Lk 8, 22-25

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 8, 22-25

22. Bet kādā dienā notika, ka Viņš un Viņa mācekļi iekāpa laivā; un Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pāri ezeram! Un viņi cēlās pāri. 23. Un, tiem pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās. 24. Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums. 25. Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība? Un viņi bailēs un izbrīnā viens otram sacīja: Kā šķiet, kas Viņš ir, ka Viņš pavēl vējiem un jūrai, un tie Viņam paklausa?

---

Jaunais tulkojums: 

22 Tad kādu dienu Jēzus un viņa mācekļi sēdās laivā, un viņš tiem sacīja: “Celsimies uz ezera otru krastu.” Un viņi cēlās pāri. 23 Tiem braucot, viņš iemiga, un ezerā sacēlās liela vētra; viļņi gāzās laivā, un viņi bija briesmās; 24 tie piegāja viņam klāt un modināja viņu: “Mācītāj, Mācītāj, mēs ejam bojā!” Piecēlies viņš apsauca vēju un bangojošos ūdeņus. Un tie norima, un iestājās klusums. 25 Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Pārbijušies tie brīnījās un cits citam jautāja: “Kas viņš tāds ir, ka pavēl pat vējiem un ūdeņiem un tie viņam paklausa?”

---

Paralēlās vietas:

• Mt 8, 18. 23-27;
• Mk 4, 35-41

Līdzīga tēma: –

Atsauces:

• Lk 8,22: Lk 5,17; 20,1.
• Lk 8, 23 par.: Jon 1,6; Ps 4,9.
• Lk 8,24: Lk 5,5; 8,45; 9,33.49; 17,13.
• Lk 8,25b par.: Jon 1,10.16; Mk 1,27; Lk 4,36.

---

Komentāri

• Vecās Derības Bībeles grāmatās vētra jūrā simbolizē haosu, ko Dievs pārvalda, pirmkārt, radīšanas aktā (sal. Rad 1). Bet ir arī vairāki teksti, kas norāda uz Dievu kā jūras un pārējo radības elementu pārvaldnieku, piemēram: “Tā Kunga balss dzirdama pār ūdeņiem, godības pilnais Dievs liek pērkoniem dārdēt, Tas Kungs pār lielajiem ūdeņiem! Tā Kunga balss ir spēka pilna, Tā Kunga balss ir pilna varenības!” (Ps 29, 3-4) Ir teksti, kas atklāj, ka Dieva intervence dabā nav tikai Viņa neaptveramā spēka izpausme, bet kļūst par apliecinājumu Viņa mīlestībai uz savu tautu. Daži piemēri:
  • “Mūsu tēvi Ēģiptes zemē neievēroja Tavus brīnuma darbus, viņi aizmirsa Tavu lielo žēlastību un bija nepaklausīgi pie jūras, pie Niedru jūras. Bet Viņš tiem palīdzēja Sava Vārda dēļ, lai parādītu Savu lielo varu. Viņš apsauca Niedru jūru, tā kļuva sausa, un Viņš vadīja viņus caur dziļumiem kā pa sausu zemi. Tā Viņš izglāba viņus no vajātāju varas un atsvabināja no ienaidnieka rokas.” (Ps 106, 7-10)
  • “Tie, kas ar kuģiem brauca pa jūru un veica lielos ūdeņos savus darījumus, tie redzēja Tā Kunga darbus un Viņa brīnumus jūras virsū un dziļumos. Pēc Viņa pavēles sacēlās vētra, kas sabangoja jūras viļņus, tie pacēlās augšup pret debesīm un nogrima atkal dzelmē, tā ka viņu dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs. Tie viņus mētāja un svaidīja kā dzēruma pilnus, visa viņu gudrība bija galā. Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm. Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā. Viņi lai pateicas Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem, viņi lai cildina Viņu tautas draudzē un lai slavē vecajo saimē!” (Ps 107, 23-32)
• Domājot par aprakstītā notikuma ģeogrāfiskajiem apstākļiem, ir vērts zināt, ka vētras Galilejas ezerā tolaik nebija nekas neparasts. Šis ezers atrodas 210 m virs jūras līmeņa, un tā tuvumā ir pakalni, bet ziemeļos un dienvidos ir diezgan augsti kalni, kuros upes izskalojušas ielejas. Tāpēc ezeram bieži “uzbruka” stipri vēji, visbiežāk  no ziemeļiem un rietumiem. Tātad vētra, ko piedzīvoja mācekļi, nebija nekas jauns. Viņiem bija labi zināma cīņa ar ūdens stihiju un pūles, kas vajadzīgas, lai laiva nenogrimst vētras laikā. Jaunumu nes situācija, ka daži no šiem “zinātājiem”, kas stihiju priekšā bija bezspēcīgi, piedzīvo skatu, ar kādu vieglumu Jēzus no Nācaretes, “galdnieka dēls, kura māti sauca Marija un kuru radiniekus –  Jēkabu un Jāzepu, un Sīmani, un Jūdu”  viņi pazina (sal. Mt 13, 55), pārvalda cilvēkam nepārvaldāmo.
• Īpaši var pārsteigt fakts, ka vētras laikā Jēzus mierīgi gulēja. Tikai tad, kad mācekļi ar pretenzijām Viņu modināja, sacīdami: “Mācītāj, mēs ejam bojā!”, Viņš reaģēja. Tas liek aizdomāties, ka Jēzus bija pārliecināts par sava Tēva klātbūtni un Viņā bija dziļa paļāvība uz Dieva mīlestību. Jēzus rīcība ir kā psalma vārdu labs atspulgs: “Tiešām, es savu dvēseli apmierināju un klusināju kā no mātes krūts atšķirtu bērnu, mana dvēsele ir manī kā atšķirts bērns. Israēl, ceri uz To Kungu no šā laika mūžīgi!” (Ps 131, 2-3)  Jēzus skaidri par to liecināja: “Un Tas, kas mani sūtījis, ir ar mani; un Viņš nav atstājis mani vienu…” (J 8, 29)
• Evaņģēlija stāstā par vētras nomierināšanu sastopamies ar vairākiem teoloģiskiem akcentiem: 
  • Pirmkārt, pateicoties šim notikumam, Jēzus atklāj sevi kā stihiju un visas radības pārvaldnieku un tādējādi – Dieva Dēlu. Tieši tā ir vispilnīgākā atbilde uz mācekļu uzdoto jautājumu: “Kā šķiet, kas Viņš ir, ka Viņš pavēl vējiem un jūrai, un tie Viņam paklausa?” Notikušais veido fonu, uz kura vēlāk būs labāk uztverama Kristus atzīšanās: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” (Mt 28, 18) un iedrošinājums evaņģelizācijai, kuru mācekļi veiks ar laiku: “Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam.” (Mt 28, 19-20) Protams, visspēcīgākā patiesība par Jēzus uzvaru un triumfu pār visu atmirdzēs pēc Viņa augšāmcelšanās. Tādējādi vārdi “Pasaulē jums būs apspiešana, bet stiprinieties: es uzvarēju pasauli.” (J 16, 33) nekad neskanēs kā tukša frāze, bet kā viena no pamatpatiesībām jebkura cilvēka paļavībai uz Dievu un Jēzu Kristu.
  • Otrkārt, jāņem vērā, ka 24. pantā izmantotais formulējums “apsauca vēju” cieši saistīts ar pavēles formām, kas tika izmantotas eksorcismu (ļauno garu izdzīšana no cilvēka) laikā, kā arī dziedināšanas kontekstā: “Un Jēzus norāja to, sacīdams: Paliec klusu un izej no viņa! Un ļaunais gars nogāza to zemē viņu vidū un izgāja no tā, nekā ļauna viņam nenodarījis.” (Lk 4, 35); “Un Viņš, pie tās stāvēdams, pavēlēja drudzim, un tas to atstāja. Un tā, tūdaļ uzcēlusies, kalpoja viņiem.” (Lk 4, 39) Līdz ar to izaugsme ticībā uz Jēzu kā Dieva Dēlu veido plašu skatienu, ka Viņš ir gan dabas, gan visu slimību, gan ļauno garu pārvaldnieks.
  • Treškārt, ir vērts pamanīt, ka mācekļu uzdoto jautājumu, bailes un izbrīnu Kristus savā ziņā komentē ar pārmetumu: “Kur jūsu ticība?” Sv. Marka versijā tas skan vēl stingrāk: “Vai jums vēl trūkst ticības?” (Mk 4, 40) Šādā veidā Jēzus norāda, ka mācekļu ticības redze nav pietiekami laba, viņi ir ticības svētceļojumā, būs vēl jāaug līdz īstajam sirds apliecinājumam “Tu esi Dieva Svaidītais!” (sal. Lk 9, 20), “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mt 16, 17)
• Pēc sv. Lūkasa uzrakstītā ievada, kas skan 8, 1-3 pantā, var saprast, ka katehēze par Jēzu kā radības Kungu ir dota ne tikai  apustuļiem, bet visiem Viņa toreiz klātesošajiem mācekļiem. Tādējādi tiek norādīts, ka katrs no mums atrodas ticības svētceļojumā un pieaug, lai “ar savu muti atzītu, ka Jēzus ir Kungs, un savā sirdī ticētu, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, un tad būtu pestīts.” (sal. Rom 10, 9)
• Pavēle “Pārcelsimies pāri ezeram!” nāk no Jezus mutes. Zeme pāri ezeram bija pagānu zeme. Ceļā mācekļi piedzīvoja šo vareno katehēzi, kas plašāk atvēra viņu acis uz to, kas ir Jēzus. Savācot vienkopus minētos elementus, rodam paslēptu norādi par evaņģelizācijas “motoru”. Proti, tāpat kā toreiz mācekļi par Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu varēja liecināt (pagāniem), pateicoties savu siržu pieredzei (nevis, piemēram, citu stāstiem), tāpat arī mēs kļūstam par patiesiem Jēzus lieciniekiem, ja mūsu liecība vārdos un rīcībā izaug no tikšanās ar dzīvo Dievu, no piedzīvotā kopā ar Viņu. Šī patiesība palīdz formēt sirdis, lai saprastu, ka dažreiz bez dzīves “vētrām” varam arī paši palikt vien tādā līmenī, ka uz jautājumu: “Par ko es uzskatu Jēzu?”, varam atbildēt: “Par Jāni Kristītāju; par Eliju, par vienu no senajiem praviešiem” (sal. Lk 9, 19).
• Labs kopsavilkums komentāriem par Dieva Mīlestības varu ir teksts no sv. Pāvila vēstules romiešiem: “Kas tad mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas vai apspiešanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai vajāšanas, vai zobens?  Bet visumā mēs uzvaram Viņa dēļ, kas mūs mīlējis. Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū.” (Rom 8, 35.37-39)

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Kura no stihijām, manuprāt, visspēcīgāk liecina par Dieva kā visa Radītāja lielumu – ūdens, uguns, zeme, gaiss?
• Kurš no manas dzīves reģiona dabas elementiem vai kāda no man pazīstamām vietām visspēcīgāk ietekmē manu lūgšanu, pārdomas par dzīvi un Dievu? Kāpēc tieši šis/šī?
• Vai esmu kādreiz piedzīvojis jūrā īstu vētru? Kādu iespaidu uz mani tā atstāja?
• Kura no līdz šim piedzīvotajām dzīves “vētrām” visvairāk man ir palīdzējusi Jēzū Kristū atklāt  glābēju un Dievu?
• Vai apzinos, kura no dzīves “vētrām” manī tomēr ir atstājusi “brūci”, kas joprojām prasa iekšēju dziedināšanu vai piedošanu, citiem vārdiem – sastapšanos ar dziedinošo Dieva Mīlestību?
• Kur, kādos dzīves apstākļos es gaidu, lai Jēzus vārdi “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” (Mt 28, 18) un “Stiprinieties: Es uzvarēju pasauli.” (J 16, 33) īstenotos un atmirdzētu?

---