Lk 9, 7-9

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 9, 7-9

7. Bet tetrarhs Herods, dzirdēdams par visu, ko Viņš darīja, uztraucās, jo daži runāja, 8. Ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem; bet citi, ka Elijs parādījies; bet vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem augšāmcēlies. 9. Un Herods sacīja: Jānim es nocirtu galvu; bet kas šis ir, par ko es dzirdu tādas lietas, un meklēja Viņu redzēt.

---

Jaunais tulkojums: 

7  Tetrarhs Hērods dzirdēja visu, kas notika, un bija nesaprašanā, jo daži sacīja: “Jānis ir uzcēlies no mirušajiem,” 8 citi atkal: “Elija ir parādījies,” vēl citi: “Kāds no senajiem praviešiem ir augšāmcēlies.” 9 Hērods sacīja: “Jānim es nocirtu galvu. Bet kas tad ir šis, par kuru dzirdu tādas lietas?” Un viņš meklēja iespēju to redzēt.

---

Paralēlās vietas:

• Mt 14, 1-2
• Mk 6, 14-16 

Līdzīga tēma: 

• Mt 16, 13b-14 → Mk 8, 27b-28 → Lk 9, 18b-19

Atsauces:

• Lk 9, 7 par.: Mk 6,2 utt.; J 10,41.
• Lk 9, 8 par.: MaI 3,1.23; 4,5n; Sīr 48,10n; Mk 9,11nn; Mt 17,10nn; J 1,21; Mt 21,11.46; Lk 7,16.39; 24,19; J 4,19; 6,14; 7,40; 9,17.
• Lk 9, 9 par.: Mt 14, 3-11 → Mk 6, 17-28

---

Komentāri

• Aiz vārdiem ” …par visu, ko Viņš darīja…” vajadzētu redzēt notikumus, kas aprakstīti nodaļās 4,16 – 9,6.
• Sv.  Lūkasa rediģētajā Evaņģēlijā Herods tiek atklāts, kā naidīgs gan pret sv. Jāni Kristītāju, gan pašu Jēzu. Fragmenti, kas par to liecina, ir šādi:
  • “Tanī pat dienā nāca daži farizeji un sacīja Viņam: «Aizej un aizceļo no šejienes, jo Herods grib Tevi nonāvēt!»” Un Viņš tiem sacīja: «Ejiet un sakiet šim lapsai: lūk, es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet trešajā dienā es pabeigšu.»” (Lk 13, 31-32)
  • “Bet Herods, ieraudzījis Jēzu, ļoti priecājās, jo tas no seniem laikiem Viņu gribēja redzēt, jo daudz par Viņu bija dzirdējis, un cerēja no Viņa redzēt kādu brīnumu. Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja, bet Viņš tam nekā neatbildēja. (…) Tad Herods ar saviem kareivjiem, viņu nonicinājis, izsmiekla dēļ apģērba Viņu baltās drēbēs un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta.” (Lk 23, 8-9.11)
• Kurš no ticīgajiem nebūtu dzirdējis šo Evaņģēlija fragmentu: “Jo kur jūsu manta, tur arī jūsu sirdis.” (Lk 12, 34)? Šī patiesība nes gaismu, kurā var saprast Heroda vai viņam līdzīgo uztraukumu, lai neteiktu – bailes, sastopoties ar Jēzus Kristus tik vareno kalpošanu, brīnumiem un zīmēm. Ja savas dzīves vērtību tas saistīja ar bagātību vai varu,  nav izbrīns, ka, nesaprotot Dieva Dēla misijas būtību, viņš jutās apdraudēts. Var teikt, ka, pateicoties Jēzum, kas ir Iemiesotais Dieva Vārds, tik labi ir redzama patiesība, kuru izsaka vēstule ebrejiem: “Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes. Tas ir domu un sirdsapziņas tiesnesis.” (Ebr 4, 12) Attiecībā uz Kristu nav vietas vienaldzībai, “pelēcībai”. Tāpēc arī šajā fragmentā par Heroda bailēm atklājas senais pravietojums, ka “Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās.” (Lk 2, 34; sal. Is 8, 14)
• Šī valdnieka stāja uzrāda viņa cietsirdību, jo, dzirdot par tik nopietnām zīmēm, kas saistās ar Jāņa Kristītāja un Jēzus kalpošanu, viņš tomēr neizrāda nekādu nožēlu par izdarīto slepkavību. Kā mums to atklāj pasaules vēsture, ar šādu cietsirdību un sirdsapziņas nomiršanu varēja un var satikties nevienu vien reizi. Tas pārliecina, cik nopietna ir Dieva dāvana – cilvēkam dotā brīvība, ja pat brīnumu un zīmju priekšā cilvēks nesteidzas atgriezties.
  • Pastiprināsim  teikto ar sv. Lūkasa Evaņģēlija fragmentu, kas norāda, ka pat tad, ja reāli notiktu tikšanās ar mirušajiem (šajā gadījumā ar Jāni Kristītāju), tas neizraisītu atgriešanos tīri automātiski:
    • “Bet notika, ka nomira nabadzīgais; un eņģeļi aiznesa viņu Ābrahama klēpī. Bet nomira arī bagātais un tika paglabāts ellē. Mokas ciezdams, viņš pacēla savas acis un tālienē ieraudzīja Ābrahamu un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca, sacīdams: «Tēvs, Ābraham, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai viņš, sava pirksta galu ūdenī iemērcis, dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šais liesmās!» Un Ābrahams sacīja viņam: «Atminies, dēls, ka tu savu labumu saņēmi, būdams dzīvs, turpretī Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un pie tam starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, tā ka tie, kas no šejienes vēlētos aiziet pie jums, to nespētu, tāpat arī pāriet no jums pie mums.» Un viņš sacīja: «Tad es lūdzu tevi, tēvs, sūti viņu mana tēva namā, jo man pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šai moku vietā!» Un Ābrahams sacīja tam: «Tiem ir Mozus un pravieši, lai viņi klausa tos!» Bet tas sacīja: «Nē, Ābrahama tēv, bet ja kāds no mirušajiem aiziet pie tiem, tad viņi gandarītu par grēkiem!» Bet viņš tam sacīja: «Ja tie Mozu un praviešus neklausa, tad arī, ja kāds no miroņiem uzceltos, tie neticēs.»”  (Lk 16, 22-31)
• Ļoti līdzīgu stāju ar laiku var atrast arī augsto priesteru un farizeju sirdīs. Pēc neapšaubāmi lielas zīmes, ko veica Jēzus un kas bija Lācara piecelšana no miroņiem (sal. J 11), no viņu lūpām bija dzirdami šādi vārdi: “Ko mums darīt, jo šis Cilvēks dara daudz brīnumu? Ja mēs Viņu tā atstāsim, tad visi ticēs uz Viņu; un romieši atnāks un atņems mūsu zemi un tautu.” (J 11, 47-48) Teiktais liecina par lielu sirds uztraukumu. Ir vērts atcerēties par vēl diviem tekstiem, kas izsaka līdzīgu patiesību par cilvēka sirds sastapšanos ar Dieva Dēlu un Viņa darbību – dažiem tā būs par svētību, dažiem – par sirdsapziņas apsūdzību un klupšanu:
  • “Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem ir apgrēcība, bet grieķiem neprātība, turpretī aicinātajiem, jūdiem kā arī grieķiem, Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība…” (1 Kor 1, 23-24)
  • “Un jums, kas ticat, ir gods, bet neticīgajiem šis akmens, ko cēlāji atmeta, ir kļuvis stūrakmens  Un piedauzības akmens, un apgrēcības klints tiem, kuriem vārds ir piedauzība, un tie netic.” (1 P 2, 7-8)
• Sv. Lūkasa redakcijā nav dzirdams paskaidrojums, kuru sv. Marks ieliek Heroda mutē: “Ķēniņš Herods (…) sacīja, ka Jānis Kristītājs uzcēlies no miroņiem, un tāpēc tādi brīnumspēki darbojas Viņā.” (Mk  6, 14) Šo faktu var mēģināt skaidrot ar to, ka, ja sv. Lūkass ir sv. Pāvila māceklis un mantinieks, viņš  zin, ar ko tas bija sastapies, kad par Jēzus augšāmcelšanos mēģināja vēstīt pagāniem Atēnās: “Dzirdēdami par mirušo augšāmcelšanos, daži zobojās, bet daži sacīja: Par to mēs tevi klausīsimies citu reizi.” (Apd 17, 32), vai vēlāk pārvaldnieka Fēsta priekšā: “Kad viņš tā runāja un aizstāvējās, Fēsts sacīja skaļā balsī: Neprātīgais Pāvil, daudzās mācības noved tevi līdz ārprātam!” (Apd 26, 24) Tāpēc viņam varēja šķist neticami, ka Herods varētu būt apliecinājis savu ticību un mirušo augšāmcelšanos.
• Tomēr vajadzētu zināt, ka tautas teiktais: …ka Elijs parādījies/uzcēlies no miroņiem” savu pamatu rod vispārējā ticējumā, ka pirms Mesijas atnākšanas parādīsies arī pravietis Elijs. Šī pārliecība radās pravieša Malahija grāmatas iespaidā, jo tur skan:
  • “Redzi, Es sūtīšu Savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā. Un tad drīz ieradīsies Savā namā Tas Kungs, kuru jūs kārojat. Raugi, Viņš jau nāk!” saka Tas Kungs Cebaots. (…) Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu!” (Mal 3, 1. 23-24)
• Heroda jautājums “…bet kas šis ir…?!” ir kā atkārtojums tam, ko saka par Jēzus mācību vai rīcību pārsteigtie cilvēki. Tā iepriekš jautāja rakstu mācītāji un farizeji: “Kas Viņš ir, kas runā zaimus?” (Lk 5, 21); vēlāk tie, kas ar Jēzu atradās pie galda Sīmaņa mājās: “Kas Viņš tāds, kas pat grēkus piedod?” (Lk 7, 49); un pēc tam mācekļi, kas laivā ar Jēzu piedzīvoja vētru: “Kā šķiet, kas Viņš ir, ka Viņš pavēl vējiem un jūrai, un tie Viņam paklausa?” (Lk 8, 25) Šie jautājumi par Jēzus identitāti un misiju atskanēs arī nākamajos Evaņģēlija fragmentos, it sevišķi 9, 18-21. Bet tad atbildes meklēšana neapmierināsies ar Jēzus veikto brīnumu un zīmju novērošanu. Būs jāsastoptas ar nopietnu jautājumu par ciešanu un krusta jēgu Jēzus dzīvē un misijā (sal. Lk 9, 22-27).
• Ja atceramies Evaņģēlija nolūku, kas ir pieminēts pašā iesākumā,  varam labāk saprast sv. Lūkasu, kurš Teofilu ved pie nopietniem jautājumiem par Jēzu un ticību Viņam. Tādējādi viņš tiešam varētu “pārliecināties tās mācības patiesībā, kurā viņš bija mācīts” (sal. Lk 1, 4). Šajā gaismā arī mūsdienu ticīgajiem ir vērts jautāt un pārbaudīt savas ticības pamatus: “Kas man ir Jēzus? Kāpēc es joprojām cenšos ticēt Viņam, sekot un pildīt Viņa norādes?”
  • Būtu vērts pieminēt, ka atbilde uz šiem jautājumiem skaisti skan sv. Pāvila teiktajā, kad viņš norāda uz savu aicinājumu un raksturo paša  pausto Evaņģēlijā, Labajā Vēstī: “Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts apustulis, izredzēts Dieva evaņģēlijam, ko Viņš jau iepriekš apsolīja svētajos Rakstos caur praviešiem par savu Dēlu, kas pēc miesas Viņam cēlies no Dāvida cilts, kas svētdarītājā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem spēkā parādījās Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus.” (Rom 1, 1-4)  Var pārfrāzēt  tautu apustuļa vārdus un teikt, ka atbilde uz jautājumu “…bet kas šis ir…?!” var skanēt sekojoši: Jēzus Kristus ir tas, par kuru Dievs jau iepriekš runāja caur praviešiem; kas pēc miesas cēlās no Dāvida cilts, bet kas Svētajā Garā caur augšāmcelšanos no miroņiem  atklājās kā Dieva Dēls. Un Viņš ir mūsu Kungs.

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Ar kādiem brīnumiem vai ticības zīmēm esmu sastapies, par kuriem varētu teikt, ka tie ļoti iespaidoja manu atgriešanos un/ vai manu izaugsmi ticībā? 
• Vai varu norādīt uz konkrētu Svēto Rakstu fragmentu, kas man ir izraisījis nopietnu pamudinājumu uz dzīves izmaiņu un pateicoties kuram es varu apstiprināt, ka tiešām – “Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs…” (Ebr 4, 12)?
• Kurš no lielajiem Vecās Derības praviešiem man līdz šim bijis lielākais palīgs ticības ceļā: Elijs, Isajs, Jeremijs? Vai neviens no viņiem, bet kāds cits no praviešiem? Kāpēc?
• Vai man ir personīga  pieredze svēto sadarbībā? Vai vairāk to esmu iepazinis caur citu liecībām? Cik lielā mērā manu piepūli augt svētumā, kā arī manu ticību uz mūžīgo dzīvi ietekmē garīgā tikšanās ar tiem, kas jau ir Dieva troņa priekšā (Dieva svētie) vai ir šķīstītavā  (tai skaitā manas ģimenes mirušie) un gaida Dieva žēlsirdību?
• Kā es pats šodien atbildētu uz Heroda jautājumu: “…bet kas šis ir…?!” , domājot par Jēzu manā dzīvē? Vai atbilde būtu citādāka nekā gadu vai piecus iepriekš, vai tomēr tā pati? Kā varu to paskaidrot?

---

 

                                        

 

 

 

---