Lk 9, 22-27

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 9, 22-27

22. Un tad sacīja: Cilvēka Dēlam vajadzēs daudz ciest, un vecākie, un augstie priesteri, un rakstu mācītāji Viņu atmetīs un nogalinās, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.

23. Bet Viņš runāja visiem: Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu, un seko man! 24. Jo kas gribēs savu dvēseli glābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dvēseli pazaudēs manis dēļ, tas to izglābs. 25. Jo ko tas cilvēkam līdz, ja viņš iemantos visu pasauli, bet pats sevi pazudinās un sev darīs zaudējumus? 26. Jo kas kaunēsies manis un manas mācības dēļ, tā Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks savā un Tēva, un svēto eņģeļu godībā. 27. Patiesi es jums saku: daži no šeit stāvošiem nāvi nebaudīs, iekams nebūs skatījuši Dieva valstību.

---

Jaunais tulkojums: 

22 Un teica: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo un virspriesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.”

23  Tad viņš visiem sacīja: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu ik dienas un seko man. 24 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību manis dēļ zaudēs, tas to izglābs. 25 Kāds ieguvums cilvēkam, ka viņš iemanto visu pasauli, bet sevi pašu pazudina vai nodara sev ļaunumu? 26 Kas būs kaunējies manis un manu vārdu dēļ, tā dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad viņš nāks savā un sava Tēva, un svēto eņģeļu godībā. 27 Patiesi es jums saku: daži no šeit stāvošajiem nāvi nebaudīs, iekams nebūs redzējuši Dieva valstību.”

---

Rakstu vieta: Lk 9, 22

Paralēlās vietas:

• Mt 16, 21; 
• Mk 8, 31

Līdzīga tēma:

• J 6, 70
• Mt 17, 22-23 → Mk 9, 30-32 → Lk 9, 43b-45 → J 7, 1
• Mt 20, 17-19 → Mk 10, 32-34 → Lk 18, 31-34

Atsauces:

• Lk 9, 22 par.: Mk 2,10.28; 8,38; 9,9.12; 10,45; 13,26; 14,21.41.62 par.; Mt 8,20 par.; 11,19 par.; 12,32 par.; 12,40 par.; 24,27.37.39.44 par.; 10,23; 13,37.41; 25,31; 26,2; 16,13.28; 18,11; 19,28; Lk 17,22; 18,8; 19,10; 21,36; 22,48; 6,22; 9,56; 12,8; J 1,51; 3,13n; 5,27; 6,27.53.62; 8,28; 9,35; 12,23.34; 13,31; Apd 7,56; Ps 118,22; Mk 12,10; Mt 21,42; Mt 9,15; Mk 2,20; Mt 12,40; 17,12; Mk 9,12; Mt 20,22; Mk 10,38; Mt 26,2.24; Mk 14,27n; Lk 22,22; Mt 26,45.54; Lk 12,50; 13,32n; 18,32n; 22,15.37; 23,11; 24,26; J 3,14; 11,51; 12,32n; 16,16nn; Mk 11,27; 14,43.53; 15,1; Mt 27,41; Mk 11,18; 14,1; 15,31; Mt 26,57; Apd 6,12; Lk 20,19 utt.; Mt 27,63; Lk 24,7.46; J 2,19.21; 2,23n; 3,15; 4,10; 12,40; Apd 10,40; 1 Kor 15,4; Mt 12,40; Os 6,2; 2 Ķēn 20,5.8.

---

Rakstu vieta: Lk 9, 23-27

Paralēlās vietas:

• Mt 16,24-28;
• Mk 8, 34 – 9,1
• Lk 9,23-27;
• J 12,25

Līdzīga tēma:

• Mt 10,38-39;
• Mt 10,33;
• Lk 14,27;
• Lk 17,33;
• Lk 12,9;
• J 21,20-23;
• J 8,51-52;
• 2 Tim 2,12

Atsauces:

• Lk 9, 23 par.: Mt 10,24n; 1 P 2,21.
• Lk 9, 24 par.: Lk 12,33; J 12,25; Atkl 12,11.
• Lk 9, 25 par.: Sīr 10,28n; Flp 3,8; Jk 4,13; Ps 49,8n; Sīr 26,14.
• Lk 9, 26 par.: Jud 4; Rom 1,16; Mt 12,39.45; 16,4; 17,17; Mk 9,19; 13,30; Lk 9,41; Apd 2,40; Flp 2,15; Os 2,4nn; Ez 16,32nn; Is 1,21; Jer 3,3 + Dan 7,13; Mk 13,26n; Mt 24,30n; 13,41; 1 Tes 1,7; Ps 62,13; Sak 24,12; Sīr 35,24 (32,22); J 5,29; Rom 2,6; 6,4; 2 Kor 11,15; 1 Kor 3,13; 2 Tim 4,14; 1 P 1,17; Atkl 2,23 utt.
• Lk 9, 27 par.: Mt 10,23; 24,29n; Mk 13,30; Lk 21,32; Mt 26,73; J 3,29; Apd 22,25.

---

Komentāri

• Šai vietā lietotais jēdziens “Cilvēka Dēls” sūta mūs pie jau dzirdēta teikuma: “Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot…” (Lk 5, 24). Tas kopā ar veikto dziedināšanu (brīnumu) apstiprina, ka Jēzus ir vairāk nekā vienīgi cilvēks, bet ar 22. pantu tiek norādīts arī uz veidu, avotu, pateicoties kuram notiek grēku piedošana – caur Kristus ciešanām, upuri pie krusta un augšāmcelšanos. 
  • Kā pastiprinājumu šai patiesībai piebildīsim, ka vara piedot grēkus bija pirmā augšāmceltā Jezus Kristus dāvana Baznīcai, ko Viņā Jēzus atstāja apustuļu pārvaldīšanai:
    • “Kad tanī pat pirmajā nedēļas dienā, vakaram iestājoties, aiz bailēm no jūdiem durvis, kur mācekļi bija sapulcējušies, bija aizslēgtas, Jēzus atnāca un nostājās viņu vidū, un sacīja tiem: «Miers jums!» Un Viņš, to pateicis, tiem rādīja rokas un sānus. Tad mācekļi, redzēdami Kungu, kļuva līksmi. Tad Viņš atkal tiem sacīja: «Miers jums! Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu.» To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: «Saņemiet Svēto Garu! 23. Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti.»” (J 20, 19-23).
• 23.-27. pantā doti nosacījumi, kā sekot Jēzum. Runājot par sevi, Jēzus neliek šaubīties, ka katrs, kas kļūs par Viņa mācekli, neaizbēgami sastapsies ar ciešanām, un ir svarīgi, lai viņš tās apzināti izmanto kā sekošanu, iešanu sava Dievišķā Mācītāja pēdās. Pasvītrosim vēlreiz, ka šie norādījumi bija vērsti ne tikai uz apustuļiem, bet uz visiem Jēzus sekotājiem. Tādējādi tie nav attiecināmi tikai uz bīskapiem vai priesteriem, bet visiem, kas pieņem Jēzu kā savu Pestītāju un tiek nokristīti.
• Dažiem var šķist  pārsteidzoši (ja ne nesaprotami), ka Jēzus runā par krustu jau ilgu laiku pirms savas nāves. Tomēr, ja ņemam vērā plašāku kontekstu, ko izteica Jēzus, vēstījums par Viņa krustu ir labāk saprotams. Galvenā doma taču ir šāda: kas vēlas būt Kristus māceklis, tam jābūt gatavam vislielākajām grūtībām un ciešanām, ieskaitot nāvi. Un Viņš pats, Dieva Dēls, tam ir pirmais piemērs.
• 24.-26. panti pie visiem trim sinoptiķiem (tas ir, Mt, Mk un Lk)  izklausās līdzīgi: tas, kurš pārāk rūpējas par laicīgās dzīvības saglabāšanu, zaudēs mūžīgo dzīvību, un kurš zaudēs dzīvību virs šīs zemes Kristus dēļ, tas, protams, iegūs mūžīgo dzīvību. Visbeidzot, lai cilvēki atceras arī šādu nopietnu patiesību, kas vienlaicīgi ir kā liels izaicinājums: tas, kurš noliedz Jēzu – Viņš mirs kā zaglis pie krusta – nevar paļauties uz to, ka Kristus aizstāvēs viņu pastarā dienā. Tad saprotam, ka mūžīgajai dzīvei ir jābūt visaugstākajai vērtībai ikvienam. Lai sasniegtu šo vērtību, jābūt gatavam bez vilcināšanās upurēt visus šīs pasaules dārgumus.
• Atklājot nosacījumus, kas jāizpilda patiesiem Jēzus sekotājiem, Pestītājs norāda, ka Viņa tiešā tuvumā ir cilvēki, kas pirms nāves ieraudzīs Debesu Valstības varenību. Tas bija diezgan skaidrs mājiens uz Pēteri, Jēkabu un Jāni, trim priviliģētajiem Apskaidrošanās lieciniekiem. Viņi bija Kristus vislielāko brīnumu liecinieki un redzēja lietas, kuras nebija dots redzēt citiem apustuļiem, piemēram, Jaira meitas augšāmcelšanos. Pēc kāda laika viņi redzēja Dieva Dēlu pilnā godībā Tabora kalnā. Tādējādi šie trīs apustuļi kļūst par Jēzus kā īstā Dieva Dēla un Mesijas lieciniekiem un tādējādi – Baznīcas pīlāriem (sal. Gal 2, 9: “Jēkabs un Kēfa, un Jānis, kurus uzskatīja par balstiem”). Viņi var liecināt ne tikai par Jēzu kā kādu varenu pravieti, kā brīnumu darītāju, bet kā pašu Dievu, kuru nevar uzvarēt pat nāve, bet kurš ir nāves, grēka un velna uzvarētājs un mūžīgās dzīves devējs!
• Vecās Derības prakse attiecībā uz lieciniekiem tiesā norādīja, ka ir jābūt vismaz diviem vai trim: “Viens vienīgs liecinieks nevar celties pret kādu cilvēku par kādu noziegumu un grēku, ko viņš grēkojis, bet pēc divu vai triju liecinieku vārdiem lieta lai tiek pacelta.” (At 19, 15) Arī tādējādi redzam, ka Dieva Dēls precīzi izpildīja šo nosacījumu. Par  šādu stāju Viņš pats reiz teica, sakot: “Nedomājiet, ka es atnācu atcelt baušļus un praviešus: es neatnācu atcelt, bet izpildīt.” (Mt 5, 17)
• Uz šī fona nevar nepamanīt, ka nosacījums tiks izpildīts arī Tabora kalna notikumā, kad atmirdzēs Viņa dievišķais gods pirms “krusta piedauzības” (Gal 5, 11) parādīšanās: “Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu; tie bija Mozus un Elijs. Viņi parādījās godībā; un tie runāja par Viņa gala norisi, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē.” (Lk 9, 30-31)
• Formējot savus mācekļus, Jēzus no Nācaretes kā pirmo starp nepieciešamajām gatavībām neuzsvēra, ka ticīgajiem jābūt gataviem mirt mocekļa nāvē. Viņš norādīja: “lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu”, akcentējot ikdienišķo uzticību un cīņu ar dzīves lepnību, pārējiem grēkiem un kārdināšanām, kā arī ar visādām nepilnībām, ar kurām cilvēka dzīve ir pilna, un kas jau ir pietiekami smags krusts. Ja par to bēdājās pat sv. Pāvils, sakot, “Es, nelaimīgais cilvēks! Kas mani atbrīvos no šīs nāvi nesējas miesas?” (Rom 7, 24), ko tad teiktu jebkurš no mums? Šis tautu apustulis, tik svēts cilvēks, tomēr pamanīja šo smago cīņu sevī starp to, kas būtu jādara saskaņā ar morālo apziņu, un to, ko cilvēks izvēlas savā vājumā. Ja kādam vajadzētu atgādināt visu viņa atzīšanos, lūk, šis teksts:
  • “Es nesaprotu, ko daru: jo es nedaru labu, ko gribu, bet es daru ļaunu, ko ienīstu. Bet ja es daru to, ko negribu, tad es piekrītu likumam, ka tas ir labs. Bet tagad jau ne es to daru, bet grēks, kas manī mājo, jo es zinu, ka labais manī, tas ir, manā miesā, nemājo. Man ir tieksme labu gribēt, bet labā izpildīšanu es sevī neatrodu, jo es nedaru labo, ko vēlos, bet daru ļauno, ko nevēlos. Bet ja es daru to, ko nevēlos, tad jau ne es to daru, bet grēks, kas manī mājo. Tātad es atrodu likumu, kas tad, kad gribu labu darīt, tuvojas man ar ļaunu: jo iekšējais cilvēks priecājas par Dieva likumu, bet citu likumu es redzu savos locekļos. Tas karo pret mana prāta likumu un pakļauj mani grēka likumam, kas ir manos locekļos. Es, nelaimīgais cilvēks! Kas mani atbrīvos no šīs nāvi nesējas miesas? Dieva žēlastība caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!” (Rom 7, 15-25)
• Pateicoties šim un citiem Evaņģēlija fragmentiem, var pamanīt interesantu kontrastu. No vienas puses mācekļu paaicinājums, kas aprakstīts Lk 5, 1-11 vai 5, 27-32, uzrāda apsolīto Dieva žēlastību, atbalstu, veiksmi, laimi. Tomēr šajā fragmentā (sal. 9, 23-26) centrā ir krusts, negods, zaudējums, ciešanas un pat nāve. Savukārt tekstā Lk 5, 30-35 Jēzus divas reizes parādās kā savu mācekļu aizstāvis, attaisnotājs, advokāts. Tomēr šai pašā fragmentā atskan, ka arī Kristus mācekļi būs nespēcīgi, bezpalīdzīgi, vientuļi. Šie kontrasti norāda, ka – tāpat kā tas ir attiecībā uz pašu Jēzu –  Viņa mācekļi būs tik veiksmīgi “cilvēku zvejnieki” (sal. Lk 5, 10), kas “noķers lielu daudzumu zivju, tā ka viņu tīkls plīsīs” (sal. turklāt 5, 6), ja “izmetīs tīklu Viņa vārdā” (sal. turklāt 5, 5), kas nozīmē – ja paliks attiecībās ar dzīvo Dievu. Tāpat ciešanās – viņi ies tām cauri, ja uzturēs skatienu pāri savas un citu cilvēku dzīves “čūskām”, tas ir, grēkiem (sal. Sk 21, 1-9) un paļausies Dieva Dēla Sirdī un teiks no dvēseles dziļumiem tāpat kā Viņš: “Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu!” (Lk 23, 46). Vienīgi tā ticot Dievam, ticīgais “neieiet pazušanā, bet iemanto mūžīgo dzīvi” (sal. J 3, 15).

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Vai man ir pazīstama priestera Roberta deGrandis (vai arī kāda cita) piedāvātā lūgšana par piedošanu, kur “pēc vārda” ir nosaukti tie, kuri dzīves gaitās man nodarījuši pāri? Vai biju/esmu spējīgs nosaukt tos, kuri ir manas dzīves “tautas vecākie un augstie priesteri un rakstu mācītāji”, kas mani atmeta, nepietiekoši mīlēja, izdarīja konkrētu ļaunumu vai/un dažādos veidos “nogalināja”?
• Cik lielā mērā jautājumu, kā labāk veicināt bērnu un jauniešu audzināšanu un tam sekojošos sasniegumus – ar “burkānu” vai ar “pātagu” – es varētu attiecināt uz Dieva rīcību ar mums pašiem? Kādā veidā, manuprāt, būtu labāk, ja Dievs audzinātu cilvēci? Vai šo atbildi un saprašanu es attiecinātu arī uz sevi pašu? 
• Zinot par kontrastiem, kas izriet no tekstiem Lk 5, 1-11.27-32 → Lk 9, 23-26, kā arī Lk 5, 30-35  → Lk 9, 23-26, par kādu pieredzi savā dzīvē es varētu liecināt: vai mana ticība un paļāvība Dievam izauga, redzot un piedzīvojot Dieva svētību, brīnumus un dažādu veidu labklājību, vai tomēr – ar Dieva palīdzību ejot cauri ciešanām, smagiem notikumiem un neveiksmēm?
• Vai līdz šim veiktajā evanģēlizācijā es vispirms cilvēkiem centos pastāstīt par Jēzus ciešanām, nāvi pie krusta un mūsu vajadzību sekot Viņam līdz pat moceklībai, vai tomēr (lai viņus “nenobaidītu”) es izvēlos sākt ar stāstu par Viņa veiktajiem brīnumiem, Jēzu kā Labo Ganu un Dievu ar klusu un pazemīgu Sirdi?
• Vai mans stāsts par Jēzu un uzliktie akcenti bija/ir atkarīgi no tā, vai es mācību par Jēzu Kristu sniedzu bērniem, jauniešiem vai pieaugušajiem?
• Kāda ir mana pieredze šai kontekstā: cik lielā mērā ticēt un “uzvarēt šo pasauli” (sal. J 16, 33) varu, pateicoties ticībai Jēzum Kristum, cik lielā mērā, pateicoties tam, ka savu ticību es piedzīvoju citu ticīgo cilvēku lokā, tas ir, Svētajā Baznīcā? Vai es atceros, ka uz abu neatmetamo lomu skaidri norāda Dieva Vārds, piemēram, šajos fragmentos: “Es esmu vīna koks, bet jūs zari. Kas paliek Manī, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nekā nespējat darīt.” (J 15, 5) un “Ap mums ir tik liels liecinieku mākonis, tāpēc dosimies ar pacietību mums priekšā stāvošajā sacīkstē, nolikdami katru smagumu un grēku, kas mums pieķēries.” (Ebr 12, 1)
• Uz kādu konkrētu notikumu vai cilvēka klātbūtni, vai kādu garīgu žēlastību – Dieva doto “Tabora kalnu” – es varētu norādīta savā dzīvē, kas man bija nepieciešama pirms savas dzīves konkrētiem “Golgātas” apstākļiem?
• Ko es zinu par Jēzus mantojumu, par Evaņģēlija gaismu, kura atmirdz jau pirmajās piecās Bībeles grāmatās (kas dažreiz tiek dēvētas par Mozus Likumu)? Ko līdzīgu es zinu un varu komentēt attiecībā uz pravieti Eliju un viņa kalpošanu? Kādā veidā arī Elijs (kopā ar Mozu) liecina man (un citiem) par Kristu un Viņa Baznīcu? Vai es vispār esmu kādreiz izlasījis šīs grāmatas (Rad, Izc, Lev, Sk, At, kā arī 1 Ķēn 17 – 2 Ķēn 2)?
• Kādi ir divi vai trīs cilvēki, kas vajadzību gadījumā varētu liecināt par mani kā ticīgu cilvēku?
• Kuri cilvēki (divi vai trīs) manā dzīvē bijuši kā visskaidrākie, visspēcīgākie Jēzus Kristus liecinieki?
• Kuras no mana “ikdienišķā krusta” izpausmēm man ir visgrūtāk nesamas? Vai es varētu par to runāt publiski, kāpēc tā?
• Vai kāds priesteris, konsekrētā persona vai lajs ir norādījis man uz krusta adorācijas auglīgumu? Cik reizes es praktizēju šo lūgšanas un kristīgās meditācijas formu, atceroties pamudinājumu arī Vēstules ebrejiem fragmentā: “Skatīsimies uz Jēzu, ticības nodibinātāju, kas paredzētā prieka dēļ, nievāšanu neievērodams, pārcieta krustu, bet tagad sēž Dieva troņa labajā pusē. Vērojiet To, kas panesa tādas vajāšanas, ko grēcinieki vērsa pret Viņu, lai jūs nepagurtu un nekļūtu vāji savā garā! Jo jūs, cīnīdamies pret grēku, vēl neesat līdz asinīm pretojušies.” (Ebr 12, 2-4)? Vai tomēr lielāku stiprinājumu es līdz šim esmu guvis, ejot “Krusta ceļu” un tad pārdomājot Jēzus ciešanu noslēpumus?

---