Lk 1, 26-38

ⴕM

Bībeles stunda


Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas


Rakstu vieta: Lk 1, 26-38  

Lk 1, 26. Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete. 27. Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija. 28. Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm. 29. To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu? 30. Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. 31. Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. 32. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, 33. Un Viņa valstībai nebūs gala. 34. Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? 35. Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. 36. Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī. 37. Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama. 38. Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja.  

 

Paralēlās vietas:

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

  • Lk 1,26: Tob 5,4; Dan 8,16; 9,21; Lk 1,19; 2,4 itd.
  • Lk 1,27: Is 7,14 (LXX); Lk 2,4n; 3,23; Mt 1,16.18.20.
  • Lk 1,28: JI 2,21 (LXX) itd.; Ef 1,6; Lk 1,14; 2,10; Ties 5,24; 6,12; Rut 2,4.
  • Lk 1,30n: Lk 1,13; 2,10; Mt 1,20; 28,10; Apd 27,24; Rad 6,8; Ties 6,23n; Dan 10,12.19; Lk 1,36.
  • Lk 1,31: Is 7,14; Rad 16,11; 19,36-38;21,2n; 1 Sam 1,20; Is 8,3; Os 1,3n; Ties 13,3.5.
  • Lk 1,32: Sīr 48,22; Lk 9,48; 2 Sam 7,12-16; 1 Hr 22,9n; Ps 2,7; Ps 89,26n; Lk 1,15; Mt 1,21.23 (Is 7,14); Lk 2,14; 1,76; 6,35; 8,28; Mk 5,7.
  • Lk 1,33: ls 9,6; 2 Sam 7,12-16; Mih 4,7; 1 Ķēn 8,25; 1 Mak 2,57; Rad 49,10; Ps 110,4; Ez.37,25; Dan 7,14; Ebr 7,24.
  • Lk 1,34: Mt 1,25.
  • Lk 1,35: Izc 40,35; Mk 9,7 par.; Ties 13,5.7; Is 4,3; Izc 13,12; Lev 21,13n; J 6,69; 10.36.
  • Lk 1,36: Lk 1,31.
  • Lk 1,37: Rad 18,14; Mt 19,26 par.
  • Lk 1,38: 1 Sam 1,11; 25,41; 2 Ķēn 4,16; Ties 6,21; Lk 2,15; Apd 10,7; 12,10.

 

Komentāri

  • Šajā Evaņģēlija fragmentā pārsteidz disproporcija starp tīk sīki aprakstītiem sludināšanas apstākļiem – laiks, pilsēta, saderināto vārdi (1,26-27) un pašu sveiciena saturu (1,28). Tomēr dažreiz notikumu fons, apstākļi jau ietver sevī Dieva iepriekš doto katehēzi.
  • Sv. Lūkas, rakstot ne jūdiem, skaidri norāda uz vietu, kurā notiek tik nozīmīgs pasaules pestīšanas notikums – Dieva Vārda Iemiesošanās. Taču vēlāk vairākas reizes tā arī nosauks Pestītāju – Jēzus no Nācaretes. Un Dievs jau sen bija to paredzējis (sal. Mt 2,23 → Is 11,11 un 53,2).
  • Hronikas saka, ka 365.gadā pirms Kristus šai pilsētiņa dzīvoja ≈ 1500 iedzīvotāji.
  • Pārsvarā Galilejā dzīvoja tie, kuru izcelsme nebija no Izraēla tautas. Nozīmīgi, ka Vecajā Derībā pat nevienu reizi nebija pieminēta šī pilsētiņa. Par to pat nerakstīja laju vēsturnieks Jāzeps Flavijs. Tas izskaidro mums šo skepticismu, ar kuru Jēzus izcelsmi komentēja Natanaēls:  “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” (J 1,46) Dieva Gaisma grib tomēr ieiet visas šīs pasaules tumsās, un Viņš vēlas ārstēt visu, kas slims, it sevišķi garīgi un morāli.
  • Eņģeļa sveiciens norāda, ka Jaunava Marija tika piepildīta ar citām personām nesalīdzināmā mērā. Baznīca atzīst to kā dogmu, ka šī “žēlastības pilnība” pasargāja Viņu pat no pirmdzimtā grēka (sal. KBK 490-493) un tādējādi sagatavoja par “Garīgo trauku” – par Dievmāti. Tāpēc Marijas “žēlastības pilnība” (tai skaita, bezvainīgā  ieņemšana) ir saprotama vienīgi vienotībā ar patiesību par Viņas dievišķo mātišķību. Neapšaubāmi tai, kura bija paredzēta kļūt par Dieva Dēla māti, vajadzēja būt visšķ īstākajai no visšķīstākajām.
  • Saskaņā ar jūdu reliģiskajiem likumiem Marija jau bija Jāzepa sieva, kaut vēl nebija notikuši pēdējie rituāli – līgavas pārcelšanās uz līgavaiņa māju. Vēl skaidrāk to komentē sv. Matejs: “Bet ar Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa māte Marija tika saderināta ar Jāzepu, iekams viņi sagāja kopā, izrādījās, ka viņa savās miesās ieņēmusi no Svētā Gara.” (Mt 1,18) .  Tātad Marija bija vienlaicīgi jaunava un jau sieva. Galilejā (un daudzos citos reģionos) bija pats par sevi saprotams, ka saderināta līgava ir jaunava. Tomēr Jūdeja bija slavena ar to, ka tur morālā dzīve nebija tik augstā līmenī.
  • Var pieņemt, ka Marijas saderināšana ar Jāzepu notika, kad Viņai bija vien 12 gadi.
  • Par Jāzepa izcelsmi no Dāvida cilts Evaņģēlijs skaidri norāda: “Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: «Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara.»” (Mt 1,20).  Tas ir svarīgi, jo Dieva īpašā svētība un Mesijas atnākšana bija paredzēta caur Dāvida cilti. Viņš kā īpaši mīlēts Dieva    dēls bija pirmtēls pašam Jēzus Kristum, īstajam Dieva Dēlam pēc būtības.
  • Par Marijas izcelsmi no Dāvida cilts nav nekur teikts, bet nav arī nekur minēts, ka tā nevarētu būt ar Viņu.
  • Ir ap 60 versiju, kā varētu skaidrot vārda “Marija” nozīmi. Daudzi ekseģēti uzsver, ka vārds cēlies no ēģiptiešu vārda, kura kodolā ir ideja par iepatiku, mīlestību. Saskaņā ar to vārdu “Marija” varētu tulkot kā “Dieva Jahves iemīļotā”.
  • 28.pantā latviešu tulkojums skan: “Esi sveicināta!” Tomēr darbības vārdam, ko izmanto sv. Lūkas (haire) tuvāka ir nozīme: “Priecājies! Līksmojies!” Tādējādi eņģelis ne tikai izsaka kādu sveicienu, bet norāda daudz tālāk – uz Dieva svētības un darbību augļiem Viņas dzīvē. Tādēļ šo sveicienu var izklāstīt šādi: “Priecājies, jo tik lielas lietas Dievs dara un darīs Tevī un caur Tevi, apdāvinot Tevi, piepildot Tevi ar savu žēlastību pilnību!” Tam vēlāk seko Marijas it kā atbilde slavenajā “Magnificat” himnā (sal. Lk 1, 46-55). Fragments no tā: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele. Mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā… jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.” Viņa priecājas un slavē Dievu par saņemto un vēl gaidīto…
  • Eņģeļa sveicināšanā daži grib meklēt arī praviešu vārdu atbalsi, kas apdziedāja Sionas meitas skaistumu (sal.: Sīr 24,13-17; So 3,10-16; Zah 9,9). Tādējādi šī sveiciena gaismā Mariju var uztvert kā Baznīcas skaistuma un svētuma pirmtēlu.
  • “Kungs ir ar tevi” attēlo īpašu Dieva tuvību ar konkrēto personu, tās izcelšanu citu vidū. Vecās Derības laikā tā raksturoja, nosauca cilvēku, kura dzīves svētums bija īpaši pamanāms.
  • “Svētīta starp sievietēm” – ne tikai Dieva izredzēšanas dēļ, bet arī tādēļ, ka Viņa citādāk nekā citās sievietēs notiks bērna iemiesošana – tā būs Dieva Svēta Gara īpaša klātbūtne un svētījoša darbība.
  • Vārdi “Nebīsties, Marija…” nenorāda, it kā Marijai būtu bailes līdzīgas tām, kas bija Zaharijam(sal. Lk 1, 12). Viņas gadījumā vajadzētu vairāk domāt par iekšēju uztraukumu un saviļņojumu. Un eņģelis tūlīt skaidro, ka Viņa ir izvēlēta, lai neparastā veidā sastaptos ar Dieva žēlastību – jo kļūs par Iemiesotā Vārda, Dieva Dēla māti.
  • Darbi, kurus paveiks Viņas Dēls, Jēzus, neaptverami pārspēs Jāņa Kristītāja darbus un sasniegs mūžības līmeni. Protams, tādēļ, ka skar paša Dieva Dēlu. Saskaņā ar Dieva apsolījumiem Viņš saņems Dāvida troni un pārvaldīs Jēkaba namu. Šādā veidā skicēts Mesijas tēls atbilst tam, kādu gaidīja Vecā Derības tauta.
  • Neskaidrība par bērna ieņemšanu, ko izsaka Marija, norāda, ka Viņa vēl nedzīvo ar savu vīru, bet cits bērna ieņemšanas veids toreiz taču cilvēkam nebija pazīstams. Šai kontekstā eņģelis skaidri norāda uz Svētā Gara lomu. Tas būs Viņa darbības brīnums, jo Svētais Gars ir Dzīvā Dieva radīšanas spēks (sal. Ps 104[103], 30). Tādējādi Dievs neprasa neko, kas būtu pret Marijas brīvo gribu un nebūtu saskaņa ar Viņas sirdsapziņu.
  • Vārdi “Tevi apēnos” var atgādināt situāciju, kurā Dievs apēnoja savu Izvēlēto Tautu, vedot to prom no Ēģiptes verdzības (sal. Izc 40,34n). Tur Dieva it kā paslēpa, apēnoja savu tautu caur mākoni, kurā bija klātesošs Viņš pats. Bet tas var asociēties arī ar citu tēlu, kas attiecībā uz Dievu bija lietots Vecajā Derībā: putns, kas sarga savus mazuļus zem saviem spārniem (sal.: At 32,11; Ps 17[16],8; Ps 91[90],4).
  • Eņģeļa sludināšana un Marijas jautājumi rod pastiprinājumu notikumos ar Elizabeti: savā vecumā un neauglīguma kontekstā arī viņa ieņēma un drīz dzemdēs īpašo Dieva kalpu. Šī zīme, kā arī Abrahama un Sāras piemērs (sal. Rad 18), Marijai un katram, kas jautā par Dieva varenību, skaidri norāda, ka tiešām “Dievam neviena lieta nav neiespējama”. Starp citu – šādi vārdi bija toreiz teikti arī Abrahamam un Sārai. Tā ir interesanta paralēle, jo toreiz viņam bija apsolīts: “Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” (Rad 22,16-18). Bet tagad, Jēzum atnākot uz šo zemi, parādīsies citi bērni – garīgie bērni, Dieva Dēla pēcnācēji, tas ir, Svētā Baznīca, kura izplātīsies pa visu zemi!
  • Sarunu noslēdzot, Marija izsaka savu brīvo piekrišanu. Dievs nekad nelauž cilvēka brīvo gribu, pat atnākot ar tik neparastu un svētu piedāvājumu, kā pie Marijas – kļūt par Dieva Māti. Marija grib ar paļāvību visā padoties Dieva vadībai. Un apstiprina to ar apliecinājumu, ka tādējādi var vislabāk kalpot Dieva mīlestības plānam. Grib kļūt par Dieva kalponi. Viņa tic, ka tas ir vislabākais ceļš.
  • 30 gadus vēlāk līdzīgi mācīja un pats to izpildīja arī Kristus, Viņas Dēls, attiecībā uz Savu Debesu Tēvu: “Tēvs mūsu, lai atnāk Tava valstība! Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” (Mt 6,10) un Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu!” (Mt 26, 39).
  • Tādējādi, caur eņģeļa sludināšanu un Marijas piekrišanu  notika neaptverami liels pasaules vēstures fakts – Dieva Otrās Personas nonākšana uz zemi caur iemiesošanos.

 

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • Marijas dialogs ar Dieva sūtni beidzās ar piekrišanu Dieva gribai. Vai mana lūgšana vienmēr noslēdzas līdzīgi Marijas lūgšanai – ar manu “Fiat – lai tā notiek”?
  • Vieni notikumi iespaido citus, dažreiz  jau ilgāku laiku iepriekš. Kā es saprotu savu tagadējo dzīvi sakarā ar kādu laiku iepriekš (gads, 5gadi, mēnesis) pieņemtajiem lēmumiem?
  • Kāda ir mana pieredze sadarbībā ar Dieva eņģeļiem, ar savu sargeņģeli? Vai es to vispār piedzīvoju un vai tiecos pēc tā?
  • Kas manā skatījumā bija Marijai visgrūtākais gaidītā  lēmuma kontekstā? Kā tas saistās ar mani – kādi lēmumi man ir visgrūtākie un kāpēc?
  • Mana sadarbība ar Svēto Garu…? Uz kādiem Viņa darbiem savā dzīvē varu norādīt pārējiem? Kur Baznīcas dzīvē (savā draudzē, diecēzē) pamanu Viņa darbību?
  • Vai dodu sev tiesības saņemt no Dieva “Elizabetes zīmi”, lai arī man būtu vieglāk ieticēt un atbildēt uz Dieva un Baznīcas piedāvājumiem? Vai man ir skaidrs, kur ir īstā šādu zīmju vajadzība, bet kur  sākas Dieva kārdināšana?
  • Kādā veidā es visbiežāk cenšos palīdzēt sev pašam saprast Dieva gribu attiecībā uz mani, manu ģimeni, darba vietu, draudzi, Baznīcu?
  • Kam man ir grūtāk ieticēt: ka Dieva Dēls iemiesojās, vai ka es esmu paredzēts Dieva plānos un tiem vajadzīgs?
  • Mana draudzība ar Vissvētāko Jaunavu Mariju – kāda tā ir? Attiecībā uz kādām lietām patveros pie Marijas visbiežāk? Vai ir kādas lietas, kuras es neuzticu Marijai? Kāds tam iemesls?
  • Ar kādu stāju esmu sastapies, uzzinot par bērna ieņemšanu? Vai šī ziņa izraisīja prieku, izbrīnu, pateicību Dievam, vai skumjas, dusmas, apmulsumu? Kāds bija iemesls manai konkrētajai reakcijai?

 

                                        

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos,
pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā!
Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs
psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas! 

(Kol 3,16)