Lk 6, 39-45

†_M

 

---

Evaņģēlija, kuru uzrakstījis svētais Lūkass,

fragmenti un atsauces vietas

---

Rakstu vieta: Lk 6, 39-45

39. Bet Viņš sacīja tiem arī līdzību: Vai akls var vadīt aklu? Vai abi neiekritīs bedrē? 40. Māceklis nav augstāks par mācītāju, bet katrs būs pilnīgs, ja viņš būs kā tā mācītājs.

41. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi, kas tavā acī, nesaskati? 42. Vai kā tu vari savam brālim teikt: ļauj, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, bet pats tu savā acī baļķi neredzi? Tu, liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs!

43. Jo tas koks nav labs, kas nes sliktus augļus; nedz koks slikts, ja tas nes labus augļus. 44. Ikvienu koku pazīst no tā augļiem. Jo no ērkšķiem nesalasa vīģes, un no dadžiem neievāc vīnogas. 45. Labs cilvēks no savas sirds labajiem krājumiem sniedz labu; bet ļauns cilvēks no ļaunajiem krājumiem sniedz ļaunu, jo no sirds pārpilnības mute runā.

---

Jaunais tulkojums: 

39 Un vēl viņš tiem stāstīja līdzību: “Vai tad akls var vest aklo? Vai tie abi neiekritīs bedrē? 40 Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, bet katrs, kas tapis pilnīgs, būs kā viņa skolotājs.

41 Tu redzi gruzīti sava brāļa acī, bet savā acī baļķi nepamani? 42 Kā tu vari savam brālim teikt: brāl, laid, lai izņemu gruzīti no tavas acs, – pats savā acī baļķi neredzēdams? Liekuli, vispirms izņem baļķi no savas acs, tad saskatīsi, kā izņemt gruzīti no sava brāļa acs.

43 Tas nav labs koks, kas nes sliktus augļus, un tas nav nelāgs koks, kas nes labus augļus. 44 Katru koku pazīst pēc tā augļiem: jo no ērkšķiem nevar ievākt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. 45 Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem sniedz labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem sniedz ļauno: jo no pārpilnas sirds mute runā.

---

Paralēlās vietas: –

Līdzīga tēma:

• Mt 7, 2.16-20
• J 13, 16 + 15, 20a
• J 7, 53 – 8, 11
• Mt 10, 24-25a;
• Mt 3, 10 → Lk 3, 9
• Mt 15, 14;
• Mt 12, 33-35;
• Rom 2, 1-3

Atsauces:

• Lk 6,39: Mt 15,14; 23,16.24; J 9,40; Rom 2,19.
• Lk 6,40: Mt 10,24n; J 13,16; 15,20.
• Lk 6,41-42 par.: Sīr 18,19nn; Mt 13,55; Mk 6,3.
• Lk 6,43-44a (→ Mt 7,17-18): Mt 12,33; J 15,5n.8.16; Os 9,10; Jer 24,8; Ef 4,29; 1 J 3,9; Lk 13,6-9; Tit 3,14; Mt 13,40.
• Lk 6,44b (→ Mt 7,16) par.: Sīr 27,6; Rad 3,18; Sk 13,23 utt.; Is 5,2.4; Īj 31,40; Mt 3,8.10; 21,43; J 15,2-8; Jk 3,12; Gal 5,19-23.
• Lk 6,45 (→ Mt 12,35): Mt 13,52; Tit 1,15; Mt 9,38.

---

Komentāri

• Stāsts par aklajiem ir spēcīga katehēze par atbildību sevis pilnveidošanā, kā arī par reālo izaugsmi dažādās dzīves nozarēs, tai skaitā arī ticībā, lai pēc tam jautāju par atbildības izpildi attiecībā uz citiem. Jēzus teiktais prasa nopietni pārbaudīt, cik lielā mērā vēl esmu aklais plašākā nozīmē, cik lielā mērā ar savām zināšanām, morālo dzīvi vai ticību jau varu dalīties ar pārējiem. Un svarīgi saprast, ka šādi jautājumi ir būtiski ne tikai vecākiem attiecībā uz saviem bērniem vai, piemēram, skolotājiem attiecībā uz saviem audzēkņiem, bet vispār cilvēkiem. Katrs no mums dzīvojam sabiedrībā, un jau šis fakts nosaka, ka veidojas dažādas situācijas, attiecības, nozares, kurās viens otram kļūstam par vadītājiem vai pavadītajiem. 
• Protams, šaurākā kontekstā šī pamācība tika adresēta farizejiem, kas sevi uzskatīja par gaismu tautai (par vadītājiem un autoritātēm), kaut būtībā viņi nocietināja sirdis pret Dieva žēlastību un dzīvo kontaktu ar Viņu. Tāpēc tie kļuva kā aklie. Uz šī fona spilgti skan fragments no sv. Jāņa uzrakstītā Evaņģēlija: “To dzirdēdami, daži no farizejiem, kas ar Viņu bija, sacīja Viņam: «Vai arī mēs esam akli?» Jēzus tiem sacīja: «Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka, bet tagad jūs sakāt: Mēs redzam; tāpēc jūsu grēks paliek.«” (J 9, 40-41)
• Otrā Dieva Dēla pamācības daļa komentē Viņa un pārējo cilvēku (sākot ar apustuļiem) statusu. Proti, tikai Jēzus Kristus ir īstais un pirmais dzīves gudrības un ticības skolotājs. Pārējiem jāmācās sekot Viņa izteiktajiem vārdiem, bet vēl vairāk – dzīves piemēram. Cik labi to ilustrē fragments: “Jūs mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo es tas esmu.  Ja nu es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt.” (J 13, 13-14)
• Interesantu krāsu teicienam par skolotāju un mācekli pieliek sv. Matejs. Pie skaidri saprotamas domas par skolotāja gudrības pārmantošanu, Viņš akcentē vajadzību no Jēzus mācīties arī pastāvīgumu ciešanās un vajāšanās.  Sv. Mateja teksts saka: “Māceklis nav pārāks par mācītāju, nedz kalps par savu kungu. Māceklim pietiek, ja viņš kļūst tāds kā viņa mācītājs, un kalps – kā viņa kungs. Ja nama tēvu sauca par Belcebulu, tad jo vairāk viņa mājiniekus. Tomēr nebīstieties no viņiem, jo nekas nav noslēpts, kas neatklāsies, un nekas nav slepens, kas nekļūs zināms.” (Mt 10, 24-26)
• No šī punkta izriet, ka tikai tie Jēzus mācekļi, kas ir ieraudzījuši sava grēka “baļķi”, atgriezušies un cenšas patiesi sekot Jēzum Kristum, var kļūt par morāles un ticības skolotājiem pārējiem. Lieliski uz to norāda Apustuļu darbi, akcentējot apustuļus, kas izgājuši pazemības skolu savas dzīves apstākļos un saņēmuši Svētā Gara dāvanu. Sv. Lūkass Evaņģēlijā pārliecina, ka tikai tad viņi spēja auglīgi iespaidot sabiedrību un būt par uzticamiem tautu skolotājiem. Piemēri:
  • (par apustuļiem) “Kas viņa vārdus pieņēma, tie kristījās; un tanī dienā pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu. Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanas sadraudzībā un lūgšanā. Un ikvienai dvēselei bija bailes, jo apustuļi Jeruzalemē darīja daudzus brīnumus un zīmes, un lielas bailes pārņēma visus. Bet visi, kas ticēja, turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs.” (Apd 2, 41-44)
  • (arī par svēto Pāvilu un Barnabu) “Un notika, ka Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels daudzums jūdu un grieķu kļuva ticīgi. Viņi tur uzturējās diezgan ilgu laiku, uzticīgi kalpodami Kungam, kas apliecināja savu žēlastības vārdu, likdams zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām.” (Apd 14, 1.3)
• Par līdzību izmantošanu. Lasot Bībeli un Evaņģēliju, mēs redzam, ka Jēzus bieži lietoja līdzības, kas ņemtas no dabas (sal.: Mt 6, 25-34; 13, 31;-32; 24, 32-34). Viņš tā rīkojās, lai sasniegtu lielāku klausītāju brīvību dzirdētajai patiesībai un pēc tam gaidīja reakciju, atbildi uz to. Viens no iemesliem, kāpēc Jēzum bija vajadzīgs šāds komunikācijas veids (un dažreiz vajadzīgs arī mums) ir ļoti vienkāršs. Grēka ievainotā cilvēka daba, kura tik skaidri vairs “neredz” klātesošo mīlestību, dzirdot aizrādījumus, pamācības (nerunājot par apsūdzībām), aizveras, nevēlas uzklausīt. Bet līdzības it kā pārceļ domāšanu un sarunu uz citu lauku, lai saskaņā ar patiesību (bez aizspriedumiem) izdarītu secinājumus un tad atgrieztos pie personiskas sarunas par konkrēto dzīves tēmu.
• Ar to sastopamies arī šajā fragmentā. Lai parādītu farizejiem, ka savā domāšanā, mācībā un rīcībā tie ir viltus pravieši, Jēzus min situāciju ar visiem labi zināmu salīdzinājumu no koku pasaules. Katrs koks atbilstoši savam stāvolim nes konkrētus augļus. Pie tam katra koka suga dod tikai tai atbilstošus augļus. Kristus mācībā augļi attēlo cilvēka darbus (sal.: Lk 13, 6-9; Mt 3, 8-10; 7, 17-20; 12, 33-34; J 15, 1-4). Tādējādi tiek atrasta arī liecība par īsto cilvēka sirds krājumu. Šī līdzība bija jūdiem pazīstama jau no Sīraha dēla grāmatas. Un ja tur ir teikts, ka jau pat izteikta doma  var liecināt par cilvēka sirdi, tad jo vairāk par to liecina viņa darbi. Teksts saka: “Kā auglis liecina par koku dārzā, tā pausta doma – par cilvēka sirdi.” (27, 6). 
• Tātad nedz farizejiem, nedz jebkuram ticīgam cilvēkam (arī mums) nepietiek ar domām, ka ticam, domājam un dzīvojam pareizi; ar sevis paša nosaukšanu par ideālu nepietiek. Tāpat nepietiek, ja mūs par labiem nosauc vai novērtē citi, bet jāskatās uz mūsu katra dzīves augļiem. Tikai šāds veids patiesi atklāj to, pēc kādiem principiem, pēc kādas ticības dzīvo cilvēks. Šķiet, viens no labi zināmiem piemēriem ir J 8 aprakstītais strīds ar jūdiem. Fons, pie kura jūdi labprāt atsaucas, ir pārliecība, ka viņu dzīve un ticība – līdzīgi kā koks – izaug no Ābrahama mantojuma un tādēļ viņi dod labus augļus (skatiet sv. Jāņa Kristītāja uzrunu farizejiem un saducejiem: “Čūsku izdzimums, kas norādīja jums bēgt no nākamām dusmām? Tad dariet gandarījuma cienīgus augļus! Nesakiet: «Ābrahams ir mūsu tēvs!», jo es jums saku, ka Dieva varā ir no šiem akmeņiem radīt Ābrahama dēlus; jo cirvis jau pielikts pie koku saknēm. Tātad katrs koks, kas nenes labus augļus, tiks nocirsts un ugunī iemests. ” (Mt 3,  7b-10)) Jēzus to skaidri apstrīdēja, norādot uz augļiem, pie kuriem ved viņu “ticība”. Par to lasām sv. Jāņa uzrakstītajā Evaņģēlijā: “Tie [farizeji] atbildēja Viņam [Jēzum], sacīdami: «Mūsu tēvs ir Ābrahams.» Jēzus viņiem sacīja: «Ja jūs esat Ābrahama bērni, tad dariet Ābrahama darbus! Bet jūs tagad tiecaties nonāvēt mani, Cilvēku, kas jums teicu patiesību, ko dzirdēju no Dieva. To Ābrahams nedarīja. Jūs darāt savu tēvu darbus.”  (J 8, 39-41a) Šajā tekstā ir skaidri redzams, kādus dzīves augļus dod katras sirds koks – jo īstā atgriešanās sākas no sirds, nevis no piederības Ābrahama paaudzei vai sevis nosaukšanai par ticīgu. Jēzus līdzība mūs aicina veikt sirdsapziņas izmeklēšanu, jautājot ne par to, ko domāju par sevi pats vai kas man šķiet, bet par savas dzīves īstenajiem augļiem. Tādējādi katrs no mums var pārbaudīt, kāda tad ir mūsu iekšiene, mūsu sirds un kādā reālā ticības stāvoklī katrs  atrodamies.

---

Mazas norādes pārdomām un lūgšanai

• Vai man ir gadījies sarunās ar cilvēkiem lietot līdzības? Vai ir kāda līdzība, kuru bieži pielietoju? 
• Vai esmu spējīgs novērtēt: vairāk prasīgs esmu pret sevi pašu vai tomēr  pret citiem (domājot par ticības izpausmēm  un morālo dzīvi)? 
• Kas, manuprāt, mūsdienu dzīvē (sabiedrībā un Baznīcā) varētu būt nosaukts par “redzīgo” un kurš par “aklo”?
• Kuru no Jēzus izteiktajām patiesībām un Viņa dzīves rīcībām es vērtēju par vislabāk barojošo “augli”? Kurš man šķiet labs, veselīgs, bet savā ziņā skābs vai pat rūgts auglis (varbūt šajā punktā varam paturpināt Jēzus izteikto līdzību un Viņa sludināto patiesību salīdzināt ar kādām ogām vai dārzeņiem, piemēram, smiltsērkšķu ogām, rutkiem…)?  
• Kur pirmo reizi es dzirdēju par sirdsapziņas izmeklēšanas vajadzību garīgajai dzīvei: no vecākiem, katehētiem, priesteriem? Vai lasot kādu grāmatu, dzirdot kāda Kristum ticīgā liecību?
• Vai ikmēneša veiktajā sirdsapziņas izmeklēšanā un grēksūdzē (ar priestera palīdzību) ir gadījies atrast kādu grēka “baļķi”, kurš līdz šim (varbūt pat gadiem) nebija redzams?
• Vai varu norādīt uz kādu konkrētu grāmatu vai sprediķi, vai kādu tikšanos ar cilvēku, kas man visvairāk ir palīdzējusi ieraudzīt, kur līdz šim biju “akls” un atklāt savas sirds grēka “baļķi”?
• Vai ir kādi masu mediji, filmas, grāmatas, kuras ar savu ideoloģiju un iespaidu neļauj mūsdienu cilvēkiem ieraudzīt savas “skabargas” un “baļķus” un meklēt vajadzību atgriezties? Ko līdz šim esmu darījis / daru, lai šo mediju iespaids būtu mazāks? Kā es cenšos izplatīt Jēzus un Baznīcas mācības gaismu (caur sarunām, rakstot rakstus vai grāmatas, caur mākslu, savu personīgo piemēru, par cilvēkiem upurētām lūgšanām, pasūtītiem Sv. Mises nodomiem, caur upurētām ciešanām viņu nodomā)?
• Vai esmu pieredzējis situāciju, ka dažas cilvēku dzīves “skabargas” mani ļoti kaitina un mudina aizrādīt viņam (manā uztverē par nepareizo) rīcību? Vai esmu sapratis, kāpēc šī “skabarga” manās acīs izauga par “baļķi”? 
• Ja man prasītu – vai man būtu ko teikt par manas ģimenes “augļiem”? Kādi tie ir sabiedrības dzīvē, Latvijā un Baznīcā? Vai var teikt, ka mana ģimene baro Latviju un Baznīcu ar labiem augļiem?
• Domājot par atgriešanos, garīgajā dzīvē pieminām tā saukto “pirmo” un “otro” atgriešanos? Vai man ir zināms, par ko vispār te runa? Kā varu raksturot sevi – vai esmu piedzīvojis “otro atgriešanos”? Varbūt jau pat “trešo” vai vēl citu? Vai varu liecināt, kādā dzīves līmenī, kādā dzīves izpausmē un saistībā ar ko es esmu piedzīvojis “otro” vai “trešo” atgriešanos?

---