Lk 8, 26-39

†M

 

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

Rakstu vieta: Lk 8, 26-39

26. Un viņi pārcēlās uz geraziešu apgabalu, kas iepretim Galilejai. 27. Un, kad Viņš izkāpa krastā, Viņu sastapa kāds vīrs, kas jau ilgāku laiku bija ļaunā gara apsēsts. Drēbes viņš nevalkāja un arī mājās nedzīvoja, bet kapenēs. 28. Viņš, ieraudzījis Jēzu, krita Viņa priekšā, un, skaļā balsī kliegdams, sacīja: Kas man ar Tevi, Jēzu, Visaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoci mani! 29. Un Viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka, jo jau ilgu laiku viņš mocīja to. Un viņu saistīja važās un dzelžos, lai sargātu viņu. Bet viņš sarāva važas, un ļaunais gars to dzina tuksnesī. 30. Bet Jēzus viņam jautāja, sacīdams: Kāds ir tavs vārds? Un viņš atbildēja: Leģions, jo daudzi ļaunie gari bija viņā iegājuši. 31. Un tie lūdza Viņu, lai Viņš nepavēl tiem iet bezdibenī. 32. Bet tur bija liels cūku bars, kas ganījās kalnā; un tie lūdza Viņu, lai atļauj ieiet tanīs. Un Viņš tiem atļāva. 33. Tad ļaunie gari, izgājuši no cilvēka, iegāja cūkās; un ganāmais pulks no kraujas strauji metās ezerā un noslīka.

34. Kad gani redzēja notikušo, viņi aizskrēja un izstāstīja par to pilsētā un ciemos. 35. Un viņi izgāja skatīt notikušo, un, atnākuši pie Jēzus, atrada cilvēku, no kura bija izgājuši ļaunie gari, apģērbtu un pilnā prātā sēžam pie Viņa kājām, un tie izbijās. 36. Bet tie, kas redzēja, stāstīja viņiem, kā tas no leģiona izdziedināts. 37. Un viss geraziešu apgabala iedzīvotāju vairākums lūdza Viņu aiziet no tiem, jo viņus bija pārņēmušas lielas bailes. Bet Viņš, iekāpis laivā, atgriezās atpakaļ.

38. Un vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza Viņu, lai atļauj palikt pie Viņa; bet Jēzus atlaida to, sacīdams: 39. Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev lielu darījis! Un viņš gāja, sludinādams visā pilsētā, ko lielu Jēzus viņam darījis.

Jaunais tulkojums: 

26 Un tie nonāca Gerasas apgabalā, kas iepretim Galilejai. 27 Kad viņš izkāpa krastā, no pilsētas pretī nāca kāds dēmonu apsēsts vīrs, kas jau ilgu laiku nevalkāja drēbes un nedzīvoja mājās, bet kapos. 28 Ieraudzījis Jēzu, viņš iekliedzās, nokrita viņa priekšā un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Visaugstā Dieva Dēls, kāda daļa mums vienam gar otru? Es tevi lūdzu, nemoki mani!” 29 Jo viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka. Tas bija ilgu laiku to sagrābis savā varā; to bija sējuši ķēdēm un saistījuši važām, lai savaldītu, bet tas bija važas sarāvis, un dēmons to dzina uz tuksnesīgām vietām. 30 Jēzus tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Tas atbildēja: “Leģions.” Jo daudz dēmonu bija viņā iegājuši. 31 Un tie sāka viņu lūgt, lai nepavēl tiem mesties bezdibenī. 32 Bet tur uz kalna bija liels cūku bars. Dēmoni lūdzās, lai ļauj tiem ieiet cūkās. Un viņš tiem atļāva. 33 Dēmoni, izgājuši no tā cilvēka, iegāja cūkās, un ganāmpulks metās lejā no kraujas ezerā un noslīka.

34 Gani, to redzēdami, aizbēga un izdaudzināja par šo notikumu pilsētā un laukos. 35 Ļaudis iznāca, lai redzētu, kas noticis, un nonāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura dēmoni bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām, apģērbtu un pie pilna saprāta, un tie izbijās. 36 Un tie, kas bija redzējuši, kā dēmonu apsēstais tika dziedināts, viņiem to pastāstīja. 37 Viss lielais ļaužu pulks no Gerasas apgabala lūdza viņu iet prom, jo lielas izbailes tos bija pārņēmušas. Un Viņš, iekāpis laivā, atgriezās Galilejā.

38 Vīrs, no kura dēmoni bija izgājuši, lūdza ļaut tam palikt kopā ar viņu, bet viņš to raidīja prom, sacīdams: 39 “Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un tas aizgāja un izdaudzināja pa visu pilsētu, ko Jēzus viņam bija darījis.

Paralēlās vietas:

  • Mt 8, 28-34;
  • Mk 5, 1-20

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

  • Lk 8,27 par: Ps 67,7 (LXX); Iz 65,4 (LXX).
  • Lk 8,28 par.: 1 Ķēn 17,18; 2 Ķēn 3,13; 9,18n; Ties 11,12; 2 Sam 16,10; 19,23; 2 Hr 35,21; Mk 1,24; Lk 4,34 (Mt 27,19; J 2,4); Rad  4,18-20; Sk 24,16; Is 14,14; Dan 3,26.42; Mk 3,11; Lk 4,41; Apd 16,17n; 19,15; Jk 2,19.
  • Lk 8,30 par.: Mk 16,9; Mt 12,45 par.; Łk 8,2. • Lk 8,32: Rom 10,7; Atkl 9,1n.
  • Lk 8,34 par.: Mk 6,36.56; 16,12 u.t.t.
  • Lk 8,35: Mt 25,1; J 12,13.
  • Lk 8,37 par.: Lk 5,8; 4,42; Mk 1,37n.
  • Lk 8,38 par.: Mk 3,14.
  • Lk 8,39a par.: Mt 9,6n par.; Mk 8,26; Mt 8,4; 9,30; 12,16; Mk 1,34.43n; 3,12; 5,43; 7,36; 8,26.30; 9,9; Lk 5,14; 8,56; 9,21.
  • Lk 8,39b par.: Mk 7,31; Mt 4,25.

Komentāri

  • Šis Evaņģēlija fragments, kas seko sv. Lūkasa aprakstītajam brīnumam, kad Jēzus nomierināja vētru jūrā, norāda uz Dieva Dēla, Jēzus Kristus misiju. Tā
    • neaprobežosies tikai ar jūdiem, bet apņems arī pagānu ļaudis; tas saskan ar pravietojumu: “Tad Tas Kungs teica – Viņš, kas mani no mātes miesām izredzējis par Savu kalpu, lai es atgrieztu pie Viņa Jēkabu un pulcinātu ap Viņu Israēlu, – es tiešām esmu pagodināts Tā Kunga acīs, un mans Dievs ir mans stiprums, – 6 un tad Viņš teica: “Tas ir par maz, ka tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.”  (Is 49, 5-6)
    • atklāj Dieva Svaidītā (ar laiku arī Baznīcas) misiju savaldīt vēl lielāku spēku nekā dabas stihijas, tas ir, garīgās varas; konkrēti: iznīcināt velna darbus, lai atbrīvotu vietu Dieva Valstībai. Šī patiesība skaidri atskan sv. Jāņa uzrakstītajā:  “Kas grēko, tas ir no velna, jo velns grēko no sākuma. Tamdēļ Dieva Dēls atnāca, lai Viņš sagrautu velna darbus.” (1 J 3, 8)
  • Protams, šo Jēzus misiju turpinās arī Baznīca:
    • attiecībā uz sludināšanu: 
      • “Bet kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē.” (Apd 1, 8)
      • “Tad Pāvils un Barnaba vaļsirdīgi pateica: Dieva vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt, bet tā kā jūs to atmetāt un sevi uzskatāt par mūžīgās dzīves necienīgiem, tad, lūk, mēs griežamies pie pagāniem. Jo tā Kungs mums pavēlējis: Es Tevi nolikšu pagāniem par gaismu, lai Tu būtu pestīšana līdz pasaules galam. Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un godināja Kunga vārdu; un tie, kas mūžīgai dzīvei bija izredzēti, ticēja.” (Apd 13, 46-48)
    • attiecībā uz kalpošanu atbrīvošanai: 
      • “Bet Viņš, saaicinājis divpadsmit apustuļus, deva tiem spēku un varu pār visiem ļaunajiem gariem un slimību ārstēšanai. Un Viņš sūtīja tos sludināt Dieva valstību un dziedināt slimos.” (Lk 9, 1-2)
      • “Bet tie septiņdesmit divi atgriezās un priecādamies sacīja: Kungs, pat ļaunie gari mums Tavā vārdā padodas.  Un Viņš tiem sacīja: Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam. Lūk, es jums devu varu pār katru ienaidnieka spēku un čūsku un skorpiju samīšanai, un nekas jums nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļauti, bet priecājieties, ka jūsu vārdi ierakstīti debesīs!” (Lk 10, 17-20)
      • “Bet notika, ka, mums uz lūgšanu ejot, sastapa mūs kāda meitenei, kurai bija gaišreģes gars, un pareģodama tā deva saviem kungiem lielu peļņu. Viņa sekoja Pāvilam un mums un sauca, sacīdama: Šie cilvēki ir Visaugstā Dieva kalpi, kas sludina jums pestīšanas ceļu. To viņa darīja daudzās dienās. Tad Pāvils saskaities pagriezās atpakaļ un sacīja garam: Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no viņas. Un tas izgāja tanī pat stundā.” (Apd 16, 16-18).
  • Līdz galam nav skaidrs, kur bija šī vieta, uz kuru devās Jēzus un mācekļi. Ja būtu runa par Gerasu, kas bija viena no Dekapoles pilsētām (desmit pagānu pilsētas), tad tā atradās kādus 53 km uz dienvidaustrumiem no  Ģenezaretes ezera (skaties bibeles_karte). Tādēļ daži norāda, ka – ja Evaņģēlijs runā par vietu ezera otrā krastā – tā bija cita vieta, nevis pieminētā Gerasa (skaties bibeles_karte → Gerasa ar jautājuma zīmi virs Hipas). Iespējams, šīs problēmas atrisinājums rodams faktā, ka Mt 8, 28 tulkojumos var sastapties ar norādi uz Gadaru (nevis Gerasu!), kas bija viena no Dekapoles pilsētām un atradās daudz tuvāk Galilejas ezeram (skaties bibeles_karte) neka Gerasa.
  • Par notikumu gerasiešu (gadariešu?) zemē Sv. Lūkass runā līdzīgi sv. Markam, tātad runā par vienu ļaunā gara apsēsto, nevis par diviem, kā tas ir sv. Mateja versijā. Viņš tomēr neraksta plašu stāstu par ciešanām, kurās apsēstais cilvēks dzīvoja ļauno garu dēļ, akcentē, ka apsēstais cieta jau ilgu laiku un ka nekādā veidā ar cilvēciskiem paņēmieniem savaldīt ļauno garu nebija iespējams.
  • Nozīmīga atziņa, kuru izsaka ļaunais gars, skaidri atklāj, ka Jēzus no Nācaretes ir visaugstākā Dieva Dēls. Par to var nebrīnīties, jo ļaunais gars ir būtne, kura – var teikt – skaidri redz Dievu. Tādējādi tā nekļūdīgi atklāj Jēzus identitāti, kas cilvēku acīm vairāk atklāsies Tabora kalnā (sal.: Lk 9, 28-36 un paralēlie teksti; 2 P 1, 16-18; J 1, 14), kā arī augšāmcelšanās noslēpumā (sal. J 8, 28). 
  • Jau ļaunā gara pirmās tikšanās laikā ar Jēzu skaidri norādīts, ka valdnieks pāri visam ir Jēzus. Evaņģēlijs saka: “Viņš, ieraudzījis Jēzu, krita Viņa priekšā, un, skaļā balsī kliegdams, sacīja: (…) Es Tevi lūdzu, nemoci mani!”. Tas ir kontrastā ar rīcību, pateicoties kurai cilvēki mēģināja “tikt galā” ar ļauno garu paši: “…viņu saistīja važās un dzelžos, lai sargātu viņu. Bet viņš sarāva važas, un ļaunais gars to dzina tuksnesī”. Šajā punktā būtu vērts atgādināt arī citu sv. Lūkasa tekstu, kas saistās ar Jēzus veikto eksorcismu, un kurā Kungs Jēzus ļoti skaidri komentē, ka cilvēks pats nevar savaldīt ļauno garu, jo tas ir stiprāks, tomēr Dievam ir visa vara, jo Viņš ir garu Radītājs un Pārvaldnieks. Tādējādi Jēzus darbība ir kā neapšaubāma zīme, ka Viņa vārds ir “Emanuēls, kas ir tulkots: Dievs ar mums” (Mt 1, 23) un ka Dieva Valstība ir klāt mūsu vidū:
    • “Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad tiešām pie jums ir atnākusi Dieva valstība. Ja stiprais apbruņojies sargā savu māju, tad viss, kas viņam ir, paliek drošībā. Bet ja stiprāks par viņu atnāk un uzvar to, tad tas paņem visas viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala savu laupījumu.” (Lk 11, 20-22)
  • Atklājot Jēzu Kristu kā eksorcistu (to, kas Dieva spēkā un Dieva sūtībā atbrīvo cilvēku no ļaunajiem gariem), Sv. Lūkass raksta tā, lai spēcīgāk nekā citi Evaņģēlisti uzrādītu kontrastu starp cilvēka stāvokli, esot ļaunā gara apsēstam, un pēc atbrīvošanas, ko veica Dieva Dēls Jēzus. Pateicoties šiem kontrastiem, Evaņģēlijs akcentē, ka ļaunā gara darbība cilvēkam ir vienmēr naidīga. Tā nicina gan pašu cilvēku, gan viņa saites ar kopienu. Uz šī fona skaidrāk redzams, ka Dieva darbība ir mīlestība, kas bagātina cilvēku, kā arī kopienu, kurā viņš dzīvo. Lūk: 
    • 27 kāds dēmonu apsēsts vīrs 29. jau ilgu laiku viņš mocīja to. Un viņu saistīja važās un dzelžos, lai sargātu viņu. Bet viņš sarāva važas… → 35. atrada cilvēku, no kura bija izgājuši ļaunie gari, pilnā prātā sēžam pie Viņa [Jēzus] kājām…  
    • 29. ļaunais gars to dzina tuksnesī → 39. Un viņš gāja, sludinādams visā pilsētā… 
    • 27. vīrs, kas mājās nedzīvoja, bet kapenēs → 39. Atgriezies savās mājās… 
    • 27 vīrs, kas jau ilgu laiku nevalkāja drēbes → 35. atrada cilvēku apģērbtu 
  • Laikos, kuros dzīvoja sv. Lūkass, atrašanās ārpus pilsētas saistījās ar nopietnu cilvēka dzīves apdraudējumu. Jēzus, atbrīvojot cilvēku no ļaunā gara darbības sekām, atkal viņu ievietoja drošā vidē, kurā viņš varēja dzīvot un attīstīties. Bez tam māju tēma ir viena no sv. Lūkasa mīļākām tēmām. Evaņģēlista tekstos bieži tiek pieminēta cilvēka māja, sēta, viņa radinieki un māju iemītnieki. Tādējādi māja kļūst ne tikai par vienu no cilvēka dzīves elementiem, bet par viņa identitātes elementu. Pats Kunga Vārds – Jēzus no Nācaretes – var par to atgādināt. Vieta, no kuras nāk konkrētais cilvēks, viņa māja, norāda tieši uz viņu. Runājot no negatīvās puses: cilvēks bez mājām ir kā cilvēks ar izkropļotu identitāti un samazinātu cieņu. Viņš ir dzīves klaidonis. Vispār Evaņģēlijā ir arī daudz citu piemēru, kas norāda uz šo patiesību – cilvēks, kas ir degradējies savā cilvēciskajā cieņā un identitātē, dzīvo un uzturas ārpus pilsētas, ārpus mājām:   
    • Bartimejs, Timeja dēls (tad cilvēks arī bez sava vārda!), kas sēdēja ceļmalā, ārpus Jērikas un ubagoja (sal. Mk 10, 46)
    • Samariete, kuru Jēzus sastapa ārpus Samarijas pilsētas, kas saucās Sihāra, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam, pie Jēkaba akas (sal. J 4, 6)
    • Kleofass un viņa biedrs, kuri zaudēja izpratni būt Jēzus mācekļiem, gāja prom no Jeruzalemes, bet pēc sastapšanās ar Augšāmcelto Jēzu, atgriezās Jeruzalemē un atrada mājās sanākušus tos vienpadsmit un arī tos, kas ar viņiem bija (sal. Lk 24, 13-33).
  • Atsevišķa komentāra cienīgs ir fakts, ka apsēstais bija bez drēbēm. Bībele norāda, ka “staigāt bez drēbēm” bija zīme par tiem cilvēkiem, kas zaudējuši personisko brīvību. Te runa, piemēram, par cietumniekiem un vergiem (sal. At 28, 48; Is 20, 2-4); netiklēm (sal. Ez 16, 38-40), nolādētajiem (sal. 1 Sam 28, 14). Tādējādi, skatoties dziļāk, drēbju atņemšana kļuva par cilvēka identitātes zaudējuma simbolu. Var teikt, ka tas, kas apģērbts, ir atguvis cilvēka identitāti un cieņu (sal.:  …atrada cilvēku, no kura bija izgājuši ļaunie gari, apģērbtu un pilnā prātā sēžam pie Viņa kājām…).
  • Par cūku simboliku un ļauno garu skaitu. Daži var brīnīties, kāpēc it kā “pa ceļam” ir šī epizode ar cūkām, kuras apsēst “izdomāja” ļaunie gari? Komentētāji norāda, ka cūkas var uztvert, kā pagāniskās reliģijas simbolu. Cūka visbiezāk bija pagānu (kānaāniešu, grieķu, romiešu, ēģiptiešu) kultā upurētais dzīvnieks. Jūdiem cūkgaļas ēšana bija aizliegta, jo šāda rīcība būtu kā līdzvērtīga pagānismam un atkāpšanās no senču reliģijas. Par to piemin, piemēram,  Is 65, 1-5.  
  • Sūtot savu Dēlu, Jēzu Kristu, Dievs atklāj, ka Viņš ir vienīgais un dzīvais Dievs, kas nes cilvēcei Dieva Valstības patiesību, vajadzīgo dziedināšanu, atbrīvošanu no ļauniem gariem un īsto mieru (sal. J 14, 27). Tā gaismā pagāniskās reliģijas elementi atklājas kā saistīti ar ļaunajiem gariem. Ļoti spēcīgi to jau sen piemin viens no psalmiem: 
    • “Viņi arī neizdeldēja tautas, kā Tas Kungs viņiem bija pavēlējis, bet sajaucās ar citām tautām, piesavinājās viņu dzīves veidu 36 un kalpoja viņu elkiem, un tie kļuva viņiem par slazda valgu. Savus dēlus un savas meitas viņi upurēja ļauniem gariem un izlēja nenoziedzīgas asinis – savu dēlu un savu meitu asinis, ko viņi upurēja Kānaānas elkiem: tā tapa zeme negodā likta ar asinsgrēkiem.” (Ps 106, 34-38)
  • Tomēr tas nav viss. Ņemsim vērā vārdu, kas bija ļauno garu “identifikācijas karte: “Kāds ir tavs vārds? Un viņš atbildēja: Leģions, jo daudzi ļaunie gari bija viņā iegājuši.”.  Zinot, ka leģions ir 6000 kareivju, Evaņģēlijs norāda uz ļauno garu milzīgo daudzumu (par ko nebrīnāmies, atceroties, ka ir runa par pagānu pilsētām un Kānaānas elkdievību). Bet te ir vēl kaut kas vairāk. Norādot uz cūkām un vārdu “Leģions”, Evaņģēlijs atklāj Jēzu arī kā cilvēciskās varas un sabiedrisko lietu pārvaldnieku. Uz to norāda toreizējā simbolika, jo Romas majestāti un bagātību simbolizēja balta cūka, kas dzemdējusi un baroja 30 sivēnus un mežacūku. Ticīgo jūdu acīs svešu valdnieku un to kareivju klātbūtni viegli  varēja identificēt ar ļauno garu darbību, kas nicina cilvēku un sabiedrību. Tādējādi Jēzus rīcība ļāva cerēt, ka, atbrīvojot cilvēku no ļaunajiem gariem, Viņš varētu līdzīgi  kārtot arī sabiedrisko dzīvi. Šī cerība atskan Apustuļu darbu grāmatas stāstā: “Tiem Viņš arī pēc savām ciešanām, daudzos pierādījumos apliecināja, ka Viņš ir dzīvs, un, četrdesmit dienas parādīdamies, runāja par Dieva valstību. (…)  Tad tie, kas bija  sapulcējušies, jautāja Viņam, sacīdami: Kungs, vai Tu šinī laikā atjaunosi Izraēļa valsti? Bet Viņš tiem sacīja: Nav jūsu daļa zināt laiku vai brīžus, ko Tēvs atstājis savā varā.” (Apd 1 3.6-7) Protams, Dievs to grib darīt, bet ne ar karaspēka vai politisko štrihu palīdzību, bet pārveidojot katra cilvēka sirdi.
  • Evaņģēlijs norāda, ka kultūras pieņēmumi par to, ka velns ir priecīgs uzturēties savā valstībā, pilnīgi neatbilst Bībeles teoloģijai un tādējādi – objektīvajai patiesībai. Elle ir realitāte bez Dieva, tādēļ tā vienmēr bija, ir un būs neaprakstāmi šausmīga vieta. Bezdibenis, elle ir mūžīgās nāves un garīgo moku stāvokļa mītne. Šo patiesību apstiprina arī Baznīcas pieredze, īpaši eksorcistu pieredze, kuras gaismā (caur ļauno garu atzīšanos) atklājas, ka salīdzinājumā ar elles realitāti, ļauno garu atrašanās cilvēkos vai dzīvniekos tiem savā ziņa pat nes atvieglojumu. Tāpēc lasītājs lai nebrīnās, dzirdot, par ko lūdza ļaunie gari: “Un tie lūdza Viņu, lai Viņš nepavēl tiem iet bezdibenī.” Par elles realitāti Jēzus nopietni runā vairākās Evaņģēlija vietās. Daži piemēri: 
    • “Bet valstības bērni tiks izmesti ārējā tumsā; tur būs raudāšana un zobu griešana.” (Mt 8, 12)
    • “Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs Viņa valstībā visus apgrēcības un netaisnības darītājus un iemetīs tos uguns krāsnī. Tur būs raudāšana un zobu griešana.” (Mt 13, 41-42)
    • “Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to: labāk tev ir kā vienacim ieiet Dieva valstībā, nekā tev divas acis un tu tiec iemests elles ugunī, kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.” (Mk 9, 46-47)
  • Evaņģēlijs šai fragmentā noslēdzas ar faktu, ka no ļaunajiem gariem atbrīvotais cilvēks, Jēzus aicināts, kļuva par Viņa sūtni, liecinieku, apustuli. Un nekur citur, bet tieši vietā, kur līdz šim viņš uzturējās un bija pazīstams kā ļaunā gara skarts. Tādējādi viņš kļūst par spēcīgu Jēzus atbrīvojošās mīlestības liecinieku:
    • “Un vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza Viņu, lai atļauj palikt pie Viņa; bet Jēzus atlaida to, sacīdams: Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev lielu darījis! Un viņš gāja, sludinādams visā pilsētā, ko lielu Jēzus viņam darījis.”

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

  • ā
  • s
  • D
  • e
  • r
  • ī
  • b
  • a
  • s
  • B
  • ī
  • b
  • v
  • a
  • m
  • ī
  • l
  • e
  • s
  • t

 

 

                                        

 

 

Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas!Kol 3,16