Lk 11, 27-32

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 11, 27-32

27. Bet notika, ka, Viņam tā runājot, ļaužu pulkā kāda sieviete paceltā balsī sacīja Viņam: Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas! 28. Un Viņš sacīja: Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda.

29. Bet kad sapulcējās ļaudis, Viņš sāka runāt: Šī cilts ir ļauna cilts; tā meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vienīgi pravieša Jonasa zīme. 30. Jo kā Jonass bija zīme ninīviešiem, tā cilvēka Dēls būs šai ciltij.

31. Dienvidu ķēniņiene stāvēs tiesā ar šīs cilts ļaudīm un pazudinās tos, jo viņa nāca no pasaules gala klausīties Salomona gudrību; un, lūk, te ir vairāk nekā Salomons! 32. Ninīves vīri stāvēs tiesā ar šo cilti un pazudinās to, jo viņi, Jonasam sludinot, gandarīja par grēkiem; un, lūk, šeit ir vairāk nekā Jonass!

---

Jaunais tulkojums: 

27 Kad viņš tā runāja, kāda sieviete ļaužu pūlī paceltā balsī sacīja viņam: “Laimīgas tās miesas, kas tevi nēsājušas, un krūtis, kas tevi zīdījušas!” 28 Bet viņš teica: “Vēl jo vairāk laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!”

29 Kad sapulcējās ļaužu pūlis, viņš sāka runāt: “Šī paaudze ir samaitāta paaudze. Tā meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vien Jonas zīme. 30 Tāpat kā Jona kļuva par zīmi niniviešiem, tā Cilvēka Dēls būs šai paaudzei.

31 Dienvidu ķēniņiene celsies tiesas dienā pret šīs paaudzes ļaudīm un tos notiesās, jo viņa nāca no tālām zemēm dzirdēt Sālamana gudrību; un, redzi, te ir vairāk nekā Sālamans. 32 Ninives vīri celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās, jo, kad Jona sludināja, tie atgriezās no grēkiem; un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.

---

Rakstu vieta: Lk 11, 27-28 

Paralēlās vietas: –

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

• Lk  11, 27: Lk 1, 48; 1, 28.42;
• Lk  11, 28: At 4, 6; 28, 13.15 (LXX); Lk 8, 21; Mt 12, 46-50

---

Rakstu vieta: Lk 11, 29-32

Paralēlās vietas:

• Mt 12, 38-42
• Mt 16, 1-4
• Mk 8, 11-13

Līdzīga tēma:

• Lk 11,16
• J 6, 30

Atsauces:

• Lk 11, 29 par.: Mt 12,45; 28,11-15; Mk 7,34; 8,38; At 32,5; Os 1-3; Rom 8,23.26; 2 Kor 5,2.4; Mk 8,38; Mt 17,17; Lk 9,41; Apd 2,40; Flp 2,15.
• Lk 11, 30 par.: Jon 2,1; 4,5nn; Ef 4,9; 1 P 3,19; Mt 16,21 par.; 17,23 par.; 20,19 par.; 27,63; J 2,19.21n; At 4.11: Ez 27,4.25nn; Jon 2,4; Ps 46,3.
• Lk 11, 31 par.: 1 Ķēn 10,1-13; 2 Hr 9,1-12; Mt 8,10n; 21,43; 11,9.
• Lk 11,32 par.: Mt 10,15; 11,22; Lk 10,14; Jon 3,5; Mt 11,9.21-24; 12,6.

---

Komentāri

• Pagodināts tiek Jēzus un Marija. Saprotams, ka kādas sievietes slavināšanas vārdus, kas skan: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas!”, Baznīca attiecina uz Vissvētāko Jaunavu Mariju, Jēzus Māti. Tā vajadzētu būt, jo jebkura dēla lielums un gods saistās ar māti un tiek uzskatīts par viņas pagodināšanas iemeslu. Caur šiem vārdiem sāka izpildīties tas, ko pati Jaunava Marija pravietoja savā himnā, sakot: “Lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.” (Lk 1, 48b-49)
• Pagodināšanas iemesli. Pirmais iemesls, kāpēc tiek slavināts Jēzus un Viņa māte, bija veiktā atbrīvošana no ļaunā gara kā Dieva klātbūtnes spēcīga zīme (sal. Lk 11, 14). Tomēr var jautāt, vai  slavinājums netika izteikts arī tāpēc, ka Jēzus atbildēja uz pārmetumiem (sal. Lk 11, 17-20)? Vienkārša sieviete un pārējie kopā ar viņu caur piedzīvotajām žēlastībām varēja baudīt Dieva klātbūtni un mīlestību, tomēr pārējie, it kā gudrākie, apsūdzēja Viņu, ka Jēzus to dara sadarbībā ar pašu ļauno garu. Tāpēc raisījās prieks, ka Jēzus tik gudri prata atbildēt un norādīt, ka šī darbība ir “Dieva pirksts”.
• Kādas sievietes izteiktu slavināšanu mēs varam izmantot kā plašāku pamudinājumu stājai, saskaņā ar kuru radība slavina savu Radītāju. Par šādu sirds atzīšanās vajadzību skaisti komentē sv. Pāvils, rakstot romiešiem. Tur viņš norāda uz diviem svarīgiem elementiem:
  • vajadzētu slavēt Dievu, pazīstot Viņu caur Viņa darbiem,
  • bet šī ar patiesību saskanīgā stāja sargā arī no visādu veidu elkdievības, maldu kulta.
  • Citēsim viņa vēstuli: “Kas par Dievu zināms, tas viņiem pasludināts, jo Dievs viņiem to ir atklājis, jo tas, kas Viņā neredzams, un Viņa mūžīgais spēks, un dievība no pasaules radīšanas ir ar prātu saskatāmi Viņa darbos; tāpēc viņi ir neattaisnojami. Jo tie, pazinuši Dievu, negodināja Viņu kā Dievu un nebija Viņam pateicīgi, bet savās domās kļuva tukši, un viņu neprātīgā sirds tika aptumšota; apgalvodami, ka viņi ir gudri, tie kļuva nelgas; un nemirstīgā Dieva godību tie apmainīja pret iznīcīgajiem cilvēkiem un putniem, un četrkājaiņiem, un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. Tāpēc Dievs viņus atstājis viņu siržu kārībām un nešķīstībai, lai tie paši apgānītu savas miesas. Dieva patiesību tie apmainīja pret meliem un pielūdza, un kalpoja drīzāk radībai nekā Radītājam, kas lai augsti teikts mūžīgi mūžos. Amen.” (Rom 1, 19-25)
• Jēzus atbilde sievietes slavināšanas vārdiem apstiprina to patiesīgumu, bet arī ved tālāk. Sakot “Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda”, Jēzus pasvītro, ka asinssaites ir tikai “pirmais pakāpiens”. Augstāka lieta par asins radniecību ir ticība, pateicoties kurai cilvēks izpilda Dieva gribu, un ticība dara mūs par Dieva bērniem! Runājot tēlaini: svarīgāk ir, lai mūsu garīgajā asinsritē plūst Dieva Vārds un mūs svētdara. Domājot par Mariju, mēs redzam Viņā tieši šādu attieksmi: “Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” (Lk 1, 38) un “Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī.” (Lk 2, 19; sal.: 2, 51) Tādējādi saprotam, ka Jaunava Marija ir vēl vairāk slavināšanas cienīga, jo paklausīga Dieva Vārdam: “Svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.” (Lk 1, 45)
  • Šī patiesība reiz tika skaidrota arī Jēzus kontekstā – brīdī, kad Viņa Māte un radinieki gribēja tikt pie Viņa: “Kamēr Viņš vēl runāja ļaudīm, lūk, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā, vēlēdamies ar Viņu runāt. Kāds Viņam sacīja: Lūk, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un meklē Tevi. Bet Viņš atbildēja tam, kas Viņam paziņoja, sacīdams: Kas ir mana māte un kas mani brāļi? Un Viņš, izstiepis roku pār saviem mācekļiem, sacīja: Lūk, mana māte un mani brāļi! Jo kas izpilda mana Tēva prātu, kas debesīs, tas ir mans brālis un māsa, un māte.” (Mt 12, 46-50)
  • Tam pieliksim klāt svētā Augustīna domu, kura skaisti izsaka šo patiesību par Mariju: “Vissvētākā Marija nevainojami izpildīja Tēva gribu. Marijai bija daudz svarīgāk, lai Viņa būtu kļuvusi par Kristus mācekli, nevis lai Viņa būtu Kristus māte. Viņa vairāk glabāja patiesību sirdī nekā miesu klēpī. Kristus Patiesība ir Marijas Sirdī, Kristus Miesa ir Viņas klēpī. Būt sirdī nozīmē vairāk nekā būt klēpī!”
  • To var papildināt ar citiem Evaņģēlija tekstiem:
    • “Un balss atskanēja padebesī, sacīdama: Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!” (Lk 9, 35),  
    • “Un ko jūs mani saucat: «Kungs, Kungs!», bet nedarāt, ko es saku?” (Lk 6, 46), 
    • “Bet kas labajā zemē, ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, patur to labajā un dziļajā sirdī; un viņi nes augļus pacietībā. (…) Tāpēc ievērojiet, ko jūs klausāties! Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir.” (Lk 8, 15.18)
• Atbilde zīmju meklētājiem. Teksta otrā daļā seko plašāks Jēzus komentārs tam, ko dzirdējām iepriekšējā fragmentā: “Citi, kārdinādami Viņu, prasīja Viņam zīmi no debesīm.” (Lk 11, 16) Sv. Lūkass izlaiž faktu, ko skaidri pauž citi Evaņģēlisti, ka zīmes no Debesīm meklēja farizeji un saduceji: “Tad atnāca pie Viņa farizeji un saduceji un, kārdinādami Viņu, lūdza, lai Viņš rāda tiem zīmi no debesīm.” (Mt 16, 1); “Un farizeji izgājuši sāka strīdēties ar Viņu un, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm.” (Mk 8, 11)
• Zināmā mērā varētu aizstāvēt šādu stāju, jo Vecās Derības ļaudis redzēja, ka Dieva kalpu vārdi (draudi) izpildījās kā varena parādība, piemēram, Ēģiptē ūdeņus nomainot asinīm (sal. Izc 4, 8-9) vai pēc pravieša Isaja teiktā – griežot pulksteņus un laiku atpakaļ (sal. Is 38, 7-8), tomēr Kristus komentārs norāj šādu sirds stāju, atzīstot to kā Dieva kārdināšanu, jo notika daudz brīnumu, dziedināšanu un atbrīvošanu no ļaunā gara – tauta no tā varēja secināt, ka “liels pravietis cēlies starp mums, un Dievs apmeklējis savus ļaudis.” (Lk 7, 16) Tālāk Viņš vēsta, ka Viņa misija un dzīves notikumi ir kā pravieša Jonasa zīme (sal. Jon 1 – 3). Kādā ziņā? Uz to var atbildēt divos līmeņos:
  • pirmkārt, tādēļ, ka tāpat kā Debesu Tēva sūtīts ir Dieva Dēls, tā arī Jonass ar savu misiju un sludināšanu bija zīme, lai atgrieztos un ninīviešus glābtu: “Jo kā Jonass bija zīme ninīviešiem, tā cilvēka Dēls būs šai ciltij.” (Lk 11, 30),
  • otrkārt, “kā Jonass trīs dienas un trīs naktis bija lielzivs iekšās, tā Cilvēka Dēls trīs dienas un trīs naktis būs zemes klēpī.” (Mt 12, 40)
• Tādējādi Kristus norāda, ka plašākā nozīmē Jonasa zīme ir Viņš pats un Viņa misija, bet šaurākā nozīmē vienīgā un vislielākā zīme ir Viņa nāve un augšāmcelšanās! Cik skaisti un pavisam citā stilā par to runāja reiz Jēzus: “Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs atzīsiet, ka es tas esmu; un es pats no sevis nekā nedaru un runāju tikai to, ko Tēvs man mācījis.” (J 8, 28)
• Ne bez nozīmes ir fakts, ka skaidrojot “Jonasa zīmes” jēdzienu, sv. Lūkass nerunā par “Cilvēka Dēla trīs dienām un trīs naktīm zemes klēpī”. Ņemot vēra iepriekš teikto par Viņa Mātes slavināšanas iemeslu, saprotam, ka šajā Evaņģēlija fragmentā lielākais akcents likts uz paklausību ticībai, kas rodas no Dieva Vārda klausīšanās, nevis uz zīmju skatīšanos. Cik precīzi par to raksta sv. Pāvils: “Ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais – caur Kristus Vārdu.” (Rom 10, 17) Atceramies arī, ka tieši šādi zīmju lomu komentēja sv. Marks, kā arī Apustuļu darbu grāmata – primārais ir sludināts Dieva Vārds, Dieva gudrība; zīmes un brīnumi tikai apstiprina sludināto:
  • “Bet viņi gāja un sludināja visur; un Kungs viņiem palīdzēja un mācību apstiprināja ar līdzejošajām zīmēm.” (Mk 16, 20)
  • “Viņi tur uzturējās diezgan ilgu laiku, uzticīgi kalpodami Kungam, kas apliecināja savu žēlastības vārdu, likdams zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām.” (Apd 14, 3)
• Kristus turpmākajā uzrunā izskan doma, ka izņemot šo lielo zīmi, kas ir Viņš pats, Viņa misija un Viņa pasha, diemžēl daudzi Viņam neieticēs. Un tiem tiesa būs jo smagāka, jo “Dienvidu ķēniņiene nāca no pasaules gala klausīties Salomona gudrību (sal. 1 Ķēn 10, 1-13); un, lūk, te ir vairāk nekā Salomons!”, kā arī “Ninīves vīri Jonasam sludinot, gandarīja par grēkiem; un, lūk, šeit ir vairāk nekā Jonass!” 

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Kad manā dzīvē īpašā veidā sāka atklāties Dievmātes Marijas gods? Kad sāku apzināti Viņu godināt un meklēt aizbildniecību pie Viņas Dēla, Jēzus Kristus? Sakarā ar ko tas notika?
• Kāds ir vismīļākais veids, kā cenšos izrādīt Dievmātei savu pateicību, paļāvību, mīlestību? Kādus darbus Viņai par godu es veicu visbiežāk?
• Kādā veidā cenšos pateikties saviem vecākiem par dzīvību un viņu veikto audzināšanu un sniegto palīdzību? Vai publiski par saviem vecākiem izsakos labi?
• Vai esmu pamanījis, ka tie, kuri pazina patieso Dievu, Jēzu Kristu, nevar vairs turēties pie mītiem vai Latvijā godinātiem pagānu elkiem, nerunājot par jebkuru veidu, kas saistās ar velna godināšanu? Vai tādējādi esmu pamanījis, ka tiešām Jēzus Kristus ir “Pasaules Gaisma” (J 8, 12; 9, 5; sal.: J 1, 4.8)?
• Vai man ir gadījies meklēt kādu zīmi no Dieva, lai pastiprinātu savu ticību vai lai pieņemtu pareizu lēmumu? Kādos apstākļos tas notika?
• Kāda zīme (notikums, cilvēks, Dieva Vārds vai cits) līdz šim man bija kā “pravieša Jonasa zīme”, kura visspēcīgāk palīdzēja saprast, ka Dievs ir dzīvs un ka Dievs ir ar mani?
• Vai esmu mēģinājis neticīgiem cilvēkiem izlūgt no Dieva kādu zīmi – notikumu, kas palīdzētu viņiem ieticēt, ka Jēzus ir Kungs? 
• Vai lūdzos par to, lai es pats, mana kristieša dzīve būtu kā “Jonasa zīme” tiem, ar kuriem dzīvoju, kuri sastopas ar mani? 
• Cik bieži pasūtu Svētās Mises nodomu par saviem piederīgajiem mirušajiem, jo neesmu drošs, vai savas dzīves gaitās viņi pietiekami dziļi ieticēja Jēzum un caur Baznīcu sludinātajai Viņa patiesībai? 
• Vai esmu pārliecināts, ka viņi ticēja, ka Baznīcā, sakramentos – “lūk, te ir vairāk nekā Salomons!”, “lūk, šeit ir vairāk nekā Jonass!”? Vai varu būt drošs, ka “Dienvidu ķēniņiene vai Ninīves vīri nestāvēs tiesā” ar viņiem viņu nepietiekošās ticības dēļ?
• Ko daru, lai padziļinātu savu ticību, lai dzīves noslēgumā mani nevarētu notiesāt nedz “Dienvidu ķēniņiene”, nedz “Ninīves vīri”? 

---