Lk 7, 1-10

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 7, 1-10

1. Bet Viņš, pabeidzis visus savus vārdus tautas pamācībai, iegāja Kafarnaumā. 2. Bet viena virsnieka kalps, kas viņam bija dārgs, gulēja slims pie miršanas. 3. Un viņš, izdzirdis par Jēzu, sūtīja jūdu vecākos, lūgdams Viņu, lai nāk un izdziedina tā kalpu. 4. Un tie, pie Jēzus atnākuši, ļoti Viņu lūdza, sacīdami Viņam: Tas cienīgs, lai Tu viņam to dari; 5. Jo viņš mīl mūsu tautu, un viņš arī uzcēla mums sinagogu. 6. Un Jēzus gāja viņiem līdz. Un kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, virsnieks sūtīja draugus pie Viņa, sacīdams: Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu manā pajumtē. 7. Tāpēc arī es uzskatīju sevi necienīgu nākt pie Tevis; bet saki vārdu, un mans kalps izveseļosies. 8. Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts augstākai varai, un man pakļauti kareivji; un es saku šim: ej, un viņš iet; un – otram: nāc, un viņš nāk; un manam kalpam: dari to, un viņš dara. 9. To izdzirdis, Jēzus brīnījās, un, griezdamies pie ļaudīm, kas Viņam sekoja, sacīja: Patiesi es jums saku: tik lielu ticību es pat Izraēlī neesmu atradis. 10. Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada slimo kalpu veselu.

---

Jaunais tulkojums: 

1 Kad Jēzus beidza runāt uz ļaudīm, viņš iegāja Kapernaumā. 2 Tur kāda centuriona kalps, kas tam bija dārgs, gulēja slims uz miršanu. 3 Izdzirdējis par Jēzu, tas nosūtīja pie viņa jūdu vecajos ar lūgumu, lai viņš nāk un glābj viņa kalpu. 4 Ieradušies pie Jēzus, tie viņu dedzīgi lūdza, sacīdami: “Viņš ir tā cienīgs, ka tu viņam palīdzi. 5 Viņš mīl mūsu tautu un ir uzcēlis mums sinagogu.” 6 Un Jēzus devās ar tiem ceļā. Kad viņš vairs nebija tālu no tā nama, centurions sūtīja pretī savus draugus, likdams sacīt: “Kungs, nenopūlies! Es neesmu tā cienīgs, ka tu ienāc manā namā. 7 Tādēļ es arī neturēju sevi par cienīgu nākt pie tevis. Bet dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. 8 Arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” 9 To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās par viņu un, pagriezies pret ļaužu pūli, kas viņam sekoja, teica: “Es jums saku: tādu ticību es neesmu atradis pat Israēlā.” 10 Un tie, kas bija sūtīti, atgriezās mājās un atrada slimo kalpu veselu.

---

Paralēlās vietas:

• Mt 8, 5-10.13
• J 4, 46b-54

Līdzīga tēma:

• Mk 2, 1
• Mk 7, 30

Atsauces:

• Lk 7,1: Mt 7,28; 11,1; 13,53; 19,1; 26,1.
• Lk 1,2n par.: Mt 2,16; 17,18; 21,15; Lk 2,43; 8,54 utt.; Mt 8,14; 9,2; Mk 2,3 par.; Mt 4,24 utt.
• Lk 7,5: Apd 10,2.
• Lk 7,6: Apd 10,20.23; Lk 8,49; Mk 5,35.
• Lk 7,7 par.: Lk 5,8.

---

Komentāri

• Sv. Lūkasa stāsts par virsnieka (simtnieka) kalpa dziedināšanu mazliet atšķiras no sv. Mateja versijas. Pirmais norāda, ka brīnums notika Kafarnaumā tūlīt pēc slavenā sprediķa sludināšanas par Dieva Valstības principiem. Kaut viņš neatklāj precīzi, kāda bija kalpa slimība, tomēr svarīgi zināt, ka kalps bija tuvu miršanai.
• Simtnieks bija kareivis, kas pārvaldīja 100 kājinieku vienības. Romas armijas leģionā (ar 6.000 kareivjiem) bija 60 simtnieku. Jēzus laikā Galilejā bija  divi leģioni Romas kareivju. To morālās dzīves līmeni noteica tieši simtnieki. Simtniekiem bija liela alga,  un, lai viņi pārāk nepieķertos kādai konkrētai karavīru grupai, simtnieki tika pārvietoti uz citiem leģioniem. Viņu bagātības līmenis dažreiz bija tik liels, ka tiem piederēja savas mājas ar vairākiem kalpiem un sardzēm. Tādēļ var nebrīnīties, ka Evaņģēlija fragmentā teikts – no saviem resursiem simtnieks jūdiem bija uzcēlis sinagogu. 
• Lūgums caur sūtņiem. Sv. Lūkasa versijā, lai prasītu palīdzību un dziedināšanu, pie Jēzus nenāca pats kareivis, bet viņš sūtīja jūdu vecākos. Kā dzīvē tas redzams, cilvēki cer, ka tie, kas ir tuvāk “palīdzības avotam”, var spēcīgāk ietekmēt tos, kas šo palīdzību var dot. Tā arī šajā notikumā. Un tas ir saprotams vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt – kareivis nav jūds, tāpēc viņam nav “kopīgas daļas” ar Jēzu. Pēc jūdu līkuma viņš ir nešķīsts. Otrkārt – Jēzus nepazīst viņu, viņa nopelnus. Atnākušie tautas vecākie Jēzum argumentē, kāpēc Viņam vajadzētu nākt palīgā simtnieka kalpam: “Tas cienīgs, lai Tu viņam to dari, jo viņš mīl mūsu tautu, un viņš arī uzcēla mums sinagogu.”
• Tomēr tas nav viss. Pats simtnieks atklāj – gribas teikt – izcilāku iemeslu, kāpēc Jēzus palīdzību kalps prasa caur sūtņiem. Nota bene! – arī šis paskaidrojums (sv. Lūkasa versijā) ir Jēzum dots caur viņa pārstāvjiem: “Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu manā pajumtē. Tāpēc arī es uzskatīju sevi necienīgu nākt pie Tevis; bet saki vārdu, un mans kalps izveseļosies.” Var izsaukties: cik neparasti izrādīta cieņa Jēzus Krustam un cik liela ir šī cilvēka apziņa par sevi un savu necienīgumu Mesijas priekšā!
• Kareivja apliecinājums, kā arī pēc tam sekojošais paskaidrojums (“Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts augstākai varai, un man pakļauti kareivji; un es saku šim: ej, un viņš iet; un – otram: nāc, un viņš nāk; un manam kalpam: dari to, un viņš dara.”) norāda, cik liela bija viņa sirds ticība un paļāvība Dieva Dēla vārda spēkam.  Var teikt, ka šis fakts sūta mūs pie stāsta par Dieva darbību, par kuru lasām Radīšanas grāmatā. Proti, Dieva izteiktais vārds identificējās ar Viņa veikto darbu: “Dievs sacīja: “Lai top…” un tas tapa (sal. Rad 1, 3.6.9.11.14.20.24.26). Cilvēka ticību, kas pat attālināti neapšauba Dieva vārda spēku un darbību, izcēla pats Kristus, apliecinot: “Es jums saku: tādu ticību es neesmu atradis pat Israēlā.”  
• Šis punkts ir svarīgs arī mums, lai saprastu, ka Dieva žēlastības cienīgs nav vien tas, kas ir godīgs vai kurš dara labus darbus (pat ja mūsdienās viņš uzceltu jaunu baznīcu), bet ikviens, kas uzticas Jēzum Kristum un tic, ka Viņš ir spējīgs darīt mums visu, kas nepieciešams.
• Komentēto vārdu nozīmīgums bija tik liels, ka Svētā Baznīca pieņēma šo simtnieka atzīšanos kā savu un to lieto un lietos līdz pasaules beigām Euharistijas (Sv. Mises) kontekstā. Proti, pēc konsekrācijas, kad hostija jau tapusi par Vissvētāko Jēzus Miesu un vīns – par Vissvētākajām Jēzus Asinīm, un pirms  to pieņemšanas svētajā Komūnijā, priesteris, rādot Hostiju tautai, saka: “Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus! Svētīgi tie, kurus Dievs aicina pie sava galda.” Uz ko visa tauta atbild, lietojot pieminēto kareivja apliecinājumu: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.” Tad seko Svētās Komūnijas pieņemšana.
• Evaņģēlija fragmenta svarīgums nesaistās vien ar nopietno dziedināšanu, bet arī ar faktu, ka caur šo notikumu un Evaņģēlijā aprakstīto tika gatavota noteiktas patiesības saprašana: Jēzū Kristū Dieva Sirds un Viņa Baznīcas durvis ir atvērtas, lai pagāni atgrieztos un notiktu viņu svēttapšana! Šis punkts ir kontrastā ar apziņu, ka Jēzus ir sūtīts pie Izraēļa tautas: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” (Lk 7, 16) Līdzīgu lietu dzirdam vārdos, ar kuriem pats Jēzus sūtīja savus Divpadsmit apustuļus: “Ceļu uz pagāniem nestaigājiet un samariešu pilsētās neieejiet, 6. Bet drīzāk ejiet pie Izraēļa nama pazudušajām avīm!” (Mt 10, 5-6) Tomēr jau Vecajā Derība bija norādes, ka Dieva Sirds neizslēdz no savas mīlestības nevienu no radītajiem cilvēkiem un ka ar laiku arī pie pagāniem būs sūtīta Labā Vēsts. Piemērs šai patiesības skan: “Tas ir par maz, ka tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.”  (Is 49, 6; sal.: Is 42, 6; Lk 2, 32; Apd 13, 47; 26, 23 un citi…)
• Komentāri norāda, ka vērts Dieva Mesijas tikšanos ar kareivi – pagānu salīdzināt ar citu stāstu par simtnieka – pagāna atgriešanos, par ko lasām sv. Lūkasa uzrakstītajos Apustuļu darbos (sal. Apd 10)! Arī tur pieminētais cilvēks bija dāsns, laipns un izrādīja īpašas rūpes par Dieva tautu (sal. Apd 10, 2; 4, 31). Ar šo notikumu Dievs pamācīja svēto Pēteri un kopā ar Viņu – visu Baznīcu, ka Viņam rūp visi cilvēki (sal. Apd 10, 34-35). Tādējādi evaņģēlists sv. Lūkass norāda uz paralēli, ka Jēzus Sirds atvērtība un Dieva žēlastība, kas toreiz bija dota arī pagāniem, tiek turpināta Apustuļu laikā un līdz pasaules beigām tai jāturpinās visā Baznīcas misijā. Atcerēsimies, ka savu Evaņģēliju, kā arī Apustuļu darbu grāmatu Viņš rakstīja kā stiprinājumu ticībā savam draugam Teofilam, kas arī bija pagānu izcelsmes (sal.: Lk 1, 3-4; Apd 1, 1)!
• Kā “punktu uz i” var minēt vēl vienu simtnieku, kas Jēzus miršanas laikā stāvēja pie krusta, un kurš it kā par spīti tiem, kam vajadzēja kā pirmajiem ieticēt Jēzus misijai, apliecināja savu ticību. Sv. Mateja Evaņģēlijā lasām: “Bet virsnieks un tie, kas ar Viņu bija, sargāja Jēzu un, redzēdami zemestrīci un visu, kas notika, ļoti izbijās un sacīja: «Patiesi Viņš bija Dieva Dēls.»” (Mt 27, 54)

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Vai esmu piedalījies kādā kalpošanā (no mediciniskās kalpošanas viedokļa vai ticības puses caur aizlūgumiem) cilvēkam, kas bija tuvu nāvei vai pie mirstošā? Ar kādu stāju tur kalpoju? Ar kādām emocijām? Ar kādu ticību? 
• Cik bieži gadījumos, kad bija nepieciešams meklēt palīdzību pie radiem vai draugiem, man vajadzēja argumentēt, kāpēc esmu viņu palīdzības cienīgs? Cik bieži nevajadzēja nekādu “attaisnošanos”, bet varēju gaidīt un saņēmu viņu atbalstu un palīdzību tīras mīlestības dēļ? Kā es rīkojos ar tiem, kuri prasa manu palīdzību – vai gaidu paskaidrojumu, kāpēc man būtu jāpalīdz? 
• Vai varu teikt, ka salīdzinājumā ar citām personām un autoritātēm es tik ļoti apzinos savu statusu, ka atsevišķos gadījumos, līdzīgi Evaņģēlijā pieminētajam simtniekam, sava necienīguma dēļ es personīgi nedodos uz tikšanos, nepieņemu piedāvājumus vai dāvanas?
• Kādā veidā es pareizai stājai un rīcībai censtos formēt cilvēku, kas ir uzbāzīgs, bezkaunīgs un kas neievēro personas cieņu vai kompetences robežas?
• Cik lielā mērā simtnieka vārdi, kas tiek lietoti katrā Svētajā Misē pirms Svētās Komūnijas pieņemšanas (“Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.”), mudina manu pazemību Dieva priekšā, jo es, vāja radība, tuvojos Svētajam Dievam? Cik lielā mērā šie vārdi pastiprina manī pateicību, ka es – tik niecīga un grēcīga būtne – Jēzū Kristū esmu pielaists pie Dieva Mīlestības galda un Viņa Svētās Miesas un Asiņu pieņemšanas?
• Vai man ir pazīstams kāds kareivis, kuru es varētu likt citiem par ticības paraugu?
• Vai man ir zināmi piemēri, kad sabiedrībā populāri, nozīmīgi cilvēki (prezidents, deputāti…) vērsās pie ticības, lai meklētu Dieva palīdzību?
• Zināms, ka dažiem cilvēkiem, lai viņi labi justos ticības un lūgšanu kontekstā, nepieciešams: priestera pieskāriens (piemēram, uz galvas uzlikta roka), svaidīšana ar pasvētītām eļļām, pasvētīto bilžu daudzums  ap sevi vai tamlīdzīgi. Vai mana paša ticībai pietiek ar stāju, ko var paust apliecinājumā: “Kungs, es “ticu. Saki tikai vārdu, un man būs dots; un notiks, ka man ir vajadzīgs…” ?
• Cik bieži man gadījies, ka cilvēks, kuru uzskatīju par pagānu vai neticīgo, izrādījās ticīgāks un paļāvīgāks Dievā nekā es vai citi, kurus uzskatīju par ļoti ticīgiem? Vai pazīstu kādu cilvēku, kuru pārējie uzskata par neticīgu, bet izradās, ka viņš ir ticīgs gan vārdos, gan vēl vairāk – savos darbos?

---