievas tēvs, viņa sievastēvs, to paturēja pie sevis, un viņš tur palika trīs dienas; un tie ēda un dzēra un palika tur arī naktis. 5 Bet ceturtajā dienā viņš agri no rīta apjozās, lai dotos ceļā, bet tad jaunās sievas tēvs sacīja savam znotam: “Stiprini savu sirdi ar kumosu maizes, tad jūs varat iet.” 6 Tad tie apsēdās un ēda un dzēra abi kopā; tad jaunās sievas tēvs sacīja tam vīram: “Dari man pa prātam un paliec pa nakti, un lai tavai sirdij būtu patīkami.” 7 Bet, kad vīrs cēlās, lai ietu projām, tad viņa sievastēvs to pierunāja, un viņš tur palika un vēl pārnakšņoja. 8 Kad piektajā dienā jo agri no rīta viņš apjozās, lai dotos ceļā, tad jaunās sievas tēvs sacīja: “Stiprini savu sirdi un pakavējieties vēl viens pie otra, līdz šīs dienas ēnas pastiepsies garas.” Un tie vēlreiz ēda abi kopā. 9 Un, kad vīrs piecēlās, lai dotos ceļā, viņš un viņa blakussieva, un viņa puisis, tad viņa sievastēvs, jaunās sievas tēvs, tam sacīja: “Redzi, diena ir sarukusi uz pievakara pusi; paliec šeit pa nakti. Redzi, šī diena jau tuvojas vakara laikam; paliec pa nakti, un lai tava sirds labi jūtas, bet jūs paspēsit rīt agri posties ceļam un atgriezties savās mājās.”
• Tob 7,10: Raguēls šos vārdus dzirdēja, bet zēnam sacīja: “Šovakar ēd un dzer un priecājies. Izņemot tevi, cita jau nav, kam pienāktos ņemt Sāru, manu meitu, brāl, tāpat kā man nav tiesību dot viņu kādam citam kā tikai tev, jo tu esi mans tuvākais radinieks, bet man tev jāatklāj visa patiesība, dēls.”
• Sīr 11,17-19: 17 Dievbijīgajam Kunga dāvātā netrūks un viņa labvēlība ies mūždien līdzi, 18  bet tam, kas kļuvis bagāts ar uzmanīšanos un sīkstulību, redzi, kāds atalgojums ir iedalīts. 19  Viņš saka gan: “Nu varu atpūsties un tagad baudīšu labumus,” – bet nezina, kad pienāks mirklis tos atstāt citiem un mirt!
• 1 Kor 15,32-33 (→ Is 22,13): 32. Ja es (kā cilvēks) Efezā cīnījos ar plēsīgajiem zvēriem, kāds man no tā labums, ja mirušie neceļas augšām? Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim! 33. Nepievilieties! Ļaunas valodas bojā labus tikumus.
  • Is 22,12-13: Gan Dievs, Tas Kungs Cebaots, jūs stingri aicināja tanī laikā raudāt un sērot, nodzīt matus un apvilkt sēru drēbes,
    13 bet redzi, valdīja prieks un līksmība, notika vēršu un avju kaušana, gaļas ēšana un vīna dzeršana: “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst!”

Lk 12, 20. Bet Dievs sacīja viņam: Tu neprātīgais, šinī naktī atprasīs tavu dvēseli no tevis, bet kam paliks tas, ko tu sakrāji?

• Ps 39,5-8: 5 “Dari man zināmu, Kungs, manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es saprotu, cik nīcīgs es esmu! 6 Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! 7 Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs. 8 Nu uz ko tad, Kungs, lai es ceru? Mana cerība ir vienīgi uz Tevi.
• Ps 90,12: Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!
• Jk 4,13-5,6: 
  • 4, 13. Bet kas tu esi, kas tiesā tuvāko? Lūk, jūs, kas sakāt: Šodien vai rīt mēs dosimies uz to pilsētu un pavadīsim tur kādu gadu, tirgosimies un gūsim peļņu. 14. Jūs neziniet, kas būs rīt. 15. Jo kas ir jūsu dzīve? Garaiņi, kas īsu brīdi redzami un tad izzūd. Tai vietā jums būtu jāsaka: Ja Kungam labpatiksies un dzīvi būsim, tad darīsim to vai citu. 16. Bet tagad jūs savā augstprātībā lielaties. Katra tāda lielība ir ļauna. 17. Kas zina labu darīt, bet to nedara, tam ir grēks.
  • 5, 1. Klausieties, bagātie, raudiet un vaimanājiet par tām nelaimēm, kas jums tuvojas! 2. Jūsu bagātība ir sapuvusi un jūsu drēbes ir saēdušas kodes. 3. Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un to rūsa būs liecība pret jums un saēdīs jūsu miesas kā uguns. Jūs esat sev sakrājuši dusmas pēdējās dienās. 4. Lūk, alga, atrauta strādniekiem, kas nopļāva jūsu laukus, sauc; un viņu saucieni sasnieguši Kunga Sabaota ausis. 5. Virs zemes jūs dzīrojāt un savas sirdis barojāt izpriecām kaujamai dienai. 6. Jūs notiesājāt un nonāvējāt Taisnīgo, un Viņš jums nepretojās.
• Sīr 11,19-20: 19  Viņš saka gan: “Nu varu atpūsties un tagad baudīšu labumus,” – bet nezina, kad pienāks mirklis tos atstāt citiem un mirt! 20 Esi pastāvīgs savā derībā un tanī dzīvo, un strādādams kļūsi vecs.
• J 14,13-14: 13 Un visu, ko jūs lūgsiet no Tēva manā vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. 14 Ko jūs ko lūgsiet man manā vārdā, to es darīšu.

Lk 12, 21. Tā iet tiem, kas krāj sev mantu, bet nav bagāts pie Dieva.

• Mt 6,19-21: 19. Nekrājiet sev mantu virs zemes, kur rūsa un kodes bojā un kur zagļi izrok un zog! 20. Bet krājiet mantu debesīs, kur nedz rūsa, nedz kodes bojā un kur zagļi neizrok un nezog! 21. Jo kur tava manta, tur ir arī tava sirds.
• Mk 10,21-23: 21. Bet Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja to un sacīja tam: Viena tev trūkst: ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man! 22. Tas, noskumis par šo vārdu, aizgāja bēdīgs, jo viņam bija daudz īpašumu. 23. Un Jēzus apskatījies sacīja saviem mācekļiem: Cik grūti tiem, kam bagātība, ieiet Dieva valstībā!
• 1 Tim 6,17-19: 17. Šīs pasaules bagātajiem pavēli nebūt augstprātīgiem un paļauties ne uz nedrošu bagātību, bet uz dzīvo Dievu (kas bagātīgi piešķir mums visu izlietošanai), 18. Lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, būtu labdarīgi, līdzcietīgi, 19. Uzkrātu sev vērtības, labu pamatu nākotnei, lai sasniegtu patieso dzīvi.