Lk 10, 13-16

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 10, 13-16

13. Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev Betsaida, jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas notika jūsos, tad tās jau sen, rupjās drēbēs un pelnos sēdot, gandarītu par grēkiem. 14. Tiešām Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. 15. Un tu, Kafarnauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tiksi nogremdēta līdz pat ellei. 16. Kas jūs klausa, tas mani klausa; un kas jūs nicina tas nicina mani; bet kas mani nicina tas nicina to, kas mani sūtījis.

---

Jaunais tulkojums: 

13 Vai! tev, Horazīna! Vai! tev, Bētsaīda! Ja Tīrā un Sidonā tādi brīnumi būtu notikuši kā pie jums, tie sen jau, maisus apvilkuši un pelnos sēdot, būtu no grēkiem atgriezušies. 14 Tiešām Tīrai un Sidonai tiesas priekšā būs vieglāk nekā jums. 15 Un tu, Kapernauma, – vai tiksi paaugstināta līdz debesīm? Nē, līdz ellei tev būs jānokāpj. 16 Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs atraida, tas atraida mani; bet, kas mani atraida, tas atraida to, kas mani sūtījis.”

---

Rakstu vieta: Lk 10,13-15

Paralēlās vietas:

• Mt 11, 20-24

Līdzīga tēma: 

• Mt 10, 15

Atsauces:

• Lk 10, 13 par.: Mk 6,45;8,22; Lk 9,10; J 1,44; 12,21; Mt 15,21 par.; Mk 3,8; 7,31; Lk 6,17; Is 23,1-18; Ez 26-28; Is 58,5; Jl 3,4-8; Dan 9,3; Jon 3,5-6; Est 4,3; 1 Mak 3,47; Ap 11,3.
• Lk 10, 14 par.: Sak 6,34; Rom 2,12.
• Lk 10, 15 par.: Mt 4,13; 8,5 par.; 9,1; 17,24; Mk 2,1 par. u.t.t.; Is 14,13.15; Ez 26,20; Rad 19,24-; Is 1,9; Mk 6,11; Lk 17,29; Rom 9,29; 2 P 2,6; Jūd 7; Atkl 11,8.

---

Rakstu vieta: Lk 10,16

Paralēlās vietas:

• Mt 10, 40;
• J 13, 20

Līdzīga tēma:

• Mt 18,5; Mk 9,37; Łk 9,48a
• J 12, 44-45
• J 5, 23

Atsauces:

• Lk 10, 16 par.: 2 Kor 2,10; Gal 4,14; 3 J 8; Mt 18,5; J 12,44.48; 15,23; 1 Tes 4,8; 1 J 2,23.

---

Komentāri

• Horacina, Betsaida un Kafarnauma ir ziemeļaustrumu Ģenezaretes ezera malas pilsētas, kurās notika visvairāk Jēzus veikto brīnumu. Tie parasti palīdz ieticēt Jēzum un Evaņģēlijam, tas ir, izmainīt domāšanas un rīcības veidu. Šo pilsētu iedzīvotāji tomēr palika savā sirds aklumā un neticībā. Tāpēc Jēzus izsaka savu “Bēdas tev!” un pastiprina to vēl ar atziņu, ka, ja citas pagānu pilsētas būtu šādu brīnumu liecinieces, tās jau sen atgrieztos pie patiesā Dieva. Starp nosauktajām īpašu vietu ieņēma Kafarnauma, jo tajā Jēzus pavadīja visvairāk laika un tur veica visvairāk brīnumu. Tāpēc attiecībā uz šīs pilsētas iedzīvotājiem draudi skan tik drastiski: “Un tu, Kafarnauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tiksi nogremdēta līdz pat ellei.” Tādējādi tiek apstiprināta patiesība: “No katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs.” (Lk 12, 48) Visas šīs atziņas liek domāt par to, cik liels ir cilvēka sirds brīvības noslēpums, ja dzīvā Dieva klātbūtne un piedzīvotie brīnumi palika bez atsaucības. 
• 16. pants  skaidro Jēzus sūtņu statusu un nopietnību. Var teikt, ka Viņi ir Jēzus vietnieki, tādēļ “kas viņus klausa, tas Jēzus klausa; un kas viņus nicina tas nicina pašu Jēzu; bet kas Jēzu nicina tas nicina to, kas Viņu sūtījis.” Un šī patiesība nebija aktuāla vienīgi Kristus laikos. Katehisma nodaļā “Baznīcas hierarhiskā struktūra” atrodam paskaidrojumu par Baznīcas kalpiem, domājot par bīskapiem un priesteriem, ka viņus aicināja Kristus un arī mūsdienās viņi darbojas Kristus sūtībā un spēkā, “Kristus – kā Baznīcas Galvas – personā”,  pateicoties priesterības sakramentam. Plašāk teksts skan sekojoši:
  • “Neviens nevar uzticēt pats sev uzdevumu un sūtību sludināt Evaņģēliju. Kunga sūtītais runā un darbojas nevis savā, bet gan Kristus autoritātes spēkā; viņš neuzrunā kopienu kā viens no tās locekļiem, bet uzrunā to Kristus vārdā. Neviens nevar pats sev piešķirt žēlastību, ir nepieciešams, lai tā tiktu dota un dāvāta. Tam par nepieciešamu priekšnoteikumu ir žēlastības kalpotāju, kas no Kristus saņēmuši šo cieņu un pilnvaras, pastāvēšana. No Viņa bīskapi un priesteri saņem sūtību un pilnvaru (“svētvaru”) rīkoties Kristus – Galvas – personā (lat. in persona Christi Capitis ), diakoni – spēku kalpot Dieva tautai liturģijas, Vārda un mīlestības “diakonijā”, esot vienotībā ar bīskapu un viņa prezbitēriju. Šo kalpojumu, kurā Kristus sūtītie, pateicoties Dieva dāvanai, veic un dod to, ko viņi nevar veikt un dot paši no sevis, Baznīcas Tradīcija sauc par “sakramentu”. Ordinētais kalpojums Baznīcā tiek piešķirts ar īpašu sakramentu.” (KBK 875)
• Šī Jēzus atziņa, paskaidrojums par Dieva kalpu, sūtņu statusu nes arī zināmu paradoksu, jo no vienas puses nes atvieglojumu saistībā ar to, ka tas, kas apustuliskajam darbam piešķir auglīgumu, ir pats Dievs. No otras puses, no Jēzus un Baznīcas kalpiem tas prasa lielāku apziņu par uzdevuma nopietnību, lielumu un tāpēc arī personisku atbildību. Šai kontekstā uzmanīgākie sv. Pāvila katehēžu lasītāji gan ir pamanījuši, ka arī viņš, kaut tik liels svētais, tik nopietnu Dieva žēlastību apdāvinātais, tomēr par to runāja, piemēram, šajā skaistajā atziņā:
  • “Arī es, brāļi, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, lai pasludinātu jums Kristus liecību. Jo es nolēmu starp jums nezināt neko citu, kā vienīgi Jēzu Kristu, un Viņu vēl krustā sistu. Un es biju pie jums nespēcīgs un bailēs, un lielās bažās; un mana mācība, un mana sludināšana nenotika pārliecinātājos cilvēka gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība būtu pamatota ne cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” (1 Kor 2, 1-5);
  • citā vietā, runājot par Evaņģelizācijas vareno spēku ne no sevis paša, bet no Dieva: “Viņu mēs sludinām, pamudinādami katru cilvēku un mācīdami visā gudrībā, lai katru cilvēku darītu pilnīgu Jēzū Kristū. Tāpēc es arī strādāju, cīnīdamies saskaņā ar Viņa darbību, kas manī izpaužas spēkā.” (Kol 1, 28-29) 
  • un citur, atzīstoties, ka Viņš, kaut tik nopietni apdāvināts, piedzīvo lielo nespēku un pazemošanu: ” Ja jau jālielās (lai gan tas nepieklājas), tad es pāriešu uz Kunga parādībām un atklāsmēm. Kristū es pazīstu cilvēku, kas pirms četrpadsmit gadiem, nezinu, vai miesā, nezinu arī, vai ārpus miesas, Dievs to zina, tika aizrauts trešajās debesīs. Un es zinu, ka šis cilvēks vai miesā, vai ārpus miesas, nezinu, Dievs to zina, tika aizrauts paradīzē un dzirdēja noslēpumainus vārdus, ko cilvēks nedrīkst izrunāt. Ar viņu es lielīšos, bet ar sevi es nelielīšos, kā vienīgi ar savām vājībām. Ar viņu es lielīšos, bet ar sevi es nelielīšos, kā vienīgi ar savām vājībām. Ja arī es gribēšu dižoties, es nebūšu neprātīgs, jo es teikšu patiesību; bet es atturos, lai kāds par mani nedomātu vairāk par to, ko tas manī saskata un ko no manis dzird. Bet lai atklāsmju daudzums mani neizceltu, manā miesā ir dots dzelonis, sātana eņģelis, kas mani pļaukā.  Tāpēc es trīs reizes lūdzu Kungu, lai tas no manis atkāptos. Un Viņš man sacīja: Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs. Tāpēc es labprāt dižošos savā nespēkā, lai Kristus spēks mājotu manī. Kristus dēļ man patīk manas vājības, nievāšanas, posts, vajāšanas, apspiešana; jo, būdams nespēcīgs, es esmu spēcīgs.” (2 Kor 12, 1-10)
• Pateicoties visiem šiem punktiem, sv. Lūkass varēja formēt savu draugu Teofilu, un Evaņģēlijs formē arī mūs, lai mēs “Dieva vārdu, kuru dzirdam no Dieva sūtņiem, pieņemam ne kā cilvēku mācību, bet (kā tas patiesībā ir) kā Dieva vārdu, jo Viņš mūsos, kas esam ticīgi, darbojas.” (sal. 1 Tes 2, 13) Vairāk. Vārdi “Kas jūs klausa, tas mani klausa.” ir kā kristiešu misijas pamats un jēga. Tādējādi jebkura kristieša, pat bērna liecība un norāde uz Kristu iegūst savu nopietno statusu un gaida auglīgumu. 
• Ņemsim vērā, ka izsakot “Bēdas jums!” un skaidrojot tā pamatu, Jēzus norāda, ka tiesa un sods, kas nāks pār pilsētām un cilvēkiem, kas atmetuši Evaņģēlija vēstījumu, ir viņu lēmuma sekas. Dievs nesoda, Dievs mīl, palīdz un pestī. Sods ir cilvēka grēcīgā lēmuma sekas. Svarīgi to apzināties, it sevišķi kontekstā, kas dažkārt ir dzirdams:  “Dievs viņus ir sodījis…” Jēzus uzruna skaidro, ka galu galā cilvēks pats sagādā sev sodu. Jēzus skaidri uz to norāda arī sv. Jāņa Evaņģēlijā, sakot: 
  • “Es, gaisma, atnācu pasaulē, lai ikviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā.  Un ja kāds dzird manus vārdus un tiem neseko, es to netiesāju, jo es nenācu pasauli tiesāt, bet pasauli glābt. Kas mani nievā un manus vārdus nepieņem, tam ir savs tiesnesis. Vārdi, ko runāju, tie viņu tiesās pastarā dienā.” (J 12, 46-48) 
• Šai kontekstā var domāt gan par nelaimēm, postu, kas var notikt virs šīs zemes un skart indivīdus, kopienas, kā arī pat tautas; tomēr saskaņā ar Jēzus skatienu var domāt pat līdz mūžības perspektīvai, jo – bez šaubām – arī šāda būtība tiek ļoti skaidri pieminēta Kristus uzrunās. Piemēri: 
  • “Ja tevi apgrēcina tava roka, nocērt to: labāk tev kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām ieiet ellē, neizdzēšamā ugunī, kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.” (Mk 9, 42-43);
  • “Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: “Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem!” Un šie ieies mūžīgajās mokās…” (Mt 25, 41.46a)
• Pārdomājot šīs “Bēdas!” un nežēlīgās cilvēku grēku sekas, var tomēr paskatīties no citas perspektīvas un spriest par cilvēka cieņu un mūžīgās dzīves dāvanas neaptveramo dārgumu. Dieva Valstības sludināšanas mērķis ir katra cilvēka pestīšana: mūžīgā dzīve Dieva tuvumā vai citiem vārdiem – nebeidzama laime. Dieva dāvanas lielums liecina par to, cik stipri esam Viņa mīlēti, cik Viņam dārgi.
  • Kādreiz Dievs to apliecināja caur pravieti Isaju, sakot: “Tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs. Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli.” (Is 43, 4).
  • Tas skanēja arī psalmā: “Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves – visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem…” (Ps 49, 8-9);  
  • Apustuļu laikā tas skanēja arī šādi: “Jūs zināt, ka esat atpirkti ne ar iznīcīgu zeltu un sudrabu no savas aplamās dzīves, kas no tēviem mantota, bet ar Kristus, neaptraipītā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm…” (1 P 1, 18-19) 

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Vai es pazīstu kādu cilvēku, par kuru man ir zināms, ka viņš bija daudzu Dieva veikto zīmju un brīnumu liecinieks? Vai manā uztverē viņš ir stipras ticības cilvēks? Vai tas ir kāds garīdznieks, konsekrētā persona vai lajs? 
• Vai es pazīstu cilvēku, kurš bija daudzu Dieva veikto zīmju un brīnumu liecinieks un joprojām palicis neticīgs? 
• Kurš no man pazīstamiem svētajiem paveica visvairāk brīnumu Dieva spēkā? Kādos kontekstos visbiežāk notikuši šie brīnumi? 
• Katehismā lasām, ka Dievs “ir klātesošs savā Vārdā, jo, kad Baznīcā lasa Svētos Rakstus, tad runā Kristus” (KBK 1988). Vai ar šai patiesībai atbilstošu ticību un uzmanību es cenšos klausīties Dieva Vārdā, kad piedalos ikkatrā Svētajā Misē? Vai priestera sprediķī un citās mācībās, piemēram, rekolekciju laikā, es cenšos sadzirdēt, ko Dievs saka man personīgi? Vai Vārda paudēja (priestera, evaņģelizatora) personā es māku ticībā saskatīt pašu Jēzu Kristu? 
• Vai ir gadījies, ka par Dievu, Viņa mīlestību, ticības bagātību, Baznīcas svētumu man ir liecinājis (mācījis?) kāds bērns (nevis pieaugušais)? Ja jā, tad kā es pieņēmu šo katehēzi; kā uz to reaģēju? 
• Vai dziļi savā sirdī es ticu, ka Euharistijas patiesīgums un auglīgums ir atkarīgs no tā, ka jebkurš priesteris celebrē pestīšanas noslēpumus Kristus sūtībā un spēkā, “Kristus – kā Baznīcas Galvas – personā” ? Vai es saprotu, ka tieši šī iemesla dēļ sakramentu būtība nav atkarīga no priestera personīgajiem tikumiem vai to trūkuma?
• Ar kādiem līdzekļiem (vārdiem, līdzībām, iztēli, gleznām, filmām vai citiem) es cenšos sev palīdzēt saprast, kāda ir Debesu laimes vai elles moku būtība? Vai pie tā man palīdz Fatimas mantojums, tas ir, Dievmātes atklāsmes bagātība un Fatimas bērnu pieredze? 
• Vai es kādreiz esmu mēģinājis “aprēķināt”, cik dārga ir mana dvēsele? 

---