Lk 9, 51-56

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 9, 51-56

51. Bet notika, kad izpildījās Viņa uzņemšanas diena, viņš vērsa savu seju, lai ietu uz Jeruzalemi.

52. Un Viņš sūtīja pirms sevis vēstnešus; un tie gāja un iegāja kādā samariešu pilsētā, lai sagatavotu Viņam (vietu). 53. Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņa seja bija vērsta, lai ietu uz Jeruzalemi. 54. Bet, to redzot, viņa mācekļi Jēkabs un Jānis sacīja: Kungs, ja tu vēlies, mēs teiksim, lai uguns nāk no debesīm un iznīcina viņus. 55. Un Viņš pagriezies norāja tos, sacīdams: Jūs nezināt, kāda gara jūs esat. 56. Cilvēka Dēls nenāca dvēseles pazudināt, bet pestīt. Un viņi aizgāja uz citu pilsētu.

---

Jaunais tulkojums: 

51 Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp.

52 Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. 53 Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi. 54 To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?” 55 Jēzus pagriezies tos apsauca. Tad viņi gāja uz citu ciemu.

---

Rakstu vieta: Lk 9, 51

Paralēlās vietas:

• Mt 19, 1-2
• Mk 10, 1

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

• Lk 9, 51 par.: Mt 7,28; 11,1; 13,53; 26,1; Apd 2,1; Mk 9,33; Lk 9,53; 13,22.33; 17,11; 18,31.35; 19,1.11.28; Mt 16,21; 20,17; Mk 10,32.

---

Rakstu vieta: Lk 9, 52-56

Paralēlās vietas: –

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

• Lk 9,52: 2 Ķēņ 17,24-41; Mt 21,1n; Mk 11,1n; Lk 19,29n; 7,27; 10,1; Apd 8,4-25; Mt 11,10; Mk 1,2; MaI 3,1; Izc 23,20.
• Lk 9,52n: Mt 10,5; Lk 10,10.33; 17,16; J 4,4nn.20; 8,48; Apd 1,8; 3,17; 8,14.25; Lk 10,8.10; 2 Sam 17,11.
• Lk 9,54: Mk 3,17 par.; 2 Ķēn 1,10.12; 13,1-0; Atkl 11,5.
• Lk 9,55n: Mk 8,33; Lk 7,9.44 utt.; Lk 9,5; 10,10-16; 2 Sam 16,10.

---

Komentāri

• Sākumā ir vērts pieminēt, ka sv. Lūkasa Evaņģēlija redakcija pievērš uzmanību patiesībai: Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi (kur Viņš mūs atpestīs). Šis scenārijs ir skaidri redzams nodaļās: 9. – 19. Jeruzaleme ir “smaguma centrs” vismaz divu iemeslu dēļ:
  • tā bija toreizējā Izraēļa garīgās dzīves un svarīgu notikumu galvaspilsēta,
  • “nepiedienas pravietim ārpus Jeruzalemes iet bojā” (Lk 13, 33).
• Jēzus ceļošana uz Jeruzalemi sanāca caur Samariju, jo tas bija visīsākais ceļš, dodoties uz turieni no Galilejas. Un bija tikai normāli, ka pēc izsmeļoša dienas  gājuma vajadzēja sameklēt vietu atpūtai.
• Atceroties par citā vietā teikto: “Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja viņus pa diviem sava vaiga priekšā visās pilsētās un vietās, kur Viņš domāja iet.”  (Lk 10, 1), ir it kā skaidrs, ka arī Jānis un Jēkabs bija formēti atrasties šādā lomā. Tomēr kā lasām tekstā, viņi “aizgāja tālāk”. Tādējādi norāde uz samariešu nelabvēlību pret Jēzu (ko savā Evaņģēlijā min vienīgi sv. Lūkass) tiek izmantota kā fons, uz kura var pārdomāt: kā reaģē Dievs un kā – cilvēks. Te jau kuro reizi atklājas sena gudrība, kas saka: lieta ir kāda tā ir, bet tiek pieņemta (uztverta) pieņēmēja (novērotāja) veidā. Tāpat šajā notikumā parādās divējādas stājas:
  • Jēzus saprot, ka šajā kontekstā Dievs atkal jautātu: “Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo?” (sal. Ez 18, 23). Tādēļ Viņš apzinās savu misiju un vajadzību doties uz Jeruzalemi, kur – kā “tikko” bija viņiem skaidrojis – “Cilvēka Dēlam vajadzēs daudz ciest, un vecākie, un augstie priesteri, un rakstu mācītāji Viņu atmetīs un nogalinās, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām” un tādējādi (Lk 9, 22) atpestīs visu cilvēci, tai skaitā arī samariešus. Un to mēs dzirdam, kā Viņa paša šajā notikumā izteiktu paskaidrojumu: “Cilvēka Dēls nenāca dvēseles pazudināt, bet pestīt.”
  • Apustuļi paliek cilvēciskā gara līmenī un nav spējīgi domāt Dieva žēlsirdības līmenī vai arī iesaistīties darbā pie samariešu atgriešanas. Drīzāk viņi vēlas rīkoties pēc Likuma “Aci pret aci, zobu pret zobu.” (Mt 5, 38).
• Komentēto notikumu var izgaismot no vēl vienas puses, ņemot vērā sv. Jāņa Evaņģēliju. Viņš aprakstīja Jēzus tikšanos ar Samarieti (sal. J 4), kas izauga arī uz ne tik gaiša fona, jo arī tur ir teikts, ka “Viņam bija jāiet caur Samariju” un tad Viņš nonāca Samarijas pilsētā, kas saucās Sihāra. Pēc pirmajiem vārdiem uz sasamarietei teikto: “Dod man dzert!”, dzirdam pārmetumu: “Tad šī samariešu sieviete sacīja Viņam: «Kā Tu, būdams jūds, prasi no manis, samarietes, dzert?»  un tūlīt sekojošu paskaidrojumu: “…jo jūdi nesaietas ar samariešiem”. Tomēr Jēzus ir Labais Gans, kurš meklē pazudušo avi un kā Dievs dod katram iespēju atgriezties un saņemt Viņa žēlastību. Un tieši samarietes gadījumā tā arī notika. Lasām tālāk: “Sieviete sacīja Viņam: «Kungs, Dod man Šo Ūdeni, lai man neslāpst un nav jānāk šurp smelt!” (J 4, 5), un vēl tālāk parādās, ka saņemtā Dieva žēlastība pat pārveidoja viņu par apustuli savas tautas vidū, par vietējo evaņģelizatori: “Tad sieviete atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja turienes ļaudīm: «Nāciet un skatieties cilvēku, kas man visu pateica, ko esmu darījusi! Vai Viņš nav Kristus?»” (J 4, 28-29). “Kad samarieši atnāca pie Viņa, tie lūdza Viņu palikt pie tiem, un Viņš palika tur divas dienas. Un vēl lielāks vairums uz Viņu ticēja Viņa vārdu dēļ.” (J 4, 40-41). Tātad Jēzus klātbūtne siržu tumsas vidū deva iespēju saņemt dievišķo gaismu. Saskaņa ar to var nojaust, ka arī sv. Lūkasa aprakstītais notikums, sevišķi domājot par Jēzus izvēlēto maršrutu, nebija tīri pragmatisks (īsākā ceļa dēļ), bet bija kā vēl viena iespēja pestīt pa ceļam sastaptās  dvēseles. Līdzīgu domu atrodam sv. Pāvila rakstītajā:
  • “Vājajiem es kļuvu vājš, lai iemantotu vājos. Visiem es kļuvu viss, lai visus izglābtu. Bet to visu es daru evaņģēlija dēļ, lai es būtu tā līdzdalībnieks.” (1 Kor 9, 22-23).
• Var piebilst, ka Apustuļu darbu grāmatu gaismā redzams, cik samariešu sirdis ar laiku kļuva par ticībā auglīgu zemi. Lasīsim Apd 8, 4-25!
• Par Jēkaba un Jāņa piedāvājuma pārdabiskumu var nebrīnīties, jo viņi bija jau dažādu Jēzus spēcīgo zīmju un brīnumu liecinieki, kā arī Dieva spēkā paši varēja veikt dažādas “neparastas lietas” (par to lasām arī jau minēto septiņdesmit divu sūtīto mācekļu kontekstā: “Bet tie septiņdesmit divi atgriezās un priecādamies sacīja: «Kungs, pat ļaunie gari mums Tavā vārdā padodas.»” (Lk 10, 17)). Tomēr lielākais jautājums parasti ir nevis par varu, bet par tās godīgu izmantošanu. Taču pat Jēzus varēja izmantot dievišķo varu un, piemēram, “teikt akmenim, lai tas kļūst maize” (sal. Lk 4, 3), vai “lūgt savu Tēvu, un Viņš tūliņ atsūtītu vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu” (sal. Mt 26, 53), vai kā “Dieva Dēls atpestī pats Sevi, nokāpjot no krusta” (sal, Mt 27, 40). Viņš tomēr parādīja daudz lielāku patiesību – vajag, lai katrs spēks, katra vara, katra dievišķā dāvana kalpotu Dieva godam un cilvēku pestīšanai,  kā arī ka “Nav nevienam lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.” (J 15, 13) Šajā punktā kā atbalss var atklāties sv. Pāvils teiktais:
  • “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu. (…) Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1 Kor 13, 1-3.13)
• “Uguns no debesīm” var asociēties ar sv. pravieša Elija kalpošanu (sal. 2 Ķēn 1, 10.12), kad viņš uguni no debesīm uzsūtīja  saviem nelabvēļiem. Tomēr sv. Lūkasa Evaņģēlija vairākas vietas formē mūs pāriet no Vecās Derības mentalitātes, kad “vēteklis, dusmas un cirvis” bija kā nopietnas Dieva klātbūtnes un Viņa darbības zīmes. Šāda stila Mesiju gaidīja sv. Jānis Kristītājs un kopā ar Viņu pārējie Izraēlī, bet Jēzus darbība vairāk bija “piesūcināta” ar Dieva žēlsirdību. Par to skatiet komentāru pie fragmenta Lk 3, 15-20. 
• Šķiet, šo komentāru gaismā būs vieglāk saprast apustuļu izvēlēšanas kontekstu: “Un Viņš [Jēzus] iecēla divpadsmit, lai tie ar Viņu būtu un lai sūtītu tos sludināt. (…) Un Jēkabu, Zebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un pielika viņiem vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli.” (Mk 3, 14.17)
• Evaņģēlija fragmenta notikuma izteiksmi pastiprina sv. Lūkasa teiktais: “izpildījās Viņa uzņemšanas diena”. Caur to tika akcentēts it kā laika “sabiezinājumus”. Teiktais par izpildīto laiku kopā ar Jēzus reakciju (vai precīzāk – tās trūkumu) uz samariešu nelabvēlību pasvītro, cik svarīgi Viņam bija koncentrēties uz savas misijas norises izpildīšanu. Tāpēc nevajadzēja to kavēt ar kādiem starpgadījumiem pa ceļam. Un tūlīt Evaņģēlijā dzirdam: “Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu!” (Lk 12, 49). Tas viss var atgādināt par vienā no iepriekšējiem fragmentiem meditēto Jezus pārveidošanos un Viņa sarunu ar Mozu un Eliju par Viņa pashu Jeruzalemē, un nojaust, ka Tabora kalna notikums bija kā stiprinājums, lai neteiktu – paātrinājums Jēzum šajā ceļā. Tā gaismā varam nebrīnīties, ka Viņš neprasīja no samariešiem “norēķinu” un viņus nenicināja ar “uguni no debesīm”. Pretēji – Viņš steidzās (uz Jeruzalemi) tos atpestīt no bezdievības un grēkiem un sūtīt viņiem citu Uguni no Debesīm, tas ir, Svēto Garu!

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Uz kādu dzīves vietu es dodos šajā mēnesī? Uz kādu – šajā gadā? Un kas ir manas dzīves Jeruzaleme? 
• Kā es izvēlos savas dzīves ceļu kāda konkrēta lēmuma īstenošanai? Vai parasti tas ir “visīsākais” ceļš? 
• Ko es nosauktu par savas sirds atpūtas vietu ticībā? Kāda ir mana vismīļākā atpūtas vieta miesas vai/un psihiskās slodzes ziņā?
• Vai varu iztēloties, kā rīkotos Jāņa un Jēkaba vietā? Ko es teiktu vai darītu nelabvēlīgajiem samariešiem? Vai tomēr paliktu kluss un apņēmīgi turpinātu ceļu ar Jēzu, skatoties uz Viņa rīcību? 
• Vai varu pastāstīt, kādās situācijās esmu bijis nolikts izvēles priekšā starp vardarbību un žēlsirdību? 
• Vai man ir gadījies būt “nejauši” kādā vietā, kādā ceļojumā, kad radās apstākļi liecināt par Jēzu, ticību, Baznīcu un mēģināt palīdzēt cilvēkiem ieticēt Kristū un atgriezties?
• Kā es uztveru uguns simboliku? Cik lielā mērā tā saistās ar kādu nicināšanu, izdeldēšanu, cik – ar sildīšanos mīlestībā, draudzībā? Ko vēl citu es atrodu uguns simbolikā? 

---