Lk 11, 14-26

†M

 

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 11, 14-26

14. Un Viņš izdzina ļauno garu; un tas bija mēms. Un kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. 15. Bet daži no tiem sacīja: Viņš izdzen velnus ar Belcebula, velnu virsnieka, spēku. 16. Un citi, kārdinādami Viņu, prasīja Viņam zīmi no debesīm. 17. Bet Viņš, redzēdams to domas, sacīja tiem: Ikviena valsts, kas savā iekšienē sašķēlusies, sabrūk, un nams gāžas pāri namam. 18. Bet ja sātanam vairs nav vienības sevī, kā tad pastāvēs viņa valsts? Jo jūs sakāt, ka es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu. 19. Bet ja es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu, ar ko tos izdzen jūsu bērni? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. 20. Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad tiešām pie jums ir atnākusi Dieva valstība.

21. Ja stiprais apbruņojies sargā savu māju, tad viss, kas viņam ir, paliek drošībā. 22. Bet ja stiprāks par viņu atnāk un uzvar to, tad tas paņem visas viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala savu laupījumu. 23. Kas nav ar mani, tas ir pret mani; un kas ar mani nesakrāj, tas izšķiež.

24. Kad nešķīstais gars atstāj cilvēku, tad tas staigā pa tuksnešainām vietām, meklēdams mieru, bet, neatradis to, tas saka: Es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. 25. Un atnācis Viņš atrod to ar slotu izslaucītu un izgreznotu. 26. Tad viņš iet un ņem sev līdz septiņus citus garus, kas ļaunāki par to; un tie tur dzīvo; un šī cilvēka pēdējās lietas kļūst ļaunākas nekā pirmās.

Jaunais tulkojums: 

14 Kādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms; dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaužu pūlis brīnījās. 15 Bet daži no tiem sacīja: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību.” 16 Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. 17 Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un nams uz namu krīt. 18 Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību. 19 Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši. 20 Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi.

21 Kamēr stiprs vīrs apbruņojies sargā savu namu, viņa manta ir drošībā. 22 Bet, tiklīdz kāds stiprāks par viņu nāk un to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala. 23 Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa.

24 Kad nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru un, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. 25 Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu. 26 Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā.” 

Rakstu vieta: Lk 11, 14-23

Paralēlās vietas:

  • Mt 9, 32-34
  • Mt 12, 22–30
  • Mk 3, 22–27

Līdzīga tēma:

  • Mt 16, 1
  • Mt 12, 38
  • Mk 8, 11
  • Mk 9, 40
  • Lk 9, 50
  • J 7, 20; 10, 20; 8, 48.52; 4, 35; 6, 30

Atsauces:

  • Lk  11, 14 par.: Mt 11,4-5 par.; Mt 5, 22; 20, 29-31 par.;  Mk 2, 12; 7, 32.37; 9, 25; Lk 7, 22-23; J 7, 31; Mt 9, 37.
  • Lk  11, 15 par.: Mt 12,24-.; Lk 11,17-; Mk 15,1; 2,6; 3,28-; 7,1; J 1,19; Mk 3,30; Mt 10,25; 2 Ķēn 1,2.6.
  • Lk  11, 17 par.: Mt 9,4; Mk 2,8; Lk 6,8; 9,47; Mt 18,23-; 22,2-; Lk 14,31-; 19,12–; Mt 7,24-; Lk 6,47-.
  • Lk  11, 19 par.: Mt 8,12; Mk 9,38.; Apd 19,13.
  • Lk  11, 20 par.: Lk 17,20-21; 19,11; 21,31; 1 J 3,8; Izc 8,15(19); At 9,10.
  • Lk  11, 21-22 par.: Is 49,24; 53,12; Kol 2,15; 1 J 4,4.

Rakstu vieta: Lk 11, 24-26

Paralēlās vietas:

  • Mt 12, 43-45

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

  • Lk 11, 24a → Mt 12,43 par. Mt 10,1; 8, 16; Mk 1,23; 3,11.30; 5,2.8.13; 6,7 u.t.t.; Lk 4,33; 6,18; 8,29; 9,42; Is 13,21; 34,14; 43,19.
  • Lk 11,24b.25a → Mt 12,44 par.: Rom 8,9; 1 Kor 3,16; 6,19; 2 Kor 6,16; Ef 2,21-22, 1 Kor 7,5; Lk 15,8.
  • Lk 11,26 → Mt 12,45 par.: Lk 8,2; Mk 5,9 par.; 16,9; Mt 27,64; J 5,14; 2 P 2,20.

Komentāri

  • Šķiet, ka šajā fragmentā sv. Lūkass savieno stāstus, kuri sv. Mateja Evaņģēlijā minēti 9, 32-34 un 12, 22-24. No visa kopuma par ļaunā gara izdzīšanu no mēma cilvēka sv. Lūkass stāsta tikai to, kas nepieciešams, lai labāk parādītu Jēzus mīlestības spēku un Viņa pretinieku pretestību. Viņš ignorē pat sv. Mateja versijā esošo jautājumu:  “Vai viņš nav Dāvida dēls?” (Mt 12, 23)
  • Jēzus pretinieku barā var pamanīt dažādas grupas:
    • Pirmie no tiem apsūdz Jēzu par slepenu vienošanos ar ļauno garu valdnieku Belcebulu. Šis nosaukums cēlies no Ekronas elka Baal-Zebuba vārda (sal. 2 Ķēn 1, 2), kas burtiski nozīmē: “mušu dievība”. Tālāk vārds tika mainīts uz vēl nicinošāku Baal-Zebuls, kas burtiski nozīmē: “mēslu dievs”.
    • Otrajā grupā ir tie, kas neuzbruka Pestītājam, apsūdzot Viņu sazvērestībā ar sātanu, bet kuri pieprasīja zīmi no debesīm. Taču viņu vēlmes nebija mazāk spītīgas. Evaņģēlists skaidri saka: “Citi, kārdinādami Viņu, prasīja Viņam zīmi no debesīm.” Dīvainā veidā šie cilvēki, turoties pie saviem pieņēmumiem, bija kā aizmirsuši tikko veikto dziedināšanas brīnumu. Viņi uzskatīja, ka labāk ir ignorēt šo skaidro Dieva darbības zīmi un mēģināt iejaukt Jēzu strīdā, apsūdzēt Viņu.
  • Jēzus izlasīja abu pretinieku apslēptās domas. Savā atbildē Kristus

    • pirmkārt, ignorē lūgumu pēc zīmes no debesīm un atbild uz apsūdzību (par Viņa vienošanos ar sātanu), norādot uz farizeju prātojumu absurdumu: “…ja sātanam vairs nav vienības sevī, kā tad pastāvēs viņa valsts?” – ja Jēzus savā brīnumainajā darbībā būtu izmantojis sātana palīdzību, tad sātanam būtu jārīkojas pret sevi. Rezultātā ļauno garu valdnieka valstība, kas rīkotos šādi, nepastāvētu ilgi. Tomēr velns nav tik muļķīgs, lai tā darītu.
    • Pirmais arguments, kas būtībā samazina oponenta argumentāciju līdz absurdam (reductio ad absurdum), tiek balstīts, atsaucoties uz dažām ebrejiem labi zināmām detaļām (argumentum ad hominem). Tas norāda, jautājot: “Bet ja es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu, ar ko tos izdzen jūsu bērni?” Citiem vārdiem –  ja Jēzus pretiniekiem ir savi eksorcisti (viņu bērni!), vai tad viņi arī izmanto sātana spēku? Skaidrs, ka šāds jautājums nevar palikt Viņa pretinieku ignorēts un mudina uz pareizu domāšanu.
    • Treškārt, Jēzus pozitīvi izskaidroja, ka veiktais brīnums ir jāsaprot un jāpieņem kā skaidra Dieva valstības klātbūtnes izpausme un zīme:“Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad tiešām pie jums ir atnākusi Dieva valstība.” Šāda zīme skaidro, ka Jēzus gūst labumu ar paša Dieva īpašu palīdzību, kad Viņš atbrīvo cilvēkus no sātana varas. Tādējādi līdz pasaules beigām no Dieva saņemtas dziedināšanas un atbrīvošanas no ļaunā gara kalpos kā zīme, kas stiprina Kristus sekotāju ticību un paļāvību Dievā.
  • Vārds “Dieva pirksts” ir ņemts no Vecās Derības grāmatām (piemēram: Izc 8, 15; 31, 18; At 9, 10; Ps 8, 4) un nozīmē Dieva visvarenību un akcentē Dieva fiziskās klātbūtnes un darbības izpausmi cilvēku vidū.
    • Labs piemērs tam ir rodams, piemēram, Izceļošanas grāmatā, kad, komentējot notikumus Ēģiptē, “burvji sacīja faraonam: “Tas ir Dieva pirksts.” Bet faraons apcietināja savu sirdi un neklausīja viņiem, kā jau Tas Kungs bija sacījis.” (Izc 8, 15) Pateicoties šāda jēdziena piesaukšanai, šis teksts, ņemts kopā ar Evaņģēliju, norāda, ka Jēzus ir jaunais Mozus un Viņš turpina darbu, ko Dievs veic savas tautas labā. Protams, ar lielu atšķirību: toreiz akcents bija uz atbrīvošanu no sveša valdnieka un verdzības – vairāk ārēja izpausme; tagad runāts par atbrīvošanu no mūzīgās dzīves apdraudētāja – velna un verdzības grēkam. Šī atbrīvošana notiek caur Jēzu un Viņa darbību, īpaši Pashu (krustu un augšāmcelšanos), kas nicina velna darbus un atbrīvo mūs mūžīgajai dzīvei.
    • Interesanti pamanīt, ka sv. Mateja Evaņģēlija paralēlajā tekstā (sal. Mt 12, 28) šī vārda vietā minēts “Dieva Gars“.  Tādējādi mēs saprotam, ka “Dieva pirksts” ir kā vēl viens Dieva Svētā Gara vārds, kas akcentē Dieva darbību. Baznīcas tradīcijā šis vārds ir klātesošs senajā himnā “Veni, Creator Spiritus” (latviski: “Nāc, Svētais Gars, Dievs Radītājs”), ar kuru Svētais Gars tiek godināts un piesaukts. Domāts himnas pants: “Tu septiformis munere, Dexterae Dei tu Digitus…”, ko var pārtulkot: “Tu esi septiņu (Dieva) dāvanu Devējs; Tu es Dieva labās rokas pirksts  …”
      • Šī himna, pārtulkota latviešu valodā, diemžēl vispār nemin šo Svētā Gara vārdu un skan šādi: “Ar septiņveida dāvanām, Vislabā Tēva sūtītām, Tu savus ļaudis stiprini…”
  • Jēzus pretinieku strīdā izskan vēl plašāka mācība par Debesu valstības un velna valstības realitāti. Ja pieņemts, ka sātans pakļaujas Dieva spēkam, kas darbojas caur Jēzu, tā ir acīmredzama zīme, ka Dieva valstība ir tuvu. Sātans aizies kā uzvarēts no Tā, kurš strādā, lai glābtu visu cilvēci no grēka verdzības. Jēzus uzvaru sērija, kas iesākās pēc sātana sakāves tuksnesī, tagad turpinās: katrs Jēzus brīnums kļūs vēl viens posms Glābēja uzvaras gājienā.
  • Vairāk. Jēzus atklāj, ka sātans tikai kādu laiku bija šis “varenais vīrs”, kas droši izmantoja varu pār cilvēci. Tagad nāk Spēcīgākais  – tas ir, Jēzus kā visu velna apspiesto Glābējs. Jo visi ļaunie gari ir tikai radība; Dievs ir to Radītājs un Pārvaldnieks. Tāpēc nav izbrīns, ka Jēzus saka, ka sātana ieroču arsenāls Viņu neapdraud. Mīlestība, ar kuru uzvar Jēzus, ir daudz spēcīgāka par vislielāko naidu un vispār ļaunumu, ko sēj sātans. Tas ir svarīgs punkts mums, ticīgajiem, lai nekad neaizmirstu, ka šķietamā ļaunuma valdīšana vai arī šķietamā tā uzvara konkrētās dzīves izpausmēs virs šīs zemes nav viņa pēdējais vārds. Pēdējais vārds pieder Kungam Dievam kā neaptverami spēcīgākam nekā velns, kā to atgādina Atklāsmes grāmata, sakot: “Un zvēru sagūstīja, bet līdz ar viņu arī viltus pravieti, kas viņa priekšā bija darījis brīnumus, ar kuriem tas pievīlis tos, kas bija pieņēmuši zvēra zīmi un pielūguši viņa attēlu. Tos abus iemeta dzīvus degoša sēra uguns purvā. (…) Un velns, kas viņus pievīla, tika iemests uguns un sēra purvā, kur arī zvērs 10. Un viltus pravietis dienām un naktīm tiks mocīti mūžīgi mūžos.” (Atkl 19, 20; 20, 10)
  • Svarīgi piebilst, ka visi tie, par kuriem cīnās Dievs, nevar būt tikai pasīvi vērotāji. Nevar būt vienaldzīga attieksme pret Jēzu. Ar atnākošo Dieva žēlastību vajadzīga sadarbība, kas atbrīvo. To spēcīgi apstiprina vārdi: “Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa.” Šajā teikumā parādās Jēzus – pļāvēja attēls, kas bieži atrodams Bībelē. Tas tiek skaidrots tā, ka visi esam aicināti aktīvi piedalīties dvēseļu pestīšanas “pļaujā”. Citādi notiek dārgo “Dieva graudu”, tas ir, Viņa žēlastību izšķērdēšana.
  • Argumentācija, kāpēc tik nepieciešama ir sadarbība ar Dieva žēlastību, īpaši atskan 24. – 26. pantā. Vienaldzība pret sātanu ir nepieņemama kaut tāpēc, ka sātans, lai arī ir uzvarēts, neatmet savus mēģinājumus valdīt pār cilvēka dvēseli. Ļaunais gars, nejūtoties pietiekami stiprs, paņem sev līdzi septiņus citus garus, kas ir sliktāki par viņu pašu, un, iegājuši cilvēka dvēselē un dzīvē, tie tur “dzīvo”. Un tā šī cilvēka vēlākās lietas kļūst sliktākas nekā pirmās. Tas ir nopietns brīdinājums tiem, kas nepietiekami cenšas, lai viņu dvēsele būtu Dieva un Viņa žēlastības “apdzīvota” un piepildīta. Tādējādi katrs ticīgais ir formēts saprast, ka svētums nenozīmē sasniegt kādu noteiktu līmeni, bet svētums ir nemitīgi sadarboties ar Dieva žēlastību un pastāvēt Viņa vadībā.
    • Zināmā mērā šī mācība bija domāta īpaši ebrejiem, jo tie – kā labi zinām – sv. Jāņa Kristītāja mācības ietekmē deklarēja vēlmi atgriezties, tomēr vēlāk neklausījās Jēzus un Viņa apustuļu pamācībās un tādējādi nopelnīja lielāku grēku nekā iepriekšējie un nopietni apdraudēja savas sirdis ar iespējami stipru velna ietekmi un mūžīgo sodu ellē.

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Vai bērnībā iegūtā mācība par nepieciešamību tīrīt māju un kārtot savu istabu ietekmē manu garīgo dzīvi un padara saprotamu šajā Evaņģēlija fragmentā izteikto Kristus mācību?
  • Vai man ir gadījies “pārbaudīt” Dievu, kārdināt Viņu, prasot kādu īpašu zīmi no Debesīm, kaut esmu jau piedzīvojis Viņa žēlastības vairākus pieskārienus?
  • Vai manā dzīvē ir bijis īpašs mirklis, kad vajadzēja skaidri pieņemt lēmumu: gribu būt Jēzus sekotājs un palikt Viņa žēlastībā, vai tomēr ar savu vienaldzību vai pretestību palikšu velna apdraudēts un grēku savažots? Ar kādiem apstākļiem un attiecībām saistās šis manas dzīves punkts?
  • Kādā veidā es uztveru Dieva Valstības realitāti? Kur to pamanu klātesošu? Vai esmu pieredzējis, ka velns ir reāla būtne un cenšas būvēt savu grēka un naida “valstību” pret Dievu?
  • Vai esmu piedalījies kādos aizlūgumos vai pašā eksorcismā, lai palīdzētu ar savu lūgšanu, kā arī pārliecinātos, ka “Dieva Mīlestības Pirksts” tiešām ir varens? Vai esmu lasījis kādu no pieejamām grāmatām – liecībām par atbrīvošanu no ļauniem gariem, kuru Baznīca veic Jēzus Kristus nopelnu spēkā, piemēram, eksorcistu liecības?
  • Vai manā uztverē velna nosaukums “mēslu dievs” ir pietiekoši adekvāts patiesībai par viņu?
  • Cik bieži savās lūgšanas Dieva Svēto Garu es piesaucu kā Dieva Pirkstu?
  • Vai man gadījies apšaubīt Dieva varenību un Jēzus Krusta spēku, redzot pasaulē valdošo netaisnību un ļaunumu, kas nāk no “stiprā”, tas ir, velna? Kādā veidā centos tad palīdzēt savai sirdij saglabāt paļāvību Dievam un pastāvēt ticībā, ka tiešām Viņš ir “stiprāks par viņu“?
  • Kāda ir mana pieredze saistībā ar to, ka Vissvētākā Marija ir Bezvainīgā Ieņemšana un no Viņas bēg ļaunie gari, kas Viņai ir padoti saskaņā ar senu pravietojumu, ko sauc par Protoevaņģēliju: “Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (Rad 3, 15)? Vai aizlūgumos par atbrīvošanu es vienmēr cenšos piesaukt Viņas klātbūtni un palīdzību?
  • Kādā veidā manā dzīvē visspēcīgāk notiek sadarbība ar Dieva žēlastību – caur lūgšanu, grēksūdzi, Svētās Komūnijas pieņemšanu, gavēni vai kādiem citiem dievbijības vai gandarīšanas darbiem?
  • Kādas domas sevī atrodu, meditējot patiesību par mūžīgo algu Dieva Debesīs un mūžīgo sodu ellē? Pie kādiem lēmumiem mani mudina šāda meditācija?

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16