Lk 2, 21-32

†M

Bībeles stunda


Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas


Rakstu vieta: Lk 2, 21-32 

Lk 2, 21. Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās. 22. Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanas dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam, 23. Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts; 24. Un lai upurētu vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kā tas sacīts Kunga bauslībā. 25. Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā. 26. Un no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto. 27. Viņš, garā pamudināts, iegāja svētnīcā; un, kad vecāki ienesa Jēzus Bērniņu, lai pie Viņa izpildītu bauslības paražas, 28. Tas ņēma Viņu savās rokās un, Dievu teikdams, sacīja: 29. Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā. 30. Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu, 31. Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu vaiga priekšā: 32. Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu.


Jaunais tulkojums: 

21 Un, kad pienāca astotā diena, kurā bērniņu vajadzēja apgraizīt, viņam deva vārdu Jēzus, kā viņu eņģelis bija nosaucis, pirms viņš vēl bija ieņemts mātes miesās. 22 Kad viņu šķīstīšanās dienas pēc Mozus bauslības bija pagājušas, tie viņu aizveda uz Jeruzālemi, lai nestu Kunga priekšā, 23 kā Kunga bauslībā ir rakstīts: katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam, – 24 un lai pienestu upuri, kā ir noteikts Kunga bauslībā: vienu pāri dūju vai divus jaunus baložus. 25 Un, redzi, Jeruzālemē bija kāds vīrs, vārdā Simeons, un šis vīrs bija krietns un dievbijīgs, viņš ilgojās pēc iepriecinājuma Israēlam, un Svētais Gars bija pār viņu. 26 Viņam Svētais Gars bija atklājis, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto. 27 Gara vadīts, viņš nāca templī, un, kad vecāki ienesa bērniņu Jēzu, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, 28 tad viņš ņēma to savās rokās un, slavēdams Dievu, sacīja: 29 “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, 30 jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, 31 ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, 32 gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.”


Paralēlās vietas:  – 

Līdzīga tēma:

Atsauces:

  • Lk 2,21: Lk 1,59; Rad 17,12; Lev 12,3; Flp 3,5; Mt 1,25; Lk 1,31; Mt 1,21.
  • Lk 2,22: Lev 12,3n.6; Neh 10,35; Izc 22,29; 1 Sam 1,28; Rom 6,19; 12,1; Sk 18,15; 1 Sam 1,24.
  • Lk 2,23: Izc 13,2.12.15; 13,13; Lk 1,35; Sk 18,15.
  • Lk 2,24: Lev 5,11; 12,8; Sk 6,10.
  • Lk 2,25: Apd 2,5; 8,2; 22,12; Mih 7,2; Rad 49,18; Ps 119,166; Jer 17,6; Is 40,1; 49,13; Lk 2,38; 23,51; Mk 15,43.
  • Lk 2,26: Lk 4,1;
  • Lk 2,27: Lk 2,22.33.41.43.
  • Lk 2,28: Lk 1,64. Mt 2,12.22; Apd 10,22; Ps 89,49; 16,10; Lk 9,27; Mt 16,28; Mk 9,1; Jņ 8,51; Ebr 11,5.
  • Lk 2,29: Rad 15,15; 46,30; Tob 11,9; Rad 15,2; Sk 20,29; Tob 3,6; Apd 4,24; Atkl 6,10; 2 Pēt 2,1 utt.
  • Lk 2,30: Is 40,5; 52,10; Īj 19,27; 42,5; Ps 98,3; Bar 4,24; Lk 3,6; Apd 28,28.
  • Lk 2,31: Is 52,10.
  • Lk 2,32: Is 49,6; 46,13; 42,6n; 25,7; Is 60,1n; Bar 5,9; Apd 9,15; 11,15 utt.; Apd 13,47; 26,23.

Komentāri

  • Apgraizīšanas zīme pirmo reizi minēta Rad 17, 10-13. Par apgraizīšanu teikts Levitu grāmatā 12, 3. Šo un daudzus citus pienākumus bija jāizpilda tiem, kas piederēja Dieva tautai vai gribēja tai piederēt (sal., piemēram, Izc 12, 43-44). Ja Bērns Jēzus piedzima šajā tautā, tad arī Viņam bija jāizpilda minētais pienākums, lai Dieva svētība varētu apņemt arī Viņu. Tas tika izpildīts attiecībā uz Jāni Kristītāju un uz Dieva Dēlu. Tādējādi vēlreiz Jēzū Kristū redzam, ka izpildās patiesība, par ko teikts Vēstulē ebrejiem:
    • “Bet mums ir augstais priesteris Jēzus, Dieva Dēls, kas debesis caurstaigājis, tad turēsimies pie apliecināšanas. Jo mums nav augstā priestera, kas nespētu līdzjust mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebr 4, 14-15)
  • Gaismu visa šī notikuma dziļākai saprašanai vērts meklēt, lasot 1 Sam 1 – 2.
  • Šajā notikumā uzmanības cienīga ir Jēzus vecāku paklausība. Viņi ir kā maza skola Jēzus paklausībai attiecībā uz savu Debesu Tēvu. Kristus paklausība izaugs līdz krusta līmenim un tieši caur to tiks atpestīta visa pasaule. Tādējādi Dievs formē mūs saprast, cik liels tikums ir paklausība, kas dod brīvību darīt vislielākos labumus. To var redzēt ne tikai Dieva Dēla dzīvē, bet visu Dieva svēto dzīvēs. Paklausot godīgai priekšniecībai un Baznīcas hierarhijai, viņi darīja lielas lietas. Uz šī fona var teikt, ka grēks ir paklausības pretstats.  Un protams, ka pirmais nepaklausīgais bija velns.
  • Vēl par apgraizīšanu. Mēs atceramies, ka Bībeles vairākās vietas norādīts – derība notiek tad, kad ir upurētas asinis, jo asinis ir kā dzīvības nesējas. Caur asiņu upurēšanas zīmi persona izsaka: “Tev pieder mana dzīve!”  Salīdzināsim, piemēram, Izc 24, 7-8. Tādēļ arī šajā gadījumā apgraizīšana ir kā pirmais “žests” no bērna puses, ka viņš, ieejot derībā ar Dievu, dod nelielu daļu savu asiņu.
  • Vārds “Jēzus” izraēliešu vidū bija bieži sastopams. Tas izsaka ideju par  palīdzību, ar ko Dievs atbalsta savu tautu. Burtiski to var tulkot: “Jahve Dievs ir pestīšana” vai “Jahve Dievs pestī.” Un šādu paskaidrojumu dzirdam no eņģeļa: “Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.” (Mt 1,21). Pēc svētā Pāvila teiktā (Flp 2,9-11) vārds “Jēzus” identificējas ar  vārdiem “Valdnieks, Kungs”.
  • Vārda piešķiršana sūta mūs pie pasaules radīšanas, kad Dievs, visam, kas sāka eksistēt, piešķīra vārdu, nosauca  to vārdā. Tādēļ var teikt, ka vārds ieved esamībā, izraisa eksistenci un piešķir tai virzienu un jēgu (atzīmē aicinājumu). 
  • Vārdu mēs iegūstam kristību laikā. Tad ticībā Kristum kļūstam par jaunu radību. Un Baznīca savos tekstos slavē Dievu, ka Viņš ir veicis lielisku darbu, radot pasauli un mūs, bet veicis daudz lielāku darbu, atpestījot mūs Sava Dēla Asinīs. Tātad pestīšana ir daudz vērtīgāka  par radīšanu. Lai to pierādītu, daži iesaka izveidot kādu priekšmetu, piemēram, no papīra vai māla, pēc tam to iznīcināt (salauzt…) un tad mēģināt to atkal salabot, salīmēt. Vērts pamanīt, cik daudz prasa katra šāda darbība un kāds ir tās efekts.
  • Sieviete pēc dēla dzemdībām 7 dienas tika uzskatīta par nešķīstu; pēc meitas – 14 dienas (sal. Lev 12, 2-8). Pēc šī perioda viņai vajadzēja nākt uz svētnīcu, lai upurētu dēlu Dievam, un vēl pēc 33 dienām viņu svinīgā veidā priesteris varēja izsludināt par šķīstu (tad varēja piedalīties dievišķajā kultā). Tādējādi 40 dienu periods atkal norāda uz garīgā ceļā būtību, ka šķīstīšana ved līdz svētumam. 
  • Dieva Likums noteica, ka dzīvnieku (lopu) pirmdzimtais ir jāupurē Dievam (jānogalina un jāupurē!), bet pirmdzimto no cilvēkiem vajadzēja veltīt kalpošanai. Tomēr  tā kā kalpošanai Dievam bija paredzēti cilvēki no konkrētas cilts, tad pārējos bija atļauts “izpirkt”.
  • Evaņģēlijā teiktais ” lai nestu Kunga priekšā…” šai gadījumā nozīmē daudz vairāk nekā tikai kāda “parādīšana” Kungam. Te teikts par Mariju, kura – kā īstā Ciānas Meita (sal., piemēram: Is 12,6; Sof 3. 14-18; Zah 2, 14) – nes Dieva priekšā un atklāj tautai nākošo Jaunās Derības Priesteri – Dievu, kas dzīvo savas tautas vidū!
  • Svētnīcā klātesošā taisnīgā un dievbijīgā cilvēka vārds “Simeons” pēc nozīmes ir ļoti izteiksmīgs: “tas, kurš klausās”. Tādēļ nav izbrīna, ka viņš zināja savas dzīves jēgu un ilgus gadus pacietīgi gaidīja šo notikumu. Līdz ar to daži viņu sauc par kristīgas pacietības paraugu un aizbildni.
  • Evaņģēlijs saka, ka Simeons bija svētnīcā. Bet var teikt vairāk – svētnīca bija viņā, jo viņš bija Dieva Svētā Gara svaidīts un viņa sirdī un dzīvē Dievs bija slavēts, pielūgts, caur to atklāts pārējiem. Dieva kults īstenojās viņa dzīvē. Līdzīgus vārdus var teikt par Evaņģēlijā pirminēto Annu. Abos atmirdz Jēzus mācība:
    • “Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz. Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā.”  (J 4, 23-24)
  • Jēdziens iepriecinājums Israēlam pilnībā izskanēs sv. Pāvila vēstulē tesaloniķiešiem, jo šādā virzienā viņš  komentē Jēzus Kristus upura un augšāmcelšanas un Svētā Gara (otrā iepriecinātāja) nosūtīšanas jēgu. Un skaidrs, ka šis iepriecinājums domāts vienīgi emocionālā līmenī, bet eksistenciālajā (kas aptver visu cilvēka dzīvi!) līdz pat mūžīgas dzīves līmenim!!!
    • “Bet mūsu Kungs Jēzus Kristus un mūsu Dievs un Tēvs, kas mūs mīlējis un savā žēlastībā devis mums mūžīgu iepriecinājumu un labu cerību…” (2 Tes 2, 16) 
  • Slavenais (izmantots, piemēram, Breviārā) Simeona dziedājums vēsta par dzīves jēgas skaidrību Dievā. Katra tikšanās reize ar mūsu Debesu Tēva darbību izgaismo dzīves takas līdz mūžībai. Tādēļ daži varētu teikt, ka Simeona “Nunc dimittis” ir kristiešu atvadīšanās dziesma no šīs zemes laicīgās dzīves. 
  • Arī šajā dziesmā vēlreiz atskan Jēzus vārda jēga un spēks: šis Bērns ir Pestīšana, šis Bērns pestī!
  • Vairāk! Jau Jēzus dzīves sākumā izskan, ka pestīšana nav paredzēta vienīgi jūdiem, bet Dievs sagatavojis pestīšanu visai pasaulei (arī latviešiem un poļiem :-))
  • Šī dziesma ir kā atbalss tekstam no Ml 3, 1-2. 

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Mūsdienu pasaule ļoti akcentē cilvēka brīvību un tās realizēšanas iespēju. Vai šodienas Vārda gaismā man ir skaidrs, ka lielāka vērtība ir paklausībai? Un kādos dzīves apstākļos es visvairāk to izjūtu?
  • Vai diskusijā par paklausību man kādreiz bijusi iespēja izmantot šādus tekstus:
    • “Un Samuēls sacīja: “Vai tad Tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki, bet nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis Tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš.” (1 Sam 15, 22- 23)
    • “Esiet tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus, kas, Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu, kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā.” (Flp 2, 11)?
  • Kas bērnībā visvairāk man mācīja paklausību; kas jaunībā un kas pieauguša cilvēka dzīves gaitās?
  • Vai es apzinos un būtu spējīgs (publiski?) atzīties, kādās dzīves jomās mana paklausība ir visvairāk pārbaudīta? Kā to saprotu – kāpēc tieši šajās lietās?
  • Vai līdzīgi Marijai esmu piedzīvojis kādu 40 dienu izolāciju (šķīstīšanu)? Pie kā tā mani veda? Kādi bija augļi?
  • Kāda ir mana vārda nozīme? Vai mans vārds man pašam norāda uz manas dzīves jēgu? Kādā veidā? Cik lielā mērā es cenšos atdarināt sava svētā aizbildņa, no kā man dots kristības vārds, dzīvi un viņa svētumu?
  • Kura svinēšana man dzīvē ir svarīgāka, lielāka: savas vārda dienas vai kristību dienas? Vai varētu pastāstīt par veidu, kā svinu pirmo, kā – otro?
  • Cik lielā mērā es apzinos, ka mans ķermenis un es pats piederu Dievam? Vai apzinos, ka mana miesa ir paredzēta būt par Svētā Gara svētnīcu (sal.: 1 Kor 3, 16; 6, 19; 2 Jor 6, 16)? Tādēļ man vajag rūpēties par savas miesas veselību un svētumu un neaptraipīt to ar kādiem grēkiem, slimībām, tetovējumiem vai tamlīdzīgām lietām?
  • No kā parasti dzīvē gūstu emocionālu iepriecinājumu? Vai man ir pieredze piedzīvot eksistenciālu iepriecinājumu (līdz sirds, dvēseles “saknēm”)?
  • Kas visvairāk man palīdzējis iegūt manas personas vērtības izjūtu?
  • Vai varu identificēt pats savas dzīves “Annas” un “Simeonus”? Vai tie ir jauni vai veci cilvēki?
  • Un kas mani ieveda apzināta kristieša dzīvē, kas palīdzēja dažādos līmeņos upurēt sevi Dievam?
  • Kādos apstākļos un noskaņā notika mana “veltīšanās” Dievam Pirmajā Svētajā Komūnijā, iestiprināšanas sakramentā, laulībā / priesterības saņemšanā / konsekrācijas solījumos?
  • Vai es varu iztēloties, kādu iespaidu klausītājos atstāja Annas un Simeona katehēze? Kādus lēmumus pēc tās varēja  veikt toreiz svētnīcā  klātesošie cilvēki? Un ko varēja domāt, par ko savā starpā  runāt Marija un Jāzeps, kad pēc visa devās atpakaļ uz mājām?
  • Kādu mācību pēc šī fragmenta lasīšanas un meditācijas es varu gūt, pārdomājot Marijas un Jāzepa garīgo stāju un rīcību?
  • Vai varu komentēt, kā īstenojas pestīšana manā valstī un kā citās? Vai redzu kādu atšķirību? Kā es (kā vēl viens Simeons?) varētu palīdzēt, lai citi ieraudzītu Jēzus Kristus Evaņģēlija gaismu?

 

                                        

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos,
pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā!
Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs
psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas! 

(Kol 3,16)