Lk 9, 10-17

†M

 

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 9, 10-17

10. Un apustuļi atgriezušies stāstīja Viņam, ko visu viņi darījuši; un Viņš, ņēmis tos līdz, aizgāja savrup tuksnešainā vietā, kas atradās pie Betsaidas. 11. Daudzi ļaudis, to uzzinājuši, sekoja Viņam; un Viņš, pieņēmis tos, runāja viņiem Dieva valstību, un tos, kam vajadzēja dziedināšanas, izdziedināja.

12. Bet diena sāka iet uz beigām; un tie divpadsmit, piegājuši Viņam, sacīja: Atlaid ļaudis, lai viņi iet miestos un apkārtējos ciemos meklēt naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tuksnešainā vietā. 13. Bet Viņš tiem sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Bet tie atbildēja: Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis; vai atkal: Mēs iesim un nopirksim pārtiku visiem šiem ļaudīm. 14. Bet bija viņu ap pieci tūkstoši vīriešu. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Lieciet viņiem apsēsties grupās pa piecdesmit! 15. Un viņi tā darīja un novietoja visus. 16. Bet Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis un paskatījies uz debesīm, svētīja tās un lauza, un deva saviem mācekļiem, lai celtu ļaudīm priekšā. 17. Un visi ēda un paēda; un ar pārpalikušajām druskām viņi pielasīja divpadsmit grozus.

Jaunais tulkojums: 

10 Apustuļi atgriezušies stāstīja viņam visu, ko bija darījuši. Tad viņš ņēma tos sev līdzi un devās pa savrupu ceļu uz pilsētu, vārdā Bētsaīda. 11 Ļaužu pūļi, to uzzinājuši, sekoja viņam. Viņš tos pieņēma un runāja tiem par Dieva valstību, un darīja veselus tos, kam bija vajadzīga dziedināšana.

12 Diena jau sliecās uz vakaru, kad tie divpadsmit piegāja pie viņa un sacīja: “Atlaid ļaudis, lai tie dodas uz apkārtējiem ciemiem un mājām, kur varētu pārnakšņot un dabūt kaut ko ēdamu, jo mēs šeit esam nomaļā vietā.” 13 Bet viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis. Vai lai ejam pirkt ēdamo visiem šiem ļaudīm?” 14 Jo to bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet viņš mācekļiem sacīja: “Lieciet tiem apsēsties zemē pulkos pa piecdesmit.” 15 Viņi tā izdarīja un lika visiem apsēsties. 16 Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza tās un deva mācekļiem, lai tie tās pasniegtu ļaudīm. 17 Visi ēda un bija sāti, un no pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit grozus.

Rakstu vieta: Lk 9, 10a

Paralēlās vietas: –

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

  • Lk 9, 10a par.: Mt 10,1-4; Mk 3,13-19; Lk 10, 17-20

Rakstu vieta: Lk 9, 10b-17

Paralēlās vietas:

  • Mt 14, 13-21
  • Mk 6, 32-44 
  • J 6, 1-15 

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

  • Lk 9, 10b par.: Lk 10,13; Mt 11,21; J 6,23.
  • Lk 9, 11 par.: Mk 6,53-56; Mt 5,1; Mt 15,29-30.
  • Lk 9, 13 par.: Izc 16,4; 1 Ķēn 17,8-16; 2 Ķēn 4,42-44; J 4,8; J 21,9.13.
  • Lk 9, 14 par.: Izc 18,25; Sk 31,14; Mk 6,7; Mt 13,30; 2 Ķēn 3,16-17.
  • Lk 9, 16 par.: Mk 7,34; J 11,41; J 17,1; Mt 26,26-28 (paralēlie → Mk 14,22-24; Lk 22,17.19-20); 1 Kor 11,23-26; Lk 24,30-31; Apd 27,34-35.
  • Lk 9, 17 par.: 2 Ķēn 4,42-44.

Komentāri

  • Šajā Evaņģēlija fragmentā uzrādīts it kā apustuļu pirmās misijas noslēgums. Ņemot vērā Jēzus iepriekšējo un  apustuļiem doto jauno uzdevumu, tiks skicēta Baznīcas misija. Tā turpinās Jēzus – Mesijas trīskāršo – priestera, pravieša un karaļa – sūtību, kas praktiski īstenosies Dieva Vārda sludināšanā un sakramentu pasniegšanā. (Lasot šo fragmentu, vajadzētu īpaši domāt par Euharistiju). Pie visa ar laiku pievienosies trešais uzdevums: vadīt Dieva tautu. Precīzus vārdus par šo trīskāršo Baznīcas sūtību var atrast katehismā:
    • “Baznīca ir apustuliska, jo ir dibināta uz apustuļiem, un (…) līdz Kristus otrreizējai atnākšanai Baznīcu turpina mācīt, svētdarīt un vadīt apustuļi – pateicoties pēctečiem, kas turpina nest tos pašus pienākumus: bīskapu kolēģijai, “kurai palīdz priesteri vienotībā ar Pētera pēcteci, Baznīcas virsganu” (sal. KBK 857).
  • Saliksim kopā tekstus, kas tam atbilst, kurus esam jau atraduši sv. Lūkasa Evaņģēlijā un pieliksim klāt sarunu ar sv. Pēteri (no sv. Jāņa Evaņģēlija):
    • “Bet Viņš, saaicinājis divpadsmit apustuļus, deva tiem spēku un varu pār visiem ļaunajiem gariem un slimību ārstēšanai. Un Viņš sūtīja tos sludināt Dieva valstību un dziedināt slimos.” (Lk 9, 1-2)
    • “…Viņš tiem [divpadsmit] sacīja: «Dodiet jūs viņiem ēst!»” (Lk 9, 13)
    • “Tad Viņš atkal sacīja tam: «Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli?»Tas Viņam sacīja: «Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!» Viņš tam sacīja: «Gani manus jērus!» Un trešo reizi Viņš tam sacīja: «Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli?» Pēteris noskuma, tāpēc ka Viņš trešo reizi tam sacīja: Vai tu mani mīli? Un tas Viņam sacīja: «Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu.» Viņš tam sacīja: «Gani manas avis!»” (J 21, 16-17)
  • Apustuļi atnāca pie Jēzus, lai paziņotu par paveikto. Var mazliet pārsteigt, ka neviens no evaņģēlistiem neraksta, kā uz to reaģēja Kungs Jēzus, kādus vārdus Viņš izteica. Jēzus reakcija ir darbība – Viņš paņēma mācekļus sev līdzi un veda uz tuksnešainu vietu netālu no Betsaidas. Šajā žestā var ieraudzīt norādi uz to, ka pēc darba nepieciešama atpūta, distance pēc paveiktā. Šāda rīcība atgādina stāstu par radīšanu, kad ir pieminēta Dieva “atpūta”, kuru nevajadzētu saprast tikai šaurā nozīmē, bet vairāk kā baudu un prieku paveiktā dēļ, kā sava darba augļu svinēšanu:
    • “Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis.”  (Rad 2, 2-3) 
  • Evaņģēlijā vairākas reizes redzams, ka ļaudis tomēr neļāva Jēzum tik vienkārši distancēties, attālināties (sal.: Mt 14, 13; J 6, 24-25…). Tāpat ir šoreiz: “Ļaužu pūļi, to uzzinājuši, sekoja viņam.” Šis tautas “uzbāzīgums” kļūst par pamatu nākamajam brīnumam – pirmajai maizes pavairošanai tuksnesī. Šo notikumu visprecīzāk apraksta sv. Marks. Sv. Lūkass nemaz nepiemin par divsimt denārijiem, kas bija apustuļiem, un iespējamo pārtikas iegādi par šo pieticīgo naudas summu. Tomēr viņš izceļ vairākus faktus:
    • diena jau sliecās uz vakaru
    • viņi atradās nomaļā vietā, kur nevar dabūt kaut ko ēdamu
    • viņiem bija ne vairāk kā piecas maizes un divas zivis
    • to bija ap pieci tūkstoši vīru. 
  • Tas ir kā labs fons evaņģēlistu pamatnosacījumam:
    • atklājas Jēzus Kristus žēlastība, kas par brīvu un no nekā atbalsta cilvēku,
    • atklājas arī Viņa brīnumainā spēka izrādīšana.
  • Šī Dieva žēlastība un pārdabiskais spēks uzsvērts divos veidos:
    • tika pabaroti pieci tūkstoši vīru (lai nebūtu šaubu par cilvēku daudzumu, sv. Matejs rakstīja: “Bet to, kas ēduši, skaitā bija pieci tūkstoši vīriešu, neieskaitot sievietes un bērnus.” → Mt 14, 21)
    • ar pāri palikušajiem maizes gabaliem varēja salasīt divpadsmit grozus.
  • Veiktajā brīnumā ir vērts ieraudzīt Jēzus kārdināšanas atbalsi. Toreiz, tuksnesī, kad pats Jēzus četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, izsalka, velns piedāvāja Viņam – var teikt “nelaikā un nevietā” – atklāt savu identitāti: “Ja Tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi kļūst maize!” (Mt 4, 3) Tagad caur veikto brīnumu ļaužu priekšā tiek uzrādīts, ka Viņš ir Dieva Dēls. Vairāk. Ja mēs atceramies iepriekšējo sv. Lūkasa Evaņģēlija fragmentu ar tajā klātesošo Heroda jautājumu: “…bet kas šis ir?”, tad šeit tam ir saskatāma atbilde. Kā tika pieminēts, atbildi sv. Lūkass piedāvā Teofilam, lai viņš varētu “pārliecināties tās mācības patiesībā, kurā viņš bija mācīts” (sal. Lk 1, 4).
  • Saprašanu par veikto brīnumu vajadzētu paplašināt, atsaucoties pie Evaņģēlija, kuru uzrakstījis sv. Jānis, tā sestās nodaļas. Šai komentārā tiek norādīts uz Vecās Derības notikumu, kad tauta tika brīnumaini pabarota ar mannu tuksnesī: “Maizi no debesīm Viņš deva tiem ēst…” (sal.: Izc 16, 15; Sk 11, 7.9; Ps 78, 23-257). Tā gaismā Jēzus atklājas ka otrais Mozus, jo līdzīgi kā Mozus brīnumaini pabaroja Izraēļa tauta ar mannu tuksnesī, tā tagad Jēzus brīnumaini pabaro tuksnesī Jaunās Derības tautu. Tādējādi gan ar Vārda sludināšanu, gan ar maizes pavairošanu acīmredzami izpildās Dieva solījums pabarot izsalkušo Radību, kas toreiz izskanēja caur pravieti Isaju: “Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu – mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu.” (Is 25, 6)
  • Svētais Jānis tomēr parāda lielu atšķirību, kāda pastāvēja starp Mozus mannu un maizi, ko dod Jēzus. Manna tuksnesi uzturēja (līdz kādam laikam) fizisko dzīvību. Jēzus, Dieva Dēls, atnāca, lai rūpētos par mūsu dvēseles dzīvību, tas ir, par cilvēka dvēselei paredzēto mūžīgo dzīvi. Šī atšķirība īpaši atskan vārdos: “Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira.” (J 6, 49) un “Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi, jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” (J 6, 32-33) Šai pašā Evaņģēlijā tālāk seko Jaunajai Derībai ļoti nozīmīgs teksts, kurā tiek noprecizēts, ka Jēzus dod barību, kas paredzēta mūžīgajai dzīvei, jo Viņš ir Dzīvā Maize, kas no Debesīm nākusi, un ka šis noslēpums tiek atstāts cilvēcei Euharistijas noslēpumā, kur ir klātesoša Viņa Miesa un Asinis, un Viņa Mīlestības upura spēks, un uz ko Viņš norādīja Pēdējo Vakariņu laikā (sal.: Mk 14,22-25; Mt 26,26-29; Lk 22,15-20; 1 Kor 11,23-25). Runa ir par tekstu:
    • “Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad. (…) Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību. (…)  Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā; jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens.” (J 6, 35.51-52.55-56)
  • Pēc teiktā nevar nepamanīt, ka vārdi “Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis un paskatījies uz debesīm, svētīja tās un lauza, un deva saviem mācekļiem…” (Lk 9, 16) gandrīz burtiski atbilst sv. Lūkasa aprakstam par Euharistijas iedibināšanu (sal. Lk 22, 19) un stāstījumam par mācekļu došanos uz Emmaus (sal. 24, 30).
  • Vēl viena nianse. Sv. Lūkass kā vienīgais no evaņģēlistiem Jēzus maizes dāvanu attiecina uz Viņa krustu. Šādā veidā tiek norādīts, ka svinēt Euharistijas piemiņu (sal. Lk 22, 19) nozīmē:
    • piedalīties Kristus misijā (sal. Lk 9, 1-6),
    • bet arī piedalīties Viņa pazemībā, ciešanās un uzticībā līdz pat (krusta) nāvei (sal.: Lk 9, 18-27; Flp 2, 8).
  • Noslēgumā var  uzsvērt, ka Baznīcas misija pasaulē kaut saistās ar tik niecīgiem cilvēciskiem resursiem (to simoblizē piecas maizes un divas zivis), tomēr tā nevar uz tiem balstīties un iegrimt nespēkā un bailēs, bet tai tāpat kā kādreiz Pēterim vajag ar stipru ticību un lielu paļāvību skatīties uz savu Pestītāju un tverties pie Viņa izstieptās rokas, lai veiktu tik nopietnu uzdevumu, kā pasaules tautu pabarošana ceļā uz mūžīgo dzīvi. Tas var šķist tik neiespējami, ka to var salīdzināt ar “staigāšanu pa ūdens virsu”.  Nolasīsim vēlreiz aprakstu par šo tik nozīmīgo notikumu, kurā atrodam gaismu tikko minētajai Baznīcas misijai:  
    • “Un Jēzus tūliņ viņus uzrunāja, sacīdams: «Esiet droši! Es esmu, nebīstieties!» Bet Pēteris atbildēja un sacīja: «Kungs, ja Tu tas esi, pavēli man iet pie Tevis pa ūdens virsu!» 29. Un Viņš sacīja: «Nāc!» Un Pēteris, izkāpis no laivas, gāja pa ūdens virsu, lai ietu pie Jēzus. Bet viņš, redzēdams stipro vēju, izbijās un, kad sāka grimt, sauca, sacīdams: «Kungs, glāb mani!» Un Jēzus, roku izstiepis, satvēra viņu un sacīja: «Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?»” (Mt 14, 27-31)

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16